Laikā, kad Latvijas Radio ziņās piecreiz dienā tiek pieminēts Kristapa Porziņģa kreisās kājas ikra muskulis (pirms tam sastiepta potīte un ceļgala krusteniskās saites), ir īsti vietā parunāt par to, ko mums nozīmē slava un atrašanās uzmanības epicentrā jeb “starmešu gaismā”.
LKA Rīgas Kino muzeja lektorijs Tas, ko tu nedrīksti nezināt šosezon no 10. janvāra līdz marta beigām kinoteātrī Splendid Palace piedāvā daudzveidīgu programmu – Čārlija Čaplina Rampas ugunis / Limelight (1952), Oļģerta Dunkera Tauriņdeja (1971), Anjēzes Vardas Kleo no 5 līdz 7 / Cléo de cinq à sept (1962), Toda Heinsa Spožā zelta dzīsla / Velvet Goldmine (1998), Satoši Kona animācijas filmu Perfekti zils / Perfect Blue (1997) un Malika Bendžalū dokumentālo filmu Meklējot mūziķa likteni / Searching for Sugar Man (2012). Lektorija programma ar seansu datumiem, filmu anotācijām un lektoru vārdiem – Kino muzeja mājaslapā ŠEIT.
Populārā kultūra mūs pieradinājusi pie slavenību kulta, lielā mērā diktējot noteiktu vērtību sistēmu, kurā kļūt slavenam ir viens no iekārojamākajiem dzīves mērķiem un individuālo panākumu mērs, tomēr priekšstats par slavu ir krietni senāks. Jau senajiem grieķiem bija zināms, ka iemūžināt savu vārdu iespējams ar panākumiem karā, olimpiskajās spēlēs vai traģiska incesta iekrāsotā dzīvesstāstā, ko pierakstītu kāds dzejnieks vai dramaturgs. Par slavu sapņoja senās Indijas eposu varoņi, nemaz jau nerunājot par Ēģiptes faraoniem, kuru nežēlīgi bezjēdzīgās piramīdas kalpoja tikai vienam mērķim – saglabāt viņu vārdu ļaužu atmiņā mūžīgi mūžos.
Viens no iedarbīgiem paņēmieniem, kā kļūt slavenam un likt, lai par tevi domā, jau kādu laiku ir kino.
Kopš tā pirmsākumiem pastāvējis biogrāfisko un vēsturisko filmu žanrs, kas neizbēgami pievērsies ne vien cilvēkam lemtā likteņa tēmai (šis ir viens no tiem paņēmieniem, kas vienmēr emocionāli nostrādā – stāsts par nabaga ģēnija grūto bērnību un ceļu uz panākumiem, ko skatītājs vēro, jau iepriekš zinot, “ar ko tas viss beigsies”), bet arī psiholoģiski neviennozīmīgajam slavas mehānismam, kas liek to iekārot, padara lietotāju atkarīgu no slavas, sagādā ciešanas un visādas neērtības, līdz nereti tiešā vai pārnestā nozīmē iznīcina ne vienu vien slavenību. Skatītāju vilina iespēja pasapņot par to, kā viņš pats būtu varējis pagozēties slavas saulītē un, iespējams, izsprukt no visām tām nepatikšanām, ko sev līdzi nes dažādas zvaigžņu slimības izpausmes.
* * *
Čārlzs Spensers Čaplins labi zināja, ko nozīmē būt slavenam. Divdesmit deviņu gadu vecumā nofilmējies vairāk nekā sešdesmit filmās, viņš bija viens no pasaulē zināmākajiem cilvēkiem; pareizāk sakot, zināms bija viņa ekrāna varonis, kas grima dēļ nedaudz atšķīrās no reālā. 1952. gadā Čaplins jau kādu laiku bija “bēdīgi slavenais” – pēc skandāliem par sakariem ar pārāk jaunām mīļākajām un tiesas procesiem par paternitāti (vienubrīd viņam pat bija izvirzīta apsūdzība par sieviešu transportēšanu pāri štata robežām ar seksuālas izmantošanas mērķi), pēc aizdomām par viņa komunistiskajiem uzskatiem un FIB ierosinātas izmeklēšanas, aktieris bija spiests mukt no ASV. Bet tieši tad viņam radās vairāk laika pievērsties filmai, kādu viņš jau sen bija gribējis uzņemt. Rampas ugunis stāsta par kādreiz populāru komiķi (jeb klaunu), kas izglābj pašnāvnieciski noskaņotu baletdejotāju, atjauno viņā ticību savam talantam, taču pats grimst aizvien dziļākā bezcerībā. Slavas alkas šajā filmā aci pret aci saskaras ar neizbēgamo slavas norietu un bailēm no izgāšanās, jaunā meitene (aktrisei Klērai Blūmai filmēšanas laikā ir 20, Čaplinam – 62 gadi) iemīl veco klaunu un pat bildina viņu – daudzās ainās tiek izmantoti apvērsti dzimumstereotipi, tieši viņa kļūst par aktīvu, apņēmīgu un izlēmīgu personu, kamēr vecais vīrs grimst melanholijā un mazdūšībā, ko pastiprina alkohola lietošana.
Filma ir nenoliedzami personiska un pastāsta par Čaplinu pat vairāk, nekā pirmajā brīdī var ieraudzīt. Tajā filmējušies vairāki viņa bērni – jaunā komponista lomā ir Sidnijs Čaplins, vienu no klauniem tēlo Čārlzs III, trīs jaunākie bērni redzami sākuma ainā, bet starp baletdejotājām pamanāma arī Čaplina sieva Ūna O’Nīla, kas netiek pieminēta titros. Filmā apburoši tiek izmantots kontrasts starp izmisīgo cenšanos būt smieklīgam uz skatuves un gaišām skumjām apcerīgajās sarunās ar jauno meiteni: “Dzīve var būt brīnišķīga, ja tu no tās nebaidies. Viss, kas tam vajadzīgs, ir drosme un iztēle. Un mazliet naudas.”
Oļģerta Dunkera filmā Tauriņdeja galvenais varonis ir neiedomājami slavens aktieris (tā viņam pašam šķiet), kurš atgriežas dzimtajā pilsētā, bet negūst to, uz ko bija cerējis, – te viņu nepazīst vai atceras tikai kā “motociklistu” vai “muzikantu”, citi savukārt pazīst un grib intervēt vai kopā iedzert, bet tas atkal nav tas, ko viņam vajag. Dzīšanās pēc slavas, atbilstoši padomju cilvēka ētikas standartiem, filmā tiek nosodīta vairāk nekā pati slava (tā gan arī tika komunistiskajos lozungos tiktāl nodeldēta, ka sabiedrībā klīda anekdote – “Slava Trudu” (kr. val. “Slava darbam”) ir kāda rumāņu kompartijas biedra vārds un uzvārds).
Aizkustinoši naivi Tauriņdejā izskatās mājieni par to, ka cilvēkam jābūt vienkāršam, čaklam un godīgam, bet slava kaut kad atnāks pati. Tomēr lēkāšana atpakaļ pie jaunības atmiņām ar neizbēgamo jautājumu “Kur tad es kļūdījos?” (nē, to neuzdod varonis, viņš ir pārāk patmīlīgs) veido skumju stāstu ar nolemtības pieskaņu, ko nespēj kliedēt pat Raimonda Paula mūzika. Starp citu, nelielā pudeles brāļa lomā pats Dunkers filmā izstāsta pajēlu anekdoti par zaķīti, kurš vēlas būt mākslinieks, taču tiek nosūtīts cirst malku un sāk izpildīt cirka mākslinieka cienīgus trikus tikai tad, kad nocērt sev “to”. Diezgan tiešā tekstā galvenais varonis šādi tiek brīdināts par to, kas viņam jāzaudē, ja vēlas gūt panākumus karjerā.
Filmā Kleo no 5 līdz 7 slava netiek parādīta kā centrālā problēma, taču galvenās varones – populāras franču dziedātājas atpazīstamība ik pa brīdim tiek izmantota, lai iezīmētu viņas ceļu, klīstot pa Parīzi un gaidot nāvējošas slimības diagnozi. Viņas trauslums un neaizsargātība, saasinātā uztvere, radošo problēmu smagums uz ārēji nodrošinātā un laiskā dzīvesveida fona liek īpaši jūtīgi uztvert nāves neizbēgamību. Režisore smalki rotaļājas ar skatītāju, liekot noticēt, ka nāves tuvums ir tikai pārpratums, dažādu aizspriedumu un māņticības izraisīts izbīlis, rādot varoni nemitīgi un strauji mainīgās situācijās un kompānijās. Tomēr laika neapturamais ritējums, ko iezīmē notikumu hronometrāžas atzīmes, beigu beigās noved pie apjausmas, ka dzīve ir kaut kas vairāk par nemitīgām bailēm nomirt. Kādā brīdī Kleo saka: “Man nepatīk lasīt recenzijas. Man nepatīk jau iepriekš zināt, par ko ir filma. Tas ir tāpat, kā pirms laika apsveikt dzimšanas dienā.”
Filmas Spožā zelta dzīsla saturu izstāstīt nemaz nav iespējams – to veido tik daudz dažādu atsauču, epizožu, simbolu un mājienu, ka tur ir darbs veselam popmūzikas vēstures institūtam. Uzņemta 1998. gadā kā nostalģiska stilizācija par “sen aizgājušu laikmetu” ar visu no tā izrietošo sentimentu, šī filma stāsta par septiņdesmito gadu beigu žurnālista mēģinājumu atklāt, kas notika vēl pirms desmit gadiem, kad dzima un strauji aizgāja bojā glemroka žanrs – viena no tām popkultūras sfērām, kur zvaigznes statuss bija izvirzīts priekšplānā visam pārējam. Varētu pat teikt, ka tas arī bija šī mākslas veida galvenais objekts – skatuves mākslinieks, kura tēls, tērps, grims, uzvedība, dzīvesveids bija daudz lielāks mākslas darbs par mūziku, ko tas izpildīja. Filmas varoņos ir iešifrēti dažādi reāli personāži – katrā pa vairākiem, lai nekādi nepretendētu uz vēsturisko patiesību. Tur ir atpazīstams gan Deivids Bovijs, gan Marks Bolans, Igijs Pops, Lū Rīds un Little Ričards, skan aizguvumi no Gerija Glitera, Braiena Ferija un Braiena Īno mūzikas.
Interesanti, ka visās šai kinolektorija sērijai izvēlētajās filmās tiek izmantots paņēmiens “atgriešanās jaunībā”,
kas kino vispār nav nekas neparasts, taču slavenību stāstos tas ir īpaši iederīgs – kontrasti starp spožo pagātni un bēdīgo tagadni, vai cerīgo jaunību un vēlāko vilšanos slavā ir lielisks veids, kā koncentrēti un dramatiski izstāstīt to vai citu slavas blakusefektu.
Interesanti vai pat zīmīgi, ka visām šīm filmām raksturīga sava veida stilizācija. Čaplinam to izraisa teatrālās skatuves nosacītība ainās ar varoņu uzstāšanos publikas priekšā, Dunkeram tās ir filmēšanas laukumu ainas, kurās kinokameras te pazūd, te ienāk atpakaļ kadrā. Vardas filmā izmantots saraustītais reportāžas stils ar laika atzīmēm; Toda Heinsa filmā jūtama televīzijas šovu ietekme, kas rada iespaidu, ka varoņi visu laiku no aizkulisēm iznāk starmešu gaismā. Satoši Kona animācijas filma ir anime, taču vienlaicīgi tā stāsta par anime – ar visu hipertrofēto vardarbību un jutekliskumu –, taču te vēstījums ir tik ļoti savērpts dažādos psiholoģisko trilleru klišeju labirintos, ka skatītājam noreibst galva, mēģinot to visu atšifrēt. Galvenā varone, gluži kā Harijs Maurs Tauriņdejā, cenšas no dziedātājas kļūt par aktrisi, taču iepinas aizvien apšaubāmāku lomu tīklos un bīstamā fanu mīlestības un atriebības mudžeklī.
Filmā ietverti tik daudzi pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados vēl tikai dzimstošu digitālās vides un masu mediju radītu apdraudējumu motīvi, ka to var droši uzskatīt par priekšteci visām mūsdienu psiholoģiskajām šausmu filmām, ko apzīmē ar ietilpīgo terminu “mindfuck”. Vienlaikus tā ir ļoti japāniska un mums daudzviet neizprotama. Starp citu, neviens nezina, kāpēc filma saucas Perfekti zils. Pats režisors, atbildot uz šo jautājumu, teica, ka tāds bijis nosaukums Jošikadzu Takeuči grāmatai, pēc kuras filma uzņemta. “Iespējams, tur tekstā tas bija kaut kā pamatots, taču es pats grāmatu neesmu lasījis. Tikai satura pārstāstu.”
Meklējot mūziķa likteni ir viena no spožākajām un ietekmīgākajām pēdējās desmitgades dokumentālajām filmām, kas balstīta tik unikālā stāstā, ka skatītājs līdz pēdējam brīdim nav simtprocentīgi pārliecināts, vai netiek prasmīgi mānīts un tas viss nav tā dēvētais “mokumentārais” kino, kurā izdomāti notikumi tiek rādīti stilizēti – kā dokumentālie kadri. Režisoram neticēja arī projekta finansētāji – filmas sākums uzņemts uz Super8 kinolentas, bet tad naudas trūkuma dēļ tā pabeigta ar iPhone, izmantojot aplikāciju 8mm Vintage Camera. Sižets vēsta par slavenību, kas gadus trīsdesmit nezināja, ka ir par tādu kļuvis. Amerikāņu dziedātājs Siksto Rodrigess pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā ierakstīja divus dziesmu albumus, par kuriem visa pārējā pasaule aizmirsa – izņemot Dienvidāfrikas republiku (un nedaudz Austrāliju), kur neizskaidrojamas un liktenīgas sagadīšanās dēļ viņa dziesmas tika spēlētas radio, pārizdotas pirātiskos izdevumos, pārrakstītas no kasetes uz kaseti un iemantoja neticamu popularitāti. Viņa fani pēc pārdesmit gadiem bija pilnīgi pārliecināti, ka ģeniālais dziesminieks (kura teksti un melodijas tik spēcīgi paudušas viņu jaunības sentimentu) ir traģiski gājis bojā, jo kā lai citādi izskaidro to, ka mūsdienās par viņu nekur neko neraksta.
Kaut kādā ziņā te mēs redzam pilnīgi pretējo slavas aspektu – atšķirībā no glemroka, kur mūziķa tēls bija vissvarīgākais, Rodrigesa mūzika bija viņu padarījusi par leģendu, lai gan pašu neviens dienvidafrikānis nebija redzējis dzīvu. Filmas pirmajā daļā divi entuziasti izstāsta visu par to, cik slavens un ietekmīgs bijis Rodrigess Dienvidāfrikā, bet tad viņi dodas uz Ameriku, lai atrastu kaut jel mūziķa kapu vai kādu ziņu par to, kas noticis. Es varētu pateikt, ar ko filma beidzas, bet jūs tāpat neticēsiet, labāk noskatieties paši.
Slavas fenomena vēsture rāda nemitīgu “latiņas pazemināšanos” (ko gan noteikti var attiecināt uz jebko citu, tāds labi zināms vēstures paradokss) – agrāk par slavenību varēja kļūt tikai valdnieki, varoņi un karavadoņi, vēlāk aktieri, dzejnieki, diriģenti, mūziķi un “vienkārši āksti saplēstos džinsos, kas nemāk dziedāt, bet kāpj uz skatuves”, bet mūsdienās par tādu var kļūt jebkurš, izmantojot telefonu un kādu tā dēvēto sociālo aplikāciju. Līdz ar to arī interese par varoņstāstiem ir ieguvusi citādu nokrāsu. Mēs vairs neskatāmies izrādes un filmas par neaizsniedzamiem pusdieviem, lai “pasapņotu par tādu dzīvi”. Vārdi “slava”, “nauda” un “laime” ir kļuvuši par sinonīmiem, taču arī slavu pavadošās mokas, vilšanās un izmisums kaut kādā nelielā mērā ir kļuvuši mums visiem pieejamāki.
Starp citu, viens no izskaidrojumiem filmas Perfekti zils nosaukumam atrodams fanu forumos – japāņu kultūrā zilā krāsa simbolizējot laimi. Satoši Kona filmas gadījumā – sarkastiskā nozīmē, protams.
