Zviedru režisora Rubena Estlunda filma „Skumju trīsstūris / Triangle of Sadness” pat Latvijas mērogā ir fenomens – sen neviena cita Eiropas filma nav tik ilgi turējusies vietējo kinoteātru repertuārā. Tāpēc joprojām varam apspriest, kas īsti ir tas, ko Eiropas un pasaules kinosabiedrība uztver ar vienlīdz kaismīgu sajūsmu un noraidījumu.
Nezinu, vai 2022. gadā bijusi kāda vēl pretrunīgāk vērtēta filma kā zviedru režisora Rubena Estlunda (Ruben Östlund) Skumju trīsstūris. Pēc pirmizrādes Kannu kinofestivālā maijā filma izpelnījās gan astoņas minūtes stāvovāciju, gan arī festivāla augstāko apbalvojumu – Zelta palmas zaru –; decembrī gadu noslēdza četras balvas Eiropas Kinoakadēmijas biedru balsojumā. Tomēr recenzijas par filmu neskan vienprātīgā sajūsmā. Piemēram, The New York Times kinokritiķis E. O. Skots Skumju trīsstūri raksturo kā vienkārši “ļoti sliktu filmu”, bet The Guardian Pīters Bredšovs raksta, ka šī ir “kārtējā filma, kas mēģina pastāstīt to, ko jau zini, bet dara to bez īpašām komiskām spējām vai oriģinalitātes.”
Loģisks šķiet jautājums – vai Skumju trīsstūris ir izdevusies mūsdienu sabiedrības kritika, vai tā tikai atražo klišejas un slīkst cinismā?
Kaitināt vai provocēt Rubenam Estlundam paticis jau kopš pirmajām filmām, kas izpelnījās pretrunīgas atsauksmes viņa dzimtajā Zviedrijā, tomēr dažas saņēma arī balvas ārvalstu festivālos. Nopietnu starptautisku uzmanību Estlunds piesaistīja ar savu 2014. gada filmu Force Majeure (žūrijas balva Kannu festivāla konkursā Un Certain Regard un citi sasniegumi) – režisors, kurš pats jaunībā strādājis kalnu trasēs un kinokarjeru sācis ar slēpošanas video, nolēma savu pieredzi materializēt ironiskā stāstā par zviedru ģimeni, kas dodas brīvdienās uz luksusa slēpošanas kūrortu Alpos. Kādu dienu, kad ģimene ēd pusdienas restorāna terasē, no blakus kalna sāk gāzties kontrolēta sniega lavīna. Restorāna apmeklētāji ar interesi vēro stihiju, uzņem bildes un video – līdz brīdim, kad lavīna sāk uzņemt apgriezienus un noskaņojums pusdienotājiem mainās, baidoties, ka process, iespējams, tomēr nav kontrolēts. Ģimenes tēvs un vīrs Tomass bailēs aizbēg, pametot sievu un bērnus. Lavīna galu galā slēpotājus neskar, apdraudējums pārvēršas tikai vieglā sniega pūderī, bet notikums rada saspīlējumu pāra attiecībās, un par to tad arī ir filma.
Force Majeure atnesa Estlundam atpazīstamību Eiropas kinovidē, un 2017. gadā iznāca nākamā filma Kvadrāts / The Square, ar ko režisors nopelnīja savu pirmo Zelta palmas zaru. Kvadrāta galvenais varonis ir kurators Kristians, kurš vada laikmetīgās mākslas muzeju Stokholmā, un laikmetīgās mākslas pasaule filmā kļūst par mūsdienu sabiedrības liekulības visspožāko simbolu.
Muzejs izstāda konceptuālu publiskās mākslas darbu ar nosaukumu Kvadrāts – laukumā muzeja priekšā izgaismotu kvadrāta formu. Mākslas darba vēstījums pauž, ka tā ir “…uzticības un rūpju svētvieta. [Kvadrāta iekšienē] mums visiem ir vienādas tiesības un pienākumi…”, bet mākslas darba ideja ir tiešā pretrunā ar filmas varoņu rīcību – viņi cits pret citu un pret pārējiem sabiedrības locekļiem ikdienā izturas ar aprēķinu, neviens nevienam neuzticas.
Sarkasms un marksisms
Arī Skumju trīsstūris ir melnā komēdija, tāpat kā Estlunda iepriekšējās filmas, bet šī ir režisora pirmā spēlfilma angļu valodā. Kā jau droši vien lasītājam zināms, stāsts sastāv no trim daļām; pirmajā daļā iepazīstamies ar modeļu pāri, kas filmas otrajā daļā nonāk uz luksusa jahtas, kur pārējie pasažieri pārstāv „procenta simtdaļu” – pasaules bagātākos iedzīvotājus, kuru vispār esot 0,1% no visiem zemeslodes iemītniekiem. Ikdiena uz jahtas ir ilustrācija ekstrēmi privileģētam dzīvesstilam, kur apkalpes personāža darbs ir izdabāt jebkurai no izlepušo bagātnieku visekstravagantākajām vēlmēm. Dažādu notikumu rezultātā daļa no jahtas pasažieriem nonāk uz neapdzīvotas salas, kur hierarhijas tiek apvērstas; par to ir trešā filmas daļa.
Stāstot par to, kas viņu iedvesmojis uzņemt Skumju trīsstūri, Estlunds vairākās intervijās saka – viņš gribot cilvēkus iepazīstināt ar marksisma idejām. Droši vien filozofi mazliet sarauks uzacis, izdzirdot tādus vispārinājumus kā “marksisma teorijas”, taču marksismu Estlunda izpratnē var raksturot kā 1) cilvēka rīcības interpretāciju, balstoties uz viņa sociālo kontekstu; 2) kapitālisma kritiku. Režisoram patīk arī pieminēt, ka Markss ir viens no socioloģijas pamatlicējiem un ka viņu savās filmās arī interesē uz saviem varoņiem skatīties viņu apkārtesošās vides kontekstā.
Kārlis Markss gan nav vienīgais, ko režisors piemin, runājot par filmas iedvesmas avotiem.
Skumju trīsstūrī režisors gribējis pievērsties sabiedrībā eksistējošām hierarhijām, un attiecības ar sievu fotogrāfi Sīnu Gercu-Estlundu (Sina Görcz-Östlund) devušas ieskatu modes pasaulē, kas viņu ieinteresējusi vairāku iemeslu dēļ. Modes vidē skaistums kļūst par valūtu, bet tajā pašā laikā brīžiem hierarhija ir pretēja – piemēram, modeļi-vīrieši šajā profesijā pelna mazāk nekā sievietes.
Par nevienlīdzību starp sievietēm un vīriešiem, kas nav dabas dota, bet atkarīga no konteksta, lielā mērā ir arī visa filmas pirmā daļa, kas pievēršas modeļu pāra Karla (Hariss Dikinsons) un Jajas (Čārlbija Dīna) attiecībām. Pāri satiekam pie vakariņu galda; kad viesmīlis atnes rēķinu, Jaja pieņem, ka Karls par maltīti samaksās, bet Karlam ir apnicis maksāt par diviem, īpaši ņemot vērā to, ka draudzene pelna vairāk. Izvēršas strīds par dzimumu vienlīdzību, Karls ir neapmierināts, ka pat tad, ja pāra finansiālā situācija neatbilst stereotipiem, dzimumu lomas (vai gaidas attiecībā uz šo lomu izpildi) saglabājas. Jaja savukārt to uzskata vienkārši par Karla skopumu un piebilst – lai gan sievietes kā modeles pelna vairāk, viņu karjera ir īsāka. Tieši šādas situācijas, kurās sabiedrisko lomu sadalē rodas saspīlējums un varoņu mēģinājumi tās izrunāt noved pie diezgan absurdiem rezultātiem, ir Estlunda jājamzirdziņš; konkrēti šo ainu iedvesmojis īsts strīds starp Estlundu un Gercu laikā, kad abi bija tikko sākuši satikties. Režisors tomēr pret visiem savu filmu tēliem, tostarp arī Karlu un Jaju, izturas ar labu devu sarkasma; skatītājs netiek aicināts just līdzi ne vienam, ne otram.
