KINO Raksti

Riga IFF. Vladimirs Leščovs un latviešu blūzs

03.10.2021

Rīgas starptautiskā kinofestivāla Riga IFF sadaļas „Short Riga” īpašajā skatē „Persona” šogad uzmanības centrā ir Vladimirs Leščovs – pasaulē slavens Latvijas animācijas filmu režisors, mākslinieks un producents. Viņa radošo darbību, atsaucoties Kino Rakstu aicinājumam, apskata ne mazāk pazīstams animācijas teorētiķis, kurators un konsultants, šobrīd neatkarīgās animācijas internetžurnāla „Zippy Frames” galvenais redaktors un Tallinas festivāla sadaļas „PÖFF Shorts” animācijas programmas direktors Vassilis Kroustallis.

Vladimirs Leščovs, festivāla Riga IFF/Short Riga 2021. gada "Persona"

Angļu vārda “mail” latviskais tulkojums ir “pasts”, un šis vārds parādās kādā ainā no smeldzīgās Vladimira Leščova filmas Gaidot Jauno gadu (2016). Patiesi iederīgi, ka šāds vārds lietots režisora un animācijas mākslinieka darbā, kas ir tik ciešā un pastāvīgā saiknē ar mūsu sarunu par laiku un tā ritmu.[1]

Vladimirs Leščovs (dzimis Latvijā, Daugavpilī) neapšaubāmi iekarojis atpazīstamību starptautiskajā kino un animācijas vidē, šķietami pat īsti necenšoties. Kopš studiju laika darba Vectēva medus (2002, studiju laika darbs Zviedrijā, Konstfack universitātes Mākslas, amatniecības un dizaina koledžā) Leščovs pastāvīgi (ar pirmizrādēm ik gadu vai reizi divos gados) veido filmas, ko skatās visā pasaulē, neatkarīgi no auditorijas dzīvesvietas vai kultūras īpatnībām.

Šī viegluma iemesls nav nedz pats animācijas līdzeklis, nedz īsais formāts, pat ne niecīgais teksta daudzums, kas parādās viņa filmās. Leščova filmas ceļo tāpēc, ka viņš pats ceļo tām līdzi – braucot jūrā (Lietus dienas, 2014), atgādinot par gaisu un tā iespējām (Spārni un airi, 2009), atgriežoties skarbajā realitātē uz zemes gandrīz tikai tādēļ, lai par to pasmietos (Elektriķa diena, 2018; Villa Antropoff, 2012, līdzrežisors Kaspars Jancis).

Lūk, piemēram, pāris Spārnos un airos – vīrietis un sieviete, kam jāceļo gan šķirti, gan kopā, lai samierinātos ar zudušu dzīves veidu un jaunu kopābūšanas realitāti. Vai sirmais japānis no Lietus dienām, kurš ceļo savā pagātnē, lai rastu saikni ar aizmirstu un svešu vietu. Vai elektriķis no Elektriķa dienas, kam vajadzīgs elektrības trieciens, lai parādītos ainas no citas, skarbākas un groteskākas realitātes. Vai afrikāņu imigrants no Villa Antropoff, kurš ierodas iespēju zemē Eiropā, bet atrod tur tikai negausības, korupcijas un pamestības zīmes.

Kadrs no filmas "Villa Antropoff" (2012)

Leščovu nevar raksturot kā politisku režisoru, taču politiskais sajaucas ar sociālo un cilvēku ikdienas dzīvēm, gluži kā viņa lietotie materiāli – melnā tēja un tinte uz papīra (izmantoti Lietus dienās) iezīmē mūsu mīļos ikdienas darbus. Tomēr viņa filmās vienmēr redzama ārējā pasaule, un vienmēr kaut kur fonā parādās Latvijas padomju pagātne – lielākoties televīzijā,  kā iejaukšanās forma un atgādinājums par iejaukšanos cilvēku dzīvēs. Elektriķa diena varbūt ir groteska komēdija (un visneraksturīgākais Leščova darbs), tomēr patversmē parādās Hitlers, Napoleons un citi tēli, atgādinot par psihiatriskās slimnīcas sliktākajām izpausmēm.

Viņa atklātās telpas ir vieta mūsu sarunai ar laiku; slēgtas zonas (kā bākas tornis Spārnos un airos vai dzīvoklis Gaidot Jauno gadu) te ir tikai tādēļ, lai atgādinātu mums, ka darbība notiek kur citur un ārpusē – un arī te varoņi skatās aiz durvīm vai lec laukā no saviem iežogojumiem.

Jūra un gaiss ir Leščova iemīļotākās vides, un viņa vienkāršie (bet tik piemērotie) foni ir līdzeklis ceļojuma sākšanai. Viņa krāsu paletē nav nekā spoža, tā palīdz mums uzsākt introspekciju. Viņa varoņi veidoti maigi, precīzām līnijām, tie ir parasti cilvēki, ielikti noteiktā vidē, lai dotos ceļā (no Latvijas uz Japānu). Leščovam piemīt veselīga aizraušanās ar japāņu un austrumu kultūru, un šīs kultūras cilvēku klusā apņēmība un izdaudzinātā pacietība ieņem vairāk nekā draudzīgu vietu viņa darbos. Lai gan viņa filmas pieskaitāmas naratīvajai animācijai, tajās nav taustāma konflikta; viņa varoņi var būt labi, draudzīgi, dažkārt ne tik labi un ne tik draudzīgi; tomēr tie visi ir kā gabaliņi laika ainā, kas atklājas bez viņu pašu atļaujas. Tā nu pat nejaukie varoņi (kā mafijas pārstāvis un viņa līgava Villa Antropoff) vienkārši pazūd vai iztvaiko; tie ir laika mašīnas instrumenti, un viņu laiks ir pienācis.

Es atceros, kā pirmo reizi skatījos Zuduši sniegā (2007) un gaidīju, kad parādīsies konflikts starp zvejniekiem. Tas arī parādījās, bet pilnīgi neparedzamā veidā – un ne tādēļ, ka starp viņiem būtu saasinājusies ķilda. Vēlreiz noskatoties Spārnus un airus, es nespēju atrast nevienu pāra konfrontācijas ainu; tikai paralēli stāsti un dzīves, kas reizumis savienojas, reizēm sašķeļas.

Redzamākais konflikta pirmsākums, protams, rodams Villa Antropoff, lai gan atkal divi galvenie stāstījuma avoti nekad nesatiekas.  Šajā filmā (kuras avots meklējams Prīta Pērna meistarīgajā 1992. gada filmā Hotel E) atkal parādās dekadentu, spēcīgu un pārmērīgai uzvedībai gatavu varoņu plejāde. No tā rodas daudz varas komēdijas (un simbolu, gan reliģiozu, gan politisku) bet tomēr tā ir slēgta dekadences telpa – kā psihiatriskā slimnīca Elektriķa dienā; ne vairāk, ne mazāk.

Meditatīvs blūzs ir viens veids, kā var aprakstīt Vladimira Leščova filmas;

uz papīra tas izskatās šķietami vienkāršs jēdziens, taču tas nekad nav vienkāršs process viņa varoņiem. Viņa filmu stāsti ir salīdzinoši vienkārši atšifrējami (protams, tas ir neatkarīga animācijas filmu veidotāja darbs, nevis Disneja / Pixar studijas ražojums). Tai pašā laikā viņa varoņiem nebūt nav viegli; lai tiktu galā ar pagātni, centieniem un nepieciešamajām neveiksmēm, viņiem arī vajadzīgs laiks – un režisora atskati pagātnē atklāj šo enerģētisko procesu.

Tā nekad nav dusmu pārpilna darbība, drīzāk teju vai melodiska. Palīdz tas, ka Leščovs izvēlas aizpildīt savu skaņu celiņu ar dziesmām un skaņām, ko radījis viņa biežs sadarbības partneris Pjērs Īvs Drapo / Pierres Yves Drapeau (filmās Spārni un airi, Gaidot Jauno gadu, Lietus dienas), un mūzika tikai paspilgtina lietas, kas varoņiem jāpiedzīvo. Vēl kāds animācijas pasaulē plaši pazīstams un ražīgs komponists Normāns Rožē / Normand Roger devis savu artavu Zuduši sniegā un Spārni un airi tapšanā.

