Kinorežisores dokumentālistes Laimas Žurginas 80. gadu jubileja kalpo par iemeslu vispārējai rosībai – kuratori purina arhīvus un atkal izrāda viņas filmas gan klātienē, gan tiešsaistē, mediji intervē, skatītāji interesējas. Kino Raksti savā pētnieciskajā aizrautībā izmanto gadījumu, lai izpētītu diezgan specifisku, bet Latvijas kinovēsturei būtisku tēmu, atgādinot, ka 80.– 90. gadu mijā Laimas Žurginas filmas un režisore pati daudz ceļoja pa pasauli, reprezentējot Latvijas kino. Svarīgu lomu te nospēlēja pasaulē vadošie sieviešu kino festivāli.
Elīna: – Tagad skatoties tavas filmas un prātā izvietojot tās kaut kādās kinovēstures sakarībās, man ir jautājums – kā tev pašai šķiet, kurai filmai bija vislielākā nozīme tavā starptautiskajā karjerā?
Laima: – Par karjeru to varbūt grūti saukt, bet starptautiskas gaitas ir bijušas gan.
Protams, tā bija filma Tie ir arī mani dēli (1990), jo tā bija politiskā aktualitāte tolaik, 80.– 90. gadu mijā. Un, kā reiz man teica viens kolēģis, vecāks un pieredzējušāks režisors, – „Laima, tu esi laba režisore, bet kāpēc tu ar to kultūru ņemies... Ar to tu nenopelnīsi ne ordeņus, ne prēmijas, neko. Vajag politiskām tēmām pievērsties!”
Bet ne jau tāpēc es šo filmu taisīju. Tēma par ģedovščinu padomju armijā toreiz bija ļoti aktuāla arī man pašai personīgi, jo mans dēls tobrīd bija iesaukšanas vecumā, un tolaik baltiešus bieži sūtīja dienēt kaut kur tālu Krievijā, uz Irkutsku vai Kamčatku. Viņš bija audzēknis Arnolda Liniņa un Ainas Matīsas kinoaktieru studijā, jaunieši bieži pulcējās mūsu virtuvē; es saklausījos visādus šausmu stāstus par dienestu padomju armijā un sāku par šo tēmu pastiprināti interesēties. Izrādījās, ka ir tik daudz upuru – jaunu cilvēku, kas gājuši bojā miera laikā, dienot padomju armijā. Un tas bija noticis ne tikai ar jauniešiem no Latvijas vai citām Baltijas valstīm, bet arī no Ukrainas, Krievijas. Tāpēc tolaik kareivju mātes dibināja tādas komitejas, kas pirmkārt protestēja pret to, ka viņām netiek sniegta nekāda informācija un tas, kas noticis ar šiem jauniešiem armijā, netiek izmeklēts, jo padomju laikā visas nepatikšanas slēpa. Perestroikas laiks nāca ar to, ka visi pēkšņi sāka skaļi runāt par neērtām lietām.
Filma Tie ir arī mani dēli vēl tika finansēta no PSRS līdzekļiem, mēs filmējām gan Kijivā, gan Maskavā, gan Rīgā, un tā aina, ko filma atklāja, bija patiesi satriecoša. Filmu rādīja pat PSRS Augstākās padomes deputātiem, un viņi sāka celt trauksmi, ka padomju armija ir steidzīgi jāreformē, jo tas ir pilnīgi nepiedodami, ka jauni cilvēki tur iet bojā. Turklāt tie bieži vien bija vecākiem vienīgie bērni.
Es pavasarī redzēju ukraiņu 1992. gada spēlfilmu Skābekļa bads / Oxygen Starvation, tā bijusi viena no pirmajām Ukrainas neatkarīgajām filmām, uzņemta ne vairs par Maskavas naudu, bet gan par privātu finansējumu. Stāsts ir par ģedovščinu padomju armijā, tieši tāpat kā tavā filmā, kas uzņemta divus gadus agrāk; stāsta pamatā esot paša režisora pieredze no dienesta laikiem. Un viena no fināla epizodēm ukraiņu filmā ir tieši tāda, kā stāstīts tavā filmā, mani pat pārsteidza šī līdzība, –jaunietis, kurš iet bojā padomju armijā, jau mirstot vēl ar pēdējiem spēkiem mēģina izpildīt virsnieku pavēles un sauc saviem līdzbiedriem: „Puikas, mēs arī šo izturēsim! Mēs izdzīvosim!” Šokējoša filma – tāpat kā tavējā.
Bet saki, kā tava filma nonāca starptautiskajā kino apritē?
Jāatceras, ka filma iznāca 1990. gadā – Latvijā tobrīd risinājās Atmoda, drīz sekoja barikādes, tāpēc te interese par kino bija pilnīga nulle. Taču filma bija aktuāla Krievijā, jo tur tobrīd bija tāds, es teiktu, brīvības caurvējš, un atradās cilvēki, kas centās šo filmu maksimāli izplatīt. Maskavas Centrālās Televīzijas ārzemju daļas darbinieki bija parādījuši šo filmu atlases komisijas pārstāvim no FIPA, ļoti ievērojama dokumentālā kino festivāla, kurš tagad notiek Biaricā kā FIPADOC, bet tolaik risinājās Kannās. Festivāla žūrijā strādāja krievu aktrise Tatjana Drubiča, viņa man vēlāk stāstīja, kādi tur bijuši strīdi; Spānijas pārstāvis esot teicis, ka esot divas svētas lietas, kuras nedrīkst kritizēt, – karali un armiju. Tāpat Manus dēlus izrādīja kinofestivālā Jekaterinburgā, kur viens somu producents mani ar filmu uzaicināja uz Helsinkiem.
Vēl Centrālā televīzija filmu aizsūtīja uz Japānu, uz Hogošimas TV festivālu, bet TV komitejas priekšsēdētājs teicis: „Žurgina no Latvijas? Viņi taču ir jau atdalījušies [no PSRS]! Kāda mums vēl daļa gar viņiem?!” Tā es uz Japānu neaizbraucu, bet balvu, ko filma tur saņēma, man nodeva gan. Toreizējais kinokomitejas priekšsēdētājs bija noslēdzis izplatīšanas līgumu ar vācu kompāniju Ex Pictures, viņi filmu izplatīja tālāk un to demonstrēja televīzijās ZDF, 3Sat. Man pat draugi Francijā pēc tam teica, ka ir manu filmu redzējuši.
Savukārt Latvija Manus dēlus aizsūtīja uz Ziemeļvalstu filmu nedēļu Lībekā, tur filma dabūja žūrijas specbalvu. Tas tāds spilgs moments atmiņā – ka man sniedz tādu lielu grafiku un saka ausī – „very famous, very famous…”. Grafikā redzams vīrs ar brillēm un biezām ūsām, priekšplānā salocītas naglas un beigts putniņš ar kājām gaisā. Un man saka „…Ginter Grass, self-portrait…”! Toreiz jau viņš vēl nebija Nobela prēmijas laureāts.
Bet vispār jau tu starptautiskajā vidē izgāji ar citām filmām, kas nemaz nav politiskas, - ar Neglīto pīlēnu – cilvēka bērnu (1985) un Džemmu (1986).
Jā, Džemmu rādīja Leipcigas Dokumentālā kino nedēļā, kas tolaik bija ievērojamākais Austrumu zonas dokumentālā kino festivāls; filma bija iekļauta Kreteijas Starptautiskajā sieviešu filmu festivālā, bet Neglīto pīlēnu demonstrēja Vissavienības festivālā Alma-atā, tur arī tā dabūja lielu grafiku kā balvu. Filma ir rādīta ārzemēs, arī tajā pašā Francijā un Itālijā, bet 2004. gadā es biju lielā tūrē pa Kanādu un ASV. Interesanti redzēt, ka šī tematika – bērnu likteņi – visur ir aktuāla un ļoti atsaucas publikā. Kādā 2013. gadā man zvanīja no Leipcigas modernās mākslas galerijas – viņi rīkojot lielu izstādi un konferenci par tēmu Mākslas loma pedagoģijā un psiholoģijā, gribot rādīt manu filmu. Es izbrīnīta vaicāju, kā viņi par tādu vispār zina; šie saka – esot kaut kur Austrijā redzējuši.
Varētu teikt, ka tev attiecības ar ārzemēm izveidojās jau padomju laikā. Tie desmit gadi, ko tu pavadīji Bulgārijā... tās jau arī bija ārzemes.
Redzi, es mācījos Maskavas kinoinstitūtā, kas bija absolūti internacionāla vide ar brīvdomīgiem pasniedzējiem. VGIKā bija daudz ārzemju studentu, tostarp bulgāru bija diezgan daudz, bet manas labākās draudzenes bija no Islandes un Polijas. Manā kursā mācījās arī jaunie kinorežisori no Šrilankas un Gvinejas – piemēram, Mandjū Turē, Gvinejas preizidenta brāļadēls. Turē bija ārkārtīgi elegants, viņa sievai piederēja universālveikals Konakri centrā un viņa savam vīram katru nedēļu ar lidmašīnu sūtīja jaunu uzvalku. Tos iepriekšējos viņš tad Maskavā kaut kur tirgoja. Bet viņš arī ļoti interesanti strādāja. Mums bija jātaisa studentu etīde par tēmu Maskavas rīts, un Turē bija uztaisījis etīdi par to, kā ar lielām slotām mazgā Mauzoleju. Mēs visi ļoti smējāmies.
Vecākajos kursos bija arī tāds Kosta Diaņs, pirms tam mācījies Sorbonnā, bijis arī kabarē dejotājs. Viņš draudzējās ar mums visiem, kas no Latvijas tolaik mācījāmies VGIKā – Andris Rozenbergs, Ingrīda Andriņa un citi –; viņš mums, piemēram, tulkoja Godāra teorētiskos rakstus no Cahiers du cinéma. Ar Kostu bija ļoti interesantas profesionālās sarunas. Viņš bija viens no labākajiem studentiem-režisoriem, viņa filmas tika apbalvotas studentu filmu festivālos. Kosta stāstīja, ka viņam ir iecere veidot filmu par afrikāņu mākslu, klāstīja mums par afrikāņu maskām un par to, ka baltie cilvēki ļoti daudz ko par tām vienkārši nezina un vispār nesaprot. Viņš gribēja veidot šo filmu kā maskas monologu.
Mēs visi pabeidzām augstskolu, aizbraucām katrs uz savu pusi. Vēlāk krievu kino žurnālā Искусство кино parādījās intervija ar Mandjū Turē, kurš stāstīja par savu ieceri veidot filmu par afrikāņu maskām, inscenēt to kā maskas monologu un tā tālāk...
Bet Kostam taču jau bija filma Maskas monologs / Men Of the Dance / The Monologue of the Mask (1965)!
Nu, profesionālā skaudība un ideju zagšana – tas pastāv visur.
Tad atgriežamies pie tā, kā tu nonāci Bulgārijā...
Kā jau varbūt ir dzirdēts, 1966. –1967. gadā es strādāju Ulda Brauna komandā pie filmas 235 000 000, tāpēc institūtā biju paņēmusi akadēmisko gadu, jo Brauns mani uzaicināja strādāt jau pēc trešā kursa. Kad atgriezos institūtā, notika studentu filmu festivāls, un es tur redzēju vienu aktierfilmu ar fantastisku attēlu – ļoti skaista, ar high key gaismojumu filmēta. Lasu beigu titrus – operators Ivans Samardžijevs; pie sevis nodomāju – re, kā tas uzbeks vai osetīns, tik labu eiropeisku filmu uzņēmis. Bet izrādījās – bulgārs! Tā mēs sapazināmies, caur pārrunām par redzētajām filmām arī attiecības attīstījās. Un apprecējāmies – tās bija studentu kāzas Maskavā. Visa tā sistēma ar ārzemnieku uzraudzību padomju laikā... Piemēram, Maskavā bija tikai viens dzimtsrakstu birojs, kurā reģistrēja laulības ar ārzemniekiem.
Es Bulgārijā uztaisīju divas filmas, bet ne par bulgāriem.
Viena bija filma par Armēnijas astrofiziķiem, tā arī saucās – Astrofiziķi. Bulgārijā dzīvoja tāds Maskavas žurnālists Arkādijs Vaksbergs, kuram sieva bija bulgāriete. Viņš bija šo tēmu pieteicis televīzijā – ka Armēnijā, netālu no Erevānas, strādā pasaules klases astrofiziķi. Bet tad visi notikumi kaut kā tā saslēdzās, ka es to filmēju. Mēs noformējāmies kā grupa – mans vīrs bija operators, Arkādijs – scenārists, es režisore; braucām uz Erevānu un filmējām kalnos observatoriju. Filmējām gan astrofiziķus, gan māksliniekus, piemēram, Martirosu Sarjanu – slavenāko armēņu gleznotāju, kurš ilgus gadus nodzīvoja Francijā. Tas bija laiks – 70. gadi –, kad daudzi armēņi, kas izklīduši pa pasauli genocīda rezultātā, bija atgriezušies no emigrācijas.
Otra filma, ko veidoju Bulgārijā, bija par Baltijas valstīm. Baltija nav tālu ir tās tulkotais nosaukums. Tai es Lietuvā filmēju Modri Tenisonu, kurš Kauņas Dramatiskajā teātrī ieviesa pantomīmu, Latvijā filmēju Džemmu Skulmi, Ojāru Ābolu, Ivaru Strautmani. Modris Tenisons pirms gadiem desmit gribēja sevi redzēt un tāpēc interesējās par tās filmas likteni, taču... es baidos, ka Bulgārijā šī filma nav saglabāta. Televīzija jau savas filmas neglabā.
Mēs ar Ivanu gadus desmit tā dzīvojām – pusgadu Rīgā un pusgadu Sofijā. Diemžēl Ivanam te kā operatoram nebija darba, jo mums Latvijā ir daudz ļoti augstas klases kinooperatoru. Tā kā viņš pārzināja Kodak filmlentes procesus, viņam bija laba tehnika un filmu apstrādes iespējas, tad viņš sadraudzējās ar izdevniecības Liesma redaktoriem un piedalījās gleznu albūmu izveidošanā, taču ar viņa spējām tas nebija īsti viņa cienīgs darbs. Un, kad mūsu dēlam Ikaram vajadzēja sākt iet skolā, tad es sāku svārstīties. Bulgāru valodu biju iemācījusies, taču neko nezināju par bulgāru vēsturi, literatūru. Domāju – kā es tam bērnam skolā palīdzēšu? Turklāt savai mammai es biju vienīgā tuviniece, un viņa ne par kādu naudu nebija ar mieru doties prom no Latvijas. Ilgi nevarēju pieņemt lēmumu, tomēr galu galā mēs smagi, bet izšķīrāmies, palikdami gan draudzīgās attiecībās.
Man šad un tad uznāk nostaļģija pēc Bulgārijas, jo tur ir brīnišķīga daba, turklāt man tur iznāca sastrādāties ar ļoti interesantiem cilvēkiem. Bulgārijā bija ļoti jauka kinovide, bija liela studija Boyana, tā tāda ir vēl vēl joprojām. Cilvēki bija brīnišķīgi – to es nevaru nepateikt. Ir daudz skaistu atmiņu. Diemžēl Ivans 2011. gadā nomira.
Runājot tālāk par tavām starptautiskajām gaitām, man kā vērotājai no malas šķiet, ka būtu jāpiemin KIWI – organizācija Kino Women International. Kā tu tur nonāci?
1988. gadā Kinosavienībā pienāca ielūgums divām personām uz Vispasaules kino darbinieču sieviešu organizācijas dibināšanas kongresu Tbilisi. To piedāvāja man un kostīmu māksliniecei Larisai Braunai. Braucām uz Tbilisi, kas man ir mīļa jau kopš Brauna filmas 235 000 000 laikiem, jo mēs tur filmējām gruzīnu kāzas. Un Lanu Gogoberidzi, kas tika ievēlēta par KIWI priekšsēdi, es arī jau ilgi un labi pazinu. Mani savukārt ievēlēja par Baltijas pārstāvi KIWI izpildkomitejā. Tas bija liels, starptautisks notikums ar dalībniecēm no visas pasaules – Sanfrancisko sieviešu kinofestivāla direktore, Kreteijas sieviešu festivāla kuratores, Losandželosas sieviešu filmu festivāla pārstāve, kas stāstīja, ka esot dzīvojusi kaimiņos Vilim Lapeniekam. Mums bija lieli plāni un tajā laikā šī kustība bija visnotaļ aktīva. Caur KIWI es saņēmu daudzus uzaicinājumus piedalīties ar savām filmām dažādos sieviešu kino festivālos.
Tbilisi KIWI festivāla programmā demonstrēja Džemmu un Neglīto pīlēnu... Es izteiktu aizdomas, ka abas filmas izgāja pasaulē tieši caur šo festivālu, jo tur tās redzēja vadošo sieviešu kino festivālu kuratori.
Es esmu vērojusi, kā tie festivālu cilvēki, kas ilgus gadus darbojas kā kuratori, – viņi taču tajos festivālu bāros strādā kā tādi mednieki! Noķer vienu režisoru un uzrunā; noķer otru, kas iet garām. Iestāsta vienam kaut ko, otram...
Jā, visa šī industrija funkcionē uz pazīšanos.
Jā, lielā mērā! Un uz valodu zināšanām. Latviešiem diemžēl piemīt tāda lieta kā nepamatota kautrība – ko nu es, lielīties taču nav labi... Bet, ja grib strādāt filmu nozarē, tad no tā visa jātiek vaļā. Kas ir izdarīts, tas ir izdarīts. Var jau laiku pa laikam tos skapjus pavēdināt un paskatīties, kas tur ir.
Nākamajā gadā pēc Tbilisi pasākuma jūs ar Lūciju Ločmeli organizējāt 2. KIWI kongresu Jūrmalā.
Jā, toreiz Kinosavienība ar Komponistu savienību dalīja atpūtas māju Mellužos, kuru gan mēs juku laikos pazaudējām. Toreiz uz Mellužiem atbrauca nopietnas autoritātes – Marta Mesāroša no Ungārijas, Vera Hitilova no Čehijas; viņa mums bija ļoti labi pazīstama, jo vēl VGIK laikā institūtā bija ieradusies čehu avangarda kino delegācija un izrādīja divas viņas filmas – Margrietiņas un vēl vienu.
Mellužos bija daudz dažādu runāšanu un ideju apmaiņu. Un vēl mēs visas kongresa dalībnieces aizvedām uz Iļģuciema sieviešu cietumu, tur demonstrējām filmu programmu – festivāla dalībnieču veidotās filmas. Cietuma iemītniecēm bija interesanti, jo mūsu vidū bija arī aktrises. Interese gan bija abpusēja, jo, kā teica Valentīna Teličkina, – aktieriem par cilvēkiem ir tāda kā zooloģiska interese. Režisorēm savukārt vairāk interesēja dažādie likteņi, kā sievietes tur nokļuvušas, viņas sarunājās ar cietumniecēm.
Es tagad periodikā atradu rakstu par KIWI Mellužu pasākumu, kur jūs ar Lūciju žurnālistei stāstāt, ka kolēģi vīrieši palīdzību organizēšanā gan nav lieguši, taču attieksme tik un tā bijusi rezervēta: “Kad Latvija kā rīkotāja gribēja ieiet organizācijas apritē un Jūrmalā tika sarīkots starptautisks sieviešu kino simpozijs ar vairāku izcilu viešņu piedalīšanos, to noorganizēja Laima Žurgina, Lūcija Ločmele un vēl daži cilvēki, vīriešu kārtas kolēģu nesapratnes pavadīti un ar minimālu materiālo atbalstu.”
Protams, ja notiek kaut kas tāds jauns un nebijis, tad liela daļa cilvēku atturīgi vēro, kas tur notiek. Es gan nekādas grūtības neatceros, bet ar laiku pret šo kustību atsalu, jo pati personīgi no saviem kolēģiem vīriešiem neesmu jutusi nekādu diskrimināciju. Protams, viņi taisīja lielās filmas, es taisīju kinožurnālus, taču to neuzskatu ne par ko briesmīgu.
Tomēr jāatzīst, ka tāda pasākuma noslēgtajā sieviešu vidē rodas tomēr pavisam cita sajūta – kaut kāds spriegums pazūd, tas ir kaut kas gandrīz fizioloģisks.
Jo vīriešu klātbūtnē tomēr liekas, ka ir tās spalvas jāuzpucē.
Šie KIWI aptvertie festivāli, sevišķi Kreteijas sieviešu kino festivāls, bija ļoti plašs un populārs loks. Kreteijā esmu bijusi divas reizes, to vienmēr atklāja Francijas kultūras ministrs.
Tas jau vēl joprojām ir viens no slavenākajiem sieviešu filmu festivāliem pasaulē.
Jā, galvenā tēma bija sieviešu dzīve, bet tur bija viens ļoti interesants elements – katrā festivālā bija tikšanās ar kādu ļoti populāru aktrisi; es piedzīvoju tikšanās ar Džeinu Birkinu un ar Moniku Viti. Tas notika tādas kā preses konferences veidā, auditorija varēja uzdot jautājumus.
Jūs ar Lūciju Ločmeli bijāt arī sieviešu filmu festivālā Florencē.
Jā, 80. gadu beigās, Atmodas laikā Baltijas valstis pasaulē bija ļoti modē. Tāpēc uz Rīgu atbrauca divas itālietes no Florences sieviešu filmu festivāla, lai atlasītu mūsu filmas. Galu galā uz Florenci uzaicināja Dzidru Ritenbergu ar filmu Pats garākais salmiņš, Lūciju – ar Svešo un Saulessveci, un mani ar Neglīto pīlēnu…, Džemmu un Kategorisko imperatīvu. Tā mēs ar Lūciju kādas desmit dienas pavadījām Florencē, mana filma Pīlēns un Lūcijas filma Svešais tur saņēma balvas.
Tas, ka ārzemju publika interesējās par Maniem dēliem… un Neglīto pīlēnu…, man šķiet pašsaprotami, bet esmu izbrīnīta, ka lielu interesi izraisīja arī tava filma par Džemmu Skulmi. Arī ar to tu daudz esi ceļojusi. Kas viņus saistīja tajā filmā?
Pirmkārt jau Džemma kā personība pati par sevi ir spēcīga. Sākumā gribēju veidot filmu par Džemmu un Ojāru Ābolu, bet tad pēkšņi nāca ziņa par Ojāra bērēm. Tad tā filma sanāca tikai par Džemmu vienu pašu – par sievieti, kura palikusi ar vienu spārnu. Manuprāt, filma ir arī ļoti labi uzņemta. Vienu epizodi, Džemmas 60. gadu jubileju, uzfilmēja Kalvis Zalcmanis, bet tad viņu Ansis Epners aizsauca lielā ceļojumā pa visu pasauli, filmēt Es esmu latvietis. Kalvja vietā nāca Uldis Veiss, visu pārējo filmu uzņēma viņš, bet abu operatoru rokraksti filmā ir pilnīgi neatšķirami, viss ļoti labi saplūda kopā. Uldim bija ļoti sāpīgi, ka šīs filmas sakarā visur piemin tikai Zalcmani.
Lasīju, ka, rodot ierosmi no KIWI, ap 1990. gadu esot sarīkota arī visu Latvijas kino sieviešu tikšanās...
Es ļoti lepojos ar savu labo atmiņu, bet šo notikumu gan nekādi neatceros...
Tad mums tagad Kino Rakstos jāizsludina aicinājums – ja kāds no mūsu lasītājiem atceras šo notikumu, lai piesakās redakcijā vai komentē pie raksta! Jo tas ir būtiski Latvijas kino vēsturei.
Es ļoti ceru, ka izaugs jaunas paaudzes pētnieki un pētīs Latvijas kino vēsturi.
Mēs jau varam izpētīt tikai to, kas atrodams arhīvā, tāpēc papildinājumam ir ļoti vajadzīgas šādas sarunas, jo ir kopsakarības un konteksti, kuras mums varat izstāstīt tikai jūs paši. Tās ir lietas, kuras arhīvā nevar atrast. Un pētniekiem jāpaļaujas uz atmiņām arī tad, ja tās mēdz būt neprecīzas.
Tas ir labi, bet es ļoti brīnos, ka par dokumentālo kino nav bijis liels pētījums.
Jā, es arī piekrītu, ka vajadzīgs liels pētījums par Latvijas dokumentālā kino vēsturi, bet pētnieku un naudas mums ir tikai tik, cik ir…
Atgriežoties pie tavām filmām, – ko tu darīji pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad vecā kino sistēma sabruka?
Pēc 1990. gada esmu uztaisījusi divpadsmit filmas – dažas pilnmetrāžas, dažas īsmetrāžas. Piemēram, ar operatoru Miku Zvirbuli filmējām Portretu Lietuvas ainavā, par lietuviešu koktēlnieku. Bija filma par Elzu Radziņu Stella Stellarum (1993) – braucām kopā uz Lielbritāniju un filmējām, kā viņa noliek ziedus uz Šekspīra kapa. Somijas televīzijai veidojām filmu par nāvessodu problemātiku Latvijā, bija arī filma par senās mūzikas festivālu Tempus perfectum, bija Raimonds Pauls Nr. 2, bija filma par Gidonu Krēmeru, ir Mana mīļā Rīga, filma Avangarda amazone par Džemmas Skulmes mammu Martu Liepiņu-Skulmi, pirmo Latvijas sievieti tēlnieci. Un kā pēdējā – Kaza kāpa debesīs.
Bet kā tad varēja 90. gados un pēc tam izdzīvot ar kino taisīšanu?
Izdzīvot jau nevar līdz pat šim laikam. Ir piedzīvotas visādas situācijas. Es pazaudēju savu piecistabu dzīvokli Rīgas centrā un tagad dzīvoju vienistabas dzīvoklī Pļavniekos. Liktenis ir iekritis tā, ka lielāko dzīves daļu sanāca strādāt citai valstij, pensijas arī smieklīgas, tāpēc ir jāstrādā joprojām. Tomēr galvenokārt jau jāstrādā radošā dzinuļa dēļ. Tas palīdz arī uzturēt galvu kārtībā.
