Kinoteātros šobrīd skatāma svaiga igauņu režisora Oves Mustinga dokudrāma "Kalev", tikai nevis par padomju košļeni ar apelsīnu garšu, bet par basketbola komandu ar tādu pašu nosaukumu.
Sižets cieši seko patiesiem notikumiem, bet aktieri attēlo īstus basketbolistus, trenerus un citus tā laika notikumos iesaistītos. Igaunijā filma ir patiess hits, to esot noskatījušies vairāk nekā 117 000 skatītāju; filma ne tikai saņēmusi balvas mājās (Ove Mustings – labākā režisora debija, operators Reins Kotovs – labākais montāžas režisors, Maits Malmstens – labākais vīriešu lomas atveidotājs), bet arī tikusi izvēlēta par igauņu pieteikumu Oskaram (ko tā nedabūja).
Īsumā stāsts ir šāds – 1991. gada pavasaris, Padomju Savienība šķīst pa šuvēm, perestroika jau izlaidusi neatkarības džinu no pudeles, bet oficiāli vēl nekas nav beidzies. Igauņu labākā basketbola komanda, profesionāļi Kalev, izrādās neapskaužamā stāvoklī – ārzemēs spēlēt viņi vēl netiek, bet šaipus dzelzs priekškaram, pret pārējām (vēl pagaidām) padomju republikām, sportistiem neļauj spēlēt tautas balss, kas draud apsaukāt par nodevējiem un komunistu kolaboracionistiem, ja viņi piekritīs spēlēt PSRS čempionātā. Latvijas un Lietuvas sportisti to darīt jau atteikušies, bet kā būt igauņiem? Ja čaļi nepiedalīsies čempionātā, algu neredzēt, un tad viss treniņu laiks izrādīsies kaķim zem astes, bet ģimenes neapmierinātas – bērni prasa ēst un sievas prasa dzīvokļus. Leiši par saviem neatkarības centieniem tikko dārgi samaksājuši, viņiem pa ielām braukā tanki un šauj. Vai šādā situācijā ir politiski pareizi spēlēt par PSRS čempiona titulu?
“Mēs neesam tankisti, mēs esam basketbolisti,” nolemj vīri. “Naudu vajag, tātad spēlējam!”
Tālāk viss notiek tā, kā notika dzīvē. Nacionālistiski noskaņotā prese uzmācas ar jautājumiem – vai šī vispār vēl ir Igaunijas komanda, ja tajā spēlē krievi (šajā gadījumā Jēkaba Reiņa lieliski attēlotais Sergejs Babenko)? Ahā, spriež komandas treneri Jāks Salumets (Maits Malmstens) un Riho Sōniks (Prīts Voigemasts), tātad jums liekas, ka mēs pārāk sliecamies uz Maskavas pusi? Nu, tad še jums Rietumu šarms – Sōniks nolīgst vizuāli nenoliedzami rietumniecisku spēlētāju, afroamerikāni Džordžu Džeksonu (Hovards Frajers) un bariņu amerikāniski ģērbtu igauņu karsējmeiteņu īsos bruncīšos. Radikālākajiem nacionālistiem ar to nepietiek, viņi ņem un izdauza Salumetsa mājai logu. Trenera atbilde? Ja jūs šitā, tad mēs spēlēsim gan, un uzvarēsim turklāt, lai demonstrētu savu nacionālo nostāju! Parādīsim tiem krieviem!
Pārsvarā kamera seko trenerim Salumetsam un sporta zvaigznei Aivaram Kūsmā (Reimo Sagors), samērā daudz uzmanības veltīts arī otrajam trenerim Riho Sōnikam un basketbolistam Gertam Kullamaje (Mikels Kūsks). Pa stadionu un pa kāpām puišus dzenā lietuviešu treneris Pranas Mickevičus (Andris Keišs). Tomēr filmas galvenais varonis ir basketbola komanda Kalev.
Jāatzīst, ka filmēšanas grupa ir kārtīgi pastrādājusi. Scenāristi Martins Algus, Ove Mustings un Mehis Pihla ir rūpīgi izpētījuši Kalev vēsturi un centušies pieturēties pie tā, kas notika pa īstam – tā sakot, radīt skatāmu stāstu nākamajām paaudzēm par to, ka neatkarība neatnāca tik viegli, kā varbūt kādam licies. 100 punktus var mierīgi iedot par tā laika vizuālo attēlojumu – nošļurkušās padomju celtnes un problēmas ar stāvēšanu nebeidzamā rindā uz dzīvokli, žiguļi un moskviči, pelēkās, tizlās drēbes… tas viss izdevies tieši tāds, kā palicis manā atmiņā par tiem laikiem. Man kā padomju šļurā piedzimušam un uzaugušam šīs filmas vizuālais veidols noteikti aizskāra kādu stīgu. To grūti nosaukt par nostalģisku (tā būtu pārāk pozitīva vārda izvēle), bet nu kaut kāda stīga tur ir. Mana vecuma un vecākie sapratīs, ko es ar to domāju.
Filmu nenoliedzami vērts redzēt katram, kuru interesē igauņu sporta vēsture (vai basketbola vēsture vispār), taču vai tai ir kāda vērtība arī no tāda skatītāja viedokļa, kuram šādas tēmas šķiet pārāk specifiskas (lasi: neinteresantas), lai tajās iedziļinātos?
Protams, par gaumi nestrīdas, par gaumi kaujas, tāpēc domāju šim jautājumam atbildi meklēt ar Einšteina piegājienu – balstoties relativitātes teorijā. Tātad, kā šī basketbola filma iekļaujas līdzšinējo basketbola filmu kanonā?
Te uzreiz rodas problēma – neviena no man zināmajām basketbola supervalsts ASV ražotajām basketbola filmām nav par komandu. Tās visas ir vai nu par atsevišķiem spēlētājiem (piemēram, Like Mike, 2002), vai par treneriem (Sunset Park, 1996), talanta meklētājiem (Hustle, 2022), faniem (Celtic Pride, 1996), vai vispār par suņiem, kas spēlē basketbolu (Air Bud, 1997). Vienvārdsakot – tās ir filmas par indivīdiem. Līdz ar to pilnīgi cita dinamika. Kalev, kaut arī visbiežāk seko Salumetsam un Kūsmā, tomēr bīda sižetu par visu kolektīvu. Turklāt amerikāņiem spriedzes un dramatisko jautājumu ziņā jāiztiek ar pārsvarā sadzīviskām traumām un problēmām, kamēr igauņiem ir viss tas pats, plus vēl problēma, liela kā sestā daļa no visas pasaules sauszemes, – Padomju Savienība. Kā lai šādā situācijā izmanto einšteinisko piegājienu ar salīdzināšanu?
Atbilde vienkārša – jāmeklē nevis amerikāņu, bet Baltijas kinematogrāfijā. Patiesi – cik man zināms, katrai no trim brālīgajām Baltijas valstīm ir vismaz viena filma par tās nacionālo komandu. Latviešiem tā ir Graubas un Ēķa Sapņu komanda 1935 (2012), leiši tajā pašā gadā laida klajā The Other Dream Team (šī gan ir īsta dokumentālā filma, nevis dokudrāma, kā tās divas). Par spīti nelielajām žanriskajām atšķirībām, visas trīs filmas vieno divi kopēji motīvi –
a) visās trijās galvenajā lomā ir kolektīvi, nevis indivīdi, un b) šiem kolektīviem baigi pietrūkst naudas!
To pēdējo īpaši sāpīgi apzināties, kad atceramies, ka visas trīs filmas balstītas patiesos notikumos. Nu, ko – laikam jau ne par velti pieņemts teikt, ka esam brāļu tautas.
Par Sapņu komandu 1935 jau daudz teikts un rakstīts citur, tāpēc atgādināšu tikai pašu svarīgāko – pašā pirmajā pasaules basketbola čempionātā Ženēvā 1935. gadā piedalījās arī Latvijas izlase un, par spīti pašmāju nelabvēļiem (kuri, protams, negribēja dot naudu!), no Šveices atveda zelta medaļu. Tāpat kā Kalev, arī SK’35 aktieru komanda attēlo īstus, dokumentālus sportistus un trenerus. Tāpat kā Kalev, filmēšanas grupa ieguldījusi cienījamu darba apjomu vizuālajā jomā, kostīmos un attiecīgā laika vides attēlojumos. Tomēr, pat par spīti tam, ka latvieši brauca filmēt uz Šveici un skatītāji dabū redzēt šņācošu tvaika lokomotīvi, jāatzīst, ka igauņiem kopumā izdevies labāk. Lai jau paliek tā nošļukusī padomju arhitektūra, svarīgākais, ka igauņu aktierspēle šķiet dabiskāka, ticamāka. Uz ekrāna redzams īsts treneris, kurš pa īstam dzenā īstus sportistus (nu, labi, gan jau basketbola zinātāji atradīs, kam piesieties, bet man kā sporta čaiņikam viss liekas okei). Sapņu komandu 1935, manuprāt, izčakarēja dialogi kā no žurnālā Atpūta publicēta komiksa, bet jo sevišķi pārspēlēti izteiksmīgās seju grimases – šķiet, ka no aktieriem tika spiestas laukā izteiksmīguma virsotnes, lai filmu varētu saprast arī bez skaņas un subtitriem, tikai pēc smaidiem vien.
Salīdzinājumā igauņi izskatās un izklausās (vismaz cik varu spriest pēc igauniskā skaņas celiņa ar angliskajiem subtitriem) nevis pēc pantomīmas aktieriem, kuriem viss jāparāda ar mīmiku, bet pēc normāliem cilvēkiem ar normālām emocionālām reakcijām. Kur igauņu čaļi skrien pa kāpām ar smilšu maisu plecos, tur letiņi dejo skatītāju vizuālajai izklaidei domātu aerobiku šortos. SK’35 milzīgi daudz laika aizņemošās treniņu ainas patiesi nogurdina un beigās vienkārši apnīk, jo to ir patiešām daudz. It kā jau par tēmu, tikai kuram tad nav skaidrs, ka profesionāliem sportistiem daudz jātrenējas?
Trenera iedvesmojošā runa ir sena sporta filmu tradīcija un neatņemama žanra sastāvdaļa. SK’35 trenera Valdemāra Baumaņa sludinātās morālās patiesības (“basketbols ir komandu spēle!”) mazliet kaitina ar savu pašsaprotamību un samērā zemo iztēles lidojumu, tāpēc īpašs paldies scenāristiem par to, ka trenera runu filmā nav daudz un tās ir samērā īsas. Tas ir labi, jo, tāpat kā visi pārējie filmas tēli, treneris Baumanis ir tik plakans, ka izskatās kā izkāpis no žurnāla Atpūta lappusēm, runā nedabiskās frāzēs un ar nedabisku izteiksmi (un tas nav pārmetums aktieriem!).
Jāatzīst, ka arī estiņiem nekāda sevišķā dimensionalitāte neparādās, mūsu pazīšanās ar basketbola gigantiem Kūsmā, Kullamaje vai Andrusu Nagelu tā arī paliek tādā avīzes ilustrācijas līmenī, bet ilustrācija vismaz izskatās pēc cilvēka, nevis pēc fantāzijas par Ulmaņlaikiem. Kad Malmstens iemiesojas trenera Salumetsa lomā, viņš runā laikmetam atbilstošas un sakarīgas lietas. Nu piedod, dzīvokli izkārtot nesanāca. Ārzemju komandās jūs spēlēt neviens nelaidīs. Kas tā, pie velna, par sistēmu, kurā sportistiem jākukuļo citam citu, lai varētu normāli darīt savu darbu un spēlēt čempionātos?!
Savelkot visu kopā, mans iekšējais Einšteins saka, ka basketbola filmu ziņā estiņiem nupat sanācis labāk, nekā toreiz letiņiem. Un kā tur bija ar leišu pienesumu? Super īsi izklāstīšu tiem, kas nav redzējuši, – PSRS izlasē, kas 1988. gadā dabūja pasaules zeltu, lielākā daļa spēlētāju bija no Žalgiris. 1992. gadā leiši jau spēlēja paši par sevi un dabūja bronzu. Tātad, līdzīgi Kalev, arī Žalgiris dabūja pamocīties Savienības nāves krampjos.
Laiks tas pats, galvenajā lomā komanda. Kādas tad ir atšķirības?
Filmai The Other Dream Team ir viena milzīga priekšrocība – tajā izmantoti laikmeta ieraksti un tiek intervēti aculiecinieki un līdzdalībnieki. Tāpēc, kad sporta veterāni atceras, kā viņi veda no ārzemēm džinsus un videokameras pārdošanai, tas ir pa īstam. Īstas fotogrāfijas no tiem laikiem, kas rāda, ka maizes veikalā vairs nav. Īsti Amerikas un Krievijas sportisti, kas stāsta par to, kā spēlēja ar un pret Žalgiris basketbolistiem. Īsts Vītauts Landsberģis, īsts Valdas Adamkus un īsts Mikijs Hārts no Grateful Dead. Vai zinājāt, ka, zaudējuši finansējumu no PSRS, Žalgiris to dabūja no Sanfrancisko hipiju grupas Grateful Dead? Jā gan, un tāpēc komanda visur staigāja krekliņos ar grupas simbolu – skeletu.
Dokumentālajā stāstā leišiem izdevies tas, kas igauņiem un latviešiem nebija pa spēkam. Bez jebkādas mākslas kino blēdīšanās šeit ir patiesi aizraujošs sižets, stāsts, spriedze un, paradoksālā kārtā, pat tēlu attīstības arkas tur, kur spēlfilmas nepaceļas tālāk par plakanu nemainīšanos! The Other Dream Team ir stāsts gan par basketbola komandu, gan par Lietuvas valsts atdzimšanu un nācijas cīņu par brīvību. Letiņiem un estiņiem arī manāmi centieni tajā pašā virzienā, tikai izpildījums mazāk sekmīgs vai aizraujošs. Lietuviešu filma nenomoka ar briesmīgi gariem treniņu atainojumiem (katram tāpat skaidrs, ka profiņi daudz trenējas!), un trenera runa parādās nevis kā kliegšana ģērbtuvēs, bet vienkārši un faktuāli – 1988. gadā PSRS izlases treneris Aleksandrs Gomeļskis uz jautājumu “Vai jūs mums palīdzēsiet tikt spēlēt ārzemēs?” esot atbildējis: “Kas labi spēlēs PSRS izlasē, tie tiks uz ārzemēm.” Gomeļskim izrādījās taisnība – 1989. gadā Šarūnas Marčuļonis kļuva par pirmo sportistu no PSRS, kas parakstīja līgumu ar amerikāņu komandu.
Un tātad, Baltijas basketbola filmu čempionātā mans iekšējais Einšteins piešķir zeltu Lietuvai, sudrabu Igaunijai un bronzu Latvijai. Kāds varbūt dalītu citādāk?
