„Pa asmeni skrejošais 2049 / Blade Runner 2049” ir pēdējā laika labākā filma starp kosmiskās nākotnes vīziju žanra konkurentiem, tomēr klusībā urda gandrīz zaimojošs jautājums – varbūt sīkvelu filmām labāk dažreiz nekaunīgi pretendēt uz ģenialitāti un skaļi izgāzties, nekā vienkārši labi tikt galā ar uzdevumu, nodrošinot kases ienākumus? Abi "Skrejošie" (1982 un 2017) ir viena īpatnēja laika mašīna, ceļojums nākotnē un pagātnē vienlaikus – tādā kā mākslīgi novecinātā nākotnē ar atdzīvinātiem pagātnes rēgiem.
Trīsdesmit piecus gadus senā pagātnē, 1982. gadā, pašpārliecinātais britu vizionārs Ridlijs Skots (Ridley Scott), zinātniskās fantastikas un vēsturisku kases grāvēju lielmeistars, radīja filmu, kas apsteidza savu laiku un kļuva par žanra etalonu. Pa asmeni skrejošais / Blade Runner – filma ar sarežģītu tapšanas vēsturi, vairākām gala montāžas versijām, kases zaudējumiem un tālaika kritiķu pretrunīgajiem vērtējumiem –, pateicoties laika un likteņa labvēlībai (tai skaitā kasešu un DVD ēras sākumam), kļuva par klasisku un stilistiski nevainojamu kino eksponātu ar uzticīgu fanu armiju. Vai ir daudz filmu, kurām būtu veltīta trīsarpus stundu gara dokumentālā lente ar skrupulozu pētījumu par katru aspektu filmas uzņemšanā?!
Sīkvelu klupšanas akmeņi
Kinovēstures gaitā šādu nozīmīgu filmu turpinājumiem lielākoties ir bijusi sekundāra nozīme, biežāk tos piemeklējis neveiksmīgu sīkvelu lāsts, bet izdevušos kinostāstus, kuri varbūt pat pārspēj oriģinālu, var uzskaitīt vien uz abu roku pirkstiem. Ikkatra sīkvela liktenī ierakstīta neizbēgama salīdzināšana ar oriģinālu un attiecīgo ekspektāciju komplekts, ko pārvarēt šķiet neiespējami gan jaunā darba režisoram, gan skatītājam – ja nu vienīgi pirmais (tas režisors) kļūs par ekstra-talantīgu, nekaunīgu un agresīvu dekonstruētāju, apgriežot visu kājām gaisā. Blade Runner komplekta gadījumā uzdevumu vienlaikus atvieglina un apgrūtina fakts, ka otrās filmas producents ir oriģinālā tehno-nuāra šedevra radītājs – pats Ridlijs Skots. Ziņkārīgiem un nepacietīgiem skatītājiem par laimi, pirmās filmas režisora versijas atvērtais fināls atstāja telpu interpretācijai un vairāk nekā pateicīgu augsni stāsta turpinājumam.
Zelta biļeti sīkvela uzņemšanai laimēja kanādiešu režisors Denī Vilnēvs (Denis Villeneuve). Rezultātā šī gada gaidītākā pirmizrāde Pa asmeni skrejošais 2049 / Blade Runner 2049 atstāj divējādu iespaidu. Būdama neapšaubāmi grandioza vizuāla atrakcija, piesātināta ar filozofisku vēstījumu un aktuālu mūsdienu cilvēces problēmu preparēšanu, jaunā filma brīžiem uzlabo pirmā Skrejošā nepilnības, bet citviet zaudē, turklāt pati sev.
Abas filmas atšķir arī uzstādījums. Pirmajam Skrejošajam bija jāpārvar neskaitāmas grūtības, tas sākotnēji tika radīts ar mērķi izcelt viena spoža mākslinieka bezkompromisa vīziju, nevis pēkšņi kļūt par zinātniskas fantastikas ekranizāciju pionieri vai pārspēt popularitātē Zvaigžņu karus. Otrais Skrejošais jau no paša sīkvela idejas sākuma tika veidots ar pārliecinošu, kino izteiksmes līdzekļos ietērptu, bet bažīgi drebošu domu – nebūt sliktākam.
No salīdzināšanas neizbēgt, taču par labu Vilnēva filmai (ja neskaita virkni elegantu kinematogrāfisku paņēmienu) liecina īpatnēja mijiedarbība, “saruna” ar oriģinālo Skrējēju un tā radītāju Skotu, ko mēs šajā gandrīz trīs stundu garajā ceļojumā uz nākotnes Losandželosu pamanām ik uz soļa. Vesela virkne Vilnēva cieņas apliecinājumu pirmajai filmai, citāts uz citāta, atsauces un parafrāzes, sakāpināta uzmanība pret priekšmetiskām detaļām – tas viss var patikt vai nogurdināt, bet tiem, kas nav redzējuši pirmo filmu, liegs krietnu daļu baudas, lauzot prātu un atšifrējot kopsakarības. Abi Skrejošie ir viena īpatnēja laika mašīna, ceļojums nākotnē un pagātnē vienlaikus – tādā kā mākslīgi novecinātā nākotnē ar atdzīvinātiem pagātnes rēgiem.
Stāsta līkločos
Visa pamatu pamats ir Filipa K.Dika (Philip K. Dick) 1968. gada zinātniskās fantastikas romāns Vai androīdi sapņo par elektriskām aitām? /Do Androids Dream of Electric Sheep?. Pirmās filmas darbība risinās 2019 (!) gadā, kad cilvēki ir iemācījušies radīt sev līdzīgus tā sauktos replikantus – cilvēku kopijas, kas atšķiras ar izturību, bet kalpo nesalīdzināmi īsāku laiku, nekā tiem pašiem gribētos; viņus izmanto kā algotu darba vai kara spēku visā galaktikā. Kad daži dzīvā spēka pārstāvji sadumpojas, tos iznīcināt sūta detektīvu Dekardu (Harisons Fords), kurš iemīlas daiļā replikantē Reičelā (Šona Janga / Sean Young), bet savu uzdevumu izpilda.
Trīsdesmit gadus vēlāk, kad notiek darbība filmā Blade Runner 2049, advancētāki un paklausīgāki replikanti kļūst par galveno darbaspēku, tie ir miermīlīgi un droši, ar implantētām cilvēku atmiņām un emocijām, viņi apzinās savu likteni un mierīgi cieš no cilvēku pazemojumiem. Replikants K. jeb KD9-3.7 (Raiens Goslings) ir policists, kurš, tāpat kā savulaik Dekards, ir spiests vajāt un iznīcināt savus jau nederīgos sugas brāļus, bet, saņemot kārtējo uzdevumu, viņš tiešā nozīmē atrok pagātnes pēdas, kas ne vien ved pie Dekarda un Reičelas pazušanas, bet arī draud iznīcināt starpgalaktisko lietu kārtību.
Filmas sižets, precīzāk – stāsta galvenais saistošais virzītājspēks, kurā balstīta scenāriski kvalitatīvā Skrejošā otrā daļa, tika sargāts no iespējamiem spoileriem gluži kā kosmiska mēroga noslēpums.
Būtībā tas izrādījās vienkāršs un paredzams, “vecāku-bērnu” shēmā ietērpts un atbilstoši žanra prasībām episki uzpūsts moments, taču, pateicoties smalki izstrādātiem tēlu raksturu un rīcību tīkliem, nesteidzīgiem daudznozīmīgiem naratīva pieturas punktiem un vairākām stāsta attīstības kulminācijām, tieši scenārija viengabalainība pieder pie panākuma atslēgām. Tā, iespējams, trūka Skota versijai, tāpat kā Dekarda rakstura pārliecības, bet viengabalaina un artistiska kinovaloda šīs nepilnības maskēja.
Scenārists Hemptons Fetčers (Hampton Fetchers), kurš strādāja arī pie pirmās filmas, loģiski un pārliecinoši attīstījis jaunu stāstu, turklāt beigās atvēlējis (varbūt ne visai vēlamu) vietu vēl viena komerciāla turpinājuma radīšanai. Atšķirība abu filmu naratīva struktūrās ir radikāla – pretstatā pirmā Skrejošā plakanajam darbības plānam, jaunajā filmā darbība attīstās soli pa solim, aizklīstot mistērijas labirintos, patīkami maldinot skatītājus un mainot trajektorijas, nuāra garā drūmi un nesteidzīgi klejojot līdz galam neizteiktās detaļās.
