KINO Raksti

Riga IFF. Nacionālās īsfilmas skatās projām

09.10.2023
Riga IFF. Nacionālās īsfilmas skatās projām
Kadrs no Uģa Oltes filmas "Upurjērs"

Rīgas Starptautiskā kino festivāla mājaslapā nacionālā īsfilmu konkursa kuratora ceļavārdos teikts, ka šī programma “gana labi raksturo Latvijas kino ainavu”. Ja mēs tam piekrītam un pieņemam, ka māksla reprezentē sabiedrības emocionālo stāvokli, tad varam secināt, ka latvieši lielākoties skatās projām. Prom no ikdienas un pilsētas, prom no visa un iekšā sevī.

No desmit īsfilmām, kuras atlasītas desmitā Riga IFF nacionālajam konkursam, tagadnes pilsētā paliek tikai divas, viena spekulē par nākotni, viena atrodas nenoteiktā telpā un viena no pilsētas pāriet uz dabu. Visas pārējās, lielākoties rudenīgi izmirkušas, atrodas laukos un pie ūdens. Turklāt – neatkarīgi no žanra, tehnikas vai eksperimentalitātes līmeņa – visas filmas tā vai citādi pieskaras (iz)bēgšanas tēmai.

Tas, ka latvieši raujas pie dabas, nav pārsteigums nevienam. Mēs uzskatām, ka tieši tur meklējams miers un apskaidrība – pat pilsētu ielās vēl ne tik sen bija redzami plakāti, kuros stress un citi ikdienu sarežģījoši vārdi grimst Latvijas mežu zaļajās sūnās. Tas, ka dabu saista ar mentālo veselību (to bieži var novērot Latvijas filmās), izpaužas arī īsfilmu konkursa izlasē. Filmā Resistance is futile (2023, režisors Armands Začs) šī saite pausta visciešāk. Puisis, kas cīnījies ar depresiju, tagad dzīvo lauku mājā. Taču viņa stāvoklis nešķiet uzlabojies, un viņa radošie ceļi kļuvuši vēl tumšāki. Filma ir veltīta režisora drauga piemiņai, taču diemžēl jāatzīst, ka tāds stāsts – pat līdz sīkām detaļām – ir pazīstams arī man un ne vienam vien manas paaudzes cilvēkam.

Arī Uģim Oltem daba ir varoņu emocionālā stāvokļa spogulis. Taču Upurjērs (2023) melanholijas vietā uzrāda agresiju un pretestību, kas, var minēt, cēlusies no filmas varoņu nevienprātības izvēlē pārvākties uz laukiem. Cilvēka sastapšanās ar naidīgo nezināmo ir režisoram iemīļota tēma, un viņš turpina iesākto pavedienu mitoloģiskā trillera lauciņā (šādu žanra apzīmējumu Uģis Olte piedēvēja savai pilnmetrāžas filmai Upurga (2021)[1]). Pie šī paša pavediena izlases ietvaros tveras arī Stāsts par ūdens nozīmi (2023, režisori Toms Šķēle, Jānis Ābele), vienīgi viņiem neizskaidrojamais, no dabas nākušais novietots pilsētas centrā. Ūdens plūst vairākās no konkursa filmām, taču tikai šajā tam ir tik liela nozīme (jā!), lai tas kalpotu par pavērsiena punktu. Filmas vide ir atsvešināta no ikdienas un stilizēta ārpus laika, papildus atkāpi sniedz arī 16mm lentes graudainums, un tieši šis darbs kopējā vietējā kino kontekstā (atceramies ambīciju raksturot Latvijas kino ainavu) šķiet īpaši interesants.

Kadrs no filmas "Stāsts par ūdens nozīmi", režisori Toms Šķēle un Jānis Ābele

Netipiska filma ir arī Limo (2023, režisore Tīna Zariņa), kas attiecību drāmu risina nevis mums pierastā pasaulē, bet gan nākotnē, kur āra gaiss ir saindēts un mākslīgais intelekts strādā kopā ar cilvēkiem. Taksometra šoferis Artūrs, pārvadājot klientus, sarunājas ar savu automašīnu, un mašīnas idejas par to, ko Artūram vajadzētu darīt un uz ko skatīties, atšķiras no viņa paša plāniem. Iespējams, ka šī filma vismazāk atbilst manis uzstādītajai bēgšanas koptēmai, jo, kaut gan tās darbība norisinās ļoti tālu no visa, kas mums pazīstams, cilvēka daba tajā paliek tāda pati.

Viens no mazajiem kuratora prieciņiem, kārtojot filmas secībā, ir šādas sakritības – īsfilmai Limo, kurā sastopam meiteni, vārdā Ksenija, seko filma ar tieši tādu nosaukumu. Līdzības gan ar to arī beidzas. Ksenija (2023, režisore Renāte Saulīte) ir vienīgā dokumentālā filma un vienīgā studentu filma konkursā (ja neskaita animācijas, kas tapušas kā diplomdarbi), un tā seko jaunai sievietei, kuras līdzšinējās izvēles – trakas ballītes, narkotiku lietošana, lecīgums – noved viņu līdz arestam, kas draud iznīcināt viņas tagadējo, daudz fokusētāko dzīvi. Tā vietā, lai Kseniju nosodītu vai caur viņas stāstu mēģinātu pamācīt skatītāju, režisore ar neliekuļotu skatienu atsedz filmas varoni un uzdod, iespējams, neatbildamus jautājumus par jaunas lappuses pāršķiršanu.

