Varētu domāt, ka dažu pēdējo dienu laikā Netflix filma Blondīne / Blonde ir kļuvusi par skatītāko kinodarbu Latvijā, – par to signalizē gan globālās platformas popularitātes tops, gan ieraksti sociālajos tīklos, daloties pirmajos iespaidos vai informējot par nodomu pavadīt vakaru „ar blondīni”.
Režisora Endrjū Dominika (Andrew Dominik) jaunā filma Blonde, kas platformā Netflix pieejama kopš 28. septembra, nav ātri aprijams kumosiņš – filmas pamatīgais garums (2 stundas 47 minūtes) prasa laiku. Bet kas gan ir teju trīs stundas straumēšanas platformu cienītājiem, kuri trenēti bindžinga režīmā un ir uzpumpējuši (acu) muskuļus seriālu maratonos!
Blonde gan nav seriāls, lai gan tikpat labi varētu arī tāds būt, jo garo distanču cienītāji atrastos. Tā ir filma, kuras pirmizrāde notika septembra sākumā 79. starptautiskā Venēcijas kinofestivāla konkursa skatē, un Venēcija pēdējos gados ir kļuvusi par svarīgu vietu Netflix “kvalitatīvo produktu” pirmizrādēm. Pēc tam, kad laimīgajos un stabilajos pirmspandēmijas laikos (2017. gadā) retrogrāds Kannu festivāls pakļāvās Francijas kinoizplatītāju spiedienam un paziņoja, ka Kannās netiks izrādītas filmas, kurām nav paredzēta izplatīšana kinoteātros,
sadarbība ar Netflix ir kļuvusi par Venēcijas festivāla trumpi.
Pēdējos piecos gados katrā Venēcijas festivālā ir pirmizrādītas filmas, kuras pēcāk izplatītas tikai šajā globālajā straumēšanas platformā. Ir gan atsevišķi izņēmumi, piemēram, Paolo Sorentīno Dieva roka / The Hand of God (2021), kas dažādu iemeslu dēļ pavīdēja arī kinoteātros, bet izņēmumos neiedziļināsimies, jo arī šī sekundārā pavīdēšana uz lielajiem ekrāniem ir saistīta ar mērķi kvalificēties ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars nosacījumiem un vairot filmas atpazīstamību un publicitāti, lai sasniegtu iespējami plašāku auditoriju. Var atminēties arī nozīmīgā režisora Alfonso Kuarona melnbalto drāmu Roma (2018), pirmo Netflix konceptuālo mēģinājumu savākt visus prestižos zīmodziņus – gan Eiropas festivāla balvu (Venēcijā), gan Amerikas Kinoakadēmijas nominācijas –, un radīt filmai maksimālu publicitāti, izmantojot prestiža festivāla nodrošināto slavu. Ir arī citi piemēri – izcilās režisores Džeinas Kempiones Suņa spēks / The Power of Dog (2021) un citi slaveni kinodarbi, kas tikuši pirmizrādīti Venēcijā.
Izskatās, ka kompānijas Netflix plānos un stratēģijās Venēcijas festivāla nozīme nav mazinājusies – līdzās Blondīnei šāgada festivālā tika izrādītas vēl vairākas Netflix veidotas filmas, kas drīzumā šajā platformā būs pieejamas globālajai auditorijai – Alehandro Injaritu melnā komēdija Bardo, False Chronicle of a Handful of Truths, Romēna Gavrasa Athena un Noa Baumbaha White Noise.
Kopijas un oriģināli
Jau pirms Venēcijas festivāla filma Blonde un tās aktrise Ana de Armasa bija redzamas starp visintensīvāk reklamētajām filmām un personībām dažnedažādos izdevumos un medijos. Netflix filmas publicitātē ir ieguldījis daudz, un arī tam ir skaidrojums – pirmkārt, 2022. gads kompānijai Netflix nav bijis spožām uzvarām vainagots (to apliecināja abonentu skaita kritums gada pirmajā pusē), spriedzi rada pieaugošā konkurence starp straumēšanas platformām un to piedāvāto produkciju, kas nereti ir daudz pievilcīgāka un veiksmīgāka par Netflix piedāvājumu, u. c. Šo ķezu kontekstā platformai Netflix bija nepieciešams grāvējs, skandāls, produkts, kas piesaista uzmanību, kaut vai izpelnoties polārus un atšķirīgus vērtējumus. Un Blonde tāds noteikti ir – filmai ir potenciāls piesaistīt uzmanību gan tās galvenās varones, leģendārās Merilinas Monro personības dēļ, gan ar tiem visai diskutablajiem paņēmieniem, ar kādiem režisors stāsta stāstu par Merilinas Monro, īstajā vārdā Normas Džīnas, ceļu vīriešu pasaulē – Holivudā.
Potenciāls ir arī aktrises Anas de Armasas stāstam – varētu domāt, ka brunete, kura dzimusi un augusi Kubā, vēlāk Spānijā, nav pirmā un drošākā izvēle Monro lomai. Tomēr Armasa ir kļuvusi par filmas centrējošo elementu, un viņas niansēto sniegumu Merilinas lomā retajam celsies mēle un klausīs pirksti kritizēt. Aktrise ir ieguldījusi pamatīgu un pat fanātisku darbu, studējot dažnedažādus materiālus; viņas plastika, intonācijas, fiziskā līdzība oriģinālam ir pārsteidzoša. Vismaz vienu gan filmai Blonde nevar pārmest – tā nerada to nepanesamo neērtības sajūtu, kad aktieris, kurš tēlo kādu plaši pazīstamu, vēsturisku personību, ir tikai ļoti aptuvena un blāva kopija no oriģināla. (Ar šo daudz grēko, piemēram, aizraujošajā seriālā The Offer (2022), kas veltīts leģendārās filmas Krusttēvs / The Godfather (1972) tapšanai; seriālu veidojis Netflix konkurents Paramount Plus.)
Tomēr Blonde rada gana daudz iespēju skatītājam izjust arī svelošu neērtības sajūtu. Teiksim, filmas noslēguma daļā, kurā, protams, nav ignorēta Merilinas Monro un prezidenta Džona F. Kenedija attiecību līnija. Filmā šīs attiecības summējas ārkārtīgi vulgārā epizodē viesnīcas istabā, kur blāvā JFK kopija (dāņu aktieris Kaspars Filipsons), pa telefonu kārtojot lietas, piespiež aktrisi apmierināt viņu orāli.
Lūk, esam nevilšus no Netflix stratēģijām un festivālu politikām nonākuši pie filmas tracinošākā aspekta – Merlinas Monro personības traktējuma. Filmas veidotāji viņu redz pamatā kā nemitīgas, brutālas patriarhālās ekspluatācijas upuri, un šis koncepts filmā tiek atspoguļots bez liekas režisoriskas kautrības, pat pretēji – ar bravurīgu vēlmi akcentēt un iedziļināties aktrises privātajās, intīmajās dzīves detaļās. Un tādu filmā Blonde ir pārpārēm, turklāt visas kā no grāmatas ilustrē 21. gadsimta priekšstatus par vienīgo veidu, kā iespējams taisīt karjeru Holivudā. Protams, caur gultu; protams, pakļaujoties brutālu, ietekmīgu veču zemiskajiem instinktiem. (Filmā iekļauta arī izvarošanas aina Holivudas studijas prezidenta kabinetā; tas ir tiešs mājiens uz studijas Twentieth Century-Fox Film Corporation viceprezidentu Derilu F. Zanuku.)
Ticamības faktors
Šajās īsajās piezīmēs par filmu necentīšos salīdzināt plaši vai ne tik plaši zināmos un aprakstītos Monro dzīves faktus, konfrontējot ar to attēlojumu vai interpretāciju filmā. Tas ir neauglīgs ceļš, jo jebkura filma, vai tā būtu veltīta kādam vēstures posmam, notikumam vai personībai (tātad formāli piederētu biogrāfiskās filmas žanram), ir subjektīva interpretācija, realitātes imitācija, ilūzijas konstruēšana, kurā summējas gan scenārista, gan režisora, gan daudzu citu kopīgais redzējums. Jāpiebilst, ka filmas Blonde pamatā ir Džoisas Kerolas Outsas (Joyce Carol Oates) 2000. gadā pirmpublicētais, vairāk nekā 700 lappušu biezais romāns, tātad – literārs materiāls, rakstnieces veidota Monro biogrāfijas interpretācija.
Kinoteorētiķu attieksme pret biogrāfisko filmu žanru vienmēr ir bijusi komplicēta, nereti tiek uzsvērts šī žanra mākslīgums, kičīgums, viltojuma daba. Tomēr filmas par reālām personībām vienmēr bijušas populāras. (Lokālajā pieredzē gan nav daudz piemēru, kas ilustrētu šo apgalvojumu, pēdējos gados tik vien kā Emīlija. Latvijas preses karaliene (2021).) Teorētiķi, kas analizējuši biogrāfisko filmu žanru, kā vienu no būtiskākajiem šī žanra elementiem uzsver ticamības faktoru. “Biogrāfiskajai spēlfilmai ir raksturīga reāla vai vēsturiska persona kā galvenais varonis, un, neraugoties uz autoru mākslinieciskās brīvības iespējām, tieši atsauce uz reālo pasauli veido šo žanru.”[1]
Atsauču precizitātes nastu filmā Blonde iznes vairāki faktori – vides iekārtojums, operatora prasme, un aktrise Ana de Armasa. Pat tie (vai varbūt īpaši tie), kuri zina Monro filmas no galvas, nevar nenovērtēt filmas faktūras, mizanscēnu risinājumu un Merilinas filmu fragmentu pārliecinošās imitācijas. Filmas telpiskās vides veidotāji, šķiet, ir redzējuši visus iespējamos un neiespējamos materiālus ar un par Merilinu, bet mums, skatoties filmu, atliek tikai vingrināt atmiņu un atpazīt gadu gaitā dažādos avotos un izdevumos redzētās fotogrāfijas un fotosesijas ar Merilinu – gan vitālu, gan sagurušu, gan jau mūža miegā aizmigušu (Monro adītajā jakā pludmalē, Monro dažādos interjeros, Monro apgūst aktiermākslu Lī Strasberga studijā, utt.). Pagātne ir imitēta nevainojami. Šīs vizuālās faktūras un stila dēļ Blonde ir pelnījusi komplimentus, filmas vizuālo drēbi veidojuši izcili profesionāļi. Aizraujoši ir skatīties jauniņās Merilinas Monro kinoprovju epizodi, mēģinot monologu no filmas Don't Bother to Knock (1952) – tā ir mana mīļākā, jo neparastākā Monro agrīnā filma, kurā viņa nospēlēja psihiski nelīdzsvarotu aukli. Atzīstama imitācija raksturo itin visas filmā iekļautās epizodes no Merilinas Monro filmām – lieliski viltojumi, pārliecinošas oriģināla kopijas, arī pateicoties Monro lomas tēlotājai Anai de Armasai.
Par ko strīdēties
Par daudz ko citu filmā, arī par režisora pasaules uzskatu, var un vajag strīdēties, jo režisors ir šīs filmas dzelžaini patriarhālās pasaules radītājs, kura vīzijai pakļaujas un kurā iekļaujas citi filmas veidotāji un aktieri. Anai de Armasai filmā ir labi partneri, īpaši jāatzīmē Adriana Brodija darbs dramaturga, intelektuāļa, Monro vīra Artūra Millera lomā, aktrises Džulianas Nikolsones veikums Monro garīgi trauslās mātes Gledisas lomā, laba ir jauniņā Lilija Fišere, meitenīte, kura tēlo Normu Džīnu bērnībā, un uzskaitījumu var turpināt, akcentējot arī pamatīgo, ievelkošo skaņu celiņu, ko veidojis klasiķis Niks Keivs un Vorens Elliss.
Toties režisora Endrjū Dominika virzienā varam mest gan papuvušus tomātus, gan citus verbālos augļus un dārzeņus, kuriem beidzies derīguma termiņš. Un, ticiet, to darīs pilnīgi visas filmas vērtētājas, kuras akceptē Loras Malvejas ieviesto “male gaze” konceptu[2] – vīrieša (režisores Lienes Lindes interpretācijā un tulkojumā – tēviņa) skatiena konceptu, kura principu varam reducēt uz sievieti kā vizuālo baudu un ekspluatācijas objektu Holivudas filmu naratīvos. Monro ir upuris, par to režisoram nav ne mazāko šaubu, taču paradoksālākais ir tas, ka viņš turpina ekspluatēt Monro personību, arī Monro tēla ikonogrāfiju.
Piemēram, ietekmīgā laikraksta The New York Times kritiķe Manola Dargisa nav žēlojusi izteiksmes līdzekļus, raksturojot filmu Blonde gan kā seksistisku, gan mizogīnu, gan nekrofilu, gan pat kā necienīgu Monro piesmiešanu pēc nāves. “Kāds atvieglojums, ka viņai nav jāpiedzīvo filmas Blonde vulgaritāte, pēdējā nekrofilā izklaide, kas kārtējo reizi viņu ekspluatē,” raksta Dargisa, un šāds vērtējums ir saprotams un pamatojams. Īpaši diskutablas ir epizodes ar Monro nedzimušo bērnu vizualizācijām – proti, režisora pārliecību, ka skatītājiem ir nepieciešams vairākas reizes nokļūt aktrises dzemdē, skatot viņas dažādu iemeslu dēļ nedzimušos bērnus (karjera, nelaimes gadījums u. c.). Šaubos, ka šis “ultrasonogrāfijas efekts” kaut ko spēj pavēstīt par cilvēka, sievietes dvēseles stāvokli.
Iespējams, režisora mērķis ir bijis “atmaskot Holivudas industrijas brutalitāti”, kas sabradā trauslu būtni, mūžīgo bāreni Normu Džīnu / Merilinu Monro, kuras mūžs ir nemitīgi klejojumi, meklējot nekad nepazīto tēvu un viņa atspulgus visos Merilinas dzīves vīriešos. Kā sociālajā vietnē Facebook raksta kinozinātniece Inga Pērkone, filma “tracina ar freidismu”. Arī šis ir vēl viens filmas princips – mēģinājums Monro dzīvesstāstu interpretēt kā maza, varmācību pieredzējuša bērna meklējumus un vēlmi atrast “tēva figūru” vīriešos, kuri viņu uzskatīja tikai un vienīgi par seksuālās ekspluatācijas objektu.
Par to, ka Blondīne spēlējas ar uguni, protams, nojausma bija – ne velti filmas skatītāju auditorijai pasludināts ierobežojums NC-17 (No One Seventeen and Under Admitted), tātad Blondīni var skatīties tikai tie, kuriem pāri 18. Būtībā arī tas ir liekulības tirgus, jo straumēšanas platformai nav iespējams ierobežot skatītāja vecumu. (Tik tālu algoritmu un mākslīgā interneta attīstība vēl nav tikusi, lai reāli spētu noteikt auditoriju, kas filmu skatās mazajos ekrānos, par nelegālajām iespējām pat nerunāsim...) Turklāt šis šķietamais auditorijas ierobežojums taču patiesībā ir vēl viens pikants kaceklis, lai piesaistītu un uzkurinātu interesi.
Par spīti asajai kritikai, Netflix palaistie mārketinga mehānismi, pat auditorijas ierobežojums, ir nostrādājis – skandāls un skatījumi ir.
Un nav ļaunuma bez labuma – Blonde rezultātā rodas impulss vēlreiz noskatīties Merilinas Monro filmas,
gan tās, kas tiek citētas šajā filmā, gan tās, kas nav pieminētas. Viņas talants, komiķes dotības un smalkā pašironija ir daudz apjomīgāks piedzīvojums un pārdzīvojums, nekā filma Blonde ar tās mizogīno patosu un medicīniskajiem akcentiem.
Noslēgumā jāuzteic arī melnbaltās attēla stilistikas izmantojums, kas saspēlējas ar krāsā veidotajām epizodēm. Melnbaltie akcenti atgādina, ka Netflix bibliotēkā atrodamas vismaz divas melnbaltas filmas par 20. gadsimta vidus Holivudas mašinēriju. Viena no tām ir izcilais Manks / Mank (2020), konceptuāls melnbalts Deivida Finčera darbs par 20. gadsimta 30.–40. gadu miju, kad Holivudā strādāja Džozefs Mankevičs, rakstot scenāriju brīnumbērna Orsona Velsa Pilsonim Keinam. Un otra, neciešami vulgāra biogrāfiska filma par leģendārās Kasablankas / Casablanca (1942) režisoru Maiklu Kērtisu – Curtiz (2018). Kaismīgi kritizētā filma Blonde par Merilinu Monro iegulsies starp šīm mākslinieciski krasi atšķirīgajām filmām, kurās atspoguļojas 21. gadsimta filmu veidotāju priekšstati par leģendāro Holivudas industriju.