Jaunā vecā pasaule
Vilnēva filmu atšķir tieši stāsta kontrole un kvalitāte, pamatota loģika, viņš turpina Skota iesākto polemiku par nākotnes cilvēces konfliktiem un atklāj jaunas filozofiskas šķautnes. Skota gadījumā avanscēnā tika izvirzīta konstruēta nākotnes pasaule, pilsētas arhitektonika un tās mākslinieciskais dizains, maksimāli pārdomātas katra dekoratīvā elementa detaļas – no Reičelas lūpu spīduma un magnētiskās gaitas līdz ikoniskiem ūdens atspulgiem Tyrell kompānijas ofisā, kas līdzīgs zikurāta templim, un flīzēm Dekarda dzīvoklī, kas veidots Frenka Loida Raita stilā. Tumsa, neons, nekontrolējamās cilvēku masas, nerimstošs lietus, pārsātināti kadri, aziātisks kolorīts kopā ar stilizētu panka un retro nuāra sakausējumu.Pilsēta kā lēnām trūdošs organisms, multilingvistiski cilvēki un replikanti – globalizācijas patoss, dabas lēnā nāve un šaubīga industriālā uzvara.
Minimāli izmantojot datorgrafiku, Skrejošā pasaules konstrukcijā bija ieguldīti labāko mākslinieku talanti, katra kadra kompozicionālā un stilistiskā nevainojamība joprojām aizrauj elpu. Un arī šodien, runājot par Skrejošo 2049, apzināti vai ne, bet lielākā daļa teiktā attiecas uz filmu, ar ko viss sācies.
Lai nu kā, Vilnēvs cenšas turēt sitienu, un viņa stilistiskie jaunievedumi arī ir paredzami efektīgi. Bilde ir nevainojama. Operators Rodžers Dīkinss zīmē perfektas, gan statiski gleznieciskas, gan dinamiskas kompozīcijas ar pārsteidzošām gaismām, kur klejojošais Goslings ar savām nevainojami skumjajām acīm (aktiera izskata dabīgais štamps šeit tieši iederas) izmisīgi cenšas rast patiesību.
Darbības vide nemitīgi mainās, ģeogrāfiskās robežas tiek dramaturģiski izdevīgi paplašinātas. Skota filmas vizuālā poētika aprobežojās ar pilsētas tumsu un lietu, Vilnēvs iziet ārpus šīs scenogrāfijas. Lietus, tumsas un gaismēnu spēles ir kā firmas zīme – tie, protams, nekur nepazūd, bet vidi kontrastējot nomaina arī auksta dienas gaisma, izkaltušas dabas lauku plašumi vai rūsējošas tehno-izgāztuves lauka robustums, stihiskas ūdens kvantitātes, visbeidzot monumentāls un sirreāls smilšu oranžais tonis kaimiņu Lasvegasas tuksnesī ar gigantiskām erotiskām statujām priekšplānā. Pēdējai epizodei operators iedvesmojies no realitātes – līdzīgi izskatījies smilšu vētras ieskauts Sidnejas operas nams Austrālijā.
Pateicoties šādām eksterjeru ainām, filmā ir vairāk gaisa, vairāk atturīga skaistuma un mazāk klaustrofobiska pārmērīguma. Noskaņa un attēla poētika (bez Tarkovska ietekmes šodien iztiek retais režisors, un Vilnēvs nav izņēmums) apliecina saturisku faktu – pirmā Skrejošā fabula ierobežojās ar Dekarda un četru replikantu iznīcināšanu, bet Skrejošais 2049 iziet no šiem nosacītajiem rāmjiem un provocē diskusiju ar plašāku kontekstu.
Neona gaismas efekti ir krāšņi un hiperbolizēti, tie estētiski satur kopā kiber-nuāra atmosfēras noskaņu un stilistiski sabalsojas ne tikai ar Skota filmu, bet arī ar Goslinga iepriekšējo vientuļnieku portretējumu filmās Drive (2011) un Only God Forgives (2013), kuru režisors ir kaislīgākais neona pielūdzējs, dāņu jaunais sliktais zēns Nikolass Vindings Refns.
Galvenā varoņa K. uzticamā pavadone un mākslīgais mīlas objekts – bīstamā mājsaimniece-fantāzija Džoja (Ana de Armas) – ir vien hologramma, kas precīzi izpilda pat neverbālas saimnieka vēlmes, izklausās un uzvedas ticamāk un labāk nekā īsta, tomēr ir tikai auksts sērijveida izgudrojums, kas majestātiski vilina no milzīgas 3D neona reklāmas. Nebūt ne pirmais šāda veida kiber-mīlas stāsts (nesen tāds apdziedāts filmā Her, 2013), tomēr aizkustinošs atgādinājums par replikantu spējām emocionāli līdzpārdzīvot un just līdzīgi, ja ne patiesāk par pašiem cilvēkiem.
Varbūt labāk skaļi izgāzties?
Darbības vides vizuālie kontrasti stāstam nāk par labu, savukārt otrā plāna varoņu un antagonistu dažādības pretspēle atstāj sadrumstalotu iespaidu. Goslinga boss – klišejiski skarbā Madāma (Robin Wright), neredzīgais neo-kapitālisma Dievs – jaunais replikantu Tēvs Voless (Jared Leto) un viņam uzticamā, bālā un biedējošā ļaundare Lava (Sylvia Hoeks) – katram ir savs īpašais uznāciens.
Tomēr svarīgākais ir tas, ka Vilnēvs piedāvā jaunu varoni, un tas sīkvela vēstījumā iederas ideāli. Dekards savulaik patiesībā nebija nekāds klasiskais varonis, arī filmēšanas laukumā apmulsušais un nogurdinātais Harisons Fords šo tēlu par tādu neveidoja, viņš tikai mazliet nevīžīgi rāpoja pa sienām, lauza pirkstus, tika glābts vai galvenā ļaundara apžēlots.
Turpretī Raiena Goslinga K. ir “cilvēciskāks par pašu cilvēku” – replikants ar humānu kodolu, stalts vientuļnieks, kurš pats vada izmeklēšanu, pieņem lēmumus un episki ziedojas, humānu instinktu vadīts. Īsts varonis pēc psiho-fiziskās uzvedības, izskata un emocionālās iesaistes.
Skota filmas mācību grāmatu Vilnēvs ir līdz pēdējai lapai izstudējis “uz teicami”, atdzīvinot skatītāju atmiņā ģeniālu mākslas darbu, pateicoties ambiciozam sīkvela žestam. Bet kas no tā izriet?
Prakse rāda, ka skolas laika teicamnieki vēlāk dzīvē bieži vien zaudē rūdītiem huligāniem.
Denī Vilnēvs, vismaz pagaidām, uzstājas paklausīga mācekļa lomā, ar stabilu attīstības potenciālu un kvalitatīvu kino rīku arsenālu, bet augstākās atzīmes nopelnīšanai trūkst spilgtas, bezkompromisa autorības. Viņa kontā ir komerciāli veiksmīgi un atzīti, zvaigžņotu aktieru sastāvu izrotāti projekti (Prisoners (2013), Sicario (2015), Arrival (2016)), kam tagad pieskaitāma arī šī filma. Tomēr klusībā urda gandrīz zaimojošs jautājums – varbūt sīkvelu filmām labāk dažreiz nekaunīgi pretendēt uz ģenialitāti un skaļi izgāzties, nekā vienkārši labi tikt galā ar uzdevumu, nodrošinot kases ienākumus? Kaut gan – vai mūsdienās šajā asa sižeta zinātniskās fantastikas laukā autorkino piegājiens vispār ir adekvāts un iespējams? Pa asmeni skrejošais 2049 ir pēdējā laika labākā filma starp kosmiskās nākotnes vīziju žanra konkurentiem. Lieliska, tomēr replika, skaļa un spraiga, tomēr atbalss.