2015. gada nogalē britu izdevniecībā "Routledge" iznācis apjomīgs pētījums par pasaules animācijas vēsturi un šodienu "Animation. A World History" trīs sējumos. Autors, itālis Džanalberto Bendaci, grāmatas sagatavošanā iesaistījis daudzu valstu vietējos speciālistus, un pētījumā detalizēti apskatīta arī Latvijas animācija. Šīs sadaļas autore Ieva Viese speciāli "Kino Rakstiem" intervē animācijas speciālistu, pētnieku un entuziastu Bendaci - pirms trim gadiem un šogad.
Kad sāku rakstīt pirmos animācijai veltītos darbus Latvijas Kultūras akadēmijā, meklēju pēc iespējas izsmeļošāku un aptverošāku literatūru, kas palīdzētu izprast šo audiovizuālo mākslu pasaules maz pētīto pabērnu – vēsturiski kinoģimenē augušo, bet estētiski atšķirīgo animāciju. Prasīju ieteikumu Vladimiram Leščovam, kurš tobrīd jau labi pazina starptautisko animācijas vidi un nozīmīgākos pētniekus tajā. Aizņēmos milzīgu sējumu ar nosaukumu Cartoons: One Hundred Years of Cinema Animation, un lapu pa lapai pacietīgi to pārkopēju, ik pa brīdim apstājoties pie kāda atvēruma un aizraujoties ar neparastajām personībām un notikumiem tekstā.
Toreiz vēl nevarēju iedomāties, ka pēc pāris gadiem strādāšu pie Latvijas animācijai veltītajām sadaļām šīs pašas grāmatas jaunajai versijai, kas piedāvā detaļās smalkāku un kopsakarībās skaidrāku animācijas vēstures, tehnikas un estētikas panorāmu. Tāpat nevarēju paredzēt, ka vēl pusotru gadu vēlāk sēdēšu pie vīna glāzes kādā Dženovas dzīvoklī ar skatu uz saules pielietu Ligūrijas jūru un kavēšos sarunās ar grāmatas autoru – asprātīgu, inteliģentu un ārkārtīgi sirsnīgu vīru. Toreiz, 2012. gada 15. janvārī, ierados ciemos pie Džanalberto Bendaci no netālās Turīnas, kur darbojos praksē Itālijas Nacionālajā kinomuzejā, kārtojot ASIFA animācijas filmu arhīvu. Kādā brīdī es ieslēdzu diktofonu un uzdevu vairākus jautājumus.
Tagad, kad pēc ilga un sarežģīta kārtošanas procesa grāmata beidzot ir iznākusi, varu padalīties šajā sarunā ar „Kino Rakstu” lasītājiem.
Informācija:
Džanalberto Bendaci / Giannalberto Bendazzi
# - dzimis 1946. gada 17. jūlijā Ravennā, Itālijā
# - 1971. gadā absolvējis Milānas universitāti ar grādu jurisprudencē, diplomdarbs veltīts autortiesībām Itālijas filmu nozarē
# - autors un redaktors apmēram 20 animācijai veltītām grāmatām, tai skaitā Cartoons – Cento anni di cinema d’animazione (izdota Venēcijā 1988 un 1992, franču izdevums Parīzē 1992, angļu izdevums Londonā 1994, 1995, 1999, 2003, spāņu izdevums Madridē 2003), Alexeieff - Itinéraire d’un maître / Itinerary of a Master (Dreamland, Paris, 2001)
# - sarakstījis arī vairākas grāmatas par aktierkino; Vudijam Allenam veltītā monogrāfija Il comico piú intelligente e l’intelligenza piú comica / Inteliģentākais komiķis un komiskākā inteliģence (1984) vairākkārt pārizdota un tulkota angļu, franču spāņu, ungāru un vācu valodā
# - strādājis vairāk nekā 30 dažādu starptautisku animācijas festivālu žūrijās, tai skaitā Anesī (1979, 2003), Zagrebā (1980, 1994), Toronto (1984), Riodežaneiro (2004)
# profesors Milānas universitātē (2002-2009), Grifita universitātē Brisbenā, Austrālijā (2001-2009)
Intervija ilustrēta ar Džanalberto Bendaci ieteiktiem attēliem – parādības, kas viņam šķiet būtiskas pasaules animācijas vēsturē, ar paša DžB komentāriem
AVANTŪRISTS, ANTROPOLOGS UN ANIMATORS
Esat sacījis, ka piederat pie četrdesmito gadu paaudzes, kura sāka pētīt animāciju septiņdesmitajos.
Jā, kad es sešdesmito gadu vidū ienācu animācijas pasaulē, tās vēsture, izņemot Volta Disneja darbus, praktiski nebija pētīta. Tas bija 1965. gadā, un man bija deviņpadsmit gadu. Es sapratu, ka animācija ir kontinents, kurš jāizpēta, un mana zinātkāre apvienojumā ar piedzīvojumu meklētāja garu mudināja veikt pētījumus, īpašu nozīmi piešķirot festivālu apmeklējumiem un draudzībai ar talantīgiem animatoriem. Tad es sāku apzināties, ka animācija ir brīnišķīga mākslas forma, kas vienmēr bijusi nepietiekami novērtēta, un es vēlējos to paglābt no mākslas pastarīša likteņa. Es sāku darbu pie šī uzdevuma septiņdesmitajos, jo 1969. gadā sāku apmeklēt animācijas festivālus. Tajā pašā laikā atklāju, ka daži mani kolēģi, īpaši no ASV, nodarbojas ar to pašu un būtībā ir mani vienaudži. Tāpēc var teikt, ka tieši mūsu paaudze uzsāka pētījumus šajā jomā un sāka uztvert animāciju nopietni, nevis tikai kā dīvainību kino vēsturē.
Jūs savu pētniecisko pieeju mēdzat salīdzināt ar antropoloģisko izziņas metodi.
Tā ir. Pastāv atšķirība starp pētījumu vēsturē un mākslas vēsturē. Kino vēstures pētniecībā animācijas izpēte ir vēl specifiskāka, jo mums ir darīšana ar jomu, par kuru nav daudz rakstveida liecību; ir ļoti ierobežots vēsturisko dokumentu daudzums par, piemēram, kontraktiem, studiju uzbūvi, darbnīcu izkārtojumu.
Ir jāizmanto antropoloģiskā pieeja un lauka pētījumi – jāiet uz filmām, jāiepazīstas ar animatoriem, jāprasa viņiem filmas, kuras citādi nav pieejamas, jāiegūst attēli, fotogrāfijas, vēstules un tāpat arī jāuzklausa noslēpumi un atzīšanās.
Avoti ir pavisam citi, salīdzinot ar tiem, kurus izmanto, piemēram, kara vēstures pētniecībā.
Kā jums šķiet, kādas īpašības ir nepieciešamas, lai kļūtu par animācijas ekspertu vai animācijas pētnieku?
Pastāv atšķirība starp animācijas ekspertu un animācijas pētnieku. Tas var izklausīties pretenciozi un augstprātīgi, tomēr es gribētu apgalvot, ka zināšanas par animāciju ir vissarežģītākā humanitārās kompetences joma. Lai kļūtu par animācijas ekspertu, ir jābūt zināšanām par kino, literatūru, dzeju, vizuālo mākslu - visām vizuālajām mākslām! – un mūziku. Cilvēkam nepieciešamas ļoti plašas zināšanas, un šī informācija jāpapildina ar izpratni par lielajiem vēstures notikumiem. Piemēram, daudziem animatoriem bija jāpamet sava dzimtene ebreju vajāšanas laikā un jācieš no diskriminācijas. Šī iemesla dēļ jūs nevarat vienkārši kaut ko nosapņot un pēc tam par to uzrakstīt grāmatu – jums ir jāpārzina reāli notikušais. Šādas zināšanas nav iegūstamas gada laikā, ir jāiziet ilgs intelektuāls treniņš.
Un kā pēdējo es gribētu minēt jūtīgumu. Kultūra nav kaut kas, ko tu vari apgūt, vienkārši lasot grāmatas, skatoties filmas vai runājot ar cilvēkiem -, lai kļūtu par labu kritiķi, ir jābūt ļoti jūtīgam. Un šī īpašība cilvēkam vai nu ir, vai nav, tāpēc ir jātrenē iedzimtais jūtīgums – tas jāizkopj un jāliek lietā. Reizēm cilvēki skatās filmu, bet nejūt to, ko šis kino mudina sajust, viņi ir nejūtīgi. Reiz mans kolēģis kinokritiķis stāstīja par studentu, kuram viņš rādījis Goijas darbu Kailā Maha un centies izprovocēt pārdomas par šo darbu. Es domāju, ka tas nav Goijas labākais darbs, tomēr tā ir ļoti slavena glezna un tāpēc par to var daudz ko pateikt, bet students sacīja: „Nezinu, ko par to teikt!”. Tad pasniedzējs viņam jautāja: „Bet ko tu šajā gleznā redzi?” „Ā, kailu sievieti,” atbildēja students. Ja tu vēro ļoti sensitīvu darbu, bet pats tāds neesi, tad tu nesaproti, ko redzi, un nekad arī nesapratīsi.
Atbildot uz to, kādam jābūt, lai kļūtu par animācijas pētnieku, es teiktu – ļoti neatlaidīgam, un nevajadzētu rēķināties ar to, ka animatori [1] ļoti vēlēsies sadarboties. Esmu nonācis pie secinājuma, ka animatori visur pasaulē ir līdzīgi – viņi ir ļoti kautrīgi cilvēki. Ļoti jauki, pārsvarā klusi, laipni, godīgi un maigas dabas, bet ārkārtīgi kautrīgi. Animatori neuzskata, ka dara kaut ko nozīmīgu. Ja jūs mēģināsiet iegūt informāciju par kādu animācijas veidotāju, viņam visdrīzāk liksies, ka tā ir ķircināšana un veltīga jūsu abu laika tērēšana. Tāpēc pirmkārt ir nepieciešama pacietība, stūrgalvība un uzstājība. Jums pašam ir jākļūst par animatoru – nav obligāti jārada filmas, bet ir jāpieņem animācijai raksturīgais pasaules redzējums un jābūt daļai no šīs vides. Tad viņi jums atvērs savas sirdis un jūs sapratīsiet to, kas iepriekš nebija skaidrs; varēsiet uzdot daudzus jautājumus par tehniskajām metodēm, radošo pieeju un tamlīdzīgi. Citādi viņi ar jums nerunās.
Runājot par to, ka pašam vajadzētu kļūt par animatoru – klīst baumas, ka arī jūs esat radījis animācijas filmu.
Jā, esmu radījis dažas filmas, bet pēc tam tās visas iznīcināju. Neviens par tām nekad neuzzinās.
Es tā rīkojos, jo sapratu, ka manas animācijas veidotāja spējas ir viduvējas. Kā radošs cilvēks es biju viduvējība un sapratu, ka tāds būšu vienmēr. Un tāpēc - ja reiz esmu labs kritiķis, tad kāpēc man būt sliktam režisoram?
Bija arī cits apsvērums – es nevēlējos radīt iespēju kādam animatoram sacīt, ka man nav tiesību kritizēt viņa filmas, jo tās ir daudz labākas par manām. Šī paša iemesla dēļ man nekad nav bijušas romantiskas attiecības ar animatori, jo citādi visi teiktu: „Ha, viņš slavē savu sievu!”.
Vai tad jūsu meitas māte nebija animatore?
Manas meitas māte – mana otrā sieva – bija bērnudārza audzinātāja un vadīja animācijas meistardarbnīcas bērniem, bet nebija profesionāla animatore.
Tas aktualizē kādu citu jautājumu - joprojām daudziem šķiet, ka animācija galvenokārt ir domāta bērniem...
Nu, jā... Ir jāņem vērā tas, ka mēs esam iegrimuši masu komunikācijā, tā ir mums visapkārt. Tam, kas ir ārpus masas, nav tiesību pastāvēt. Animāciju var piedāvāt kā daļu no masu kultūras, piemēram, kā tas ir ar japāņu animācijas sērijām vai ļoti populārajām Pixar pilnmetrāžas filmām. Bet animācija var būt arī elitāra un ļoti specifiska, ja mēs runājam par konkrēta animatora darbu, eksperimentālo un abstrakto animāciju. Šādi darbi ir īpaši jāmeklē, bet liela daļa cilvēku nevēlas domāt ārpus ierastajām kategorijām un nemaz nezina, ka kaut kas tāds eksistē. Tā gluži vienkārši ir domāšana klišejās; šiem cilvēkiem itāļi vienmēr būs cilvēki, kas spēlē mandolīnu, ēd spagetti un ļoti daudz žestikulē.
ATTĒLU POĒZIJA
Jūs runājat par līdzību starp animāciju un dzeju.
Jā, šī ideja man ir ļoti tuva, jo caur dzeju es nokļuvu pie animācijas. Man ļoti patika dzeja un, kad biju jauns kinokritiķis, es iedomājos – vai tā vietā, lai ar aktieru palīdzību stāstītu stāstu, ir iespējams izveidot īsfilmu, izmantojot analoģisko, nevis loģisko domāšanu? Analoģija ir ļoti būtisks domāšanas veids, kas diemžēl tiek izstumts no mūsdienu sabiedrības, lai gan vēsturiski tā bija cilvēces sākotnējā izpratnes forma. Un mēs joprojām domājam analoģijās; piemēram, kad runājam par futbolu, kāds var ieminēties arī par regbiju – tā ir analoģija starp lietām, kuras vieno kāda līdzība. Tāpēc analoģiskā domāšana, metaforas, metamorfozes un visas simbolu sistēmas, kuras cilvēks uztver intuitīvi, ir tas, ko es uzskatu par patiesi būtisku, jo šī pieeja ir daudz bagātīgāka un to ir iespējams saprast neatkarīgi no ģeogrāfiskās piederības. Tādām filmām kā, piemēram, Tēvs un meita [2] sižets var likties ļoti vienkāršs. Un stāsts tiešām ir vienkāršs, bet tiklīdz runa ir par detaļām, atliek vien ieskatīties vērīgāk, lai rastos iespēja atklāt pārsteidzošas nianses. Tas ir aktuāli gan autora de Vita tautiešiem Nīderlandē, gan cilvēkiem Āfrikā vai Indijā. Filmu var saprast jebkurš cilvēks pasaulē, jo katram ir meita vai dēls, tēvs vai māte. Šīs sajūtas mums visiem ir kopīgas.
Jūs esat redzējis animācijas filmas no visas pasaules... Vai uzskatāt animācijas tēlaino izteiksmi par mākslinieciski spēcīgāku nekā, piemēram, glezniecībai vai mūzikai, kuras arī darbojas ar abstraktām, vispārcilvēciskām kategorijām?
Mākslinieciski spēcīgāku – jā. Animācija ir tik bagātīga izteiksmes iespējās, ka tā ir daudznozīmīgāka, tai ir daudz vairāk iespēju kaut ko nozīmēt, nekā jebkuram citam medijam.
Bet vēsturiski, protams, jo daudzslāņaināks un izsmalcinātāks ir kāds darbs, jo vairāk cilvēki no tā izvairās.
Tādēļ patiesībā ietekme uz publiku nav tik nozīmīga – publika aprobežojas ar vairākiem tūkstošiem cilvēku visā pasaulē.
18. gadsimta astoņdesmitajos gados Imanuels Kants centās izskaidrot, kas ir apgaismība – laiks, kad intelekts dominēja kultūrā. Kants formulēja, ka viņš ar apgaismību saprot cilvēka centienus pārkāpt paša uzliktos ierobežojumus. Šī pieeja ir būtiska; palūkojieties sev apkārt. Mēs, cilvēki, baidāmies saprast un labprāt izvēlamies palikt neziņā. Kants savu domu rezumēja ar latīnisku teikumu, kas aptuveni nozīmēja: būt cilvēkam nozīmē uzdrošināties zināt. To var saprast arī kā centienus uzdrošināties būt brīvam. Tā ir neērta pozīcija, tikai nedaudzi cilvēki izvēlas to pieņemt.
NEBAIDOTIES NO LIELAS GRĀMATAS
Pievērsīsimies jūsu topošajai grāmatai. Vai šī jaunā grāmata būs uzlabota iepriekšējās versija vai tomēr pilnīgi cits darbs?
Tas ir pilnīgi cits darbs, tomēr temats ir tas pats. Šī grāmata mani pavadījusi visas dzīves garumā. Pirmā versija tika sagatavota 1973. gadā, tā palika nepublicēta, līdz 1978. gadā tika izdota pārstrādāta versija. 1988. gadā es to pārveidoju par Cartoons..., kas angliski tika iztulkota 1994. gadā. Šobrīd esmu izvēlējies jaunu struktūru, jaunu grāmatas uzbūvi, ar ko esmu ļoti apmierināts. Es uzskatu, ka šai grāmatai ir iespēja būt ilgnoturīgākai par iepriekšējo. Protams, tā atšķirsies uzbūvē, daudzos skatpunktos, tajā pašā laikā nav mainījušies mani uzskati par tādiem nozīmīgiem filmu veidotājiem kā [Volts] Disnejs, [Aleksandrs] Aleksejevs, [Normans] Maklārens vai [Oskars] Fišingers... Esmu izvērsis viņiem veltītos tekstus, bet pamatā mans viedoklis ir tāds pats.
Attiecībā uz pārējo, protams, daudz kas ir mainījies šo gadu laikā. Kad rakstīju iepriekšējo Cartoons, tas bija astoņdesmitajos gados, toreiz vēl nebija pat faksa aparāta... Šodien ir pieejams e-pasts, tviteris, Facebook, tādēļ vieglāk iespējams dibināt kontaktus ar cilvēkiem. Ir kopumā vieglāk iegūt informāciju, piemēram, var iegādāties grāmatas Amazon.com... Bet, protams, jo vieglāk iegūt materiālus, jo vairāk palielinās darba pienākumi un apjoms. Tā vienmēr ir skriešanās sacīkste starp iespējām un faktiskajiem apstākļiem.
Šo grāmatu veidot bija neiedomājami nogurdinoši, taču es uzskatu, ka galu galā ir izdevies veikt nozīmīgu izrāvienu.
Šī būs ilgtspējīgāka grāmata, nekā 1994. gada Cartoons, kaut vai tādēļ, ka tās uzbūve ļaus ikvienam to papildināt un atjaunināt.
Ko jūs ar to domājat?
Grāmatas pēdējā sadaļa šobrīd nav vēsture, bet reportāža. Mēs piedzīvojam šajā sadaļā aprakstīto laiku, kas sākās ar padomju impērijas sagrūšanu un tai sekojošo plānveidīgās filmu ražošanas sistēmas iziršanu. Laikā, kad padomju impērija bruka, visā pasaulē pieauga televīzijas animācijas nozīme; šīs abas norises ir atšķirīgas pēc būtības, bet vienlaicīgas. Ēra, kas aizsākās 20. gadsimta 60. gados, beidzās ar 1991. gadu. Šobrīd mēs dzīvojam laikā „kopš 1991. gada”, bez vēsturiskas distances un tās noteiktā skatpunkta. Tā ir kā peldēšana jūrā, ķepurošanās pa ūdens virsmu, nespējot saskatīt īpaši daudz sev apkārt – no šīs pozīcijas jūs nevarat izveidot drošticamu karti, kas atklātu kuģus, salas vai nelielas laivas. Kad šī vēsturiskā ēra beigsies, nākamajam, kas darbosies ar šo grāmatu, būs viegli izvērtēt manis sacīto, padarīt to par noslēgtu etapu. Šiem 20, 25, 29 vai 32 gadiem būs sava nozīme, un nākamā sadaļa atkal būs reportāža, notiekošā apraksts. Tā ir kā ķēdes veidošana pa posmiem. Šai grāmatai iespējama ilga dzīve, ar vai bez manis.
Kā jūs raksturotu šīs grāmatas pieeju?
Es centos to veidot pēc iespējas caurskatāmāku. Nevaru ciest kritiķus, kas slēpjas aiz sarežģītas valodas, tādēļ mēģināju izteikties pēc iespējas skaidrāk, bet tajā pašā laikā sniegt pēc iespējas vairāk informācijas un spriedumu. Man žēl studentu, kam nāksies darboties ar šo iespaidīgo tekstu (ja viņi ar to darbosies...), bet mans uzdevums nebija radīt grāmatu, kas kādam nodrošinātu labu vērtējumu mācībās. Es atklāju savu patiesību par animāciju. Ceru, ka vēl būs daudzas citas grāmatas, jo animācija var tikt izstāstīta neskaitāmos veidos, kas atšķiras no manējā.
Es biju vienīgais trakais, kas nolēma uzsākt šo sarežģīto ceļu un izveidot karti, kurā parādītos visu pasaules valstu animācija, neuzsverot kādas zemes nozīmi pār citām.
