KINO Raksti

„Revolūcija”. Tie sienāži

25.02.2022
„Revolūcija”. Tie sienāži

Vispār stulbums – Mārcis Lācis aiziet no teātra (un pēc “Revolūcijas” sižeta spriežot, dara to ar nelielu aizvainojumu), uztaisa pirmo pilnmetrāžas filmu, un par to raksta teātra kritiķe?!

Mana vienīgā cerība, ka es neesmu starp tiem deviņiem “vadošajiem kritiķiem”, citādi man būs kirdik. Bet varbūt arī nebūs. Ā, un otra cerība – Lāča filmas scenārijs neko neliecina par Lāča paša dzīvi un uzskatiem. Šis aspekts gan ir drusku slidenāks, man šķiet.

Gribētos piekrist Gerdam Lapoškam un secināt, ka ar šo filmu Lācis atvadās no teātra. Šādu pieļāvumu ļauj izteikt vairāki iemesli – tā ir pirmā pilnmetrāžas filma pēc divpadsmit izrādēm, tajā apkopoti vairāki elementi no Lāča teātra pieredzēm, un filma reflektē par visu to, kas Lācim teātrī šķiet vismaz iepuvis, ja ne pavisam satrunējis, turklāt pat tehnisko paņēmienu ziņā filma tuvināta teātra pieredzei. Tieši tāpēc man gribas atzīmēt, ka šķiet, ka Lācis tā īsti nemaz neatvadās no teātra, bet gan ieaicina teātrī kinooperatoru un vēl dažus filmas tehniskos darbiniekus, ar kuru palīdzību īstenot to, ko samērā stīvajā skatuves mākslā līdz mūsu dienām panākt ir ievērojami grūtāk nekā kino.

Kas tad ir tas, ko viņš panāk? Pirmkārt, gan Revolūciju, gan revolūciju teātrī būtu ievērojami grūtāk īstenot. Teātris, līdzīgi kā literatūra, vēl aizvien romantiski un sapņaini lūkojas savā teiksmainajā pagātnē un pret jaunatklājumiem izturas skeptiski. Te jāsaprot, ka “teātris”, ko šeit aprakstu, ir tāds liels vispārinājums par valdošajām institucionālajām iekārtām, kuras tomēr piesaista visvairāk skatītāju un gribot negribot uztur tādu kā toni mākslā vai vismaz saviem skatītājiem dod priekšstatu par to, kas tad īsti ir un kādam varbūt jābūt teātrim. Savukārt kino no manas perspektīvas izskatās daudz brīvāks. Bet es, visticamāk, šobrīd klūpu un krītu, brienot pa neizzinātiem brikšņiem.

Notikumi filmā risinās strauji, pirmajā ainā vērojamās  siltās draudzības jūtas starp galvenajiem varoņiem Ivaru un Armandu sāk atdzist jau no otrās ainas, kurā Armands gūst iespēju spert soli augšup uz acīmredzami lielisku karjeras pakāpienu. Savukārt Ivars mīlestības un atzinības trūkuma dēļ palēnām virzās pa kāpnēm uz leju. Pavisam reālistiskām ainām mijoties ar mistiskām un gļukainām, ir skaidrs, ka kinomāksla sniedz Lācim brīvākas izpausmes iespējas. Turklāt gatavu filmu, pat ja to nerādītu nevienā kinoteātrī, ar mūsdienu mārketinga paņēmieniem būtu iespējams samērā veiksmīgi nogādāt pie skatītājiem tik un tā. Ko nevarētu teikt par teātri. (Starp citu, piesekojiet @filma_revolucija Instagram un noklausieties raidījumu Piejūras klimats ar radošo komandu.) Tāpēc, neskatoties uz to, ka filmas revolucionārais gars piedāvā likumsakarīgas vardarbības ainas, pret ko manī rodas patiess riebums, es no visas sirds spēju saprast revolūcijas mērķi un vajadzību.

Revolūcijas tēlos iejutušies aktieri no dažādiem lielajiem un mazākiem Latvijas teātriem – Ivars Krasts, Armands Berģis, Agris Krapivņickis, Rolands Beķeris, Dana Avotiņa-Lāce, Toms Auniņš, Kaspars Dumburs, Jana Ļisova, epizodēs pavīd vēl daudzas zināmas teātra, kino un citu kultūras jomu personības. Režisors un scenārija autors Lācis filmas tēliem devis aktieru vārdus, tāpēc jo vairāk gribas pietuvināt reālajai dzīvei filmas scenāriju, sižetu, izteiktās un nojaušamās domas, velkot paralēles starp režisora dzīvi un filmas varoņu likteņiem. Bet tas jau, kā zināms, nav labais stils.

Operatora Mārča Ābeles uzdevums šajā filmā ir radīt garus, teātrim līdzīgus kadrus, kuri prasa no visiem iesaistītajiem īpašu uzmanību un koncentrēšanos. Kadri ir tiešām pārdomāti, tās dažas montāžas vietas, kas savelk kopā 14 garos kadrus, ir mākslinieciski pilnvērtīgas un sižetiski sevi attaisno. Man gribas izcelt divus kadrus, kas operatora darba dēļ kļuvuši īpaši mīļi. Pirmais no tiem ir Ivara pārbrauciens no teātra uz bāru, kurš savas īsās nopietnības un precizitātes dēļ kļūst pat nedaudz absurds. Bet otrs ir pēdējais filmas kadrs, kas apņēmīgi un trāpīgi rada spriedzi tikai ar vienu operatora kustību, tuvplānā atklājot Ivara seju, kurā skaidri nolasāma fatāla apņēmība īstenot iecerēto.

Īpaši pēdējā kadra sakarā gribas apbrīnot to kinematogrāfijā iespējamo detaļu pārākumu pār teātri.

Ja teātrī cilvēks spertu soli un tad pēkšņi apstātos, lai mēs novērtētu viņa mērķu nopietnību, mēs to uztvertu, mazākais, ar smiekliem. Bet te viena apstāšanās un viena operatora kustība parāda visu nepieciešamo no tēla perspektīvas, pierāda kadra būvēšanas meistarību un vispār padara šo pēdējo gājienu uz skatuves daudz dejiskāku un poētiskāku. Nevaru sevi apturēt un domāju par to, kā tas izskatās dzīvē. Respektīvi, vai man gribētos redzēt izrādi, kurā top filma par to, kā top izrāde? Un kad es iedomājos par šo brīdi, kurā operators šķērso Ivara pēdējo gājienu, esmu diezgan droša, ka gribētos gan.

Toma Auniņa mūzikas centrā vairākās versijās vairākkārt figurē Lolitas Vambutes dziesma Tie sienāži, kuras vārdu autors ir Knuts Skujenieks, un tas, līdzīgi kā operatora veikums, ir precīzi līdz niansēm. Diegētiskais skaņu celiņš arī pietuvina filmu teātra formai, jo skatītājs pats savām acīm redz mūzikas izcelsmi, nevis dzird kaut kādu fona mūziku vai troksni, kas ilustrētu varoņa iekšējos pārdzīvojumus. Lai gan arī šādas atkāpes filmā ir, bet tās konsekventi un prasmīgi izmantotas ainās, kurām ar realitāti nav pārāk cieša sakara.

Filmas galvenais mākslinieks Aivars Žukovskis, kostīmu māksliniece Elīna Pērkone un grima māksliniece Zane Žilinska ar pieticīgiem paņēmieniem ir spējuši atklāt Ivara neirozes. Respektīvi, neko nemainot tērpos vai grimā (izņemot vienu epizodi, kurā kamerā paveras žilbinoši melns smaids), mākslinieki ir atraduši iespēju izgaismot nepārprotamas pārejas no realitātes sirrealitātē. Šeit atkal teātris kapitulē kino priekšā, jo ar tik minimāliem līdzekļiem turpat uz skatuves mainīt realitātes dimensijas tik nepārprotamā veidā teātrī ir daudz sarežģītāk.

Vispār, jo vairāk es rakstu, jo vairāk man šī filma patīk. Laikam mani vienīgie iebildumi ir pret scenāriju, kura vēstījumu, kā jau teicu, pilnībā saprotu. Šķiet, ka tieši scenārijs (nevis tā uzbūve, bet paši notikumi) ir tas, kas visvairāk atrauj šo filmu no teātra, jo maz ticams, ka atsevišķas ainas būtu iespējams realizēt teātrī. Vismaz ne tik acīmredzamā veidā. Bet tieši tas panāk Revolūcijas līdzsvarotību (tas gan izklausās pēc kārtīga oksimorona) – izmantojot kino paņēmienus, tuvināties teātra pieredzei, bet saturiski būt tik ekstrēmam, cik to atļauj kinoscenārija dotā brīvība.

Nu re, ir pienākušas raksta beigas, bet es tā arī neko neesmu pateikusi par Armandu. Mārcis Lācis sarunā ar Martu Elīnu Martinsoni teica – Revolūcijas materiāls esot tik bagātīgs, ka varētu triloģiju uzņemt; varbūt šis aspekts dos impulsu nākamās filmas sižetam. Un man jāpiekrīt Auniņam, kurš šajā pašā sarunā atzina, ka vairāk tic evolūcijai, ne revolūcijai. Es arī.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan