Teodors Ķirsis (1942–2003), viens no Latvijas slavenākajiem alpīnistiem, atstāja apjomīgu privāto arhīvu, no kura izveidota režisora Viktora Budas dokumentālā filma “Ceļš nekad nebeidzas”.
Bingo. Situācija, kad uzkrīt lielais laimests, – cik bieži tāda gadās? Un pie kāda gala noved? Kad filmas autors, režisors Viktors Buda, preses seansā klusi smaidot atzīst, ka filmas sākums ir “maiss ar filmētiem materiāliem un Teodora Ķirša dienasgrāmatām, ko jaunākā meita Kārena nodeva mūsu rīcībā,” man viņa vietā noskrien tās skudriņas par Lielo Izdevību. Nezinu neko par materiālu daudzumu, kārtību, precizitāti, tehnisko stāvokli un citām specifiskām darba niansēm, bet zinu, ka atklājumu, emociju un līdzi dzīvošanas tur būs pārpārēm. Pār autoru nogāzīsies visīstākā informācijas un vizuālo tēlu lavīna – visvarenā daba, cilvēku raksturi, emocijas, nianses, pārsteigumi, negaidīti pagriezieni, kad “viss ir citādāk, nekā likās” vai – “tieši tā, kā biju domājis!” Autors piedzīvos atklāsmes apžilbumu un izmisumu vienlaikus, kad viss liekas svarīgs, skaists un interesants, tikai jāatrod pareizā taka, lai no materiāla baisi varenā šļūdoņa pats izkārpītos dzīvs un vēl saulītē izceltu stāstu, kas saprotams un aizkustinošs arī tiem, kam nav visa maisa. Kad virsotnes gaismā paliek tikai tas, ko autors izvēlas par svarīgāko.
Vārdu sakot, tas ir liels darbs, kas prasa to pašu, ko kalni, – līdzsvara izjūtu un virzīšanos uz konkrētu mērķi.
*****
Esmu skatītājs parastais, neko nezinu par bingo apstākļiem. Vai režisors ilgi lenca un uzstājīgi izprasīja? Pagadījās pareizā laikā un vietā? Bija tuvs draugs vai svešinieks? Varbūt attāls rads, pats kalnos kāpējs vai sensāciju mednieks ar labu ožu? Nezinu, un labi, ka tā. Varu skatīties bez paralēlām domām par darba tapšanas ķēķi. Man ir tikai filma, kas kairina jutekļus un liek dzīvot līdzi.
Vienīgi aktrise Ināra Slucka kā alpīnista sieva filmā ir tik godīga, lai pateiktu, ka kalni nav viņas stihija, nevelk, un viss – katram savs! Tikai ģimenes gaida mājās, visi citi ekrāna ļaudis ir kalnu varā kā likteņa tīklā. Es esmu tā, kas planējusi pa vidu – redzot kalnu mežonīgo, brutālo spēku un nespējot atteikt kāpšanas vilinājumam arī tad, kad retinātais gaiss pārcēlis jau teju narkotiskā reibumā uz izdzīvošanas robežas.
Kalni manā ceļā uzradās negaidīti un liktenīgi, ap tiem spietojošie cilvēki arīdzan. Varoņi? Vienmēr slavējami un apbrīnojami? Adrenalīna atkarīgie? Romantiķi? Atsaldēti slavas tīkotāji? Dieva izredzētie? Apjukušie? Ai, visādi! Kalni ir majestātiski un skaisti, bet cilvēkiem cilvēku daba. Arī kalnos viņi savu raksturu nevar novilkt kā lieku drēbju kārtu. Ja noved sevi līdz ekstremāliem apstākļiem, tad ārā izlien viss. Labais, sliktais, trauslais un pārcilvēciskais. Kalni uzliek citu provi. Jā, augstāku rūdījumu, bet... Tikai bez patosa un pjedestāliem, lūdzu! Arī citās dzīves jomās ir virsotnes, varoņi un cīņa ar sevi augstāku sasniegumu vārdā, tomēr... Alpīnisti riskē! Skaistais un bīstamais iet rokrokā. Viņi debesīm tuvojas tiešā, ne poētiski metaforiskā veidā. Viņi iet (gāja) arvien jaunas takas. Viņi sasniedz (sasniedza) joprojām neatklātas virsotnes. Viņi izaicina savu ķermeni un garu, viņi raisa apbrīnu, jo koķetēšana ar nāvi arī ir bauda – mītiem apaugusi un saldkaisla. Dižie alpīnisti cits pēc cita atzīst, ka tā ir atkarība. Cēla, labskanīga, skaisti ierāmējama, tomēr atkarība, kas dzen un izdzen. Tā brīvība, kas augstajos kalnos atrasta, kļūst par pātagu pašam sev.
Vārdu sakot – tie dižie nevar nekāpt, jo daļa no viņa paša jau dzīvo tur augšā. Vai tā ir Dieva labvēlība vai lamatas, tas katram ierakstīts savās likteņa līnijās.
*****
Viss, ko stāsta, raksta, izdzied, apdzejo, rāda uz ekrāna par kalniem un alpīnistiem, draud ar ieslīgšanu patētikā un banalitātē. Ir tik skaisti, ka pārāk skaisti, ir tik elpu aizraujoši, ka var palikt bez tās, ir tik vareni un augšup-ceļoši, ka jūsma var sapīties pati savos spārnos. Nē, šī filma notur līdzsvaru un kalnus noliek pie vietas ar paša Teodora Ķirša rindām: “Kalni nav cilvēka draugi. Tie ir paši par sevi. Mēs gan labprāt iemantotu sev tādu varenu draugu, tāpēc mācāmies kalnus iepazīt, pamazām, soli pa solītim. Un lielie draugi īpaši neiebilst, ļauj rast pie sevis kādu dīvainu piepildījumu, paši paliekot atturīgi, vienmēr ieturot distanci. Ar to jārēķinās, jācenšas iepazīt visas kaprīzes, garastāvokļa maiņas. Kur nelīdz pieredze un prātīgi apsvērumi, jāņem palīgā intuīcija. Mājās jāatstāj pašpārliecinātība, nevērība, neuzmanība. Tāda ir kalnu un cilvēka līdz galam neizprastā, vienpusīgā mīlestība. Laimīgs tas, kuram izdodas saglabāt delikāto līdzsvara stāvokli. Kalnu nevar ne pakļaut, ne uzvarēt, to var labākajā gadījumā pieradināt, tas stāv un stāvēs joprojām, kad mēs jau sen būsim aizgājuši kopā ar savu mīlestību.”[1]
Ģirta Krūmiņa balss delikāti ieskicē Teodora filozofiskās attiecības ar kalniem, kamēr daudzi aizkadra varoņi savos tekstos izspēlē filmas galvenā varoņa drāmu. Tāda, protams, ir un maniem laikabiedriem palikusi personiskās atmiņās, kamēr citiem – ikvienam Latvijas un pasaules skatītājam – tiek darīta nojaušama jau filmas sākumā. Teodors Ķirsis iet bojā 2003. gada 10. decembrī Jaunzēlandē, kopā ar meitu Eviju un diviem pieredzējušiem līdzbiedriem Ilmāru Bernānu un Aivaru Prošenkovu kāpjot Kuka kalnā – virsotnē, kas bija kā ķirsītis uz tortes. Visu citu kontinentu augstākās virsotnes jau bija sasniegtas, visi alpīnisma augstākie tituli nopelnīti, atzinība, rekordi un popularitāte vedināja dusēt uz lauriem. Tomēr nē, vēl vienu vajadzēja, jo katra virsotne ir atšķirīga, katra vilina ar savu sirēnas balsi.
Ir skaidrs – drāma būs, bet kāds ir žanrs?
Vai sāksies izmeklējošā žurnālistika? Vai viss stāsts virzīsies uz šīs traģēdijas izpēti? Sniegs kādu sensacionālu, iepriekš nezināmu izskaidrojumu? Vai arī kopīgi iesim vēsturiskās izziņas taku, virknējot Latvijas alpīnisma vēsturi un Teodora kalnu grupas augstākos sasniegumus? Vajag, arī to vajag, jo mums ir ar ko lepoties – “Latvijā nav lielu kalnu, bet ir lieli kalnos kāpēji”. Patriotisma nots fonā skan, taču nekļūst par galveno kamertoni – vismaz manai skatītāja sirdij ne. Uz ekrāna notiek kas vairāk, dziļāk un spēcīgāk. Kaut kas no antīkajiem mītiem, kam fonā spēlē simfoniskais orķestris.
*****
Mītam vajag varoni. Teodors Ķirsis ir pateicīgs tēls. Harizmātisks, avantūrisks, pozitīvs, mērķa labā gatavs darīt iespējamo un neiespējamo, cilvēcisks un heroisks reizē. Jā, arī ambiciozs, ar savām vājībām, sāncensības garu, neizprotamiem lēmumiem un vēl kādu skabargu acī, ko var atrast ikvienam dzīvam cilvēkam. Vitāls un ar ekrāna šarmu, turklāt kalnu ekspedīcijās un personiskajā dzīvē safilmēts atliku likām – kopš mazotnes. Bingo!
Mītam vajag skatuvi, un kas var būt labāks amfiteātris kā pasaules skaistākie kalni? Filmējumu kvalitāte pat retro stilistikā sniedz teju fizisku klātbūtnes efektu, neļauj atslābt uzmanībai, nemitīgi dod vēstījuma dubulto slāni. Cilvēki runā, burtiņi skaidro, bet kalni to visu savelk kopā kā monumentāla mūžības kulise. Viņi ir un gaida nākamos spēlētājus, kas viņu priekšā atkal ir tikai augstāku spēku dzenātas skudriņas, kuras nez kāpēc rāpjas uz augšu tur, kur visgrūtāk.
Bet, lai ķeblis būtu stabils, vienmēr vajag trešo kāju, un filma nav izņēmums. Vajag vēl vienu dimensiju, kas satur kopā pasaules virsotnes, varoņa pūliņus, viņa ceļu uz priekšu, uz kritienu un nemirstību, ar kādu tiek apbalvoti antīko traģēdiju varoņi. Vajag kādu vielu, kas visu sasien kopā un padara par veselumu. Patiesībā šī dimensija jau ir iekodēta filmas nosaukumā, jo “ceļš, kas nebeidzas” ir tieši Laiks. Laika tecējums. Laika plūdums. Laikmets. Laika, laikmeta liecības, kas šajā stāstā aptver daudz plašāku amplitūdu, nekā sākumā liekas.
2003. gads, kad beidzas filmas notikumi, nu jau ir cits laikmets ar citu alpīnisma modeli, bet tas atvēziens, ko Teodors Ķirsis piedzīvojis savās kalnos kāpšanas gaitās vispirms Padomju Savienībā, tad Latvijas neatkarības rītausmā un patiesi brīvā pasaulē, kur visas robežas vaļā, ir neatkārtojami ietilpīgs. Ar visām maiņām, jukām, kārpīšanos, intrigām, izrāvieniem, “Latvijas vārdu pasaulē”, ar visu, kas bija intensīvs un īsts. Ciniski tā teikt, bet Ķirsis ietrāpīja pareizajā laikā, kad alpīnistu sasniegumi bija atkarīgi tikai no pašu spēkiem un varēšanas, nevis virsotnes tika pārdotas katram, kam saniezējies tur pabūt.
*****
Tas arī mani paņēma līdzpārdzīvojuma varā. Šī laikmeta puzle, kad Padomju Savienība brūk pa visām vīlēm, bet Ķirsis ar biedriem vēl šturmē PSRS augstākās virsotnes Pamirā un kļūst par “sniega leopardiem”. Tad paveras brīvestības slūžas un nu jāsāk pasaules virsotnēs vilkt sarkabaltsarkanos karogus. Motivācija spēcīga, notikumu turbulence kā centrifūgā, robežas vaļā, nu tik uz priekšu! Ne gluži pastalās, bet naudu vajag. Sponsori, politiķi, toreizējie ministri, biznesmeņi un citi varenie, prezidents Ulmanis un citi naudas maki, katrs savu interešu vārdā ko ziedo, piesaista, izpalīdz, gādā, klapato. Tauta seko līdzi un gavilē. Kāds tiek atstumts, kāds izcelts pārlieku, vēl kādam zemāk jāpaklanās, jāiztop, jāiesaistās reklāmās un kampaņās. Kāds cits pats metas avantūrā un traucas līdzi uz kalniem, kur tolaik vēl cilvēku tik ļoti nepasargā tehnoloģiju un komercijas spilvens...
Tas ir laiks, kad neviens latvietis vēl Everestā nav uzkāpis un kādam jābūt pirmajam. Laimīgā loze tiek Teodoram Ķirsim un Imantam Zaulam, viņi ir varoņi, kurus sumina un urravo, viņus apbalvo, intervē, cildina, apbrīno un apskauž. To taču nevar tā pārtraukt vienā brīdī! Vajag vēl. Un tad jau rodas sāncenši, kas vienlaikus cenšas sasniegt septiņu kontinentu augstākās virsotnes, ir apzināta vai neapzināta sacensība, ir jauni kalni un izaicinājumi, kas kļuvuši par dzīves asinsriti. Žurnālistiem ir ēsma, tāpēc tik daudz laikmeta kolorīta filmā tiek no dažādu televīziju arhīviem. Skaties un redzi – cits laikmets! Tepat aiz stūra, bet jau neatgriezeniski zaudēts dzīves ritējums bez nospiedošās tehnoloģiju klātbūtnes un cita veida attiecībās ar dzīvi.
Rezignāciju par šo izmaiņu filmas izskaņā pauž uzņēmējs Juris Ulmanis, kas no uzrunāta sponsora kļuva par kvēlu alpīnistu un Ķirša ekspedīciju dalībnieku. Viņš uzsver, cik ļoti ir mainījusies pasaule, tostarp alpīnisms, un ar savu pieredzi ārpus filmas nu rāda, ka šobrīd būt zemessardzē, iespējams, ir svarīgāk nekā meklēt personiskas uzvaras kalnos... Hmm, vai tā bija didaktika no manas puses? Centiens norādīt vienīgo pareizo rīcības modeli? Nē, nebaidieties – didaktikas filmā nav un autors nevienu taisnību acīs nebaksta. Nesaka nedz – būs jums kalnos iet, lai par īstu varoni taptu, nedz – pasarg, Dievs, ļaujiet virsotnēm iztikt bez jums...
Filma ir par Laikmetu, Ceļu un Kalniem, kas Mūžībai rada. Par izvēlēm, ko izdara cilvēks pats un kas pār viņu nāk no Augšas. Par līdzsvaru un uzdrošināšanos, par indivīdu un sabiedrību, par to netveramo brīvības un laimes sajūtu, ko kalnos atrod tie, kas meklē pa īstam. Jautājums – vai tā dēļ cilvēkam ir jāriskē ar dzīvību –, ir atbildams tikai viņam pašam.
******
Intriģējoši, ka filma ir pavisam neatkarīgs produkts – nedz varenas studijas pavēnis, nedz valsts kino naudas ieguldījums to nav barojis. Šķiet, ka Viktors Buda filmu veidojis ar Providences atbalstu un Lielo Izdevību veiksmīgi izmantojis delikāta līdzsvara robežās.
Papildus bonuss filmai ir Teodora Ķirša grāmatas. 7000 un vairāk izdota 1993. gadā apgādā Jāņa Sēta, teksts ir aizraujošs, asprātīgs, ievelkošs – izcila lasāmviela piedzīvojumu žanra cienītājiem, taču arī vizuālais tēls neliek vilties. Fotogrāfijas, kas augstajos kalnos tapušas ar smagu fotoaparātu un filmiņām, šķiet ieguvušas citu vērtības provi. Tāpat kā katrs solis tolaik, kad MI nediktēja, ko darīt.
Par “Sniega leopardiem” Teodrs Ķirsis, Ilmārs Bernāns, Imants Zauls un Pēteris Kūlis kļuva 1991. gadā. “Bet iesākās šī epopeja 1985. gadā ar Latvijas Kalnu tūristu grupas biklo mēģinājumu pievārēt pirmo, visvienkāršāko septiņtūkstošnieku. Bikls tas bija ne tik daudz sportiska rezultāta ziņā, cik psiholoģiski. Tam par pamatu, kaut arī jau apnicis visos grēkos to vainot, bija padomju valsts radītā, centralizēti vadītā un kontrolētā kalnos kāpšanas sistēma. Lielās proletariāta valsts rītausmā, proletkulta ietvaros vajadzēja attīstīt tūrismu jaunās valdošās šķiras izpratnē un piemērot to atpūtas vajadzībām. Pamazām visus ceļot gribētājus sadalīja vairāk vai mazāk stingri noteiktās grupās pēc to interešu sfērām. Protams, parādījās atbilstošas instrukcijas un norādījumi dažādu pasākumu rīkošanas reglamentācijai. Vēlāk no vienas šādas grupas kalnu tūristiem kā atsevišķs sporta veids tika izdalīts alpīnisms. Reizē ar to pakāpeniski arvien stingrāk tika norobežotas šo kalnos kāpēju darbības jomas.”
Birokrātija traucēja, bet latviešu kalnu karavāna gāja tik uz priekšu. 1985. gadā pieredze un pašpārliecinātība bija sasniegusi kritisko masu – kāpēji bija gatavi vislielākajam izaicinājumam, kāds iespējams PSRS robežās. “Cīņa ar sevi par milzeņu labvēlību varēja sākties. Bija nobriedis lielo virsotņu laiks. Tā nu ir iznācis, ka turpmākajā stāstījumā visai bieži parādīsies ar komunisma ideāliem un elkiem saistīti nosaukumi – ļaunuma impērijas ziedu laikos savu murgaino ideju popularizēšanai vadošā birokrātija centās izmantot visu pievilcīgo un neikdienišķo. Tāds liktenis nepagāja secen arī daudzām augstākajām un skaistākajām virsotnēm. Bet ne jau kalni te vainīgi, ne arī cilvēki, kas tajos kāpj”.
Lūk, Laika amplitūdas tālais gals, kas Teodora Ķirša darbību Latvijas alpīnismā ļauj dēvēt par leģendāru. Kurš padomju kalnu tūrists prastās kedās ar brezenta mugursomu uzdrīkstētos sapņot par visas pasaules augstākajām virsotnēm, turklāt ar “buržuāziskās” Latvijas karogu rokās? Taču tā notika, un par to teju divu stundu garumā liecina dokumentālā filma Ceļš, kas nebeidzas.