Leščova filmu skaņu celiņos pārstāvēta arī Latvija - “tango karaļa” komponista Oskara Stroka (1893-1975, arī dzimis Daugavpilī) dziesma japāņu izpildījumā Kuroki Nanji ga Hitomi skan filmā Lietus dienas. Un Leščovs pats komponējis filmas Elektriķa diena beigu titros skanošo mūziku blūza noskaņā. Ne tikai muzikāla nostalģija uz ekrāna, arī šī īpašā filmu veidošanas metode atšķir Leščova filmas no citām neatkarīgās animācijas īsfilmām, kas paļaujas vien uz minimālu skaņas dizainu. Meditācija ir iekšējs process, kam vajadzīgas emocijas un  bagātāks skaņas saturs, nekā pēcapstrādē pievienojamie skaņu efekti var piedāvāt. Visam ir savs iemesls.

Kadrs no filmas "Lietus dienas" (2014)

Vladimira Leščova studija Lunohod dibināta 2007. gadā, līdz tam Leščovs strādājis vairākās citās studijās, taču kopš 2007. gada visas viņa filmas tapušas paša studijā. Arī filma Issa (2014), kuras autore ir Līga Skirmane, nozīmīga Leščova līdzstrādniece viņa filmās. Šis producēšanas modelis izrādījies režisoram veiksmīgs – ņemot vērā, protams, ka “veiksmīgs” neatkarīgajā animācijā nozīmē vienkārši to, ka autoram pietiek līdzekļu, lai pabeigtu savu filmu, neielaižoties mākslinieciskos kompromisos attiecībā uz tās saturu. Latvijas Nacionālais kino centrs un Valsts Kultūrkapitāla fonds regulāri atbalsta Leščova filmas; Kanādas Nacionālā filmu padome līdzproducēja Lietus dienu tapšanu. Leščovs nav tikai savrups autors – viņš māca zīmēšanas un animācijas pamatus Daugavpils Dizaina un mākslas vidusskolā Saules skola.

Atgriešanās / Comeback (2021), Leščova jaunākā filma, atkal ir piepildīta atgādinājumiem par pagātni un pārdomām par tagadni, un tā ir vairāk autobiogrāfiska, nekā citas filmas. Filmas pirmizrāde notika 2021. gada jūnijā Krakovas filmu festivālā (tur savulaik Vladimira Leščova un Kaspara Janča filma Villa Antropoff tika nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai), sekoja Anesī festivāla galvenā konkursa skate, un patlaban filma tiek rādīta citos starptautiskos festivālos, ieskaitot Rīgas Starptautisko kinofestivālu Riga IFF. Filma stāsta par tēvu, viņš atceras bērnības aizraušanos, no kuras tam nācies atteikties par labu mākslai un savai profesijai. Hokejs, māksla un politika (Kanāda un Padomju Savienība 70. gados) graciozi saspēlējas filmā, kas atspoguļo arī paša Leščova atgriešanos pie hokeja 2014. gadā.

Šī ir Leščova pirmā filma, kas veidota pilnībā tikai 2D datoranimācijā (papīru viņš izmantojis tikai kadrējumam un izkārtojumiem), tomēr tā joprojām atklāj netveramu zaudējuma un izvēles sajūtu – te tā ir jauna puikas izvēle, kļūstot  par pieaugušo. Stāstījums lineārāks, nekā citās viņa filmās, un tomēr spēcīgs.

Leščovs nesteidzas, lai radītu apstākļus, kas svarīgi viņa filmām, un tas ir kaut kas tāds, ko animācijas īsfilmu formātā ne vienmēr novērtē. Viņš neuzsāks sava varoņa metamorfozi, lai saglabātu skatītāja interesi, viņa varoņu fiziskās īpašības parasti saglabājas nemainīgas visas filmas garumā, vien ņemot vērā aizritējušo laiku. Montāžas griezumi ir aprēķināti, lai atbilstu arī varoņu ceļojumam laikā, un varoņi tiek attēloti gandrīz parastā stilā. Leščova filmu tēli pārsvarā ir vīrieši, tomēr filma Gaidot Jauno gadu vēsta par sievieti, kura vēl ilgojas pēc saziņas.

