Kopīga filmu skatīšanās varbūt ir labākā iespēja pasēdēt blakus savam pusaudzim vai kādam citam svarīgam cilvēkam un pēc tam parunāties par jautājumiem, ko filma uzdod vai izraisa. Īpaši, ja seko festivāla kataloga vadlīnijai „sabiedrība uz naža asmens”.
Šogad festivāla Riga IFF gaidīšanas laikā man tikušas filmas ar tēmturi “sabiedrība uz naža asmens”. Izdevās pārliecināt redakciju, ka varu rakstīt ne tikai par bērnu filmām, un tiku pie sociālā fokusa, bet attapos, skatoties filmas kopā ar dēlu – līdzīgi kā pēdējos 15 gadus. Godīgi sakot, mūsu ikdienā, kuru aprij praktiskās ķibeles, reti atrodas laiks aprunāties par sabiedriski politiskiem jautājumiem. Manā apziņā vēl nav iegājies, ka drīz arī viņš varēs vēlēt un skolā politiskās debates jau uzņem mežonīgus apgriezienus. Negribas jau arī moralizēt, tomēr vēl vairāk negribas pašu mājās izaudzināt ienaidnieku vai salekties aiz vistīrākās muļķības vai spīta. Neuzdotie un neatbildētie jautājumi tikmēr krājas un nepieciešamība par tiem izrunāties jau sāk sasniegt galējo robežu. Kopīga filmu skatīšanās – un kultūra kopumā – varbūt ir vistuvākais tam, kā varam pasēdēt pie šiem jautājumiem kopā, pat ja atbildes un secinājumi nenāk uzreiz. Jo, kā savā esejā par mūžīgo fašismu atgādina Umberto Eko, fašismu ne vienmēr var atpazīt pēc vienas ideoloģijas, formas vai uniformas – tas mēdz atgriezties visnevainīgākajos ietērpos. Un jautājums, kas rodas, paklusu vērojot bērnu ekrāna priekšā, varbūt nav tikai par to, kā atpazīt fašistu otrā, bet arī – kā laikus atpazīt radikāli sevī.
Pēdējais glābiņš
Filma The Last Resort, kas latviskajā nosaukumā pārtapusi par Paradīzi (rež. Marija Sēdāle), jau saņēmusi labākās Ziemeļvalstu filmas godalgu Gēteborgas kinofestivālā. Novērtēts gan trāpīgais aktierdarbs (Danica Čurčiča, Esbens Smeds), gan psiholoģiski iedarbīgā filmas struktūra, kas ļauj vērot sabiedrības un personīgos dubultos standartus attiecībā pret imigrācijas jautājumu – gandrīz kā dinamiskā tenisa mačā, kurā neesi izvēlējies savu favorītu.
Vārds “paradīze” par Eiropu kā migrācijas ceļa un tūrisma galamērķi izklausās ironiskāk, tomēr jēdzienā “the last resort” ietvertā divnozīmība – “galējie līdzekļi” un “pēdējā atpūtas vieta vai glābiņš” – ir dramatiskāka un politiski asāka, un tas vairāk atbilst filmas būtībai. Vēl pirms kāda laika nosaukumā ietvertā pretruna varētu likties absurda, bet 2026. gadā, kad pasaule vārās konfliktos un mediju telpa sacenšas to melnbaltā un sakāpinātā atspoguļojumā, semantiskie paradoksi šķiet kļuvuši gandrīz par ikdienu. Pretējs viedoklis vai politiskais ienaidnieks bieži vairs nav tālu jāmeklē – atkarībā no jautājuma tas spēj sašķelt pat visai ciešas ģimenes šūniņas vai gluži mierīgi sadzīvot viena indivīda morālē.
Filmas ģimenīte (kas tikpat labi varētu būt mēs, ja dzīvotu mazliet tālāk uz Rietumiem un varētu atļauties brīvdienas kūrortā) ar diviem maziem bērniem ir aizbraukusi uz kādu no siltajām Spānijas salām. Vieta izskatās pēc pastkartes, tuvplānā – apkalpošana uz 3 zvaigznēm, bet daba un ainava pasakaina – 5 no 5. Svarīgākais jau ir vispār kaut kur izrauties – fiziski sevi izcelt no 50 stundu darba nedēļas un pabūt kopā ar bērniem. Var just, ka šis ir pēdējais brīdis un uz spēles likts daudz – jāatgūst miegs, jāatjauno pāra intīmā dzīve un ģimenes kopības sajūta, kas pārslodzes dēļ karājas mata galā. Atpūtai taču vajadzētu uzlādēt visam nākamā gadā cēlienam. Lai arī izredzes mazas – ceļošana ar maziem bērniem nudien var likties kā katorga… Protams, tikai salīdzinājumā – jeb līdz brīdim, kad salas malā piestāj migrantu laiva, kur arī ir mazi bērni un noslīkusi mamma… izmisuši cilvēki, kas riskējuši ar visu, lai nokļūtu šajā “katorgā”, kur iespējams strādāt 50 stundas un pabarot bērnus.
Tropiskajā piekrastē satiekas divas realitātes un divas atšķirīgas loģikas, kuru saskares punkti rada auglīgu augsni paradoksiem, pārpratumiem, šaubām, dusmām, perspektīvas maiņām un vainas sajūtai, – bagātīgs materiāls filmas scenārijam. Mēs tuvplānā tiekam ievesti stāstā, kas nav ne jauns, ne nezināms. Britu vidusšķiras tūristi jau sen sūdzas par nomācošo migrantu klātbūtni “savos” Grieķijas kūrortos; tumšādaini cilvēki traucē pat latviešu ceļotājiem, kuri reizi gadā (bieži vien tikai teorētiski) grib aizbraukt atpūsties kaut kur “bez viņiem”. Savukārt tūristi traucē cilvēkiem, pie kuriem ierodas, vienlaikus bieži būdami šo nelielo piekrastes ciematu galvenais iztikas avots. Tā nu mēs cits citam traucējam un cits pie cita ierodamies – dažādu vajadzību un ilgu, īsta un iedomāta izmisuma dzīti.
Cik tālu sniedzas mana iecietība?
Šis ir visai ikdienišķs 2026. gada Eiropas slice of life stāsts, kurā tā vien gribētos nošķirt labos no sliktajiem un vērot notiekošo no drošas morāla pārākuma pozīcijas. Ja vien izdotos saprast, kuri tad īsti ir labie un kuri sliktie: tūristi vai nelegālie imigranti, gaišādainie vai tumšādainie, vīrs vai sieva. Un visbeidzot – kurš no viņiem esmu es.
Filma ļauj pielaikot dažādas pozīcijas visai neērtā spektrā (no liekulīga brīvprātīgā palīga līdz visādi citādi draudzīgam viesmīlim neonacistam) un ik pa brīdim pārbaudīt pašam savu iecietības robežu – kā rīkotos es?
Dāņu ģimenītei nav paveicies – viņi uz salas nonākuši migrācijas krīzes laikā un papildus paši saviem ģimenes sarežģījumiem nonāk attiecībās ar bēgli Ahmedu. Viņš varbūt ir no Afganistānas, bet varbūt nav; varbūt viņa meita ir nogalināta un otra nonākusi gūstā, bet varbūt nav; varbūt viņam tiešām nav ko ēst, bet varbūt viņš vienkārši krāpjas. Varbūt viņa stāsts ir patiess, bet varbūt tas viss ir scam. Ģimene epizodi pēc epizodes mēģina atrisināt šķietami vienkāršu, bet arvien nepatīkamāku jautājumu – kuram bēglim ir jāpalīdz un kuram ne, kurš cieš un kurš mānās? Un kur ir tā galējā robeža, aiz kuras pārstāt bēglim palīdzēt un drīkst ķerties viņam pie rīkles, jo viņš kļuvis par reālu – vai tikai iedomātu – draudu tavai ģimenei?
Sākuma pozīcijā abi pieaugušie ir teju priekšzīmīgi dāņi, kuriem krīt uz nerviem apkārtējo aizspriedumi – skolotājs un Veselības ministrijas nodaļas vadītāja, inteliģenti, humāni un morāli cilvēki. Ja kādam uz šīs planētas vajadzētu zināt, kā rīkoties, tad viņiem – no pasaules “laimīgākās zemes”, kur jau bērnudārzos māca iecietību pret citādo, būt saudzīgiem, rūpēties par dabu un mazāk aizsargātajiem, bet vienlaikus arī izvērtēt savas iespējas un sargāt savas robežas. Dānijas ikdienā šie principi, iespējams, labi darbojas, bet Last Resort ir galējais triecienizturības tests šiem standartiem.
Reālie starpgadījumi un sadursmes ar bēgļiem tērē brīvdienu skaitu, kāpinot spriedzi, Viņi cenšas tos atrisināt steidzamības kārtā, lai vismaz nākamajā dienā varētu nodoties atpūtai. Bet tiklīdz vienas šaubas izkliedētas, bēglis atkal ir klāt, un dilemmas kļūst kompleksas. Situāciju sarežģī abu mazo meitu klātbūtne, jo notiekošais ir kaut kā jāpaskaidro viņām. Bet, lai bērnam izskaidrotu, kas ir pareizi un nepareizi, vispirms jāspēj nolasīt pašam savs morālais kompass – un tā bultiņa filmas gaitā nemitīgi svārstās starp melno un balto.
Paralēlā sižeta līnija ar abu meitu vēlmi parūpēties par noklīdušu kaķi, kas sākumā man šķita mazliet naiva un varbūt pat lieka, tomēr filmas gaitā pamazām iezīmē skandināvu filmām raksturīgo paškritisko attieksmi – mēs, rietumnieki, priekšzīmīgi rūpējamies par saviem mājdzīvniekiem un nevainojami kopjam savus mazdārziņus – iespējams, pēdējo patvērumu, kurā vēl spējam uzturēt kārtību atbilstoši savām vērtībām.
Paradīze jeb The Last Resort ir filma ar viegli uztveramu sižeta līniju un aritmētiku, kas neaiziet sarežģītos daļskaitļos vai izteiksmēs ar nezināmajiem. Un to ir vērts skatīties kopā ar ģimeni – lai apmierinātu ziņkāri par all-included tūrisma paketi un izdzīvotu iespējamos konfliktus drošā simulācijā, pirms doties piedzīvot īstas brīvdienas kādā viesnīcā uz salas.
Nipsteri un blekmetālisti
Arī filmas Nipsteri / Nipster (rež. Sunniva Eira Tangvīka Kveima) un Vilki / Wolves (rež. Jonass Ulrihs) katra savā kultūras, subkultūras un nacionālajā versijā un jaunu režisoru interpretācijā turpina aplūkot rasismu un radikalizēšanos tieši Eiropas jauniešu “burbuļos”. Mūsu sociālajos tīklos vēl nesen manīju jautājumu – kādēļ konservatīvie un nacionālisti neuztraucas par mežu izciršanu? Izskatās, ka pie mums tas vienkārši vēl nav īsti atnācis, bet Zviedrijā par to jau taisa filmas.
Ar terminu “nipsteri” tiek saprasta neonacistu subkultūra, kas ģērbjas kā hipsteri, bet šķietami progresīvas intereses (vegānisms, dzīvnieku tiesības, vides aizsardzība utt. – zināma līdzība ar Paradīzē pieteikto motīvu) apvieno ar galēji labējām un ultranacionālistiskām idejām, kas palaikam izvirst skinhedu cienīgos, vardarbīgos uzbrukumos un sabotāžās. Zviedru režisores Kveimas filma stāsta par septiņpadsmit gadus veco Krisu, kura nonāk šādas galēji labējas ekofašistiskas jauniešu grupas ietekmē.
Un te mans un dēla skatiens sāk interesanti atšķirties – kamēr es visu filmas laiku mēģinu saprast, kāpēc Krisa dara to, ko dara, dēls Nipsterus uztver daudz pašsaprotamāk par mani – arī kā sava veida slice of life no klases čatos valdošās bravūras, kas pagaidām it kā iztiek vēl tikai ar solījumiem doties “sist kebabus”, lai “attīrītu tēvzemi” un no šiem apgalvojumiem atvasinātām groteskām mēmēm. Tā ir arī teritorija, kuras skrīnšotus vecākiem vairs nerāda, jo viņi neprot tajā nošķirt ironiju, pārspīlējumu un spēli; tā ir mežonīga teritorija, kurā vairs netiekam ielaisti un par kuru varam vien cerēt, ka mūsu atvase izbridīs puslīdz sausām kājām.
Kā atpazīt fašistu?
Man gribētos saprast un rīkoties, bet es netieku tam klāt. Un filma man rada precīzi tādu pašu sajūtu – lai cik cieši kamera vērotu pusaudzes seju, viņas domas un motivācija paliek pārsteidzoši neskaidra. Krisa ir kā aizvērta kastīte. Mēs redzam mēģinājumu tajā ieskatīties, redzam pārdzīvojumu, trauksmi un grūtības, redzam arī ļoti konkrētas, melnbaltas un viennozīmīgi nosodāmas darbības, taču psiholoģiskie mehānismi, kas viņu līdz tām aizved, paliek kaut kur aiz sakniebtajām lūpām.
Vīlusies, ka vasarā nevarēs pieskatīt savu mīļāko zirgu Niki, jo uz viņu negodīgi pierakstījusies cita meitene Sari (ar iespējamām imigrantu saknēm), Krisa piekrīt doties līdzi draudzenei uz apšaubāmu “dabas aizsargātāju” vasaras nometni. (Man gan šeit rodas praktiski jautājumi par to, kā vecāki uztic nepilngadīgu skolnieci šādai puslegālai organizācijai, nepainteresējoties par apstākļiem un reputāciju…) Nometnē, pakļaujoties grupas dinamikai un tās līderim, Krisa iesaistās arvien vardarbīgākās akcijās, kas no protestiem par koku izciršanu drīz eskalējas līdz uzbrukumiem patvēruma meklētāju centram un imigrantu terorizēšanai.
Sākotnēji viņa uz notiekošo reaģē ar zināmu izbrīnu, reizēm riebumu vai pat impulsu iejaukties, tomēr tas nav pietiekams, lai nošķirtos no jaunās kompānijas, kurā viņa tiek pieņemta un paslavēta par drosmīgu rīcību. Katrā šaubu punktā, kur sagaidām varones atkāpšanos, viņa pasvārstās, tomēr nolemj iet uz priekšu – tālākā radikalizācijā. Šajā grupā viņai izdodas izcelties, tikt pamanītai, atriebties klasesbiedrenei, pret kuru juta rūgtumu, – atstāt kaut kādas savas pēdas šajā pasaulē, uz kuras nepareizību mums šķietami nav nekādas ietekmes vai teikšanas.
Mazrunīgums un sakniebtas lūpas ir raksturīgākās iezīmes arī šveiciešu debitanta Jonasa Ulriha filmas Vilki galvenajai varonei Luanai. Tikai viņas pieaugšanas stāstā režisors piedāvājis paceļot meitenes iekšējā sajūtu ainavā – meklējot pieņemšanu un mierinājumu blekmetāla scēnas romantikā, kas ar saviem piesmēķētajiem pagrīdes klubiņiem gluži kā silta gaisma vilina tos, kas apmaldījušies eksistenciālajos ceļos.
Tumši gotiskā stilistikā iekrāsotās, muzikālās filmas sižets ir visai klasisks – problēmas ģimenē, neizteiksmīga sociālā vide un pirmā mīlestība; jaunas meitenes pavilkšanās uz metāla grupas harizmātisko līderi, kura aizraušanās ar nacistu simboliku īsti netiek iztirzāta. Neonacisti vienkārši eksistē kaut kur pagrīdē un kalnu namiņā kā tāds nomaļš, drusku neaptēstu cilvēku kults, par kuru motivāciju netiek runāts. Tādā ziņā arī filma kaut kādā mērā paliek vien ārēji estētiska čaula. Gandrīz kā tas sociālo tīklu saturs, kura veidošanu Luana piedāvā grupai, lai varētu doties ar viņiem tūrē. Klusējošs, virspusējs formas vērojums. Patiesībā vienīgais potenciāli interesantais filmas konflikts varēja veidoties brīdī, kad grupas līderis pārmeta sociālo tīklu meitenei, ka problēma ir nevis viņa neonacistu simbolika – “melnās saules” tetovējums, bet tas, ka viņa to nofilmējusi un ielikusi internetā. Tas zināmā mērā iezīmē mūsdienu tendenci – indivīda atbildības novirzīšanu un izkliedēšanu –, kas būtu pelnījusi vairāk analīzes. Līdzīgi kā pats neonacistu fenomens, kas ir pavisam reāls un klātesošs, taču filma to tā arī saglabā dekoratīva mūzikas albuma vāciņa interpretācijā, nemēģinot iet dziļumā.
Biedējošs, jo pazīstams
Nipsteri savukārt ir ziemeļu vasaras šausmu stāsts. Tikai nevis fantāzijas pasaka Saulgriežu kults par marginālu sektu, kas veic slepenus kultus kaut kur aiz polārā loka, bet par realitāti, kas var sēdēt man blakus uz dīvāna un pus-anonīmi publicēt izrēķināšanās aktus internetā. Vai varam to norakstīt uz pusaudžu emocijām, pieredzes un empātijas trūkumu? Varbūt daļēji. Taču viņi ir sašķeltas un radikalizētas pieaugušo sabiedrības jaunie dzinumi. Runā, ka vēsture neatkārtojas, bet rīmējas. Acīmredzot arī pa paaudzēm.
Ekrānā rādītā notikumu attīstība brīžiem liekas neticama – pārāk strauja un neizrietoša –, tomēr šāds pārmetums filmas autoriem būtu novecojis. Neticami un neloģiski pavērsieni pēdējā laikā notiek biežāk, nekā mēs piedotu kinoscenāristam. Kopš iekšlietu ministram Jānim Dombravam izdevās pārliecināt sabiedrību par patvēruma meklētāju bīstamību, jo viņi ēst gatavošanai izmanto virtuves nažus, jāsāk saprast, ka cilvēku motivācija un spriestspēja, iespējams, vairs neatbilst psiholoģisku romānu sarežgītībai, balstītai konfliktos un cēloņsekās. Šobrīd pietiek ar daudzkārtēji tiražētu, no konteksta atrautu medija attēlu.
Varbūt tāpēc, ka pati režisore pati ir jauna, Nipsteri ir vairāk skatāmi no pirmās personas skatpunkta, nevis putna lidojuma. Izvēļu saraustītība un neziņa drīzāk atgādina autentisku reakciju uz nepārtrauktu vairāklīmeņu vardarbības klātbūtni – politiskās un klimata krīzes, paaudžu konflikti, sociālie mediji, attēli un to nebeidzamā cirkulācija, kurā
arvien neiespējamāk nošķirt pašu notikumu no tā reprezentācijas – vardarbība tiek izdarīta, filmēta, publicēta, skatīta, atkārtota.
Šajā pastāvīgās sociālo mediju tiešraides ritmā nav laika nosodījumam, refleksijai vai secinājumiem. Šis ir tūlītējības (immediacy) un nepastarpinātības laiks. Gribētos teikt – pirmo reizi pasaules vēsturē, bet tas nebūtu īsti precīzi – šāda attiecību pārkārtošanās starp notikumu un tā pārspīlētu attēlojumu ir pieredzēta arī citos laikos un kultūras telpās.
Telefona bērni
Tas atsauc atmiņā, piemēram, 1969. gada sarunu starp japāņu kreiso kinorežisoru Nagisu Ošimu un ultranacionālistisko rakstnieku Jukio Mišimu, diviem politiski pretēju pozīciju pārstāvjiem, kuri tomēr viens otram piekrita vienā jautājumā – par televīzijas ietekmi uz jauno paaudzi. Viņi nodēvēja protestējošo studentu paaudzi par “televīzijas bērniem”, kuru ekspresīvās darbības arvien vairāk orientētas uz kameru – sensācijas performēšanu, bieži vardarbīgu notikumu multiplicēšanu trauksmes iespaida radīšanai, kas pamazām aizstāj reālu politisku nostāju un rīcību. Mišima to uzskatīja par politiskas rīcības notrulināšanās pazīmi, Ošima – par iespēju no jauna pārskatīt mākslas un politikas attiecības.
Valters Benjamins savulaik formulējis, ka informācija ir vērtīga tikai tik ilgi, kamēr tā ir jauna, – no tā izriet, ka žurnālistika no kinematogrāfijas galvenokārt atšķiras ar to, ka pirmajai ir īss derīguma termiņš, turpretī kino pretendē uz pārlaicīgi nozīmīgiem naratīviem. Šodien informācijas derīguma termiņš sarucis līdz reāllaikam, un varbūt tieši te kino atkal iegūst citu funkciju, piedāvājot laiku palikt pie attēla ilgāk. Nevis nekavējoties reaģēt, bet mēģināt saprast, ko šis attēls ar mums dara.
Nipsteri ir televīzijas bērnu nākamā mutācija – telefona bērni. Kamera vairs nestāv protesta otrā pusē un nefiksē notikumu – tā atrodas paša rokā, kas tajā piedalās. Vardarbības izdarīšana, tās dokumentēšana un publiska izrādīšana kļūst gandrīz par vienu darbību.
Kad zirgs atsakās
Bet ko mums ar to iesākt? Kā pusaudža mamma ar pamācīšanu un nosodījumu varu panākt tieši pretēju efektu un pazaudēt pavisam pašu sarunas iespēju. Varbūt mums tieši pašlaik akūti vajag tādas filmas un mākslas pieredzes, kuras ļauj vienkārši vērot notikumus un ļauj procesēt savas domas, uzsākt sarunu ar otru. Varbūt vispār viss šis mediju fenomens ir pretreakcija filmām, kas tevi ved pretī paredzamajai pareizai atbildei. Un varbūt pašlaik vairāk nekā jebkad mums ir nepieciešama ilglaicīgi vērojošā, nevērtējošā – direct cinema – kameras acs, kas neko neuztiepj, bet ļauj otram nosēdēt blakus pietiekami ilgi, lai saruna vispār turpinātos.
Norvēģu teātris Transit Teater 13 gadus pēc Breivīka teroristiskā slaktiņa izveidoja izrādi, kas mākslas telpā stundu pēc stundas un minūti pēc minūtes ļauj izsekot situācijas eskalācijai. Nevis tāpēc, lai vardarbību vēlreiz reproducētu, bet lai pētītu cilvēka psiholoģiskos mehānismus saķerē ar instrumentiem, ar kuriem tie darbojas konkrētajā laikā. Tas ir mēģinājums lūkoties uz notikumiem prospektīvi, nevis retrospektīvi – no tā brīža, kad neviens vēl neko nezināja, nevis no pozīcijas, kurā visiem viss skaidrs.
Varbūt arī Nipsterus ir vērts skatīties kā šādu eksperimentu. Nevis kā preventīvu pamācību vai post factum nosodījumu, bet kā mēģinājumu uzdot daudz grūtāku jautājumu – kā rīkoties ar fašismu tagadnē un reālajā laikā, kamēr tas vēl tikai veidojas? Vai vardarbīgu ideoloģiju iespējams apkarot tikai ar pretēju spēku un nosodījumu, vai nepieciešams atrast arī citus deeskalācijas veidus?
Iedarbīgākais filmas moments – kas to zināmā mērā pietuvina bērnu un ģimenes filmu teritorijai – ir aina ar zirdziņu Niki aplokā. Kad Krisa atgriežas pie zirga, kurš vasaras sākumā vēl bija teju visa viņas pasaule, Nike ir iespītējies un atsakās klausīt un sadarboties. Krisa saprot, ka ir mainījusies. Pieaugšana notiek neatgriezeniski – arī caur pieņemtajiem lēmumiem, kurus vairs nav iespējams atsaukt. Brīdī, kad dusmu aklumā empātija pret otru cilvēku vairs nedarbojas, tā negaidīti nostrādā attiecībā pret dzīvnieku, kurš politiski polarizētajā ainavā joprojām šķiet neitrāls. Un tas atkal nav tikai naivs aicinājums būt empātiskam, bet drīzāk simptoms tam, ka ekstrēmas vardarbības priekšā cilvēku valoda un saprāts kļūst bezspēcīgi. Dzīvnieki pēkšņi izrāda vairāk morāles nekā cilvēki. Lietām parādās balsis, tilti izraujas no balstiem un bēg.
Filma Vilki – 16. oktobrī un 23. oktobrī kinoteātrī Forum Cinemas, 17. oktobrī kultūras centrā Siguldas devons
Filma Paradīze – sestdien, 17. oktobrī 19:00 kinoteātra Splendid Palace Straumes zālē
Filma Nipsteri – ceturtdien, 22. oktobrī 18:00 kinoteātra Splendid Palace Straumes zālē
