Filma „Nemierīgie prāti” ir krāšņa dažādu reaģentu buķete, kas melnā kuba iekšpusē var gan eksplodēt, gan atvērties ar klusu paukšķi, un tai, visticamāk, paredzams publiku polarizējošs efekts.
Brāļi Ābeles (režisori Lauris un Raitis Ābeles, operators Mārcis Ābele) savas filmas Nemierīgie prāti ražošanu sāka 2019. gadā. Tobrīd Oxford Dictionaries par gada vārdu bija pasludinājis „postpatiesību” un vārds „vilnis” pagaidām visiem tomēr vēl asociējās ar jūru; neviens vēl nenojauta, ka uz pāris gadiem kļūsim par eksponātiem savu dzīvokļu sienās un no tām izkāpsim jau kara realitātē. Šī, šķiet, ir monēta, kas piezemējusies uz sāniņa, – pie Latvijas skatītājiem nonāk vīzija, kuru jūtami neaptumšo globālas krīzes, lai gan tieši krīžu cena ir vairākas pārceltas pirmizrādes (sākotnēji Latvijas pirmizrāde tika plānota 2020. gada nogalē, bet pasaules pirmizrādi filma piedzīvoja 2021. gada Tallinas Melno nakšu kinofestivālā / PÖFF).
Neraugoties uz aizķeršanos, jau sākotnēji bija skaidrs, ka Nemierīgie prāti kļūs par vienu no Latvijas visjaunāko laiku kinematogrāfijas skaļajiem notikumiem. Par to liecināja gan režisoru iepriekšējā pieredze – Latvijas filmās ne tik bieži sastopamais vizuālais un stilistiskais vēriens (īpaši debijas filmai!), ar kādu Ābeles īstenoja vēsturisko eposu Baltu ciltis (2018) –, gan jaunajai filmai piesaistīto, bieži vien provokatīvo mākslas personību plejāde, kuru priekšplānā iemieso performanču māksliniece Daniela Vētra (kopplānos pamanīsiet arī mākslinieku apvienību Golf Clayderman, kuratoru Kasparu Groševu (visi iepriekšminētie veidojuši arī filmā redzamo mākslu) un citus dažādu disciplīnu nemiera cēlājus). Tāpat saausīties lika izvēle galvenajās, brāļu Ašenkampfu lomās ielikt reālās dzīves „partners in crime” Mārci Lāci un Tomu Auniņu, kā arī solījums filmā attēlot grūtības, ar kurām saskaras bipolāri afektīvo traucējumu skartie un sarīkot „mākslas teroraktu” – īsi sakot, filmas veidotāji jau sākotnēji piedāvāja savdabīgu un drosmīgu reaģentu buķeti, kas melnajā kubā tikpat labi spētu gan eksplodēt, gan atvērties ar klusu paukšķi.
„Baltais kubs” no ārpuses
Viens no filmas pamanāmākajiem un daudznozīmīgākajiem simboliem ir melnais kubs, kurā filmas sākumā desmit dienas kailas kontemplācijas mākslas vārdā pavada Mārtiņš Ašenkampfs (lomā Mārcis Lācis), kamēr par ārējiem apstākļiem (teiksim, regulāru zvaniņa noskandināšanu, lai saglabātu laika izjūtu) rūpējas viņa brālis, līdzautors un maka turētājs Roberts (lomā Toms Auniņš).
Šis objekts ir transcendējis ekrāna realitāti un kļuvis arī par filmas vizītkarti – kubs tika gan izstādīts Tallinā, gan, ar savdabīgu velšanas akcijas palīdzību no Brīvības pieminekļa nonācis līdz kinoteātrim Splendid Palace Rīgā, sniedzot ikvienam iespēju uz tā sienām atstāt „savus tumšos nakts murgus un vajājošās domas” un solot „psihoterapeitisku un maģisku iedarbību”. Šis objekts, šķiet, iemieso mazliet vairāk, nekā tikai mārketinga asprātību, – tas, tāpat kā filma, skatītāju aicina uz tā aktīvi projicēt savu emocionālo lauku, kļūstot par pieredzes līdzautoriem; melnais kubs ir infrastruktūra nemierīgu prātu dzesēšanai. Tāpat melnais kubs filmas kontekstā var būt arī mākslas galeriju standarta „baltā kuba” eksterjers, atsauce uz Kazimiru Maļeviču, spēļu automāts, nogrimis konteiners ar ķīmiskām vielām, kas tūlīt saindēs Baltijas jūru, „prāta cietums”, mentenes cietums, vai atsauce uz kultūras darbinieku uniformas krāsu – varbūt viss iepriekš uzskaitītais. Šī pilmetrāžas formātam bieži vien bīstamā simbolu attiecību koķetērija ar skatītāja uztveres lauku varētu būt iemesls, kāpēc nedaudzajās par šo filmu jau tapušajās recenzijās tiek uzsvērts, ka filmai paredzams publiku polarizējošs efekts.
Par šo māksliniecisko risinājumu ir vērtīgi domāt arī tikko Latvijā pirmizrādītās un Lielajā Kristapā augsti novērtētās Dāvja Sīmaņa filmas Gads pirms kara (2021) kontekstā – abi darbi piedāvā postmodernas un visai brīvas filmas interpretācijas iespējas, lai arī varētu teikt, ka Pētera Māldera stāsts ir par indivīda ieraušanu ārprātā, bet brāļu Ašenkampfu – par ceļu ārā no tā. Sīmanis par šīs pieredzes orientieriem ir izvēlējies likt vēsturiskas personas, strāvojumus un idejas, veidojot intelektuālo lauku, savukārt brāļi Ābeles to dara ar brīžiem burtiski pielādētiem objektiem-metaforām, kas paver iespējas teju nekontrolējamai uztveramībai.
Naratīva mainīgie magnētiskie poli
Filmas virzītājspēks ir stāsts par laikmetīgās mākslas brāļu dueta gatavošanos izstādei, kuru finansē azartspēļu magnāts Gunārs (lomā Juris Žagars) – kamēr ekspresīvais „sturm und drang” varonis Mārtiņš veido instalācijas, klausās Vāgneru un smeļas iedvesmu aizvien jaunos piedzīvojumos ar dažādiem deklasētiem elementiem, Roberts cenšas saturēt radošo procesu grožos un drudžaini atskaitās mecenātam. Lai arī filmas pirmajā daļā tiek mēģināts uzturēt situācijas un brāļu savstarpējo attiecību spriedzi, šie mēģinājumi izčurkst uz sviestainās laikmetīgās mākslas pasaules attēlojuma fona – ir grūti nopietni uztvert brāļu likmes pasaulē, kuru apdzīvo karikatūras par radošiem cilvēkiem, kur viss ir forma bez satura,
jautājums „kur ir koncepts?” tiek vienādots ar jautājumu „kur ir ballīte?”
un apogeju sasniedz ar publisku dzirksteļojošas svecītes iespraušanu kāda tūplī. Lai gan vairākas epizodes ir tiešām smieklīgas un paralēle ar Latvijā plaši pazīstamu „kultūras mecenātu – azartspēļu haizivi” ir trāpīga, viss šis farss sajūtu līmenī tomēr paliek savējo joka robežās, sižetiski īsti nepaskaidrojot kritizējamās jomas problemātiku.
Tiesa, tur, kur nestrādā vārdi, dažbrīd nostrādā mūzika – pēc filmas titriem spriežot, tās garumā izskan 40 skaņdarbi, bieži vien garšīgi pretnostatot „augsto kultūru” plaša patēriņa popsai.
Visā šajā trakumā Roberts (un arī skatītājs) nepamana, ka viņa brālim ir sākusies mānijas fāze jeb „maestro”, kā to dēvē filmas varoņi, un viņš pazūd magnētiskā pola meklējumos aiz Polārā loka. Pirms tam brāļu attiecības un personības tiek bagātīgi ilustrētas ar dažādām maskulinitātes klišejām, sākot ar īstu un/vai rotaļīgu vardarbību un nonākot līdz matu skūšanai un čurāšanai sniegā, bet te tās beidzot var uzelpot un skatītājam, lielā mērā pateicoties Auniņa un Lāča ekrāna ķīmijai, ir iespēja notvert smalko robežu starp paļaušanos un izmantošanu, kas ir kopīga jaunradei un attiecībām ar slimu cilvēku.
Ap šo vietu, paldies Dievam, no stāsta pazūd arī Dārtas Danēvičas tēlotā Roberta grūpija / partnere Guna, kurai Ābeles iedalījuši tik histērisku lomu, ka sākotnēji šķiet – bipolāro traucējumu līnija būs piešķirta viņai. Par sievietēm filmā kopumā gan teikšu tā – to ir maz, un tās atrodas pastāvīgā superpozīcijā „madonna-prostitūta”.
Tas gan nenozīmē, ka Nemierīgie prāti otrajā pusē kļūtu par bipolāri afektīvos traucējumus skaidrojošu filmu – šī diagnoze pavīd tikai filmas reklāmas materiālos, bet filmas tekstā tieši nosaukta netiek un paliek „maestro” un „tabletīšu” līmenī; filma „strādā” arī tad, ja raugāmies uz Mārtiņu kā alkoholiķi, kas ar melnu izolācijas lentu cenšas salīmēt savu dzīvi. Drīzāk šī diagnoze varētu būt saistīta ar filmas kopējo struktūru un audiovizuālo ietekmi uz skatītāja maņām (šajā ziņā gribu atgādināt Kārļa Lesiņa debijas pilnmetrāžas spēlfilmu Izmisums (2020), kas ar fantāzijas sekvencēm ilustrē depresīva vīrieša afektīvos stāvokļus), taču šāds pieņēmums par māksliniecisko izvēli ir subjektīvs.
Tas ir stils, stils, silts stils
Lai kādi arī būtu mani iebildumi pret Nemierīgo prātu tēlu blīvumu, uzreiz gribu atzīt, ka šis tomēr vairāk ir sprādziens nekā paukšķis – Laurim un Raitim Ābelēm ir izdevies radīt lokālajam kontekstam ne tikai provokatīvu, bet arī stāstnieciski netipisku stāstu, kuru pilnībā iedzīvina teicams Mārča Ābeles operatora darbs, liegi šūpojoties no subjektīvi trauksmainiem tuvplāniem līdz mirdzoši gaišām, dziedinošām ainavām. Nekam no tā gan nebūtu jēgas, ja nebūtu tās enerģijas, kuru ģenerē Toms Auniņš un it īpaši Mārcis Lācis – viņu vērojot, rodas jautājumi, vai viņš patiesi nesmeļ savu tēlu no dziļāka haosa akas (kādā televīzijas sižetā Lācis stāsta, ka viņš patiesi ir pavadījis 24 stundas kails melnajā kubā). Šīs saspēles rezultātā gandrīz pat aizmirstas brīžiem neloģiskie un šķietami improvizētie dialogi, ar kuriem mēģināts iedzīvināt brāļu pasauli ārpus alkohola un hepeningiem.
Velkot paralēles ar pasaulē populāro kino, es teiktu, ka šādi varētu izskatīties Rūbena Ēstlunda Kvadrāts / The Square (2017), ja tajā iepludinātu mazliet no brāļu Safdiju Īstā laika / Good Time (2017) un pievienotu pāris pilienu LSD. Filmā ietverto mākslas pasaules attēlojumu es ieteiktu uzņemt ar kritisku aci, taču tas netraucē priecāties par fantāziju, stilu un, visbeidzot, negaidīto siltumu, ar kuru šī filma kulminē. Varbūt pasaule tiešām ir piesūkusies pilna melnas darvas un nenozīmīgu nozīmju; Ābeļu trio piedāvā psihedēlisku prāta telpu, lai sastaptos ar melnā kuba starojumu un, iespējams, rastu pāris atbildes.
Katrā gadījumā brāļi Ābeles šķiet viena no urgām straumē, kas grib izkāpt ārpus noputējušiem viensētas vai daudzdzīvokļu blūza stāstiem un piešķirt ekrānam mazliet vairāk vitalitātes (šajā kontekstā jāmin nesen pirmizrādi piedzīvojusī Mārča Lāča Revolūcija (2022), un drīzumā Latvijas skatītājiem solītās filmas – Uģa Oltes Upurga (2021) un Matīsa Kažas Neona pavasaris (2022)).