Pats apzinos savu donkihotismu. Es cenšos aizstāvēt vājākos – ja liela Holivudas kompānija uzņem filmu, tai jau ir daudz ietekmes, visi par šo filmu uzzinās, bet ja neliela kompānija nabadzīgā valstī izveido labu filmu, par to zinās ļoti nedaudzi. Taisnīguma izjūta mani mudina sniegt palīdzīgu roku mazāk privileģētajiem.
Vēl viena lieta, ko šajā sakarā vēlētos uzsvērt – diemžēl ar animācijas vēsturi un kritiku pasaulē nodarbojas ļoti nedaudzi cilvēki. Daru visu, ko spēju, lai radītu jaunus kritiķus, jaunus vēsturniekus. Es ticu, ka animācija kā mākslas forma ir pelnījusi tikt pētīta un animācijas veidotāji ir pelnījuši atzinību par savu vērtīgo darbu. Tomēr tas nemaz nav viegli. Grāmatas, ko esmu redzējis līdz šim, kopumā ir labas... Pēdējo desmit gadu laikā radītas trīs vai četras grāmatas, kas tiecas sniegt vispārīgu priekšstatu par animāciju un tās pasaules kopainu, bet šīs grāmatas ir nepilnīgas. Ja, piemēram, domājam par latviešu animāciju, esam pieredzējuši, ka tā bieži tiek skatīta virspusīgi. Iemesli var būt dažādi – it bieži grāmatas ir paredzētas studentiem, kas nevar pārmērīgi iedziļināties niansēs. Es neteiktu, ka tās ir sliktas grāmatas, kopumā tās ir labas, bet mērķauditorija nosaka ierobežojumus.
Optimistiski minētu, ka pasaulē ir aptuveni 200 cilvēki, ko varētu uzskatīt par animācijas speciālistiem.
Arī tiem ir savi ierobežojumi – kāds var zināt visu par japāņu animāciju vai būt leļļu animācijas eksperts, vai ar plastilīnu veidotas animācijas eksperts, bet nebūt pietiekami informēts par pārējo. Tādējādi šim cilvēkam nav iespējas savas zināšanas ievietot plašākā kontekstā. Ir kāds visai interesants piemērs – animators, pret kuru izjūtu draudzību un profesionālu apbrīnu, čehs, vārdā Jirží Brdečka. Pēdējos gados es atklāju, ka savā dzimtajā zemē viņš ir gandrīz nezināms kā animācijas režisors, bet ļoti pazīstams kā spēlfilmu scenārists. Tagad Čehijā tiek gatavota grāmata par viņu un man, ārvalstniekam, tika lūgts sarakstīt sadaļu par viņu kā animācijas veidotāju - jo man ir iespēja viņa daiļradi skatīt pasaules animācijas vēstures kontekstā.
Kāpēc tā notiek? Brīdi iepriekš mēs pieskārāmies tēmai par kanādiešu autoru Krisu Robinsonu, kas pētījis Igaunijas animāciju no ģeogrāfiski visnotaļ attālas vietas... Šķiet, animācija ne vienmēr saglabā ciešu saikni ar izcelsmes valsti.
Jā, es domāju tieši tāpat. Ir gan gadījumi, kad animācija ir cieši saistīta ar savu valsti, piemēram, Zagrebas skola. Aplūkojot tās bibliogrāfiju, redzams, ka viss rakstīts serbohorvātu valodā. Ļoti, ļoti nedaudz ir atrodams angliski un praktiski nekā nav kādā citā valodā, jo viss ir saistīts ar šo pilsētu un laikiem, kad Dienvidslāvija bija īpatnējs sociālisma un kapitālisma savienojums ietekmīgās Tito figūras vadībā...
Tomēr lielos vilcienos animācija ir valsts sevī. Es nekad neesmu sajutis poļu, indiešu vai amerikāņu animatoru kā sveštautieti. Kad es dodos uz kādu festivālu un spēju saprasties mūs vienojošajā valodā, esmu gatavs spiest viņa vai viņas roku, jo es ticu, ka mēs piederam vienai grupai. Es pats esmu itālis, bet savas dzīves labāko grāmatu sarakstīju par krievu tautības mākslinieku Aleksejevu, kas dzīvoja Francijā. Ir daudzi piemēri, kā cilvēki savus labākos darbus saraksta par personām ar atšķirīgām pasēm. Tā ir tikai pase.
Šī grāmata tātad būs atpazīstama pēc tās lielā formāta...
Divi no Disneja deviņiem vīriem, Frenks Tomass un Oli Džonstons, radīja brīnišķīgu grāmatu, iespējams, labāko jebkad sarakstīto grāmatu par animāciju – Dzīves ilūzija [3]. Šis izdevums bija neiedomājami apjomīgs un ārkārtīgi dārgs, bet tas vēl joprojām atrodams grāmatnīcu plauktos. Tas ir ilgpārdoklis. Man nav bail no lielas grāmatas, lielai grāmatai būs lēna pārdošana. Nav mans lēmums, kādā formātā vai cik lappuses biezai manai grāmatai jābūt; izdevējs šķiet diezgan apmierināts ar līdz šim kopīgi paveikto, bet nākotni jau neparedzēt.
Viena lieta, kas mani patiesi iepriecina – šajā grāmatā ir daudz mazu atklājumu, kas iepriekš bija animācijas vēstures neuzrakstītās nodaļas.
Piemēram, Pīts Bērness bija filmu veidotājs, kas saņēmis divus Akadēmijas apbalvojumus, tomēr par viņa dzīvi neviens neko nezināja. Šo tukšo sadaļu bija viegli aizpildīt – vajadzēja tikai atrast viņa dēla e-pasta adresi, bet neviens to nebija mēģinājis. Es biju laimīgs, ka spēju pievērst uzmanību māksliniekam, ko citi bija aizmirsuši. Itālijā mēs to dēvējam par „lietussarga atklāšanu” – tas bija neiedomājami viegli! Bet jebkurā gadījumā tas man ir iemesls būt laimīgam.
***
2015. gada novembris
Grāmatai beidzot iznākot, kopš mūsu sarunas bija pagājuši jau vairāki gadi, tāpēc e-pastā palūdzu Džanalberto atbildēt uz dažiem īsiem jautājumiem.
Kā jūtaties tagad, kad pēc ilgstošā procesa grāmata beidzot ir iznākusi?
Jūtos kā Svētais Juris pēc pūķa nogalēšanas! Šis process bija tik pilns grūtību, ka jutos kā duelī ar briesmoni.
Vai ir jau dzirdētas atsauksmes par grāmatu?
Vēl neviens to nav pilnībā izlasījis. Pirmajā publiskajā prezentācijā Lukā [pilsēta Toskānas reģionā, Itālijā] 30. oktobrī skanēja aplausi, bet tādā veidā publika vienkārši izrādīja savu mīlestību pret mani.
Ko domājat darīt tālāk?
Es vēlos ceļot un lasīt lekcijas visur pasaulē, satikt senus draugus un iegūt jaunus. Šobrīd neplānoju jaunu grāmatu par animāciju, man nepieciešama atpūta!
Atsauces un komentāri:
1 - Sarunas tulkojumā atļāvos saglabāt vārdu „animators” kā plašāku apzīmējumu jebkuram animācijas filmas veidotājam, lai gan, ja gribam būt precīzi, tas apzīmē konkrētu profesiju, respektīvi, kustības veidotāju – zīmētāju, leļļu vai objektu pārvietotāju. – I. V.
2 – Tēvs un meita / Father and Daughter (2000, 8 min), Mišela Dudoka de Vita (Michael Dudok de Wit) filma, kas 2001. gadā saņēmusi Oskaru kā labākā īsmetrāžas animācija, galvenās balvas nozīmīgākajos animācijas festivālos Anesī, Hirosimā, Zagrebā un citur
3 - Disney Animation: The Illusion of Life (1981). „Deviņi vecie vīri” bija Volta Disneja studijas galvenie animatori (te - šaurākā nozīmē), kas iedzīvināja tēlus nozīmīgās animācijas filmās – Sniegbaltīte un septiņi rūķīši (1937), Bembijs (1942), Pīters Pens (1953) un citās. Viņi izkopa studijas rokrakstam raksturīgās tēlu kustības manieres un radīja principus, pēc kuriem vadījušies daudzi citi animatori; grāmatā Dzīves ilūzija šie principi ir aprakstīti.
Apgāda informācija par grāmatu Animation. A World History un iespēja to iegādāties - ŠEIT
