No Fransuā Ozona līdz Signei Baumanei un vēl krustu šķērsu pa Riga IFF programmu - piecas citas filmas, ko iekļaut savos šāgada plānos.
Tuvu / Close
(2022, Lūkass Donts)
Šai filmai nepiestāv nekādi apzīmējumi, jebkurš mēģinājums to aprakstīt kā “pieaugšanas drāmu” vai stāstu par “divu zēnu draudzību” neizbēgami samelo, jo tajā pašā brīdī tu saproti, ka filma patiesībā ir par kaut ko citu. Brīžiem salīdzināts vai pretstatīts Ksavjē Dolānam, jaunais režisors Lūkass Donts ne tuvu nav tik nežēlīgs pret skatītāju – arī liekot mums raudāt, viņš dāvina brīnišķīgu iespēju kļūt labākiem. Filma ir ārkārtīgi skaista un ziemeļnieciski lēna, tā pamazām atklāj cilvēcisko attiecību trauslumu no idilliskas un nevainīgas divu zēnu mīlestības līdz apmulsumam, sāpēm un sērām, pamazām meklējot ceļu atpakaļ pie iespējas piedot sev un citiem. Galvenās lomas tēlotājā Edenā Dambrīnā ikviens var ieraudzīt sevi un šajā ziņā iemīlēties viņa atvērtajā, labsirdīga izbrīna pilnajā skatienā.
Filmā ir ļoti maz teksta un darbības, taču ik aina ir piepildīta ar vēstījumu – vienkāršu un viegli nolasāmu, brīžiem simbolisku, brīžiem tiešu. Ziedu plūkšana dāliju audzētavā (bet vēlāk tos samaļ, rudenī nokopjot lauku), izlauztas durvis, kas vienīgās filmā pastāsta par notikušo traģēdiju; triekšanās pret hokeja laukuma apmali, cenšoties iemainīt iekšējās sāpes pret fiziskām, izmānīt tās ārā. Latviešu skatītājam pazīstamais aktieris Kevins Jansenss (ko redzējām Aika Karapetjana filmā Sema ceļojumi) šeit nospēlē nelielu, taču ārkārtīgi svarīgu epizodi, izplūstot asarās pie vakariņu galda. Šķiet, tas ir viens no svarīgākajiem filmas motīviem – parādīt citādu vīrietību, parādīt to, ka zēns kļūst par vīrieti tad, kad beidzot atļaujas raudāt. Nebaidieties no tā, noskatieties šo filmu, un, iespējams, arī jūs kļūsiet pieauguši.
Programma Festival Selection, seanss 15. oktobrī 20:30 Splendid Palace Lielajā zālē
Mans laulību projekts
(2022, Signe Baumane)
Signe Baumane ir kļuvusi vēl sarkastiskāka, izveidojot populārzinātniski animētu mūziklu par protagonistes Zelmas ērkšķaino ceļu caur sabiedrības aizspriedumiem, dzimumu stereotipiem, seksistiskiem mītiem, fizioloģiskiem procesiem, zinātniskām un pseidozinātniskām teorijām, savas identitātes meklējumiem, laimes alkām un ilgu piepildījumiem… uz neaizsniedzamo perfektās laulības modeli kā dzīves mērķi un jēgu. Šajā ceļā viņai asistē ne tikai draugu, ienaidnieku un radinieku padomi, bet arī aizkadra ekspertes balss, kas stāsta par smadzeņu neironu un hormonu darbības principiem, “uz pirkstiem” parādot, kas katrā konkrētajā brīdī notiek ar galveno varoni, savukārt visādas himēras, mošķi un māņi mūzikla kora izskatā atšķaida sižeta plūdumu ar ironiskām ārijām par sievietes virsuzdevumiem un pareizo uzvedību šajā sarežģītajā pasaulē.
Skatoties to visu kinoteātrī, jārēķinās ar periodisku vēlmi skaļi smieties, dusmās rībināt ar kājām un reizēm iesaukties: “Jā, tā ir!” Filma var pozitīvi sašķobīt jūsu priekšstatus par dažām labām “tradicionālajām” patiesībām un mainīt sabiedrībā iesakņojušos attiecību modeļus.
Programma Feature Film Competition, festivāla atklāšanas filma 13. oktobrī, kinoteātros no 18. oktobra
Dekamerons / Il Decameron
(1971, Pjērs Paolo Pazolīni)
Pjēra Paolo Pazolīni retrospekcijā, ko režisora simtgadē piedāvā RigaIFF, šī ir vissirsnīgākā un cilvēcīgākā filma. Lai gan mums Dekamerons jau pārstājis būt interesants kā mēra laika pašizolācijas laika kavēklis, tajā iekļautie stāsti jeb, pareizāk sakot, anekdotes joprojām uztur dzīvas atmiņas par kaut kādiem “vecajiem, labajiem laikiem”, kad cilvēki brīvi ceļoja, satikās, iekūlās nepatikšanās, piedzīvoja visādus priekus un bēdas, bieži vien arī mira. Pazolīni šai filmai izvēlējies vairākas epizodes no Renesanses laika rakstnieka Džovanni Bokačo romāna un izklaidē skatītāju ar krāšņiem dabasskatiem un seno pilsētu mūriem, neapoliešu valodu, kādā runā varoņi, viduslaicīgām drēbēm un nereti kailiem ķermeņiem. Īpašu autentiskumu piešķir bojātie zobi un Holivudas prasībām neatbilstošie aktieru sejas vaibsti. Togad tā bija trešā skatītākā filma Itālijā – pēc Frensisa Forda Kopolas Krusttēva / The Goddfather un vietējā spageti vesterna Trinity Is Still My Name.
Skatoties Pazolīni sejā, kad pats režisors tēlo mākslinieka Džoto lomu, un vērojot brutālu slepkavības ainu vienā novelē, nākas domāt par paša režisora noslēpumaino nāvi četrus gadus pēc filmas uzņemšanas: viņš tika atrasts pa pusei sadedzināts, lauztiem kauliem, sašķaidītiem sēkliniekiem. Lai arī par slepkavību tika notiesāts kāds jauneklis, 25 gadus vēlāk viņš atzinies, ka samelojis, jo kādi “nepazīstamie ar dienvidnieku akcentu” piedraudējuši viņa ģimenei.
Programma In Kino Veritas, seanss 23. oktobrī 16:30 Splendid Palace Lielajā zālē
Pēters fon Kants / Peter von Kant
(2022, Fransuā Ozons)
Joprojām šķiet, ka Fransuā Ozonu vislabāk iespējams saprast (un skatīties) tikai tad, ja raugāmies uz viņa daiļradi kopumā – kā uz postmodernu mākslas darbu, kurā katra atsevišķā filma kā citāts vai stilizācija nav tik daudz svarīga ar savu stāstu, cik atklājas jaunā gaismā vai uzklājas cita citai pāri (ar celuloīda kinolentām to būtu vieglāk izdarīt) un veido kaut kādu sarežģītu un meistarīgi iecerētu tīklojumu. Ņemot par pamatu Rainera Vernera Fasbindera 1972. gada filmu Petras fon Kantas rūgtās asaras / Die bitteren Tränen der Petra von Kant (pareizāk sakot, viņa lugu, pēc kuras filma veidota), Ozons ne tikai apvērš tēlu fabulu, parādot to no pretējā dzimuma skatpunkta (veiksmīgā modes māksliniece Petra te kļuvusi par kinorežisoru Peteru, kuru atstājusi ne tikai veiksme, bet arī mīļotais vīrietis), bet arī izmanto pavisam citu kinoestētiku, bīstami pietuvojoties Pedro Almodovara iekoptajam lauciņam.
Joprojām teatrāla savā uzbūvē – sadalīta “ainās” un iestudēta viena dzīvokļa “skatuvē”, piepildīta sentimentāliem retro stilistikā ieturētiem rekvizītiem (rakstāmmašīna, vinila plašu atskaņotājs, vēstules aploksnēs, telefons ar ripu) –, filma spēlējas ar dialogiem par attiecībām, klasiskām flirta un pavedināšanas situācijām, ļaujot režisoram aizmirst par to jauno pasauli, kas notiek aiz loga. Kādā brīdī, kad galvenais varonis uzliek grupas The Walker Brothers dziesmu In My Room, kas sarakstīta 1966. gadā, viņš to nosauc par “dziesmu no manas jaunības”, tas nozīmē, ka darbība notiek gadus 20–30 vēlāk, apmēram deviņdesmito sākumā – pirms visiem Me Too un politkorektuma briesmām, ar kurām tiek biedēti mūsdienu kinematogrāfisti. Citiem vārdiem sakot, Ozons atradis jaunu iespēju uzņemt joprojām kutelīgas filmas.
Programma Zeitgeist Deutchland, seanss 15. oktobrī 18:30 Splendid Palace Lielajā zālē
Vienā jaukā rītā / Un beau matin
(2022, Mia Hansena-Lēve)
Festivāls RigaIFF piedāvā plašu spektru, pareizāk sakot, iespēju ieraudzīt mūsdienu kino dažādo “citādību”, kas ir svarīgs process šajā iesīkstējušajā industrijā. Izvēloties galvenās lomas atveidotāju (tā ir Lea Seidū, ko pazīstam no Abdellatifa Kešiša filmas Adeles dzīve, 2013), jaunā režisore uzņēmusies sarežģītu uzdevumu – lauzt stereotipus nevis par dzimumu lomām, atšķirīgu seksualitāti vai dzīves izvēlēm, bet arī par sievietes tēlu kinematogrāfijā un to, ko kino var stāstīt. Sandra ir pieaugusi, zēnīga izskata sieviete (aktrisei nu jau ir 37 gadi), kas audzina meitu un rūpējas par savu tēvu – bijušo filozofijas profesoru, kas sirgst ar pieaugošu aklumu un demenci. Viņa strādā par tulku un satiek dažādus cilvēkus, nodarbojas ar seksu, taču nav ne sieva, ne mīļākā, ne pavedēja vai cietēja, nav dumpiniece vai prātā jukusī, citiem vārdiem sakot, nepilda nevienu no tradicionālajā kino izmantotajām lomām.
Kāpēc lai mēs to skatītos? Tāpēc, ka tas ir patiesi, dzīvi, apliecinoši un skaisti. Noskatieties – lai atgūtu ticību sev un tam, ka kino joprojām var runāt par kaut ko īstu.
Jā, un pašās beigās atskan mana iemīļotā mūziķa Bila Feja balss dziesmā Love Will Remain, tāpēc ir vērts palikt arī uz titriem.
Programma Festival Selection, seanss 21. oktobrī 19:00 Splendid Palace Lielajā zālē