Kadrs no filmas "Gaidot Jauno gadu" (2016)

Reālismam animācijā parasti nav laba slava, un šo jēdzienu lieto, lai aprakstītu jebko, sākot ar studijas Pixar animāciju (“varoņu reālistiskās fiziskās detaļas”), līdz pat situācijai, kas ir parasta un ne ar ko neievērojama. Leščovs ļauj savām ainām plūst; tai pašā laikā viņš ir gatavs vērot savus varoņus skrienot un enerģiski rīkojoties, kad vajadzīgs (bērni, sievietes, vīrieši). Ikreiz, kad viņš attēlo buržuāziju, tā tiek izsmieta, un pie varas esošā grupa nekad nav galvenie varoņi. Sieviete, kas grābj lapas, pilots, kurš atgriežas mājās, pastnieks, zvejnieks, elektriķis – tie visi ir varoņi, kas cieši iezemēti vietā, kur tie dzīvo, tajā pašā laikā sapņi un cerības aizved tos prom no dažkārt pārlieku skarbās realitātes. Tā ir viņu pašu realitāte, bet nekādā ziņā ne pesimistiska. Aina Lietus dienās, kur vecais japāņu vīrs sēž šūpolēs un raugās uz Fudži kalnu, ir apliecinoša savas mirstības un dabas bezgalīguma atzīšana. Zvejnieki no Zuduši sniegā ļoti labi zina, ka milzīgajā ledus laukā izmakšķerēs tikai mazas zivis un, jo vairāk caurumu ledū tiek izurbts, jo vairāk viņi grauj paši savu nākotni, tomēr viņi vienkārši nevar rīkoties citādi. Lidotājs, kurš izīrē laivas Spārnos un airos, ir pieredzējis brīnišķīgus lidojumus, tomēr atkal izdzīvošana ir jautājums, ar ko jātiek galā. Pat elektriķim no Elektriķa dienas filmas beigās jāceļas un jāiet – un jāatstāj viss, kas bijis pirms tam, gan labais, gan sliktais.

Kadrs no filmas "Elektriķa diena" (2018)

Reālisms, ko piedāvā Leščovs, ir tuvu tam, ko bija iecerējis slavenais japāņu režisors Jasudžiro Ozu (Vēls pavasaris / Late Spring (1949) un Tokijas stāsts / Tokyo Story (1953) ir divas no daudzām izcilām viņa filmām). Ne tik statiski kā spēlfilmu kolēģim (animācijas medijam te arī ir nozīme), taču tikpat meditatīvi un rūpīgi Leščovs savus varoņus pasniedz nevis kā līdzekli sižeta mērķa sasniegšanai, bet kā patstāvīgas būtnes pašas par sevi. Viņa filmu beigas lielākoties ir atvērtas un, kā Ozu filmās, tikpat saldi rūgtas. Šis reālisms, no bērnības turpinoties brieduma gados un vecumā, atklāj procesu, kas ir holistiskāks par klasiskās drāmas vienkāršo darbības–reakcijas modeli, tomēr ne tik abstrakts un joprojām daudz individuālāks par jebkuru eksperimentālu rezultātu. Uz mūžveco jautājumu par to, vai sižets mudina varoņus rīkoties vai, gluži otrādi, varoņi liek sižetam izvērsties, Leščovs atbild, liekot varoņiem rīkoties tā, it kā viņi gribētu apturēt ārējo darbību un pāriet uz savām iekšējām, bet tomēr komunicējamām un universālām domām.

Mēdz teikt, ka režisori patiesībā visu dzīvi uzņem vienu filmu, pastāvīgi pārveidojot iepriekš paveikto. Vladimirs Leščovs nav izņēmums. Tas ir drosmīgi, jo viņš nav pakļāvies ierobežojošajam vilinājumam darīt ko “pašmērķīgi jaunu”, un tas ir labi, jo viņa latviešu blūzs patiešām prasa atkārtotu izrādīšanu – un jaunas filmas.

No angļu valodas tulkojusi Elīna  Cire

Projektu atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta saturu atbild biedrība "Ekrāns".

Vladimira Leščova filmu programma festivālā Riga IFF – pirmdien, 18. oktobrī, pulksten 16:30 kinoteātrī Splendid Palace un tiešsaistē.

Kadrs no filmas "Spārni un airi" (2009)

Atsauces:

1. Autors acīmredzot norāda uz latviešu vārda pasts līdzību ar angļu past – pagātne. Tulk. piezīme. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija