KRISTĪNE ŽELVE. Venēcijas Zelta lauvu ieguvusī filma “Iztālēm/From Afar” liek domāt ne tikai par kino kā mākslu, bet arī par producēšanas aizkulisēm, Latvijas izredzēm šādā līmenī un tuvredzīgu tikumību.
Runā, ka esot pagājuši tie laiki, kad Eiropas lielie kinofestivāli rakstīja kino vēsturi – ne tikai atklāja jaunas zvaigznes, bet arī pirmie uztaustīja jaunus kino strāvojumus, kuri tuvākajos gados diktēs kino modi citos festivālos, kinoteātros un kino augstskolās. Arvien biežāk festivālu cēlmetālu statuetēs gadās pa politkorektuma piejaukumam un bijīgam konjunktūras reveransam lieliem vārdiem vai sociāli, morāli un politiski nozīmīgām aktualitātēm.
Tāpēc 72. Starptautiskā Venēcijas kino festivāla žūrijas principiālo lēmumu galveno balvu – Zelta lauvu – piešķirt Venecuēlas režisora Lorenso Vigas pirmajai pilnmetrāžas spēlfilmai Iztālēm / Desde allá / From Afar mani ļoti iepriecināja. Pirmkārt, tādēļ, ka tas bija žūrijas nepārprotams statement auditorijai un medijiem, kas visu festivāla nedēļu jau nepacietīgi dīžājās, prognozējot uzvarētāju un visbiežāk piesaucot autorkino grandu Aleksandru Sokurovu (Frankofonija), kulta autoru Čarliju Kaufmanu (Anomalisa) vai Izraēlas ambiciozo piedāvājumu – Amosa Gitai iespaidīgo premjeministra Ichāka Rabīna slepkavības rekonstrukciju Rabīns.
Pēdējā diena. Venecuēliešu debitanta vārds šajā likmju un prognožu spēlē neizskanēja. Starp citu, arī es, noskatoties filmu Iztālēm, kurai tobrīd neviens neko neprognozēja, pie sevis nodomāju, ka šis darbs gan būtu pelnījis balvu, bet gan jau to noteikti nedabūs, jo to vienkārši nepieļaus festivāla konjunktūra.
Taču, paldies Dievam, ne vienmēr viss ir tā, kā izskatās, un žūrija, neietekmējoties no prognozētāju spiediena, pieņēma principiālu lēmumu: apbalvot filmu, kura izcēlās, pirmkārt, ar kinematogrāfiskām kvalitātēm – kino valodu, konsekventu kino estētiku un pievēršanos cilvēka iekšējās pasaules universam (lietām, ar kurām kino un vispār mākslai arī būtu jānodarbojas vispirms, un tad jau viss pārējais – pēc katra autora ieskatiem). Šāds lēmums man šķita ļoti svarīgs brīdī, kad, pirmkārt, arvien skaļāk izskan saucieni par kaut kādiem „mākslas uzdevumiem” – un ne jau tāpēc, ka tie būtu svarīgi autoriem, bet nodokļu maksātājiem. Un, otrkārt, arī tāpēc, ka Iztālēm vienkārši ir ļoti laba filma.
Detaļas un konteksts
Bet viss jau protams, atkal nav tik vienkārši, kā izskatās. Šogad Venēcijas kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājs bija meksikāņu izcelsmes Holivudas spīdeklis Alfonso Kuarons, un ar šo faktu (proti – abi ir latīņamerikāņi un Iztālēm ir Venecuēlas un Meksikas kopprodukcija) daudziem labpatika skaidrot nezināmā režisora Lorenso Vigas pēkšņo zvaigžņu stundu. Protams, protams, šis nesmalkjūtīgais jautājums tika uzdots jau pirmajā preses konferencē pēc balvu pasniegšanas, un Kuarons, protams, atmājās, ka viņam ietekmēt žūrijas lēmumu bijis tikpat neiespējami kā Zviedrijas karalim...
Neturot Kuaronu ne mazākajās aizdomās par „reģionālo balsojumu” (turklāt man šķiet, ka mentāli un intonatīvi Lorenso Vigas uzvarētājfilma ir krietni tuvāka cita žūrijas pārstāvja – izsmalcinātā Idas režisora Pāvela Pavļikovska kino izjūtai), tomēr jūtu nepieciešamību iepazīstināt Latvijas publiku ar dažām Venecuēlas neticamā veiksmes stāsta aizkulišu detaļām jeb kontekstu. Arī tādēļ, ka pēc katra festivāla, populistiskāk vai profesionālāk, bet vienmēr tiek pacelts jautājums par Latvijas filmām – vai tās tur bija, kāpēc nebija, vai, ja bija, kāpēc neko nedabūja, u.t.t., u.t.jpr....
Pēcfestivāla publikācijās par filmu Iztālēm daudzi mediji labprāt piesauc Pelnrušķītes stāstu – jauns, mazpazīstams režisors atbrauc uz Venēciju ar savu pirmo filmu un ieraksta savu vārdu uz mūžu mūžiem Eiropas, Latīņamerikas, Venecuēlas un pasaules kino vēsturē (cita starpā, šī ir arī pirmā Zelta lauva Venēcijas festivāla vēsturē kādai Latīņamerikas filmai). Patiesībā Lorenso Vigas ir nobriedis režisors un personība – dzimis 1967. gadā Venecuēlā, ieguvis labu izglītību Savienotajās Valstīs – vispirms grādu molekulārajā bioloģijā, tad studējis režiju prestižajā Ņujorkas kino skolā. Venecuēlā līdz šim strādājis savā profesijā, režisējis dokumentālus un TV projektus, līdz starptautiskā apritē pamanīts ar savu pirmo spēles īsfilmu Ziloņi neaizmirst / Elephants Never Forget / Los Elefantes Nunca Olvidan (2004), kura izpelnījās uzmanību Kannu kinofestivālā.
Tālāk jau var teikt, ka Vigas spožais uznāciens uz Venēcijas skatuves tiek rūpīgi vīkšķīts un gatavots gluži vai valstiskā mērogā. Tā kā Venecuēla pasaules kino kartē līdz šim nav atradusies tai spožākajā zvaigznājā un nevar lepoties ar tādiem kinoindustrijas spīdekļiem kā dažas citas Latīņamerikas valstis, filma Iztālēm tapa kā kopprodukcija ar Meksiku, no šīs puses piesaistot filmai starptautiski atzītu un pieredzējušu producentu un scenāristu izlasi – minēšu kaut vai Džilermo Arigu (Guillermo Arriaga), Oskaram nominētu scenāristu un producentu, kura kontā ir daudzas veiksmīgas filmas, tostarp sadarbībā ar citu slavenu meksikāni – Alehandro Injaritu veidotās Bābele / Babel (2006), 21 grams / 21 Grams (2003) un Amores Perros (2000).
Šajā atkāpē arī slēpjas vismaz daļa atbildes uz jautājumu „kad pienāks latviešiem tie laiki, ko citas tautas tagad redz”, un tā ir – visticamāk, tad, kad par filmu producēšanu un izplatīšanu tiks domāts ne tikai mākslinieciski (kas, protams, ir ļoti svarīgi), bet stratēģiski, arī valstiskā līmenī.
Lūdzu atvainot, ka tik ilgi nepievēršos pašai filmai, novēršot lasītāja uzmanību uz dažādām it kā specifiskām producēšanas detaļām un filmu nozares iekšējām lietām, bet, pirmkārt, man tas liekas būtiski, jo tajā, ko dēvē par moderno kinoindustriju, laba filma un labs režisors ir tikai viens no posmiem. Un otrkārt... otrkārt, vēlreiz atvainojos, bet – šī lieliskā filma, ja vispār nonāks līdz Latvijas kino ekrāniem, tad droši vien ne ātrāk par kādu nākamā gada rudens festivālu, un tādēļ šobrīd izvērsts raksts par to man nedaudz atgādina tādu cienījamu žanru kā sarunas pašam ar sevi...
Tuvojoties būtībai
Arī filmas naratīvs nav tik vienkāršs, kā izskatās. Iztālēm bieži tiek pieteikta kā „geju drāma”. Lai arī formāli, sekojot stāsta saturiskajām vadlīnijām, tā varētu teikt, šāds apzīmējums, manuprāt, ne tikai neatklāj filmas būtību, bet pat nojauc to, asimetriski pārbīdot akcentus filmas stāstījuma un problemātikas mazsvarīgākajā virzienā. Pusmūža vīrietis, zobu tehniķis Armando, Karakasas ielās nolūko pievilcīgus un acīmredzami materiāli maznodrošinātus puišus un, iepriekš parādot naudaszīmju žūksnīti, aicina sev līdzi. Armando izvēlētā seksuālo attiecību forma ir skatīšanās un pašapmierināšanās – bez pieskārieniem, bez fiziskā kontakta. Iztālēm. Līdz vienu dienu viņa ceļā trāpās Elders – pa pusei mežonīgs pusaudzis, pa pusei jauns iekārojams vīrietis no Karakasas agresīvi un krimināli ievirzītām ielu aprindām. Iespējams, Elders kļūst par pirmo Armando zēnu, ar kuru viņam ir fiziska saskarsme – proti, Elders viņu piekauj un apzog. Tikpat iespējams, ka tieši šis spējais brutālais fiziskais kontakts it kā atmodina Armando – viņš spītīgi, es pat teiktu, izmisīgi mēģina tuvoties Elderam atkal un atkal. Turpmākais filmas stāsts ir par attiecību dzimšanu, ļoti lēni, atturīgi, kārtu pa kārtai sāpīgi lobot nost abu dzīves laikā uzaudzētās biezās ādas, rūpīgi pielaikotās maskas, tik atšķirīgās līdzšinējās dzīves pieredzes, un ar katru epizodi tuvojoties cilvēka kailajai būtībai. Tai būtībai, kurā abi vecuma un sociālā statusa ziņā kardināli atšķirīgie vīrieši izrādās vienādi – ar neapmierinātām emocionālām vajadzībām un pārciestas vardarbības pieredzi, vienam nelabvēlīgā, otram labklājīgā un nodrošinātā ģimenē. Brīdī, kad abi varoņi viens otram (un skatītājam) ir pilnīgi atklājušies un gatavi nojaukt visas pašu, ģimenes un sabiedrības būvētās robežas ceļā uz cilvēcisku, emocionālu tuvību, abu dzimums, vecuma un sociālās atšķirības kļūst absolūti nesvarīgas, tāpēc man apzīmējums „geju drāma” nešķiet īsti vietā (gluži kā Kešiša filmu Zils ir vissiltākā krāsa negribas dēvēt par lezbiešu drāmu).
Oskaram nē
Filmas negaidītais, bet vienīgais iespējamais fināls ir emocionāli satriecošs – nesadziedētas traumas izslēdz jebkādu tuvības ilglaicīgumu, kontakts iespējams vien iztālēm. Stāsts tiek stāstīts ārēji skopi – monohroma krāsu gamma, precīza, askētiska režija, aprauti, bet trāpīgi dialogi, daudz iekšējās darbības, pārliecinoša aktierspēle, nostrādātas detaļas.
Lai arī filma atstāj gluži pārlaicīgu pēcgaršu, intervijās Lorenzo Vigas atklāj, ka filmā tomēr vēlējies arī pieskarties Venecuēlas sociālajām problēmām, piemēram, jauniešu bezdarbam un no tā izrietošajai dzīvei uz ielas, noziedzībai un vardarbībai. Viena no aktuālajām problēmām, kas nepārprotami nolasāma filmā, ir arī agresija pret homoseksualitāti vidē, kurā joprojām izteikti dominē mačo kults. Filmas sākumā jauniņais Elders agresīvi uzbrūk Armando, kurš atļāvies neslēpt savu orientāciju, filmas gaitā šī pati agresija caur draugu un viņa mātes izpausmēm pamazām vēršas pret pašu Elderu.
Un tāpēc nobeigumā vēl mazliet par aizkulisēm – lai arī Lorenso Vigas filma Iztālēm šogad neapšaubāmi jau ir uzrakstījusi kino vēsturi, tā tomēr nekļuva par Venecuēlas oficiālo nomināciju Oskaram labākās ārzemju filmas kategorijā. Kāpēc, jūs noteikti jautāsiet. Es nezinu, bet vai tiešām būtu iespējams, ka tā lēma kāda ļoti tikumīga filmu atlases komisija? Jo ne viss ir tā, kā izskatās.