Režisora sarkastiskā pieeja sasniedz kulmināciju filmas otrajā daļā, kur darbība notiek uz luksusa jahtas. Vakarā sāk plosīties vētra, pasažieri pēc neveiksmīgām vakariņām mokās ar sliktu dūšu. Pie vīna glāzes palikuši vēl vienīgi jahtas kapteinis, ko spēlē pazīstamais amerikāņu aktieris Vudijs Harelsons (Woody Harrelson), un krievu oligarhs Dimitrijs (Zlatko Burić), kas kļuvis bagāts, pārdodot minerālmēslus. Luksusa jahtas kapteinis ir komunists ar sarkanu zvaigzni pie krūtīm, kamēr oligarhs – pārliecināts kapitālists, un dialogs starp viņiem ir dažādu pagājušā gadsimta ideologu citātu apmaiņa, vienā pusē startējot Vladimiram Ļeņinam, otrā – Ronaldam Reiganam. Pirmos dažus teikumus kapteinis un oligarhs norunā no galvas, bet, kad zināšanas drīz apsīkst, abi sāk meklēt frāzes telefonā. Tādējādi eksistenciālā cīņa starp kapitālisma un komunisma ideoloģijām turpinās ar aforismiem, kas ātrumā sameklēti internetā. Skatoties šo “gadsimta dueli”, rodas sajūta, ka Estlunds mēģina skatītājiem sist ar bomi pa galvu, lai norādītu uz situācijas ironiju. Pirmkārt, ironiski ir tas, ka vēsturiskā un materiālā realitāte katram no varoņiem likusi meklēt patiesību citviet (amerikānis kļuvis par komunistu, kamēr krievs – par kapitālistu). Otrkārt, neviens neizbēg no zināmas intelektuālas nabadzības, jo, lai turpinātu sarunu, viņiem domu graudi jāmeklē telefonos. Kopumā situācija ir diezgan nožēlojama.
Alternatīvas nav
Liela daļa kritikas, kas vērsta pret Estlundu un viņa filmām, režisoram pārmet cinismu; viņam ar sarkasma palīdzību izdodas norādīt uz mūsdienu Rietumu sabiedrības liekulību, bet ko viņš ar to panāk? Estlunda varoņi kļūst par karikatūrām un tādējādi zaudē individualitāti. Pats Estlunds neuzskata sevi par cinisku, bet apgalvo, ka vēloties apšaubīt “cinismu, kas sevi nomaskējis par optimismu”. Komentārā par filmu vietnē e-flux Pjetro Bianči raksta, ka “Estlunds, kurš par savu filmu mērķi vienmēr izvēlējies liberāļus un elitārus pilsētniekus, ne tikai attīsta to pašu diskursu, bet arī dziļākā veidā pieder pie tās pašas valodas un izdomas.” Bianči argumentē, ka Estlunda filma nav veiksmīga sociālā kritika, jo pati neizbēg no tā, ko mēģina apšaubīt. Nespēdami atteikties no hierarhiskas domāšanas, varoņi paliek tajā iesprostoti pat tad, kad tā tiek apvērsta, – filmas trešajā daļā, kad daļa no viņiem nonāk uz neapdzīvotas salas un par vadoni kļūst apkopēja Ebigeila (Dollija de Leona), kurai vienīgajai ir prasmes, lai spētu izdzīvot dabā.
Arguments, ka filma nepiedāvā alternatīvu kapitālisma sprostam un hierarhiskajai domāšanai, kas to pavada, ir tas, ko Skumju trīsstūrim pārmet arī daži citi rietumu marksisti. Kārlis Markss, kā zināms, piedāvāja alternatīvu – revolūciju, kuras rezultātā rodas komunistiska sabiedrība. Mums, austrumeiropiešiem, šī vīzija atduras pret konkrētām vēsturiskām patiesībām, tāpēc šaubos, vai skatītājam Rīgā tā būtu īstā utopija, kas filmai pietrūkst. Es arī nezinu, vai Estlunda uzdevums būtu piedāvāt ideoloģisku alternatīvu sabiedrības modelim, kura ekstrēmu sastopam Skumju trīsstūrī. Bet divas ar pusi stundas skatīties, kā filmas varoņi atražo klišejas par kapitālistisko cilvēku merkantilo un liekulīgo dabu, ļauj mums it kā pasmieties par briesmīgo pasauli, kurā dzīvojam, bet šajā vēsturiskajā brīdī tas vairs neliekas ne īsti interesanti, ne arī īsti smieklīgi. Stereotipiski varoņi, kas nevienā brīdī neizkāpj no aprēķina tipa domāšanas, ir pārāk vienkārša atbilde problēmām sarežģītajā realitātē, kurā dzīvojam. Iespējams, vistuvāk patiesībai esam nevis ideoloģiskās debatēs, bet attiecībās ar citiem cilvēkiem, bet tādas starp šīs filmas varoņiem nekādā patiesā veidā neeksistē.