Ar asprātību par jaunām lappusēm runā Ieva Norvele filmā Mirū iemīlas (2023), kas veidota pēc tāda paša nosaukuma Ingas Gailes stāsta. Šī filma vienīgā skaidri norisinās tagadnē un pilsētā, un tās varone nevienu no tām nepamet. Rīgas centrā dzīvojošā un strādājošā Mirū skrien – šurpu turpu, no viena transporta uz citu, no veikala uz studiju, no mātes darba uz savējo, Lielo Rīgas teātri, kur viņa ir, iespējams, Eiropā labākā režisora otrā asistente. Cauri neslēptai ironijai par vietējo kultūras pasauli parādās daudziem no mums pazīstama vēlme izrauties no ikdienas skrējiena un kļūt par pilnvērtīgu sevis versiju.

Trauksme un sevis zaudēšana ir aktuāla tēma, un Gruzis (2023, režisore Ilze Ance Kazaka) turpina tās aplūkošanu simboliskā veidā (animācijas burvība gan ir tāda, ka jūs, iespējams, filmā ieraudzīsiet ko pilnīgi citu). Filmas varonis nekādi nespēj izbēgt no traucējošas kastes, kura, lai vai kā viņš censtos, vienmēr atgriežas. Un tikai rūpīga kastes pārkārtošana var novest miera stāvoklī – par ko vēsta arī Silvas metode (2023, rež. Mersedese Margoit). Eksperimentālā, uz 16mm lentes uzņemtā filma caur vadītās meditācijās izmantotiem tēliem kārto savu un varbūt arī skatītāja galvu.

Kadrs no filmas "Silvas metodes", režisore Mersedese Margoit

Iespējams, atsevišķu nodaļu prasītu Ievas Balodes eksperimentālais darbs Tanatofobija (2023), kas jau piedzīvojis divus dažādus dzīves ciklus ­– kā izstādes sastāvdaļa un kā filma uz kinoteātra ekrāna. Tas atkal liek minēt paplašinātā kino (expanded cinema) jēdzienu, kam šogad pievērsās analogā kino festivāls Process, un Ieva Balode ir šī festivāla direktore. Kā mainās audiovizuāla darba uztveres process atkarībā no tā izrādīšanas vietas? Stāvot pie projekcijas ekrāna Balodes personālizstādē, kur apkārt rūca un vijās dažādi filmu lentes objekti, es šo darbu noteikti uztvēru pilnīgi citādāk, nekā datora vai kinoteātra ekrānā starp citiem darbiem, kas visi vienlīdzīgi piedalās festivāla īsfilmu konkursā. Šīs pārdomas mazliet smīnīgi sasaucas ar filmas nosaukumu. Tanatofobija nozīmē spēcīgas bailes no nāves vai miršanas procesa – tātad varbūt arī no kino nāves, ar ko teorētiķi mūs biedē jau gadu desmitiem.

Un tad beigu beigās kino apbedīs, apdziedās un izvadīs. Lindas Stūres Beigu beigas (2023) saved kopā tradīcijas ar mūsdienu sadzīvi – askētiski animētajā filmā izceltas detaļas, kas raksturo šos saskares punktus. Piesnigušajā lauku mājas pagalmā uz ledus paslīd visi, neatkarīgi no viņu statusa vai nozīmes, arī ciema mācītājs, kas soļo ar liesmu rakstu rotātos kovboja zābakos. Lūgsnās nogrimušās ciema kundzes dzer spraitu, un pat Latgales dziļumos nevar izbēgt no mobilā telefona zvana skaņām. Viena dzīve ir noslēgusies, bet citas turpinās, un šo ciklu pārraut nav mūsu spēkos.

Kaut kā netīšām sanācis noslēgt rakstu uz fatālas nots, taču nacionālā konkursa programma neliecina ne par nāvi, ne atvadām. Pirms gada Līga Požarska cēla trauksmi par spēles īsfilmu krīzi, bet šogad es saskatu cerīgu sarosīšanos. Liekas, ka mēs esam pamodušies un jūtamies gatavi veidot drosmīgāku, daudzveidīgāku kino, kuru vairs nevar salikt vienā kastītē un teikt – šis kaut ko reprezentē. Bet tēmu sakritības es uzskatu nevis par nozares, bet gan visas sabiedrības stāvokļa simptomu, un to lai analizē citi. Mēs iesim uz kinoteātri ar prieku skatīties desmit dažādas īsfilmas.

Riga IFF nacionālā īsfilmu konkursa seanss trešdien, 18. oktobrī, Splendid Palace Lielajā zālē 18:30. Programma pieejama arī tiešsaistē no 18.10.

Kadrs no filmas "Gruzis", režisore Ilze Ance Kazaka

Filmu kadri – no festivāla publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Interesanta ir abu Uģa Oltes filmu nosaukumu sakritība, un jāpiezīmē, ka starptautiskajā īsfilmu konkursā ir filma Purga (2023, rež. Antanas Skučas, Gintarė Valevičiūtė-Brazauskienė), kurā arī lielu lomu spēlē nemīlīga dabas stihija, taču, cik man zināms, Uģim ar to nav nekādas saistības. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan