Rīgas starptautiskajā kinofestivālā (Riga IFF) galvenajam konkursam bija atlasīta lietuviešu filma “Kā šķirties kara laikā”. Šī lente jau apceļojusi ap diviem desmitiem kinofestivālu, saņēmusi režijas balvu Sandensas festivālā un izraudzīta par Lietuvas kandidāti “Oskara” nominācijai.
Lai gan par Krievijas pilna mēroga iebrukumu Ukrainā uzņemts milzums dokumentālo filmu, spēlfilmu stāstu par šo tēmu pagaidām ir ļoti maz – vismaz ārpus karā iesaistītajām valstīm. Pieņemts uzskatīt, ka šāda darba radīšanai nepieciešams notikušo pārdomāt un izanalizēt, bet to vislabāk darīt, kad pagājis zināms laiks. Taču karš turpinās jau gandrīz piecus gadus. Viss sen ir pārdomāts un izanalizēts. Kur tad ir filmas? To nav.
Režisora Andrjus Blaževiča darbs Kā šķirties kara laikā ir ārkārtīgi rets vēstījums par šo tēmu un, iespējams, pirmais detalizētais skatījums uz to, kā karš ietekmējis valstis, kas atrodas līdzās konfliktam. Šoreiz runa ir par Lietuvu, taču līdzīgi procesi norisinājās arī Igaunijā, Latvijā un Polijā.Filmā ģeopolitiskā realitāte savijas ar cilvēku attiecībām, bet nopietnā tēma – ar izsmalcinātu stilu un ironisku pasniegšanas veidu. Filmu skatīties ir viegli un pat jautri, taču pēcgarša paliek mazliet rūgta.
Filmas autors, kinorežisors un scenārists Andrjus Blaževičs ir viens no spilgtākajiem mūsdienu Lietuvas kino pārstāvjiem. Galvenā tēma, ko viņš pēta visās savās filmās – sociāli psiholoģiskās drāmās ar humora elementiem –, ir mīlestība un attiecības. No filmas filmā ceļo varoņi, vārdā Marija un Vītass. Tie nav vieni un tie paši cilvēki – katrā stāstā viņi ir citi, un mainās arī problēmas, ar kurām viņiem jāsastopas. Iepriekšējā filmā Skrējēja / Begike / Runner (2021) Marija meklēja pazudušo Vītasu. Jaunajā filmā Marija un Vītass ir laulāts pāris ar divpadsmit gadu stāžu, un viņu laulība piedzīvo graujošu krahu.
Abās filmās varoņus atveido tie paši aktieri – Žigimante Jeļena Jakštaite un Mariuss Repšis. Protams, daudziem režisoriem ir savi favorīti, taču galvenās lomas no filmas filmā uzticēt vieniem un tiem pašiem aktieriem gadās reti. “Man patiešām patīk strādāt ne tikai ar tiem pašiem aktieriem, bet arī ar tiem pašiem cilvēkiem kopumā. Es viņu klātbūtnē jūtos droši,” saka režisors. Tā ir viņa komforta zona.
Arī filmas Kā šķirties kara laikā varoņiem ir sava komforta zona. Lai gan viņu raksturi, sociālās lomas un profesionālie sasniegumi atšķiras, kopā viņiem ir ērti. Marija ir ambicioza top-menedžere lielā uzņēmumā. Viņa daudz strādā un gandrīz nemaz nav mājās, toties, pateicoties viņai, ģimene nepazīst materiālas grūtības. Vītass savulaik bija daudzsološs kinorežisors, taču jau sen neko nefilmē un tikai nemitīgi gatavojas rakstīt scenāriju. Ģimenes budžetā viņš naudu neienes, toties lieliski tiek galā ar mājas soli. Turklāt viņš ir brīnišķīgs tētis – tieši Vītass, nevis Marija, vakaros lasa meitai pasakas un māca viņai rīkoties ar adatu un diegu.
Normāls, mūsdienīgs ģimenes modelis. Daudzas feministes par tādu sapņo.
To, ka šī šķietami harmoniskā laulība jūk pa vīlēm, uzzinām jau vienā no pirmajām filmas ainām. Kamēr pāris sēž automašīnā un gaida, kad meitai beigsies mūzikas stunda, Marija paziņo Vītasam, ka viņu vairs nemīl un vēlas aiziet (precīzāk sakot, aiziet vajadzētu viņam – dzīvoklis taču pieder Marijai). Vēlāk uzzinām šāda lēmuma iemeslu – Marijai ir uzradies kāds cits. Bet vēl pēc brīža kļūst skaidrs, ka arī Vītass nav nekāds ideālais vīrs – jau sen viņš asākas izjūtas meklē ārpus mājas. Vārdu sakot, šīs ģimenes skapī skeletu netrūkst.
Tā kā jau filmas nosaukumā pieteikts karš, skatītājs ir gatavs tam, ka šīs laulības dzīves ainas agrāk vai vēlāk iekrāsosies dzeltenzilos toņos. Un tiešām – jau nākamajā rītā pēc attiecību skaidrošanas sākas Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā. Viss apgriežas kājām gaisā.
Vītass pārceļas pie vecākiem un aktīvi iesaistās brīvprātīgajā darbā. Turklāt viņu kā radošo aprindu pārstāvi iesaista pretkara akciju mākslā – Viļņas centrā notiek performanču akcija, kurā kaili cilvēki, nosmērējušies ar sarkanu krāsu, guļ uz zemes, attēlojot kara upurus. Vītasu intervē, viņu rāda televīzijā, un viņa personiskais statuss strauji ceļas. Karš viņam kļūst par sociālo liftu. Nu viņš vairs nav lūzeris, kāds vēl nesen šķita sievas acīs, bet gan spilgta radoša personība ar aktīvu politisko nostāju.
Tiesa, dzīvot viņam nav kur. Vecāki, pie kuriem Vītass pārcēlās pēc šķiršanās, nepārtraukti skatās Krievijas televīzijas kanālus – oficiāli Lietuvā tie ir bloķēti, taču satelītšķīvis jau nekur nav pazudis… Viena no smieklīgākajām filmas epizodēm ir brīdis, kad Vītass, uzkāpis uz kāpnēm, mēģina noraut no vecāku mājas sienas “to nolādēto šķīvi”, lai apturētu propagandas plūsmu.
Arī no vecākiem Vītasam nākas aiziet. Viņš guļ automašīnā un mazgājas upē. Draugu viņam nav, un pat prostitūta – sirsnīga ukrainiete no Harkivas, kuras pakalpojumus Vītass laiku pa laikam izmanto (kur viņš vispār ņem tam naudu?), – atsaka viņam naktsmājas. Uzkrāto stresu varonis izlādē, izsitot logus automašīnām ar Krievijas numuriem.
Tikmēr Marija aiziet no darba. Viņas morāles principi neļauj strādāt uzņēmumā, kuram ir liela filiāle Krievijā un kurš turpina pelnīt “asiņainu” naudu. Impulsīvi viņa uzņem savās mājās ukraiņu bēgļus – māti ar diviem pusaudžu vecuma dēliem. Ir patīkami justies cilvēkam ar augstiem morāles standartiem un būt spējīgai uz cēlu rīcību. Taču pamazām Marijā krājas aizkaitinājums. Jaunu darbu atrast neizdodas, mājas saimniecība aiziet pašplūsmā, vairs nav neviena, kas viņai gatavotu gardas un veselīgas maltītes, bet no ātrajām uzkodām nāk klāt liekie kilogrami. Jaunā mīlestība, kuras dēļ Marija šķīrās no Vītasa, izrādās ilūzija. Un vēl šie bēgļi… Protams, viņu ir žēl, taču zēni atsakās iet uz lietuviešu skolu (“mēs tur neko nesaprotam...”), nemazgā pašu izēstos traukus un visu dienu sēž mājās, bezjēdzīgi spēlējot datorspēles…
Par sāpīgākajām lietām Andrjus Blaževičs runā bez patosa, talkā ņemot glābjošu humoru. Režisors ļoti smalki pamana detaļas, kas labāk par jebkuriem vārdiem raksturo gan viņa varoņus, gan pašu laikmetu. Lūk, Vītass mazgā tualeti, klausoties Mālera mūziku – viņš taču ir estēts un melomāns… Lūk, viņš, strādādams par brīvprātīgo, komplektē humānās palīdzības pakas Ukrainas bēgļiem, bet darba beigās slepus paņem vienu paku sev. “Tā man pienākas par darbu,” viņš paskaidro meitai… Lūk, Marija ritina kara ziņu lenti, ar apetīti ēdot suši… bet te viņa ar draudzeni uzdzīvo diskotēkā, kur vakara vadītājs možā balsī aicina dejotājus ziedot Ukrainai.
Tās visas ir no dzīves noskatītas ainiņas, te nav nekā izdomāta. Režisoram ir asa acs un reta spēja palikt neitrālam vērotājam, neuzspiežot skatītājiem savus vērtējumus un ļaujot viņiem pašiem izdarīt secinājumus.
…Filmu par šķiršanos Andrjus Blaževičs gribējis uzņemt jau sen – savulaik arī pats piedzīvojis šo sāpīgo notikumu. Kad sākās Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, kino vairs nebija prātā: “Kara sākumā mēs visi bijām ļoti nobijušies, galvā bija tikai viena doma – mēs būsim nākamie. Kādu laiku biju kā paralizēts; zinu cilvēkus, kuriem bija panikas lēkmes. Viena no mūsu kolēģēm pārdeva savu māju, lai Krievijas uzbrukuma gadījumā varētu būt mobila un ātri pamest valsti.”
Taču pamazām dzīve atgriezās ierastajās sliedēs. Vērojot apkārtējo realitāti, režisors saprata – kara tēmu var organiski savīt ar ģimenes stāstu. Jau 2022. gada pavasarī bija gatava scenārija pirmā versija, pēc tam ilgi tika meklēts finansējums. Starp citu, Latvijā atbalstu projektam neizdevās saņemt; par projekta partneriem kļuva Luksemburga, Īrija un Čehija.
Filmēšana notika 2025. gadā.
“Godīgi sakot, es domāju, ka līdz filmas iznākšanai karš jau būs beidzies.
Taču tā nenotika. Turklāt spriedze ir tikai pieaugusi, tāpēc filma nav zaudējusi aktualitāti un visi tajā attēlotie notikumi joprojām tiek uztverti visai asi,” saka Blaževičs.
Par ko tad īsti ir šī filma, kāds ir tās vēstījums?
“Analizējot, kā Lietuvas sabiedrība mainījusies līdz ar kara sākumu, var pamanīt dažādus procesus,” saka režisors. “No vienas puses, bailes cilvēkus mobilizēja: viņi vāca milzīgus ziedojumus Ukrainai, strādāja par brīvprātīgajiem un atvēra savas mājas bēgļiem. Taču pamazām sabiedrība sašķēlās – acīmredzama kļuva plaisa starp paaudzēm un kultūras atšķirības ģimenēs. Vieni asi kritizēja uzņēmumus, kas turpina darījumus ar Krieviju, citi karā veidoja karjeru. Reiz, pastaigājoties pa Viļņu ar suni, ieraudzīju kāda liela uzņēmuma reklāmas plakātu, uz kura bija rakstīts: “Mēs atbalstām Ukrainu”. Būtībā šie cilvēki veidoja reklāmu, izmantojot karu. Tajā bija kaut kas liekulīgs; taču mani kā autoru šādi konflikti interesē tieši savu sarežģīto, neviennozīmīgo, pelēko zonu dēļ.”
Filmas noslēgumā Marija atgriežas darbā uzņēmumā, kas tā arī nav sarāvis saites ar Krieviju, – izrādās, kompromisu ar sirdsapziņu panākt nemaz nav tik grūti. Vītass atgriežas ģimenē, mājās atkal iestājas agrākais miers un kārtība. Pēdējā ainā visa ģimene sasēžas pie televizora ar popkorna spainīti, lai noskatītos kādu patīkamu vakara filmu, – īsta idille.
Tātad karš laulātos atkal savedis kopā? Happy end?
“Es tā nedomāju,” saka Andrjus Blaževičs. “Viena no svarīgākajām filmas tēmām man ir jautājums – ko cilvēks gatavs upurēt sava komforta labad? Manuprāt, šīs ģimenes krīze atspoguļo lielo Eiropas krīzi – nespēja dzīvot stresā un tieksme pēc personiskā komforta izrādās svarīgāka par to, kas notiek pasaulē. Varoņi atkal tiecas viens pie otra, jo tā ir ierastāk un ērtāk. Es nevēlos nevienu no viņiem nosodīt, taču man ir pilnīgi skaidrs, ka ilgi viņi kopā nepaliks”.
