Svētki animācijas pazinējiem un iespēja atklāt jaunu pasauli tiem, kas līdz šim domājuši, ka animācija nozīmē tikai „multenītes bērniem”, – tāda amplitūda kinoteātrī „K.Suns” pavērsies sestdien, 15. aprīlī, Animācijas dienā, kuru ar draugu un domubiedru līdzdalību rīko pazīstamais režisors Vladimirs Leščovs.
Esam to dzirdējuši jau neskaitāmas reizes; Giljermo del Toro, kura Pinokio (veidots kopā ar Marku Gustavsonu) šogad ieguva Oskaru kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma, ir pat kļuvis par seju nesenajai kustībai “Animācija nav žanrs, animācija nav domāta bērniem”. (Viņš gan nenāca pirmais ar šādiem izteikumiem – tādu godu varētu piešķirt Bredam Bērdam, studijas Pixar filmas Lieliskie / The Incredibles autoram). Salīdzinoši nelielajā, taču tik un tā eklektiskajā neatkarīgās animācijas pasaulē šādi apgalvojumi izskatās iedrošinoši, taču vienlaikus tiem mazliet trūkst satura. Kopš kino pirmsākumiem un animācijas rašanās 19. gadsimta beigās neatkarīgā animācija allaž kalpojusi par dārzu, kurā kultivēt visdažādākās izpausmes. Vesela autoru plejāde, sākot ar francūzi Emīlu Kolu (Émile Cohl, 1857–1938) un kanādieti Normanu Maklārenu, turpinot ar latviešu Arnoldu Burovu (1915–2006), nesen mūžībā aizgājušo beļģu mākslinieku Raulu Servē (Raul Servais, 1928–2023) un daudziem citiem) ir pierādījuši iespējamo dažādību.
Ansī festivāls, senākais animācijas festivāls pasaulē, aizsākās 20. gs. 60. gados, tobrīd tie bija pirmie centieni izcelt animāciju ārpus Kannu kinofestivāla maznozīmīgākajām programmām. Kopš tā laika radušies daudz citu festivālu (piemēram, Animafest Zagrebā, Otavas Animācijas festivāls, Cinanima, Anima Festival Briselē), un animācijas profesionāļiem nebūs nekāds jaunums, ka tehnoloģiskā revolūcija un datoru attīstība ir tikai veicinājusi animācijas pieejamību (galvenokārt animācijas īsfilmu skatīšanos tiešsaistē). Animācijas māksla var ieņemt jebkādu veidolu, no dzejas līdz pat ierastai stāstošai formai. Tikai jautājums, cik cilvēku šo ziņu sadzirdēs? Īpaši laikmetā, kurā uzmanības (ne)noturība tiešsaistes vidē un “visur esošais saturs” neveicina rūpīgu iedziļināšanos.
Attieksmi pret animāciju var raksturot kā riskanto ceļu starp Skillu un Haribdu, kur vienā pusē aizmirstības dzīlēs slīkst animācijas sasniegumiem bagāta pasaule (galvenokārt īsformāta filmās), bet animācijas profesionāļi dažkārt mēdz nonākt svārsta otrā galā, kultivējot izpratni par animāciju kā ekskluzīvi vientulīgu avangarda autordarbu. Tāda attieksme bija nozīmīga 60. un 70. gados, kad daudzi Eiropas un citu reģionu neatkarīgās animācijas autori pūlējās atšķirties un norobežoties no Disneja metodēm, bet vai tas ir tikpat nozīmīgi 21. gadsimtā, kad notiek tehnoloģijas un resursu (bet ne finansējuma) demokratizācija, ir plašas zinātnisku studiju iespējas, un globalizācijas problēmas skar ikvienu vientuļu mākslinieku un pilsoni?
Un kā atšķirt izcilu mākslu no parastas un novilkt robežas laikmetā, kurā tiek animēts viss, ieskaitot aktierkino blokbāsterus?
Atbildes nav vieglas un skaidras, taču uzdot jautājumus ir nepieciešams.
Aplūkojot Rīgas animācijas festivāla programmu (seansi 15. aprīlī kinoteātrī K.Suns), redzam interesantu paradoksu. Neatkarīgā animācija neaprobežojas tikai ar ērti atlasāmu filmu kopumu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Starpžanru ietvaros tā runā par visām mūsu laikmeta svarīgajām tēmām – vai tās būtu dzimte un identitāte, vai vecā labā politika –, tāpat tā atjauno dialogu ar tradīcijām un jau iecienītiem mākslas darbiem. Šie darbi nekad nav tikai pašmērķīgs intelektuāls eksperiments, tie pēta mūsu pasaules nozīmīgās problēmas (te der atcerēties pēdējos gados popularitāti guvušo, gandrīz neiespējamo hibrīdžanru – dokumentālo animāciju).
Animācijas filmas ir inovatīvas, sapludinot dažādas tehnikas un attiecīgi radot jaunu estētiku. Skatoties laikmetīgās animācijas īsfilmas, vienmēr rodas izsmalcināta déjà vu sajūta, it kā būtu notikusi agrīnā kino un animācijas tradīciju augšāmcelšanās. Aplikācijas tehnika (cut-outs) un kolāžas ir kļuvušas par neatņemamu elementu krietnai daļai filmu, kuru stāsti balstīti reālos notikumos; saikne ar live-action tropiem pieaug; jaunie režisori nebaidās izmantot piesātinātas krāsas un drosmīgu estētiku, lai atšķirtos no priekšgājējiem. Rezultāts vienmēr paliek saistīts ar animāciju (lielākoties groteskā formā), taču filmu gala versijās vērojams arī lērums citu elementu.
Šādā daudzslāņu vidē kļūst aizvien grūtāk atšķirt studentu darbus no profesionāļu filmām, tajos ne vienmēr saskatāms mācīšanās motīvs, lai gan dažviet sapludināti vairāki stili un pašizteiksmes meklējumi. Lielākā daļa studentu darbu ir kvalitatīvi paveikti, dažkārt tie ir drosmīgāki, nekā pazīstamiem autoriem. Toties darbs lielā mākslinieciskā komandā (te domājot stop-motion animāciju), rada dažādu balsu sinerģiju vienā un tajā pašā filmā – sākot no filmas mākslinieka un animatoriem līdz pat pēcapstrādes procesa veicējiem.
Iepazīstināšu ar dažām filmām Rīgas animācijas festivāla programmā; lielākā daļa no tām radītas nesen un pārliecinoši reprezentē jaunāko veikumu mūsdienu neatkarīgās animācijas lauciņā. Ceļojam no Igaunijas līdz pat Dienvidāfrikai un vērojam, kā īsfilmas piedāvā kontemplatīvu skatījumu uz mūsdienu pasaules raizēm.
Seansā 11:00 – Labākās bērnu filmas no Annecy Kidz 2022
Stāsts par divām taurēm / Histoire pour 2 trompettes (Amandine Meyer, 2021)
Balstīta režisores pašas sarakstītā “kluso stāstu” grāmatā, filma vēsta par mīlētāju ķildām, sievišķības meklējumiem un zosi – viss ir savstarpēji saistīts valdzinošā dzīves neparedzamā ritējuma hronikā.
Lapsu karaliene / The Queen of the Foxes (Marina Rosset, 2022)
Šveiciešu animācijas režisore Marina Rosete ir solo māksliniece, taču ne vientuļniece; viņas filma Lapsu karaliene pirmizrādi piedzīvoja 2022. gada Berlīnes kinofestivālā. Tas ir stāsts par zaudētu mīlestību, kas bērnus piesaista ar sirsnīgumu, bet pieaugušos – ar domas skaidrību un atklātību. Neatkarīgas animācijas kanonā šis iekļausies kā visnotaļ konvencionāls stāsts, tas neizjauks kārtību jūsu sajūtu gammā un nesabojās garastāvokli.
Seansā 12:00 – Mēs esam no Ukrainas / Mi з Украiни
Bailes / Fears (Nata Metluha, 2015)
Pirmā ukraiņu emigrantes Natas Metluhas filma tapa, absolvējot kino studijas Vankūverā (Kanādā). Tas ir pazīstams stāsts par kaut ko sliktu, kas pārsteidzošā kārtā izrādās labs. Jauki melnajām, apaļīgajām figūrām, kas mīt stūru un saasināti kontrastējošu krāsu pilnā pasaulē, ir teju mierinoša iedarbība.
Dziļā mīla / Deep Love (Mykyta Lyskov, 2019)
Pirms 2022. gada Krievijas iebrukuma Ukraina izskatās tikpat apmulsusi un pievilcīga kā jebkura cita Eiropas pilsēta. Ukrainas sabiedrība ir apjukusi un daudzveidīga. Plastmasas maisiņi kļūst par pēdējo patēriņa preci tiem, kas nav privileģēti. Mikita Liskovs ir viens no savas paaudzes pazīstamākajiem ukraiņu animācijas režisoriem, kurš eleganti manevrē starp naratīvu un abstrakciju.
Seansā 14:00 – Labākās filmas no Kipras Animafest
Vēstule cūkai / Letter to a Pig (Tal Kantor, 2022)
Izraēlas animācijas māksliniece Tala Kantora var stāstīt plašā amplitūdā – no attiecībām (piemēram, filmā Citiem vārdiem / In Other Words, 2015) līdz genocīdam. Savā jaunākajā filmā Vēstule cūkai režisore spraigā un dzīvīgā veidā vēsta par holokausta piemiņu. Savus varoņus ieliekot tagadnē, bet izmantojot atmiņu uzplaiksnījumus un vizuāli suģestējošas ainas, viņa padara animācijas īsfilmu par tikpat draudīgu pieredzi, kā tās aprakstītais notikums.
Pavasara rituāli / Rites of Spring (Yiorgos Tsangaris, 2021)
Kinofestivāla direktors, kiprietis Jorgos Tsangaris, uzņēmis savu pirmo animācijas filmu. Pavasara rituāli ir mākslas un mākslinieku ceļojuma katalogs, fiksējot laiku, kad māksla bija aizliegta. Filma - polemisks manifests, kas paliek atmiņā ar aizvien intensīvāku attēlu un arhīva bilžu gūzmu. Kad filma beidzas, tās vinjetes turpinās mūsu zemapziņā.
Lai tev jauks suns / Have A Nice Dog (Jalal Maghout, Karsten Matern, 2020)
Sīriešu režisora Džalala Maghūta īsfilma atgādina par karu kā emocionālu, sadrumstalotu pieredzi, simbolu ziņā nevis sirreālu, bet sagrozītu. Kubisma sejas, ar roku zīmētas skices pa virsu digitāliem rāmjiem, kolāžas un ūdenī peldoši suņi padara šo psihodrāmu par spraigu pieredzi ar vienkāršu vēstījumu. Karu labāk apspriest, nevis piedzīvot.
Seansā 18:00 – Cilvēku attiecības / Human Relations (atlasījis Gerbens Šermers / Gerben Schermer)
Mana ķertā mamma / My Mamma Is Bossies (Naomi van Niekerk, 2017)
Dienvidāfrikas režisorei Naomi fon Nīkērkai ir iespaidīga multimediju un animācijas pieredze. Šajā darbā viņa izmanto smilšu animācijas tehniku, lai radītu mātes un meitas attiecību hroniku. Animācijas īsfilmās dzeja ir pierasts formāts, un filmas garums ir perfekti saskaņots ar Žannas Gūsenas dzejoļa pantiem.
Neiespējamās figūras un citi stāsti. 2. daļa / Impossible Figures and Other Stories II (rež. Marta Pajek, 2016)
Marta Pajeka kļuvusi par vienu no pazīstamākajām figūrām poļu animācijā (neatkarīgi no dzimuma). Viņas neiespējamo divdimensiju telpu triloģija izcili atspoguļo identitāti un dzimtes jautājumus jau tāpat sadrumstalotajā un haotiskajā sabiedrībā. Viņas līnijas ir pārliecinošas, bet trauslas, viņas radītā vide ir gan pazīstama, gan unikāla. Šī filma ir viena no triloģijas daļām, izpētes un atklājumu piepildīta.
Seansā 20:00 – Labākās filmas no Otavas 2022
Sierra (Sander Joon, 2022)
Igaunis Sanders Jūns strauji kļuvis par vienu no daudzsološākajām starptautiskās animācijas zvaigznēm, un šī filma ir mīlestības vēstule mūsu visu bērnībai. Turpinot savu atlētiskās tematikas filmogrāfiju (kas aizsākta ar 2015. gada filmu Velodrool), režisors radījis mīļu un elegantu divdimensiju animācijas darbu, ļaujoties savdabībai un nepakļaujoties ierastajiem “bērnu filmu” likumiem.
Sēnas asaras / The Seine’s Tears (Janis Belaid, Eliott Benard, Nicolas Mayeur, Etienne Moulin, Hadrien Pinot, Philippine Singer, Lisa Vicente, 2021)
1961. gadā, kad alžīriešu strādnieki Francijā protestēja pret uzspiesto komandantstundu, pretošanās tika vardarbīgi apspiesta (tas ir gandrīz slepenībā turēts gadījums). Francijas Pôle 3D School animācijas studenti kinematogrāfskā ceļojumā rekonstruē notikušo, balansējot starp patiesiem faktiem un maģisku iztēles valstību. Trīsdimensiju tēli, kas atgādina leļļu animāciju, rada sirsnīgu iespaidu, bet tam griezīgā pretstatā iespaidīgu papildus perspektīvu veido pārpasaulīgais varmāku un upuru koncerts.
Rīgas animācijas festivāls notiek kinoteātrī K. Suns sestdien, 15. aprīlī no 11:00. Informācija: kinogalerija.lv
Vassilis Kroustallis (Grieķija) ir kino un animācijas profesionālis, kinozinātnieks un rakstnieks, kurš šobrīd dzīvo Tallinā, Igaunijā. Viņš ir neatkarīgās animācijas interneta žurnāla Zippy Frames un neatkarīgās animācijas portāla Film Is A Fine Affair galvenais redaktors, arī Tallinas festivāla sadaļas PÖFF Shorts animācijas programmas direktors.