Režisors Rainers Sarnets savu jauno filmu „Neredzamā cīņa / Nähtamatu võitlus” dēvē par rokenrola un kung-fu evaņģēliju, labprāt uzsverot, ka filmā netrūkst absurda sviesta, jo “bez absurda izjūtas debesis un zemi nav iespējams apvienot”.
Zīlēšanas un ezoterikas entuziastiem labi pazīstamā taro kāršu kava sākas no nultās kārts, kas ir Muļķis. Pārrāpies mūsu ikdienas kāršu spēļu kavās kā vecākais, nopietnākais un varošākais Džokers, taro kavā tas joprojām saglabājis savu trešā tēvadēla Sprīdīša aspektu. Naivs, neinformēts un nepieredzējis, šis tēls fascinē tikpat labi gan ar saviem panākumiem, kā Popija Krosa no Happy Go Lucky (2008), gan ar izgāšanos, kā Judīte Žīraka no Fotogrāfijas ar sievieti un mežakuili (1987). Par spīti manis minētajiem sievišķajiem piemēriem, biežāk Muļķis sastopams kā jauns vīrietis, kāds tas arī ir attēlots uz nultās taro kārts. Tēla pievilcību uztur divi pretēji fenomeni – pirmkārt, skatītājam glaimo tas, ka viņš jau nu nav tāds Muļķis, kā tas tur uz kārts vai uz ekrāna; otrkārt, vismaz daļēji jau ir gan, vismaz jaunībā bija, un tā katrs skatītājs spēj Muļķī ieraudzīt arī sevi.
Viens no žanriem, kas īpaši iemīļojis Muļķa tēlu, ir senās kung-fu cīņas mākslas stāsti jeb wuxia (武俠), ko varētu aptuveni tulkot kā “stāstus par militārajiem varoņiem”. Galvenais tēls visbiežāk ir kauju cīņu prasmēs ārkārtīgi apdāvināts vienkāršs puisis, kurš robinhudiski dod pa purnu sliktajiem un atjauno taisnību uz Zemes – kā tāds Daņila Bagrovs no filmas Брат (1997). Pārsvarā gan šis varonis bieži vien mēdz būt pamatīgs lamzaks, totāli neveikls meiteņu klātbūtnē, bez galda manierēm un visādi citādi aizkustinoši naivs un mīļš. Viens tāds klasisks Talantīgais Muļķis ir Brūsa Lī varonis Tangs Lungs kung-fu klasikā The Way of the Dragon (1972), filma Dance of the Drunken Mantis (1979) stāda priekšā uzreiz veselu ģimeni – tēvu, dēlu un māti, bet Shaolin Soccer (2001) – veselu futbola komandu, kas darbojas kopā visi kā viens un uzvar ļaundari ne tikai ar sportisko prasmi, bet arī ar mīlestības spēku.
Baltiešiem muļķīša tēls vienmēr bijis tuvs jau kopš pasaku laikiem, un tagad tam no jauna pievērsušies igauņi. Režisors Rainers Sarnets savu jauno filmu Nähtamatu võitlus / Neredzamā cīņa dēvē par rokenrola un kung-fu evaņģēliju, un tajā ir vismaz trīs Muļķi; viens no tiem ir pats muļķīgākais un muļķīgi sacenšas ar pārējiem. Man to gribētos dēvēt – un te es runāju kā sviestrokers no sviestroka ansambļa Pupociklu Vasara – ne tik daudz par kung-fu, cik drīzāk par sviest-fu evaņģēliju un komēdiju. Arī pats Sarnets intervijās labprāt uzsver, ka filmā netrūkst absurda sviesta, jo “bez absurda izjūtas debesis un zemi nav iespējams apvienot”, bet īsto, nekinematogrāfisko kung-fu neviens no viņa komandas nav studējis.
Filma ir Igaunijas, Latvijas, Somijas un Grieķijas kopražojums, daudz kas filmēts Latvijā; filmas tapšanā piedalījušies arī mūsu mākslinieki Mārtiņš Straupe un Berta Vilipsone, bet producentu kolektīvā no Latvijas puses darbojusies Alise Ģelze. Ar nieka 2,7 miljoniem eiro izdevies radīt vizuāli krāšņu (krāsu palete, domājams, izvēlēta Hongkongas kinematogrāfijas iespaidā), patraku, ar specefektiem piesātinātu kino – nu ko lai dara, ja patiesa kung-fu meistarība nozīmē spēju lidot pa gaisu cīņu laikā!
Tiem, kas skatījušies Sarneta iepriekšējos darbus, režisora absurda izjūta nav nekas svešs, viņa augsti vērtētā melnbaltā šausmu fantāzijas filma Novembris (2017), kuras scenāriju Sarnets balstījis Andrusa Kivirehka romānā Rijkuris (2000), arī ir pilna ar iztēles radītiem tēliem un situācijām. Tiesa gan, Neredzamajai cīņai ir krietni gaišāka noskaņa, kaut arī režisors joprojām saglabājis gandrīz to pašu aktieru komandu, tāpat kā patiku uz neregulāras formas un izvietojuma zobiem savu tēlu mutēs. Novembrī absurds dzen kapā ar savu nepārvaramo netaisnību un nejauko pasaules iekārtu, bet šeit absurds ir tik pozitīvs (galvenokārt pateicoties galvenā tēla naivitātei un optimismam), ka ir pilnīgi skaidrs – absurdam vajag ļauties, tas izklaidē un pamāca. Nav ko piesieties, piemēram, tam, ka komunistiskajiem ķīniešu kung-fu meistariem partija dzīvē nebūtu atļāvusi ģērbties kā pūstošo Rietumu hipijiem un klausīties no kasetnieka atskaņotu pūstošo kapitālistu mūziku. Turklāt vēl kādu mūziku – šeit skan kontraversiālais ansamblis Black Sabbath, kam komunistiskajās valstīs bija ļoti slikta reputācija.
Taču šis ir sviests, un sviests pieļauj sviestu jebkādās izpausmēs.
(Starp citu, mūsdienu pareizticības nostāja pret Black Sabbath ir krietni pozitīvāka, nekā bija padomju iekārtai. Sarnets esot jautājis kādam pareizticīgo garīdzniekam, vai drīkst izmantot grupas mūziku šādā kontekstā, un tas esot atbildējis – protams. Ozijs Osborns ir reliģiozs cilvēks un dzied par reliģiskām tēmām. Tā, lūk.)
Īsumā – darbība grozās ap metāla fanu Rafaelu (Ursels Tilks), kurš pareizticīgo klosterī cenšas iemācīties kung-fu no lidojošiem mūkiem. Viss sākās tā – 1973. gadā, dienēdams padomju robežsardzē uz PSRS un Ķīnas robežas, Rafaels vienīgais palika dzīvs pēc trīs ķīniešu kung-fu kaujinieku uzbrukuma robežpostenim. Kung-fu meistari prata lidot pa gaisu kā klasiskajās filmās, tiem bija gari mati, padegunē ūsas, mugurā ādas jakas un kājās kļošenes kā grupas Black Sabbath dalībniekiem ap to pašu laiku (skat. albuma Sabotage vāku). Neizpaliek pat kaklā pakārtie krusti, kurus grupai savām rokām izzāģējis ģitārista Tonija Aijommi tēvs, lai zēnus pasargātu no kolektīva dziesmās pieminētajiem pārdabiskajiem spēkiem.
No tāda piedzīvojuma Rafaelam galīgi aiziet ciet, un pēc dienesta, atgriezies no Tālajiem Austrumiem atpakaļ Igaunijā, arī viņš izaudzē matus, kaut kur izrok platformenes un hipija prikidu, un tāpat uzkar sev kaklā krustu. Black Sabbath ierakstiem skanot no lentinieka Астра, Rafaels pie spoguļa praktizē no Brūsa Lī noskatītus gājienus ar nunchak – divām nūjām, ko savieno ķēde. Vienīgi tāpat jau ir skaidrs – īstu meistarību kung-fu mākslā var sasniegt vienīgi ar skolotāja palīdzību. Un kas padomju Igaunijā varētu būt tuvākais analogs Šaoliņai, ja ne pareizticīgo klosteris? Tā nu viņš dodas skolotāja meklējumos uz klosteri, kur viņam ne līdz galam saskan ar vietējo menpai – tas ir, reliģisko grupu, par kuras dalībnieku viņš vēlas kļūt. No šīs situācijas izrietošās dienas un nedienas tad arī veido filmas lielāko daļu, it īpaši attiecības ar viedo starecu jeb vecajo, vārdā Nafanails (Indreks Sammuls), un vēl vienu jaunu mūku Irineju (Kārels Pogga).
Man kā pareizticīgo klosterī nekad nedzīvojušam cilvēkam šķiet, ka klostera ikdiena filmā ir tāds pieticīgāks Indianas Džonsa variants – tikai par 2,7 miljoniem (salīdzinājumā ar Indiana Jones and the Dial of Destiny kopējo budžetu 400 miljonu ASV dolāru). Klosteris izskatās diezgan hipozs, vietām sienas rotātas ar galvaskausiem, pie kuriem notiek dziedājumi baznīcas slāvu valodā. Nafanails staigā šikā talārā, kura kapuce aprakstīta ar senslāvu vārdiem, un birdina viedības pērles. Nezinu, vai tas tā ir speciāli domāts, taču Nafanails gan pēc izskata, gan ar savu viedumu un salauztajām brillēm, kas turas uz deguna tikai tāpēc, ka sasietas ar gumiju aiz pakauša, nez kāpēc atgādina nelaiķi šamani Vigalas Sasu no Sāremā salas; viņš savulaik esot šamaņojis gan Igaunijas basketbola izlasei, gan arī valdībai. Gluži kā kārtīgs šamanis, arī pareizticīgais mūks Nafanails prot lidot pa gaisu.
Ņemot vērā, ka filmas darbības laiks ir septiņdesmito sākums, šis ir interesants pavērsiens, jo ap to pašu laiku dzīvē taisītās padomju filmas lidošanu pa gaisu asociēja drīzāk ar ko sliktu, nekā labu – padomju šausmu filmā Vijs (1967) Natālijas Varlejas attēlotā ragana līķa vāķīšanas ainās lido pa gaisu, cenzdamās ar zārku taranēt svētā apļa maģisko sienu, kas aizsargā līdz nāvei nobiedēto mūku Homu Brutu (lomā Leonīds Kuravļovs). Arī Neredzamajā cīņā notiek kas attālināti līdzīgs, tikai ar pretējo zīmi, kad Nafanails nēsājas pa gaisu virs altāra un ķer dēmonus.
Var jau būt, ka filma jāuztver kā tāds pareizticīgo kičs, taču kiča pamats ir gluži vēsturisks – filmas varoņi un tās sākuma notikumi pasmelti no arhimandrīta Tihona grāmatas Несвятые святые (2011), kurā aprakstīti notikumi no Pečoras klostera ikdienas. Rafaela prototips, garīdznieks Rafails, pirms stāšanās klosterī pazīstams kā Boriss Ogorodņikovs, patiešām bija dienējis uz PSRS un Ķīnas Tautas Republikas robežas, tikai citā – 1969. gadā, kad izcēlās īsts robežkonflikts uz Damanskas salas Usūrijas upē. Toreiz padomju karaspēks aizdzina ķīniešus, ar desmitiem kritušo abās pusēs, taču 1991. gadā Ķīna dabūja Damansku atpakaļ tik un tā.
Pēc dienesta Ogorodņikovs izpelnījies sporta meistara titulu velobraukšanā un vispār bijis ātras braukšanas entuziasts. Kad brālis Aleksandrs uzdāvināja Borisam, nu jau pazīstamam kā tēvam Rafailam, ārzemju lenšu magnetofonu, Rafails to pārdeva un par iegūto naudu iegādājās automobili Запорожец, ar kādu braukā arī igaunis Rafaels filmā. Vienīgā atšķirība, ka Rafails savējo pats esot nokrāsojis melnajā “mūku krāsā”, kamēr Rafaelam režisors piešķīris zapiņu mirdzoši sarkanas nagu lakas tonī.
Būdams ar ķērienu uz tehniskām lietām, tēvs Rafails savu auto esot pamatīgi uztjūnējis, līdz pat tādam līmenim, ka viņa melnais ЗАЗ esot spējis apdzīt VDK darbiniekiem izsniegtās melnās ГАЗ-24, vairāk pazīstamas kā volgas (filmā šis fakts ir apspēlēts kā krāšņa Maģiskā Bēgšana monomītiskā stilā). Ar to laikam arī paralēles starp Rafailu un Rafaelu beidzas, un pārsvarā Sarnets vadā galveno varoni pats pa savu sviest-fu fantāziju pasauli, kurā pa reizei iepin citātus no Honkongas kung-fu filmām, pa reizei no tās pašas grāmatas Несвятые святые, no kurienes paķerta arī ideja par cilvēka nogalināšanu ar salauzta elektrības slēdža palīdzību, kā arī vēl šis tas, ieskaitot vārdus Nafanails un Irinejs.
Filma nekautrējoties citē savus ietekmes avotus, jo sevišķi Hongkongas kung-fu grāvējus ar Stīvenu Čou, tikai pasniedz to visu vieglā padomju kiča mērcē, ar fantāzijām par over-the-top taro Muļķi, šinī gadījumā Ursela Tilka tēloto Rafaelu. (Diezgan padumjš ir arī Irinejs, bet pie klostera vārtiem ārpusē dzīvo vārdā nenosaukts tēls (Rains Simmuls), kura kailumu pārsvarā sedz ap ķermeni aptītas ķēdes; viņš sevī iemieso seno pareizticīgo svētā trakuma tradīciju, tā saucamo юродство. Tā nu to Muļķu sanāk veseli trīs, katram pārstāvot savu muļķības aspektu.)
Atšķirībā no Stīvena Čou vai Brūsa Lī pozitīvajiem Muļķa tēliem, Tilka tēlotais Rafaels ir drīzāk sliktais puika, lecīgs un pašpārliecināts, bet galvenais – totāli neizdresēts sociālā ziņā, pat par spīti dienestam armijā. Tomēr uz ietekmes avotiem visai tieši norāda, piemēram, ainu sekvence, kurā Irinejs māca Rafaelam pareizticīgo pazemību kung-fu mērcē, gandrīz viens pret vienu kopējot līdzīgu apmācību filmā Dance of the Drunk Mantis (1979), – cīņa vispirms ar auklu, tad ar jēliem pelmeņiem, tad šķidrumu dzeršana, tad pumpēšanās, kamēr skolotājs sēž uz muguras... Vispār mētāšanās ar pelmeņiem laikam ir kung-fu meistariem tuva izklaide, ar to savās salīdzinoši nesenajās filmās ir nodarbojies arī Meistars Po, vairāk pazīstams kā Kung-fu Panda. Toties tur, kur ķīnieši izrāda savu kung-fu mākslu ar tējas dzeršanu, tur igauņi labākajās Austrumeiropas tradīcijās to dara ar šņabi un kūpinātu desu.
Kung-fu filmu fani un kolekcionāri droši vien ievietos Neredzamo cīņu savu kolekciju sadaļas Baltais cilvēks interpretē kung-fu apakšsadaļā Austrumeiropas variācijas. Patiesi, filmas komanda intervijās atzīst, ka uz ekrāna redzamais kung-fu nav īsts, tā vietā viņi bijuši spiesti radīt “paši savējo”. Kas vēl tur ir “pašiem savējais”, tas ir Sarneta komandas skatījums uz padomju laikiem. Uz ekrāna parādās gan ikoniskais zapiņš, gan garas rindas pēc pārtikas un uz pudeļu nodošanu, nemaz nerunājot par Tarantīno stilā interpretētajiem komjauniešu deju vakariem, kur Rafaels satiek savu romantiski-dēmonisko interesi Ritu (Estere Kuntu), daiļavu no stikla taras pieņemšanas punkta.
Bet kas tad galu galā ir pati neredzamā cīņa? Taču ne jau kung-fu? Protams, nē. Neredzamā cīņa notiek katra ticīga cilvēka iekšienē, tā ir cīņa ar savu lielāko ienaidnieku, kas esi tu pats. Filmas morālo tēmu definē Nafanails, kamēr lidinās pa gaisu virs altāra, ķerdams dēmonus: “Dēmoni – tās ir tavas domas”. Ar to tad arī galvenajam varonim, kā jau Muļķim, ir pašas lielākās problēmas. Neapšaubāmi apdāvināts – pat Dievmātes ikona raud medu viņa lūgšanu iespaidā, bet kung-fu izrādās pietiekami labs, lai izturētu cīņu pat ar divām lakatiņos satītām pareizticīgo babuškām, par VDK aģentu nemaz nerunājot –, Rafails tomēr ir vairāk iegribu, nekā prāta vai morāles vadīts cilvēks. Tāpēc arī Nafanails nepaguris atkārto pašu galveno – “tev jāiemācās pazemība” –, tikai Rafaelam ar to diez cik labi neiet.
Vēl viens būtisks filmas motīvs ir – svētums var būt visā, arī heavy metal mūzikā, bet pats galvenais, svētums ir arī priekā un jautrībā. Jestrās mūku dejas un prikoli par padomju laika nabadzību, kā garīgo, tā materiālo, caurvij ekrāna vēstījumu kā atgādinājums par cilvēces Muļķību kopumā.
Un šeit mēs nonākam pie tā, kas, manuprāt, ir filmas spēks un vājums vienlaicīgi. Vai tas ir vienkārši sviests, vai arī izmalcināts sviest-fu, taču dzeltenā substance ir visnotaļ specifisks skatījums uz pasauli un dzīvi kopumā. Ne katram pietiek vieduma saskatīt viedumu Muļķības mācībā, jeb, vienkāršāk runājot, lielākajai daļai tautas īsts sviests diez ko neiet pie sirds. Pārāk muļķīgi, pārāk daudz jāzina, lai saprastu, bet galvenais – humora izjūta katram savējā.
Šur tur internetā pazibējis paredzējums, ka Neredzamā cīņa varētu kļūt par “kulta filmu”. Varbūt arī varētu, tomēr drīzāk diez vai. Nevis tāpēc, ka es tai to nenovēlētu (man patīk gan šī filma, gan arī sviests vispār), bet tāpēc, ka sviestam bieži vien ir grūti trāpīt meinstrīma skatītāja galvā un dvēselē – pārāk jau nu individuāla ir sviestainā humora frekvence katram no mums atsevišķi.
Galu galā – Neredzamā cīņa esot par autentiskumu, saka Sarnets. Par to, kas tu patiesībā esi.
No sevis piebildīšu – un ja tevī ir sviesta aspekts, rēķinies, ka ne katrs spēs to uztvert tāpat, kā tu.
