Režisora Andreja Ēķa debija spiegu trillera žanrā ar katru nākamo skatīšanās reizi patīk labāk, tomēr arī nepilnības skaidrāk redzamas.
Svešinieka parādīšanās pierobežas mazpilsētā parasti nepaliek nepamanīta. Īpaši, ja iebraucējs ir tik iznesīgs un izskatīgs kā aktieris Jēkabs Reinis, tēlojot par disciplīnas pārkāpumu atlaisto, bet tagad specuzdevumam īpaši pieaicināto Politiskās pārvaldes virsnieku Jāni Balto, kurš Druvānos sevi prezentē kā Brīvās Zemes žurnālistu Ilmāru Blanku. Viņš apmetas Druvānu vienīgajā, bet „labākajā” viesnīcā ar zīmīgu nosaukumu Kasablanka. Pietiek atcerēties leģendām apvīto Maikla Kērtisa tāda paša nosaukuma filmu Casablanca (1942), lai būtu skaidrs – spiegi te čum un mudž, tikai šoreiz padomijas krievu spiegi vai to atbalstītāji.
Galvaspilsētas žurnālists gan tiek uzņemts, kā pienākas, un stādīts priekšā pilsētiņas sabiedriskā krējuma kompānijai – pilsētas mērs un piensaimnieks Andrejs Vīksna (Arturs Krūzkops), pasta priekšnieks un pilsētas fotohronists Georgs Zuments (Kaspars Znotiņš), robežsargu nodaļas priekšnieks un Brīvības cīņu varonis, kapteinis Vilis Johansons (Kaspars Zvīgulis) un franču uzņēmējs Eižens Garī (Vilis Daudziņš), kurš šeit jau krietni izvērsies. Galvaspilsētas žurnālists tiks aicināts uz pierobežā vienīgā firmas Latrus benzīna tanka atklāšanu, viņam būs iespēja tepat viesnīcā ikvakaru nodoties kāršu spēlei un citām saviesīgām būšanām, kas veido attiecības. Garlaicīgi nebūs. Bet jau no pirmajiem, apņēmības pilnajiem soļiem uz Druvānu zemes mums kļūst skaidrs, ka atbraucējs nav ieradies „nosist laiku”.
Jaunlaiku Latvijas kinematogrāfijā spiegu tēma ir diezgan rets viesis. Simtgades kinodarbu komplektā parādījās veiksmīgais Armanda Zvirbuļa seriāls Sarkanais mežs (2019) par ārzemju izlūkdienestu darbību Latvijā pēckara gados, dažus gadus vēlāk Zvirbulis ekranizēja Andra Kolberga romānu Meklējiet sievieti (1996) un tapa seriāls Krimināllieta iesācējam (2022) par Krievijas aģentu darbību Latvijā 90. gadu sākumā. Padomju spiegu darbībai Latvijā starpkaru periodā Andrejs Ēķis pievērsies pirmais.
Spiegu trilleris Tumšā robeža sākas, kā pienākas, – trauksmaini. Ir 1938. gads. Latvijas gaisa telpu pārkāpusi krievu izlūklidmašīna, kas turpat pie robežas avarē. Līdzbraucējs miris, pilota pēdas nav sadzenamas. Turklāt pierobežā, Druvānos, zeļ kontrabanda un nekontrolēta padomju propaganda, ko iespiež turpat, savā tipogrāfijā; kontrabandas pārvadāšanai izmanto pašu nopirkto autobusa līniju Rīga-Druvāni. Vārdu sakot – īsts midzenis. Kaut kāda kārtība tur jāievieš. Bet pats galvenais – jādabū rokā krievu galvenais aģents Lukovs, kurš no galvaspilsētas pazudis, varbūt mitinās Druvānos. Tā no dienesta atlaisto kapteini Balto uzrunā drošības dienesta pulkvedis (Ivars Puga). Nevajadzēs vairs Baltajam savas dvēseles sāpes par zaudēto meiteni Mariju (Elizabete Milta) un zaudēto dienestu remdēt kautiņu prasmes demonstrējumos un sviedrus apslacīt krogā pie bāra. Jā gan, uz darīšanu viņš nav mudināms.
Viesnīcas īpašniece, baronese Anna (Kristīne Belicka) slepus un, šķiet, ar tīksmi noraugās, kā rīta možumu gūst jaunais iemītnieks. Miesas baudas izprotošo sievieti, šķiet, ar mazām cerībām lenc kapteinis Johansons, toties franču uzņēmējs Garī, kā noprotams, var, ja vēlas, gremdēties baroneses saldmē, jo viņam ir tas, kā kapteinim nava. Arī intīmā sfērā sieviete labi prot novērtēt naudas varas klātesamību, un man prieks, cik delikāti tas parādīts pāris acumirkļos. Tomēr, kāpēc gan uz brīdi neiepriecēt acis ar spēka vingrinājumos atsegto muskuļoto torsu, ja tik efektīgs izrādās iedomātā spalvas kalpa – potenciālā vājroča trenētais ķermenis. Bet kādēļ gan žurnālistam tāds krampis?
Filma rāda ainas, kur tāds krampis ir ļoti noderīgs, – piemēram, ziņkārais žurnālists, mēģinot caurbraucošā Maskavas vilciena vagonā atšifrēt kontrabandas kravas, saduras ar pretestību, un nākas likt lietā cīņas prasmes. Jāteic, ka nedaudzie cīniņi filmas gaitā iestudēti ķermeniski pārliecinoši, kā spēkos līdzvērtīgu sacensoņu savstarpēji nežēlīga dauzīšana, mērķtiecīgi bagātinot iespaidu ar trokšņiem, krītošiem priekšmetiem, lūstošiem galdiem. Trenētais Blanks no vagona izkāpj nedaudz apbružāts, bet pilnā ietērpā. Tik rokas nosmērējušās. „Ar ko tikai žurnālistam te nav jānodarbojas…” – viņš skaidro robežsargu kapteinim Johansonam. Tā ir viena no retajām mikroepizodēm ārpus darbībām, kas veicina aģenta Baltā tiešo uzdevumu. Jo aģents burtiskā nozīmē nesnauž ne brīdi – viņš pievērš uzmanību, novēro, noklausās un secina. Ne atvaļinājumā braucis uz Druvāniem.
Žurnālista Blanka rosība uz ekrāna rezultējas it kā savrup no pilsētiņas dzīves rituma, par ko mēs varam tikai pieņemt, ka tāds ārpus kadra esošās plaknēs ir. Viens rosīgs un pārmēru ziņkārs cilvēks uz neitrāla fona. Uz Blanka kustībām nepārprotami reaģē Garī kungs, kļūstot tramīgs un pat nikns – jo galu galā tieši viņš taču jūtas šeit galvenais cilvēks un pilsētiņas finanšu avots.
Viļa Daudziņa aktierspēle šai filmā ir atraisīti sulīga, var teikt, pat ērti krāšņa spektrā no rotaļīguma līdz slepkavnieciskam cinismam. Jāteic gan, ka izšķirošais cīniņš ar neganto urķi Blanku, kurš, kā izrādās, nemaz nav žurnālists, bet pretizlūkošanas virsnieks, varēja būt izteiksmīgāk risināts. Toties fināla ainā, atkal tiekoties ar savu pretinieku, Vilis Daudziņš ienes jaunu krāsu – bailes no tagad jau neizbēgamās nākamības. Atliek tikai palūgt aizsmēķēt un tad atņirgt ilkņus bezspēka naidā. Meistara krāsu palete ir bagāta.
No Druvānu „sabiedrības krējuma” interesantākais ir Kaspara Znotiņa atveidotais, savulaik atzītais galvaspilsētas labāko aprindu fotogrāfs Georgs Zuments, kurš tagad iekārtojies par pasta priekšnieku mazpilsētā – ne bez sava labuma, protams; viņa rokās ir sakaru centrs un ne tikai. Kad pastmeistars, stiepdams smagās pakas žēlojas, ka sen jau vajag palīga, nāk atmiņā aizkustinošais Arnītis no Anšlava Eglīša autobiogrāfiskā romāna ekranizācijas Pansija pilī (2024), kurš vienmēr žēlojās – „...varētu jau, bet sirds gurst, un pirksti…”. Īstenībā, kā redzam, neko vārgs jau Zuments nav, sevī reizēm tik zūdoties par savu kādreizējo muļķību, kas viņu te, pierobežas kaktā novedusi.
Savādi, ka par pastmeistara likteņa pēkšņo pavērsienu sīkāk neko neuzzinām, varam tikai minēt un jaust. Toties izrādās, ka nupat pamestajā namā katrs var ienākt un darīt, ko grib, – un, dabiski, uz karstām pēdām tur ierodas pagātnes īstenību meklējošais galvaspilsētas žurnālists Blanks. Seko trilleru loģikai atbilstošs žests, kas liek gan galvenajam varonim, gan publikai kādu brīdi ciest sāpīti. Pieredzējušākie skatītāji gan jauš, ka tā vis nebeigsies, mezgliem jāraisās.
