Es sēžu Kannu tirgus Latvijas paviljonā un klausos, kā pazīstama latviešu producente un industrijā zināma filmēšanas vietu menedžere pārspriež lieliskās austeres, kuras nobaudījušas vietējā Kannu restorānā. “I’m not a fan of fine dining,” prātā nāk Vudija Harelsona atveidotā marksistiski noskaņotā lielbagātnieku jahtas kapteiņa vārdi Rubena Estlunda filmā „Skumju trijstūris / The Triangle of Sadness”.
Aina, kurā Harelsona varonim austeres rijošo bagātnieku vakariņās pasniedz hamburgeri un friškas, ir viens no jautrākajiem momentiem filmā, kas beigu beigās kļuva arī par Kannu galvenās balvas laureāti. Satīra, kura ar asu, nesaudzīgu grotesku kritizē sabiedrības nevienlīdzību un alkatību, uzvar festivālā, pie kura namdurvīm pietauvots kādu pusmiljardu vērts arābu naftas magnātu, amerikāņu producentu un citu superbagātnieku luksusa jahtu arsenāls. Es domāju, to īpašniekiem Skumju trijstūris patika.
Kannu filmu tirgus Marche du Film Latvijas paviljonā mazliet tramīgas kļuvušas dāmas no Kino centra, jo drīz Rivjērā ieradīsies pats Nauris Puntulis, ministra kungam vajadzīgas biļetes uz filmām, bet tā sasodītā biļešu sistēma vēl lāga nestrādā…
Šīs ir manas otrās Kannas, arī šoreiz te esmu kā Marche du Film tirgus dalībnieks, taču, atšķirībā no iepriekšējās reizes, – arī tirgus īpašajā programmā Producers Network. Kāds tad tas Network īsti ir? Pirmajā pasākuma norises rītā man to noskaidrot pa īstam neizdodas, jo palieku ar garu degunu pie Plages des Palmes durvīm. Vairs nav vietu. Es ierados piecpadsmit minūtes pirms paredzēto brokastu sākuma. Priekšā milzīga rinda, un, protams, visiem nav iespējas tikt pie ekspertu galdiņiem. Kāds amerikāņu kolēģis par to saceļ neviltotu brēku. Viņš ir samaksājis piecsimt dolāru par Producers Network akreditāciju, bet viņu, redz, nelaiž iekšā pasākumā! Jeņķu producents skaļi nolamā Kannu tirgus personālu ar raibākajiem angļu valodas lamuvārdiem, sola rakstīt sūdzību augstākstāvošajiem un aicina klātesošos, citus Producers Network brokastīs neiekļautos, darīt tāpat.
Producers Network ir tīklošanās pasākumu kopums Kannu filmu tirgus ietvaros. Tā galvenais mērķis ir producentiem no dažādām pasaules valstīm dibināt savstarpējus kontaktus un sadarbību pie jauniem un esošiem projektiem.
Šogad Producers Network ietvaros bija Baltijas producentu fokuss, kurā es piedalījos kopā ar producenti Martu Romanovu-Jēkabsoni un kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas.
Pašlaik mani projekti, kas tuvojas noslēgumam – filmas Neona pavasaris un Māsas –, savus pārdošanas aģentus jau ir ieguvuši, tāpat arī Ginta Zilbaloža topošā animācijas filma Straume, tāpēc es Kannās pamatā strādāju ar projektiem, kas ir attīstīšanas stadijā. Un tieši šajā fāzē Kannu tirgus var būt lieliska platforma, kurā atrast jaunus partnerus.
Komplektā ar kokteiļu vakariem programma Producers Network piedāvā ikrīta brokastis, kur pie katra no apaļajiem galdiņiem sēž nozīmīgs industrijas pārstāvis – piemēram, A klases festivāla programmētājs, kāds pārstāvis no izplatītāju aģentūras vai straumēšanas servisa, vai projektu attīstīšanas platformas. Mums kā programmas dalībniekiem ir iespēja ne tikai uzdot jautājumus ekspertam, bet arī iepazīties ar cilvēkiem pie citiem galdiņiem, interesantām industrijas personībām no visas pasaules. Viens no Producers Network dalībniekiem, ko sastapu, bija pat atradis itin atraktīvu veidu, kā arī ārpus galdiņiem reklamēt savu topošo projektu – filmu Holivudas turks 2: Jautrība Antālijā / The Hollywood Turk 2: Fun in Antalya, kurai pats ir gan autors, gan arī galvenās lomas atveidotājs. Šis realizators („realisateur” – režisors franču valodā) staigāja apkārt pa Plages du Palmes ar savas filmas lielformāta vizuālajiem materiāliem, piesaistot ne tikai producentu uzmanību.
Bet es, neticis iekšā brokastu pasākumā, pastaigājos pa Marche du Film plašo izstādi, jo laika vēl gana daudz līdz pirmajiem sarunātajiem profesionālajiem randevū. Izstādē dažādiem filmu izplatītājiem, pārdošanas aģentiem un citām kompānijām ir izīrēti krāšņi stendi ar plakātu rindām. Liela daļa no tiem gan turpina Holivudas turka tradīciju… Filma par Titānika izcelšanos no jūras dzelmēm. Varbūt animēts stāsts par pandas piedzīvojumiem Āfrikā vai filma “Mana laimīgā laulība”… Izklausās pazīstami? Šīs filmas visdrīzāk nekad nenonāks līdz Kannu kino festivāla oficiālajai programmai, taču Kannu tirgū var atrast visu – no korejiešu kases grāvējiem līdz tik amizantām filmām kā tās, kuru brīnišķīgos plakātus man izdevās iemūžināt.
Nākamajās dienās brokastu pasākumā iekšā tomēr tiku. Producers Network ir īpaši piemērots jaunajiem producentiem, jo tur profesionāļi iepazīstina ar savu darbības jomu, skaidro dažādus sava darba specifikas pamatjēdzienus un atbild uz jautājumiem. Kā nodrošināt, ka jūsu filma parādās iTunes, Amazon Prime un citos lielākajos pakalpojums pēc pieprasījuma straumēšanas pakalpojumos visā pasaulē? Kā jūsu filmai nonākt līdz Traibekas vai Toronto festivāla programmētāju acīm un nepazust tūkstošiem pieteikto filmu gūzmā? Kā tikt iekšā Kannu kino festivāla ballītēs? Tie ir būtiski jautājumi, kuriem atbildes meklē jaunie Producers Network producenti, bet jūs noteikti gribat zināt atbildi uz to pēdējo, vai ne?
Patiesībā tas ir vienkāršāk par vienkāršu. Festivāla laikā norisinās simtiem dažāda mēroga ballīšu. Teju katram nacionālajam paviljonam, katram pārdošanas aģentam un izplatītājam ir kāda pieņemšana, kurā viesus cienā ar grādīgu dziru.
Ja saules nogurdinātam festivāla viesim ir vēlme uzturēt pastāvīgu intoksikācijas pakāpi, tad Kannu kino festivāls to var un grib piedāvāt.
Bet kā tikt iekšā tajās ballītēs – ar zvaigznēm, slavenībām, lielajiem Kannu vārdiem… Tur ir mazliet sarežģītāk, taču vienmēr lieti noder arguments “es esmu sarakstā” un pārliecinoša aktierspēle. Nevienam nepatīk gari strīdi ar ballītes viesiem par to, vai viņi ir vai nav iekļauti sarakstā. Turklāt sarakstos var gadīties kļūdas. Garas diskusijas noved pie garām rindām, un garas rindas – pie neapmierinātības. Tāpēc “skaļā, neapmierinātā amerikāņa metode” var izrādīties lietderīga, ja vēlies iedzert kopā ar Vudiju Harelsonu (tas, starp citu, kā baumoja Kannu ielās, Rīgas Starptautiskā kino festivāla delegācijai arī esot izdevies).
Otra pārbaudīta metode ir “viena ballīte noved pie nākamās”. Proti, dodies uz kādu pieņemšanu, kur iekšā tiek visi un nevienu nešķiro. Atrodi tur draudzīgus un tērzēt gribošus kolēģus, apvaicājies, vai šovakar tie nedodas uz kādu citu ballīti. Un izredzes ir diezgan lielas, ka dosies gan. Pievienojies viņiem kā viesis un dodies līdzi. Pārus nešķir, un vēl labāk, ja esat bariņā. Tas nekas, ka jums nav ielūgumu. Ar šīs metodes palīdzību es nokļuvu Eiropas Kinoakadēmijas ballītē kopā ar Dārtu Ceriņu, Sonoru Broku, Paulu Bērziņu, Lieni Treimani, Uldi Cekuli, Robertu Vinovski un citiem. Tas nekas, ka daļa no šī Latvijas kinoprofesionāļu pulka, ieskaitot mani, nemaz nav Akadēmijas biedri. Pietika vienam no bariņa pazibināt viedtālruni ar epastā atnākušu, neapstiprinātu ielūgumu, un iekšā bijām. Kā šis vakars izvērtās, to atstāšu jūsu iztēlei, bet bilde ar Robertu Vinovski labākajās Hantera Tomsona romānu ekranizāciju tradīcijās lai kalpo par mudinošu pavedienu.
Bet, Matīs, tu taču tur brauci uz Producers Network, uz nopietnām sarunām par kopprodukcijām, uz izcilām filmām, nevis uz ballītēm, vai ne?…
Viena no vērtīgākajām sarunām man izdevās ar Venēcijas tirgus sadaļas vadītāju, kurš izteica savu redzējumu par šī brīža industrijas karstāko jautājumu – kāda ir kinoteātru nākotne? Viņš domā – no kinoteātru puses nāks arvien plašāks komforta un īpašo formātu piedāvājums, jo kinozālēm jākonkurē ar mājas apstākļos pieejamām ērtībām. Luksusa zāles, ērtāki krēsli, kinoteātri kā restorāni, IMAX un citi patiešām lielā ekrāna formāti – praktiski visas tās iespējas, kas pēdējos desmit gados arvien vairāk parādās gan pasaules, gan Latvijas daudzzāļu kinoteātros. Tie būs faktori, kas mudinās skatītājus iet uz kinoteātri. Savukārt, ja runājam tieši par filmām, kinoteātros pamatā būšot skatāmi divu veidu kinodarbi. Lielie Holivudas kases grāvēji, kas piedāvā skatītājam draudzīgus naratīvus un lielā ekrāna pieredzi, pilnībā izmantojot jaunākās skaņas un attēla tehnoloģijas. Tie aizņems daudzzāļu kinoteātru ekrānus. Otrs veids – atpazīstamu režisoru mākslas kino, kas uzturēs pie dzīvības arthouse kinoteātrus. Viss, kas ir pa vidu, principā tiks ražots mazajiem ekrāniem un visdrīzāk kinoteātros nemaz nenonāks, jo īpaši dokumentālās filmas, kas pilnībā kļūs par mazā ekrāna formu. Par to, cik lielā mērā šīm tēzēm ticēt – spriediet paši, taču apstākļos, kad kinoteātru apmeklējums pasaulē un Latvijā ir katastrofāli zems (neviena šāgada Latvijas spēlfilma vēl nav sasniegusi pat 3000 apmeklētāju kinoteātros), kaut ko optimistiskāku prognozēt roka neceļas.
Šāgada Kannu kinofestivālu kopumā vērtēju kā izdevušos. Festivāla jaunā biļešu sistēma pārsteidzošā kārtā ir daudz labāka par iepriekšējo – vairs nav jāstāv rindā uz seansiem, gandrīz visas filmas noskatījos, ierodoties pēdējā brīdī pirms seansa sākuma. Konkursa programmā redzētie darbi kopumā neatstāja ļoti jaudīgu iespaidu, taču blakusprogrammu piedāvājums to vairāk nekā kompensēja. Līdzīgi kā daudzus kolēģus, arī mani pārsteidza Krievijas režisora filmas iekļaušana galvenajā konkursa programmā, kamēr daudzos līmeņos pamatīgi svarīgāka Ukrainas filma tika ievietota sadaļā Īpašais skatiens, kas tomēr paliek galvenās programmas ēnā.
No redzētā izcelšu filmu Jautrās lapas / Funny Pages – traģikomisks amerikāņu pieaugšanas stāsts ar ļoti kolorītu varoņu ansambli, brīnišķīgi stilizētu aktierspēli un patiešām melnu humoru. Tā ir filma, kurai ir potenciāls iemantot kulta auditoriju. Ar jūtīgu, niansētu un godīgu vēstījumu izcēlās ukraiņu jaunā režisora Maksima Nakoņečnija filma Tauriņa redze / Butterfly Vision un Šarlotes Velsas Aftersun. Bet ar pavisam negaidītu, pārsteidzošu un nežēlīgu maģiskā reālisma naratīvu pārsteidza Kritiķu nedēļas konkursa filma Vasaras rētas / Summer Scars.
Pēdējā Kannu maltītē kopā ar Dārtu Ceriņu Makdonaldā ap vieniem naktī ēdām friškas. Skumju trijstūra kapteinim patiktu.
Pasaulē ir daudz festivālu, kuriem ir daudz vairāk radošu izpausmju un personības nekā kosmopolītiskajām Kannām. Sagadījās tā, ka uzreiz pēc Kannām es devos uz citu festivālu – Bulgārijas pilsētā Stara Zagorā, kur strādāju jaunākajam Eiropas kino veltīta festivāla žūrijā. Festivāla atklāšanā bulgāru karsējmeiteņu performancei uz sarkanā paklāja sekoja pareizticīgo mācītāju dziedājumi un žūrijas iesvētīšana ar svēto ūdeni. Indijā kinofestivālos starp seansiem festivāla direktors ar režisoriem mēdz uz skatuves uzdejot, bet Japānā ir brīnišķīgs kinofestivāls, kas pilnībā norisinās lidostā. Lielais trijnieks (Kannas, Berlīne, Venēcija) ir industrijas centri, taču īsts kinomīlis zina, ka labākās festivālu pieredzes ir meklējamas tur, kur sarkanā paklāja kulta un PR delegāciju vietā ir pavisam kas cits.
