Nodoties meditācijai vai mazliet šamaniskiem „kino pirts” rituāliem, atrast dziļumu ikdienišķajā, veselīgi paironizēt vai iepazīt pasaules kino klasikas fenomenus – tik dažādas iespējas režisors Jānis Ābele saskata Rīgas starptautiskā kinofestivāla / Riga IFF programmā.
Desmito rudeni pēc kārtas pie mums ieradīsies Rīgas starptautiskais kinofestivāls jeb vienkārši Riga IFF. Desmit gadu laikā no viena kārtējā notikuma Rīgas rudens blīvajā kultūras programmā Riga IFF ir izaudzis līdz Ziemeļeiropas reģionā būtiskam kino industrijas notikumam. Tas izdevies, pateicoties ne tikai bagātam filmu klāstam, bet arī specifiskajiem pasākumiem, kas domāti kinoprofesionāļiem, jo katra festivāla nozīmība mērāma aisberga redzamajā un neredzamajā daļā. Jebšu filmu klāstā, kas redzams skatītājiem, un iespējām, ko festivāls piedāvā industrijai, lai vēl tikai topoši kino projekti atrastu potenciālus sadarbības partnerus vai stiprinātu savu nākotnes ceļu Eiropā un pasaulē. Riga IFF gadījumā gan ar redzamo, gan neredzamo aisberga daļu viss ir kārtībā, šo aisbergu globālā sasilšana un pasaules šūpošanās nekausē. Bet, lai arī cik svarīgi skanētu vārdu savienojums „industrijas pasākumi”, tomēr kinofestivāli radās un, cerams, vēl aizvien ir tieši filmu skatīšanās dēļ!
Šāgada Riga IFF programma balstās uz daudzām svarīgākajām 2023. gada filmām, kuras beidzot tiks nodotas arī Latvijas skatītāju vērtējumam. Kopumā festivāla programma spēlē samērā drošu spēli, iztiekot bez radikāliem kino izaicinājumiem skatītājiem; tas izpaužas arī darbu formas ziņā – dokumentālais vai animācijas kino programmā iekļuvis tikai tādos gadījumos, kad filmu ignorēt nav iespējams tās starptautisko panākumu dēļ. Tomēr kopējā Latvijas kinorepertuāra salīdzinošajā vienmuļībā Riga IFF piedāvājums ir dāsns, no 12. līdz 22. oktobrim mēs pilnīgi noteikti varēsim gūt bagātīgu ieskatu Eiropas kinomākslas galvenajās tendencēs.
Programma ir blīva un pieļauju, ka tāda būs arī jūsu kinoskatīšanās pieredze festivāla 12 dienu garumā. Un, cerams, arī pēc tam – jo dažbrīd ironiska šķiet aina, ka skatītāji no sirds pārdzīvo, neiekļuvuši izpārdotas filmas seansā, tomēr tad, kad to pašu filmu pēc pāris mēnešiem bez festivāla svinīgās atmosfēras rāda ikdienas repertuārā, tad seansos nevajag pat divas rokas, lai uz pirkstiem zālē saskaitītu skatītājus... Tādi mēs esam. Bet tas jau būs pēc tam. Tagad svinēsim kino!
Liesmojošās debesis / Roter Himmel
(Christian Petzold, 2023, Festival Selection)
Pēdējos gados vācu kino patīkami pārsteidz aizvien biežāk. Iedzīvotājiem bagātākā Eiropas valsts pāris desmitgades lēni grima aizvien garlaicīgāka kino veidošanā, atskaitot dažus autorus. Tomēr arī tumšajos viduslaikos ir savi pravieši. Kristians Pecolds Vācijas režisoru pulkā ir viens no retajiem autoriem, kura jaunās filmas nedrīkstēja laist garām. Vācijas kino acīmredzami atdzīvojas, bet Pecolds ar savu jaunāko filmu Liesmojošās debesis sasniedz karjeras briedumu.
Ja intuitīvi eksistē kaut kas tāds, ko stereotipu līmenī (šoreiz ar šo vārdu nedomājot neko sliktu) saistām ar vāciskumu, tad tas vienmēr ir bijis rodams Pecolda filmās. Viņa rokrakstā jūtamas vācu kultūras noskaņas, kuras to raksturo jau no vētru un dziņu kustības laikiem. Pecolds nevairās būt melodramatiski lirisks, vienlaikus filmas stāstam vienmēr piedāvājot arī kādu metaforisku slāni vai pat citējot Heini (jaunajā filmā viņš to dara arī burtiski). Tajā pašā laikā Liesmojošās debesis neiestūrē vācu šlāgera teritorijā.