Stalts un baudkārs ir kapteinis Johansons, kādu mums rāda Kaspars Zvīgulis. Šķiet, ka tik iznesīgu viņu dara tieši uniforma, no kuras nekad nešķiras. Nav grūti iedomāties, ka Brīvības cīņās, kad mērķis bija brīva Latvija, šis karavīrs varēja daudzus aizraut sev līdzi un gūt pelnītu ievērību. Mierlaika dzīve pēc kara nesniedz gaidīto – spēles azarts un sievietes visapkārt, bet naudas kā nav, tā nav. Kaislā dejā savijas tikums un likums, reibst galva un – hop! – tu esi jau Druvānos, kur pagaidām priekšniecība liek mierā. Un ir savs biznesiņš, bet arī kāršu parādi, neiegūtas sievietes un neziņa, “kurā pusē es esmu”. Ar skaidrām līnijām Kaspars Zvīgulis iezīmē kapteiņa strupceļu.
Johansona sadarbības partneris ir bijušais cīņubiedrs, tagad mežsargs Juris Bogomols (lomā Edgars Samītis) – viņš nav bieži redzams filmā, bet labāk ar viņu netikties uz klusas meža takas.
Viņam ir izdeguša nama skatiens, nenodzīvotas dzīves un nolemtības pilns,
mežsargs ir iestidzis un sapinies, bet ārā netiek, rokas un kājas saistītas. Cik nav meitai Aijai solīts – tagad gan pēdējā reize, un tad viss, būsim brīvi! Bet tas nenotiks nekad.
Druvānu „sabiedrības krējuma” aizvēnī palicis pilsētas mērs Vīksna. Tik reizi, Latrus benzīntanka atklāšanā viņš ir priekšplānā, atbalstot pilsētas progresu, kas lielā mērā virzās, pateicoties franču uzņēmējam Garī. Bet patiešām dabisks un laimīgs Vīksnas kungs ir savā pienotavā. „Sieva grib, lai eju uz Rīgu par deputātu, viņai gribas izrādīties, kā jau sievišķim,” pilsētas mērs atzīst galvaspilsētas žurnālistam. Par mēra sievu (Jekaterina Silova) maz ko teikt, nav viņai filmā sarūpēta pienācīga vieta. Tik vien kā violeti puķainā kleita.
Trillerī var būt ievīta melodramatiska stīga, var nebūt. Tumšās robežas autoriem liekas, ka pietiek jau ar atmiņu un Marijas tēla nerimtīgo aktivizāciju – skaista, noslēpumaina, divdomīgi valdzinoša būtne, kas it kā saplūst ar tevi, bet paliek neieņemta. Varbūt maģisku to dara atmiņas? Tās pretizlūkošanas aģentam uzpeld laiku pa laikam – īpaši, kad ir grūti, sāpīgi, smagi, kad dzīvības stīga tūdaļ pārtrūks.
Tomēr, Baltajam vairākkārt satiekot mežsarga meitu Aiju, tiek radīts viegls mājiens uz varbūtēja romāna iespējamību. Filmas noslēguma daļā, kad liktenis abus savij negaidītu un neticamu notikumu virpulī, liekas, ka pati dzīve viņus satuvina... bet tā dzirkstele, kas vieno, nepārlec. Tomēr aktrises Santas Breikšas pievilcība ir nenoliedzama. Tur ir raksturs, griba, pārliecība, pašlepnums, un tas viss atbrīvotā miesā un dvēselē. Magnētisms. Gan jau radniecīgo pievilks.
Semantiski pārcilājot aktieru darbu, var likties, ka operatora radošais ieguldījums paliek nenovērtēts. Nebūt nē. Bez kameras jūtīgajiem portretējumiem, organiskās cilvēku un ainavas saplūsmes, bez izveicīgajiem manevriem interjeros, īpaši cīņu ainās, bez gaismu analītiskajām spēlēm filma būtu plakana kā tikko novākts galds, uz kura vēl tikai ēdienu smarža vējo. Un komponista Riharda Zaļupes ieguldījums ir tik organisks, ka manas ausis ir par biezu, lai spētu mūziku no attēla šķirt un pa gabaliņam drupināt. Viss ir vienots audums, kas arī bija jāpanāk.
Viss Druvānos ir gandrīz blakus – stacija, pasts, viesnīca, robežsargu postenis un arī pienotava (tikai dīvaini, ka mazpilsētā nav redzama baznīca, kas parasti atrodas pilsētiņas centrā). Neapšaubāmi, šajā kopumā mēs redzam kinopilsētas Cinevilla priekšrocības, kad visu var uzbūvēt tepat un “nekur nav jābrauc”. Tik pāris kadri Rīgas ielā, bet arī to var Cinevillā radīt. Titros lasām par lielo un prasmīgo dekorāciju būvētāju ansambli, pilsēta uzcelta mūsu acu priekšā. Bet vietumis reizēm kaut kā tomēr pietrūkst... Māksliniece Maija Jansone radījusi perfektas, laikmetam atbilstošas namu fasādes, reklāmas, ielmalas, bet man trūkst gaisa. Dažbrīd liekas, ka filmas personāži darbojas teātra dekorācijā, un aiz tās nav nekā cita, kā skatuves tumsa.
Zinām taču, ka arī klasiskajos vesternos ciemata iela ir tikai dekorācija ar krodziņu, viesnīcu, šerifa namu, bet gaisa tur netrūkst.
Andreja Ēķa komandai tomēr nav vienmēr izdevies dekorācijas pārvērst realitātē ar dzīvu elpu. Var jau būt, ka tas nemaz nav gribēts – spriedzi taču var radīt arī aiz uzzīmētām sienām. Bet var arī būt, ka ir kāda nianse, kas prasmīgo mākslinieku komandai un operatoram palikusi nepamanīta.
Nav šaubu, ka Cinevilla pati par sevi ir būtisks Latvijas kinematogrāfa tehnisko iespēju papildinājums. Savulaik, projektējot Rīgas kinostudiju, arī bija paredzētas iespējas ārskatu fasāžu un ielu izbūvēm Šmerļa mežā – līdzekļu taupīšanas nolūkā, jo arī padomju laikā kultūra nepiederēja pie dzīves prioritātēm (par privātu entuziastu ieguldījumu neviens tad i nesapņoja, un kur gan tādi varētu pēckara gados rasties). Ja pareizi atceros, tolaik kinopilsētiņas vietā tomēr uzbūvēja kopmītnes ēku, kur dzīvesvietu dabūja vairāki radošie kinodarbinieki.
Varu tikai apbrīnot Andreja Ēķa un kompānijas tālredzību un uzņēmību, pirms gadiem divdesmit Zemgales līdzenumā radot filmu uzņemšanai palīdzīgu celtņu kompleksu. Tas bija Rīgas sargu (2007) laiks, 21. gadsimta sākums, bet izlaušanās sākās, var teikt, jau ar Baigu vasaru (2000) – publika gāja uz patriotiskajām filmām, ko producents Andrejs Ēķis bija radījis kopā ar režisoru Aigaru Graubu, bet mēs, kritiķu kliķe, nīgri meklējām trūkumus un nepilnības, nenovērtējot jaunā laika iezīmes.
Desmitgadi vēlāk, 2016. gadā, Andrejs Ēķis pats kā režisors radīja Svingerus. Tie var patikt, var nepatikt, bet vai ir vēl kāds latviešu scenārijs, kas būtu nopirkts un filmēts vēl tik daudzās valstīs? Nevar noliegt, ka no šodien aktīvi strādājošajiem režisoriem Andrejs Ēķis ir, iespējams, radoši aktīvākais, daudzveidīgākais, neaprēķināmākais, turklāt kā producents veicinājis arī komerciāli veiksmīgu kino projektu attīstību.
Tagad viņš uzņēmis spiegu trilleri, kurā izmantojis elementus no vācu žurnālista Benharda Lameja tāda paša nosaukuma grāmatas, kas izdota Vācijā, Ludvigsburgā, 1948. gadā ar Pētera Upes vārdu. Kopumā ņemot, režisora debijai žanrā piemīt kanona ietvari, dažbrīd varbūt nedaudz burtiski (baronese Anna, bunkurs ar kontrabandas dzirām), nedaudz pārspīlēti (kapteinis Johansons), tomēr nepieciešamā spriedze vienmēr atkal atgriežas. Atzīšos, ka ar katru nākamo skatīšanās reizi filma patika labāk, tomēr arī nepilnības kļuva skaidrākas.
Kādā intervijā Andrejs Ēķis uz jautājumu, vai nedomā filmas stāstu ar šo jaudīgo varoni turpināt un veidot kino franšīzi (kā, piemēram, piecas filmas par aģentu Bornu / The Bourne Series (2002–2016) – atbildēja, ka par to domājot gan, tikai ne par turpinājumu, bet prīkvelu, kur rādītu Jāņa Baltā un Marijas romāna attīstību.
Tumšā robeža beidzas ar ieslodzīto apmaiņu uz Druvas tilta. Kā lai neatceras Stīvena Spīlberga Spiegu tiltu / Bridge of Spies (2015), kur padomju izlūku Rūdolfu Abelu apmaina pret PSRS notriektās ASV U-2 spiegu lidmašīnas pilotu Gariju Pauersu. Apmaiņa notiek uz Glinikas tilta Vācijā. Ābels saka: „Skaties, ja mani apskaus un sēdinās aizmugurē, tad viss kārtībā, ja nē...” Bet dienesta vietu atguvušais pretizlūkošanas virsnieks Jānis Baltais kopā ar mums var pārdomāt aģenta Lukova niknumā izkliegto: „Manai dzimtenei robežu nav. Viņi atnāks arī pēc jums!”
Andrejs Ēķis mūs ir brīdinājis.
