Piecu valstu kopražojuma spēlfilma “Misija: atrast vecākus / Extraordinary / Glavonja” zem krāsainās čaulas slēpj pavisam citu smaguma centru.
Ir filmas, kuru skatīšanās laikā pieaugušais skatītājs nemitīgi pie sevis nopūšas, kamēr blakus sēdošais bērns sajūsmā smejas par pelēm un zagļu cepurēm ar austiņām. Misija: atrast vecākus man sagādāja tieši šādu pieredzi. Meitai filma šķita aizraujoša un mīlīga, savukārt mani arvien vairāk kaitināja neveikli un paredzami sižeta pavērsieni, karikatūriski tēli un dialogi, kas tik uzkrītoši pilda savu dramaturģisko funkciju, ka brīžiem grūti noticēt, ka tos izrunā dzīvi cilvēki.
Tomēr būtu negodīgi teikt, ka filma mani atstāja vienaldzīgu. Zem kaudzēm un kaudzēm vizuālā putukrējuma tajā paslēptas tēmas, kas ir daudz nopietnākas par piedzīvojumu filmas ārējo čaulu. Un brīžos, kad Misija: atrast vecākus pievēršas galvenās varones autiskā brāļa Milana pasaulei, tās neveiklība uz mirkli atkāpjas, atstājot vietu kaut kam patiesam un aizkustinošam.
Filmas pieaugušo pasaule ir pārsteidzoši vienkārša – ļauni ārsti, ļauns sociālais dienests, ļauna dežurante, nejēdzīgs darbs, stulbi apsargi un policisti. Institūcijas un to pārstāvji šķiet radīti galvenokārt tādēļ, lai bērniem būtu ar ko cīnīties. Pieaugušie nav cilvēki ar pretrunīgām motivācijām, bailēm vai ierobežotām iespējām, bet gan šķēršļu josla, kas varoņiem jāpārvar ceļā uz laimīgām beigām.
Šāds risinājums ir saprotams piedzīvojumu kino loģikā, taču šī filma to izmanto tik uzcītīgi, ka drīz vien kļūst paredzama. Pieaugušo pasaules absurds varētu būt ass sociāls komentārs, tomēr te tas bieži pārvēršas par vienkāršu dalījumu labajos un sliktajos. Sistēma ir ļauna, bērni ir gudrāki par visiem, un ikviena problēma galu galā atrisināsies ar pietiekamu izdomu un nelielu pārkāpumu devu.
Arī aktierspēle lielākoties pakļauta šai loģikai. Varoņi ir gandrīz aplikācijām līdzīgi, teatrāli kariķēti tēli, kuru uzdevums ir ne tik daudz dzīvot, cik radīt efektu, dialogi ir samāksloti un pārāk klaji būvēti sižeta virzīšanai uz priekšu. Tas nav gluži tas pats, kas stilizācija, kurā ikviena kustība, frāze un pauze veido vienotu māksliniecisku pasauli. Šeit brīžiem rodas iespaids, ka stilizācija ir kļuvusi par attaisnojumu tam, lai varoņiem nebūtu vajadzīgs psiholoģisks dziļums.
Filmas vizuālā pasaule ir tās lielākais vilinājums un reizē arī veids, kā uz kādu laiku aizmirst par dramaturģijas problēmām. Košās krāsas, rūpīgi izkārtotās kompozīcijas, teatrālās dekorācijas un mazās, smieklīgās detaļas rada pasauli, kurā skatienam vienmēr ir, pie kā aizķerties. Meitai šis vizuālais krāšņums acīmredzami bija viens no galvenajiem prieka avotiem. Arī es kādu laiku ļāvos tā valdzinājumam, un neveiklie sižeta pavērsieni nogrima krāšņuma mērcē.
Vesa Andersona estētiku atgādinošā krāsu palete un teatrālais pasaules iekārtojums mijas ar Stranger Things noskaņām un 101 dalmācieša ļaundaru grotesku. Rezultāts ir vizuāls rosols, kurā katra sastāvdaļa ir atpazīstama, taču ne vienmēr pārtop vienotā veselumā.
Tomēr šis stils darbojas. Tas piesaista bērnus, un manas meitas sajūsma par animētajām daļām to apliecināja labāk par jebkuru teorētisku spriedumu. Arī režisores Vandas Raimanovas darbs ar 2D animāciju piešķir filmai atsevišķu vizuālu dimensiju. Jautājums drīzāk ir par to, vai šis krāšņums palīdz atklāt stāstu vai reizēm tikai aizsedz tā trūkumus.
Mani visvairāk pārsteidza tas, ka filma, kuru lielākoties uztvēru kā štampiem pārpildītu un karikatūrisku, tomēr tajos brīžos, kad tā atainoja Milana pasauli, spēja mani patiesi aizkustināt. Šķiet, ka tieši šeit filma uz mirkli atbrīvojas no savas ārējās čaulas. Milans nav tikai kārtējais ekscentriskais tēls krāsainā piedzīvojumu pasaulē. Viņš ir cilvēks, kura uztvere atšķiras no apkārtējo cilvēku uztveres, viņa iekšējā pasaule ne vienmēr ir viegli pieejama citiem. Pārējie varoņi lielākoties šķiet kā ilustrācijas savām funkcijām, bet Milans šajā krāšņajā pasaulē ir viens no retajiem, kurā iespējams saskatīt īstu cilvēku.
Īpaši sāpīgi šajā kontekstā skan viņa māsas teiktais: “Reizēm šķiet, ka viņš mūs vispār nemīl.” Un vēl nežēlīgāk – “Bez tevis visiem būtu labāk.”
Šīs frāzes filmai piešķir pavisam citu smaguma centru. Tās atklāj pieredzi, par kuru ģimenēs, kurās aug bērns ar īpašām vajadzībām, var būt grūti runāt, – mīlestība ne vienmēr izslēdz nogurumu, aizvainojumu, greizsirdību vai vientulību. Brāļa un māsas attiecībās var pastāvēt gan pieķeršanās, gan netaisnības sajūta, ka visa ģimenes uzmanība un enerģija pieder vienam cilvēkam. Bērnam var būt grūti saprast, kāpēc brālis vai māsa uzvedas citādi, bet vēl grūtāk – atzīt, ka dažkārt šī atšķirība pašam kļūst par nastu.
Tieši tādēļ man šķiet nozīmīgi, ka filma ļauj šīm jūtām izskanēt un, tā vietā, lai pieprasītu no māsas beznosacījumu sapratni un pacietību, uz mirkli ļauj sadzirdēt arī viņas sāpes. Tas ir daudz interesantāk, nekā kārtējais stāsts par to, kā visi iemācās būt labi un saprotoši.
Patiesībā filma Misija: atrast vecākus paceļ vismaz trīs nopietnas problēmas – vecāku prombūtni laikā, kad bērniem viņi ir īpaši nepieciešami; grūtības saprasties ar citādu brāli un pieaugušo pasaules absurdu, kas bērna skatījumā var likties ne tikai nesaprotams, bet arī nežēlīgs.
Viena no filmas smagākajām līnijām ir vecāku nonākšana psihiatriskās ārstēšanas iestādē jeb, kā to nosauc kāds varonis, „trako… sanatorijā”. Viņu krīze saistīta ar pārslodzi, rūpējoties par bērnu ar īpašām vajadzībām. Šī tēma ir daudz sarežģītāka, nekā vienkāršs stāsts par ļauniem ārstiem un drosmīgiem bērniem. Tā skar ģimenes izsīkumu un robežu, aiz kuras pat mīlestība vairs nespēj viena pati uzturēt ikdienas līdzsvaru.
Tomēr filma šo iespēju pilnībā neizmanto. Vecāku krīze un ārstēšanas iestādes attēlojums tiek ievīti piedzīvojumu sižetā, kurā ļauno ārstu savtīgie plāni un zādzības epizode virza notikumus uz priekšu. Vecāki atgūst dabisko līdzsvaru, atceroties savu „deju”. Tas ir skaists tēls, taču arī mazliet pārāk ērts risinājums problēmai, kurai dzīvē parasti nepieciešams vairāk par atgriešanos pie kādreizējās tuvības.
Un tomēr šeit ir kaut kas būtisks – vecāki nav tikai aprūpētāji, kuriem vienmēr jāspēj visu izturēt. Viņi ir cilvēki, kuriem pašiem var būt nepieciešama palīdzība. Šādu domu bērnu filmā ir vērts izteikt, pat ja tās dramaturģiskais ietērps ir neveikls.
Sarunā pēc filmas mediju seansa režisore Marina Andre Škopa norādīja, ka autisma tēma iecerēta kā otrā plāna pavediens, kamēr priekšplānā atrodas detektīvstāsts. Taču, kā viņa pati atklāja, kādā Vācijas pilsētā pēc filmas noskatīšanās aptuveni 80 procenti jautājumu bijuši par Milanu un to, kā viņš redz pasauli.
Šis novērojums šķiet zīmīgs. Filmas veidotāji var noteikt, kas viņu iecerē ir galvenais, taču skatītāji ne vienmēr piešķir atsevišķām stāsta daļām tādu pašu svaru. Manuprāt, tieši Milana pasaule ir filmas paliekošākais un spēcīgākais motīvs. Simtreiz redzētie multeņu ļaundari un viņu nerātnības pēc seansa aizmirstas kā izklaides putekļi, toties paliek jautājumi par to, kā tas ir – dzīvot kopā ar cilvēku, kura pieredzi nespēj pilnībā saprast, un kā šajā kopdzīvē nepazaudēt pašam sevi.
Īpaši nozīmīgi, ka Milana māsu atveido aktrise, kuras brālim arī ir autisms.
Šis fakts pats par sevi negarantē autentisku tēlojumu, taču piešķir papildu rezonansi jautājumam par brāļu un māsu pieredzi. Tas ir atgādinājums, ka cilvēki, kuri atrodas līdzās bērnam ar īpašām vajadzībām, arī piedzīvo savu, bieži vien mazāk pamanīto stāstu. Tāpēc bērniem, kuri aug kopā ar brāļiem vai māsām ar īpašām vajadzībām, iespēja ieraudzīt uz ekrāna ne tikai savu citādo brāli vai māsu, bet arī pašiem savas pretrunīgās jūtas var būt daudz nozīmīgāka par jebkuru nevainojami uzbūvētu detektīvmīklu.
Sarunā ar filmas veidotājiem noskaidrojās arī tas, ka Milana iekšējās pasaules ainas režisējusi otra filmas režisore Vanda Raimanova. Šo atšķirību ir vilinoši uztvert kā atslēgu filmas nevienmērīgumam – vienā daļā dominē krāšņs, ārēji efektīgs piedzīvojums, otrā – mēģinājums pietuvoties tam, kā pasaule var izskatīties no cita cilvēka skatpunkta.
Filma Misija: atrast vecākus mani kā pieaugušo skatītāju brīžiem pamatīgi nokaitināja. Tomēr filmas beigās prātā palika ne jau neveiklie sižeta pavērsieni, ne kārtējie groteskie ļaundari. Palika Milans, viņa māsa un viņu savstarpējās saprašanās grūtības. Palika jautājums, kā mīlēt cilvēku, kuru ne vienmēr saproti, un kā atzīt, ka arī tev pašam ir vajadzīga uzmanība.
Varbūt tā ir filmas negaidītā uzvara – zem Andersona košās ēnas un animācijas krāšņuma tā uz mirkli ļauj ieraudzīt nevis stilizētu tēlu, bet cilvēku. Un tieši to es vēlētos filmā redzēt vairāk.