Viss, ko vajadzēja Čaplinam, lai radītu filmu, bija parks, policists un izskatīga meitene[1], bet Pecoldam jaunajā kamerstila darbā pietiek ar vasarnīcu meža vidū un četriem jauniešiem. Atslēga uz vienu no 2023. gada labākajām filmām ir atbruņojošais cilvēciskums. Dziļumu – ja gribat, varbūt pat poētiku – Pecolds rod ikdienišķajā, vēršot uzmanību uz skatieniem un lielāko daļu no visa liekot tikai apjaust.
Pamatā tam visam ir grods scenārijs. Jauniešu četrotne nesteidzīgi vakariņo, klausās plates un cenšas pieķerties ieplānotajiem darbiem, regulāri padodoties vēlmei iet peldēties vai iemigt diendusā. Tomēr piejūras reģionu plosa meža ugunsgrēki. Neredzamais ienaidnieks tuvojas, tikai par to negribas likties ne zinis. Pecolds uz ekrāna mums liek sekot reti nepatīkamam un kaitinošam galvenajam varonim, tomēr filmas gaitā būtu vērtīgi izvaicāt pašiem sevi, vai viņa kaitinošās īpašības nepiemīt arī mums. Liesmojošās debesis pieklusināti uzdod retorisku jautājumu, kuru reiz no ekrāna izdziedāja Četros baltos kreklos, – “Cik mēs viens par otru zinām?” Kamēr jaunieši ēd ļoti garšīgu gulašu, turpina tuvoties neapturamais meža ugunsgrēks. Protams, nav grūti vilkt paralēles starp ugunsgrēku filmā un ugunsgrēkiem, kas tagad notiek pasaulē, kamēr mēs esam tik aizņemti ar savām dzīvītēm.
Filmas seanss svētdien, 22. oktobrī, Splendid Palace Mazajā zālē 20:00
Ģimenes laiks / Mummola
(Tia Kouvo, 2023, Feature Film Competition)
Lai gan skaļākie vārdi un gaidītākie kino kārumi festivāla programmā meklējami sadaļā Festival Selection, tomēr katra kinofestivāla galvenais lepnums ir un paliek galvenā konkursa programma. Režisores Tia Kouvo debijas pilnmetrāžas spēlfilma ir jau brangi paceļojusi pa kinofestivāliem, sākot ar Berlināles debiju konkursa programmu, bet ne jau tas ir galvenais. Pēdējos gados Somijas kino spēj spilgti apliecināt, ka valstī ir ne tikai viens režisors Kaurismeki.
Ģimenes laiks sniedz pilnasinīgu ieskatu somu temperamenta savdabībā un nekautrējas arī veselīgi par to ironizēt (šo mēs no somiem noteikti varam mācīties). Savā ziņā tā ir kvalitāte, kura piemīt arī jau minētā Kaurismeki filmām, tomēr režisores debitantes filma iztiek bez tādas estetizācijas pakāpes, kādu mīl somu klasiķis (neaizmirstiet, ka viņa Kritušās lapas ir viens no saldēdieniem sadaļā Festival Selection).
Filma Ģimenes laiks mūs aizved uz Somijas provinci, kur uz nesteidzīgām Ziemassvētku brīvdienām pie vecākiem ieradušies pieaugušie bērni ar savām atvasēm. Kamera ar pieklājīgu ziemeļnieku distanci novēro šos notikumus, kur mijas visi cilvēka dzīves ikdienas pamatelementi – mīlestība, strīdi, ilgas pēc kaut kā labāka, skumjas… Negaidīti bieži nākas sevi pieķert domās pašam par saviem ģimenes svētkiem. Galvenā vērtība, kas piemīt autores nesteidzīgajam svētku anatomijas inscenējumam, ir viņas ieturētā distance no notikumiem. Autore ir it kā objektīva, tomēr kopplāna kadra mērogs it nemaz neatsvešina mūs. Varbūt tikai ļauj mums paralēli filmai uz ekrāna savās domās skatīties vēl vienu filmu par savas ģimenes svētkiem. Pats labākais, ka šīs divas filmas viena otrai netraucē, bet tikai papildina.
Jāpiebilst, ka konkursa programmā ir vēl viens ģimenes portrets, daudz tumšākās un biedējošākās noskaņās – spēlfilma Bezkaunīgie piedāvā skatu uz ģimenes dzīves anatomiju Latvijas režisora Aika Karapetjana izpildījumā. Viņa filma konkursā ir vienīgā pašmāju pārstāve un festivālā piedzīvos pasaules pirmizrādi. Tomēr daudz svarīgāk, nekā censties ielauzties festivāla pirmizrādes seansā, būtu neaizmirst, ka pēc festivāla filma turpinās savu ceļu pie skatītājiem kinoteātros. Būtu vērtīgi to nepalaist garām, jo nemaz tik bieži Latvijā netop filmas, kas soļo prom no kailā reālisma, neieslogot mūs ikdienišķībā.
Filmas seanss ceturtdien, 19. oktobrī, Splendid Palace Mazajā zālē 18:30
Mironis / Dead Man
(Jim Jarmusch, 1995, In kino veritas)
Riga IFF programmas filmas un to autori, šķiet, savijas nemanāmām saitēm. Iepriekšējās filmas aprakstā nevarēju nepieminēt Aki Kaurismeki, bet tagad jārunā par šī somu režisora draugu. Amerikāņu neatkarīgā kino klasiķim Džimam Džārmušam veltīta Riga IFF retrospektīva, kuru ik gadus rotā šarmantākais no programmu nosaukumiem In kino veritas.
Retrospektīvā apskatīts Džārmuša radošās darbības agrīnais posms; arī slavinājums kino dialoga spēkam – filma Kafija un cigaretes / Coffee and Cigarettes – formāli ir 2003. gada darbs, bet vairākas tā daļas filmētas 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā. Džārmuša karjeras pirmā puse mums vislabāk arī ļaus saprast vai atgādinās Džārmuša nozīmi kino vēsturē – pat tad, ja viņa nesenāko gadu filmas ne vienmēr pārvar izcilības latiņu.
Kopš manas kinoskatītāja dzīves pirmsākumiem (Mironi pirmoreiz redzēju pirms nepilniem 20 gadiem) atmiņā laiku pa laikam atgriežas filmas noslēguma daļā skanošie indiāņa dziesmas vārdi “William Blake is a legend now… / Viljams Bleiks tagad ir leģenda…”. Protams, neesmu īpaši oriģināls, rekomendējot apmeklēt Džārmuša retrospekciju, tomēr, ja nu kāda no filmām patiešām ir jāredz uz lielā ekrāna, tad tas ir Mironis. Un uzreiz jāpiebilst, ka ne tikai jāredz, bet arī jādzird. Šī filma, gluži kā jau minētā dziesma, rada zināmu kino meditācijas pieredzi, kura kinozālē būs tikai stiprāka, un iespaidu papildina viens no kinovēstures hrestomātiskākajiem skaņu celiņiem Nīla Janga ģitāras izpildījumā. Filmā saplūst dzeja, vesterns, humors, arī jauns un smuks Džonijs Deps. Par dažādiem simbolu līmeņiem filmā var runāt un ir runāts daudz, tomēr ļoti, ļoti būtiski, ka šī filma var vienkārši arī kļūt par šarmantu piedzīvojumu. Džārmušs nekad nesirgst ar augstprātīgu nopietnību. Džārmušs vienmēr rotaļājas pat tad, ja tas notiek smalka melnbalta attēla formā ar atsaucēm uz anglofonās dzejas klasiku. Šis rotaļīgums filmu vēl aizvien padara stilīgu un arī ļoti daudzos aspektos neatkārtojamu.
Filmas seanss svētdien, 15. oktobrī, Splendid Palace Lielajā zālē 16:30
Roja Andersona īsfilmu un reklāmu izlase
(Roy Andersson, 1977–1991, Nordic Highlights)
Parasti vienīgās reklāmas, kuras kinoskatītājs redz festivāla laikā, ir atbalstītāju rullīši seansu ievadā; aktīvākie skatītāji uz festivāla otru pusi jau tos zinās no galvas. Tomēr – cik gan bieži jūs esat apzināti gājuši skatīties reklāmas uz lielā ekrāna? Es, piemēram, nekad. Šādu asprātīgu iespēju piedāvā festivāla ziemeļvalstu kino programma Nordic Highlights – un, protams, runa nav par veļas pulveru žanra reklāmām, kurās datorgrafika ilustrē, kā aktīvā ķīmiskā formula likvidē pat visnoturīgākos traipus.
Zviedru režisors Rojs Andersons ir ievērojama parādība jau desmitgadēm ilgi ne tikai ziemeļvalstu kinematogrāfijā, bet gan visas pasaules kino līmenī. Andersona debijas filma Zviedru mīlasstāsts / A Love Story 1970. gadā ieguva plašu rezonansi un vēl aizvien, manuprāt, ir viena no labākajām t. s. pieaugšanas jeb coming of age filmām (lai gan filmas fināls mums saka priekšā, ka tā nemaz nav filma par pusaudžiem). Pēc tam Andersona vārds uz apmēram 30 gadiem pagaist no lielās kino skatuves. Viņš atgriežas 2000. gadā ar Dziesmām no otrā stāva / Sånger från andra våningen, un izrādās – šī stilā ļoti unikālā filma jau gadiem ir briedusi Andersona reklāmās. Izcilu režisoru veidotas reklāmas nav retums, bet gandrīz neviena kinorežisora komercreklāmas nav tik cieši savītas ar viņa māksliniecisko daiļradi. Tieši tāpēc šis seanss ir ne tikai netradicionāls piedzīvojums kinofilmu programmā, bet gan māksliniecisks piedzīvojums. Katrā no darbiem Andersons izkopj savu ironiju un teatrāli atsvešināto skatījumu, kuru unikālu padara pēcgarša par to, cik ļoti cilvēcīga ir Andersona šķietamā atsvešinātība. Tajā rodam daudz vairāk sirsnības nekā simtos un tūkstošos labi aprēķinātu sirsnīgu drāmiņu. Un šī sirsnība virmo pat reklāmās, lai cik bāli nogrimēti būtu personāžu ģīmji.
Par īso formu Riga IFF kontekstā tiek runāts salīdzinoši maz, bet programma ir bagāta ar īsmetrāžas kino. Starptautiskajā īsfilmu konkursa programmā atrodamas filmas, kuras jau brangi izceļojušas nozīmīgus starptautiskos kinofestivālus, savukārt nacionālajā īsfilmu konkursā var aplūkot jaunu ceļu meklējumus Latvijas kino.
Īsfilmu un reklāmu seanss sestdien, 21. oktobrī, Splendid Palace Mazajā zālē 16:00
Melnās pirts māsība / Smoke Sauna Sisterhood
(Anna Hints, 2023, Feature Film Competition)
Par ierastu lietu pēdējā laikā kļuvusi kinofestivālu lepošanās ar to, cik programma ir daudzveidīga dzimumu aspektā un dažādos citos statistiskos rādītājos. Man vienmēr ir bijis vienalga, vai filmas autors ir vīrietis, sieviete, gejs, heteroseksuālis, aseksuālis, inuīts vai baltādains izvirtulis. Man vienmēr bijis un vēl aizvien ir galvenais tikai tas, ko redzu uz ekrāna; filmu kategorizēšana pēc autoru piederības kādai sociālajai grupai var novērst uzmanību no paša kino.
Tāpēc vajag ieiet kino pirtī un nodoties mazliet šamaniskajiem rituāliem. Režisores Annas Hints pirts odiseja mūsu ziemeļu kaimiņiem atvedusi vienu no lielākajiem panākumiem Baltijas valstu kino vēsturē – balvu Sandensas kino festivālā –, un tas jau vien ir iemesls filmu redzēt. Melnās pirts māsība paceļas tālu pāri kino masai, kas saukļu līmenī skatītājiem stāsta par to, kā ir būt sievietei.
Lai gan filmai atsevišķos aspektos var pārmest zināmu vizuālu monotonitāti, tomēr tās stāsti paliekoši satricina. Kad filmu skatījos maijā, tad pēc seansa šķita, ka notikušais uz ekrāna bijis mazliet par garu un lēnīgu. Tagad ar laika distanci varu droši teikt, ka tieši nesteidzīgā ieklausīšanās sieviešu stāstos pirtī bija recepte reti noturīgajai un ilglaicīgai pēcgaršai. Pirts tvaikos tiek apspriesta teju jebkura sievietes eksistences prizma. Filmai pilnīgi noteikti piemīt gan antropoloģiska, gan socioloģiska pētījuma augstākās kvalitātes, tomēr teju anatomiskā rūpība, ar kādu notiek ieklausīšanās stāstos, paceļ filmu kino kvalitātē. Igauņu autore piedāvā mums samērā klasisku dokumentālu materiālu pavisam oriģinālā izpildījumā ar gadiem ilgā rūpībā nostrādātu vēstījumu, kas vienu no retajām festivāla programmas dokumentālajām filmām padara par vienu no galvenajām kandidātēm balvai.
Filmas seanss trešdien, 18. oktobrī, Splendid Palace Mazajā zālē 18:00
