Vai filma „Manni” ir stāsts par apsēstību, mākslīgo intelektu un nākotnes pasaules draudiem? Vai par „tehnoloģisko paranoju”, dubulto dzīvi un to, ka „visas vēlmes ir ilūzijas”?
Daces Pūces režisētā Indijas un Latvijas kopprodukcija Manni / Manny tiek pieteikta kā psiholoģisks zinātniskās fantastikas trilleris, kas pilnībā filmēts Latvijā un var lepoties ar internacionālu aktieru sastāvu. Galvenajās lomās redzami Sonala Segala (Indija), viņa arī scenārija autore, un pašmāju aktieri – Dārta Daneviča, Jurijs Djakonovs un Marta Grase. Segalas atveidotā Maija ierodas Latvijā, lai rakstītu grāmatu. Daces (Marta Grase) plašā vasaras māja pie ūdens ir kā radīta tam, lai koncentrētos rakstu darbiem. Kamēr Dace dodas romantiskā braucienā uz Parīzi, Maija izdzīvo attiecību daudzstūri starp savas dzīves un grāmatas varoņiem, kā arī privāto asistentu, mākslīgā intelekta sasniegumu – Manni (Lielbritānijas aktiera Tonija Hokinsa balss).
Raidījumā Rīta Panorāma režisore, aicināta izvērst filmas stāstu, atkārto filmas publicitātes materiālos lasāmo Manni virstēmu – “Ko darīt, ja tavs telefons kļūst apsēsts ar tevi?” Apsēstība ir karsts pīrādziņš kinomākslā – sākot no klasikas (piemēram, filmu sērija Sātana izdzinējs / Exorcist kopš 1977) līdz pat vismarginālākajiem B-kino pakšiem. Tomēr oponēšu filmas veidotājiem, apgalvojot, ka Manni nav stāsts par apsēstību. Jā, tas ir zinātniskās fantastikas trilleris, bet spriedzi šajā filmā veido nevis apsēstība (iracionāls, pirmatnējs prāta stāvoklis), bet gan nobīde ierastajā tehnoloģijas un cilvēka spēku samēru līknē. „Mēs nesaprotam, kā darbojas mūsu mobilie tālruņi un klēpjdatori... bet šķiet, ka šīs lietas par mums saprot daudz. Tātad tas nav stāsts par mākslīgo intelektu, bet gan par tehnoloģiju paranoju,” kādā intervijā apgalvo filmas Ex Machina (2014) režisors Alekss Gārlands.
Zinātniskās fantastikas kino tēmu lokā androīdu, robotu vai vēlāk jau mākslīgā intelekta attiecības ar cilvēku izskatāmas kā viens no pamata naratīviem jau kopš agrīna 20. gadsimta – atceramies kaut vai Frica Langa Metropoli / Metropolis (1927). Tehnokrātiskās zinātniskās fantastikas uzplaukuma laikā – sešdesmito gadu izskaņā un septiņdesmitajos –, kulta filmas Kosmosa odiseja / 2001: A Space Odyssey (1968), Pilota Pirksa tests / Test pilota Pirxa (1979) un citas fokusējās uz tehnoloģiju iespējamo pārspēku kā ļaunuma ideju, piedēvējot tām dēmoniskas īpašības. Vēlāk, jau mākslīgā intelekta laikmetā, cilvēka un tehnoloģiju mijiedarbībā parādās neviennozīmīgāku emociju līknes. Filmas Ex- Machina, Viņa / Her (2013), arī nupat rudenī Gētes institūta rīkotajā Antidistopijas kongresā izrādītā The Trouble With Being Born (2020) mūs iepazīstina ar androīdu / tehnoloģiju, kam ir noteikts dzimums un līdz ar to arī iespēja atbilstoši komunicēt ar savu radītāju vai saimnieku, ievērojot dzimumu lomas; tā zinātniskajā fantastikā ievijas melodrāmas nots. 2017. gadā arī Latvijas kino tika pie sava AI (artificial intelligence) mīlas stāsta Staņislava Tokalova filmā Tas, ko viņi neredz. Interesanti, ka slimā zinātnieka, viņa kopējas un mākslīgā intelekta, vārdā Anna, attiecību stāsts, līdzīgi kā filmā Manni, risinās vienā lokācijā, tātad viens no naratīva virzītājiem ir teritoriāls ierobežojums. Vēl viena paralēle ir nami, kuros notiek filmas pamatdarbība, – filmā Tas, ko viņi neredz redzama grezna ārpilsētas privātmāja, pat neliela muiža, Manni gadījumā tas ir laikmetīgās arhitektūras paraugs ar savu jahtu piestātni. Te gan jāatzīmē, ka Manni izskaņā kāda neliela epizode mazliet salauž priekšstatu par AI kā turīgā vidusslāņa dzīvesstila elementu.
Kultūrpētnieks Deniss Hanovs Antidistopijas kongresa rosinātā sarunā par zinātniskās fantastikas kino uzsver – “mums trūkst futūristisku ideju, jaunu futūristisko manifestu”. Un tas arī ir viens no lielākajiem filmas Manni mīnusiem – tās stāsts un vizuālais veidols mums nepiedāvā nekādu, pat ne mazāko pārsteiguma vai fantāzijas momentu.
Futūristiskam naratīvam un nākotnes tehnoloģiju estētikas risinājumam jāapsteidz savs laiks, jāpiedāvā kas inovatīvs vai vismaz asprātīgs, citādi draud neizbēgama vakardienas sajūta.
Maijas viesošanās galamērķa – plašās, askētiski iekārtotās privātmājas arhitektūrai piemīt kinematogrāfiska harizma, ko operators Gatis Grīnbergs ir pārliecinoši apguvis, tomēr pārējās vides, kurās norisinās filmas darbība, – klišejiskā naksnīgā šķērsiela pie kluba Ņujorkā, Parīzes ainiņas –, arī pati Manni vizualizācija (ugunīgais gredzens kā no šausmu filmas Aplis vai kā Saurona visuredzošā acs no Gredzenu pavēlnieka triloģijas) ir jau sen atskatīta pasaule. Uz tās fona tiek virspusēji skarta starprasu, homofobijas un jau minētās tehnoloģiskās paranojas problemātika. Dace Pūce ar savām filmām apņēmīgi vedina skatītājus iekļaujošākas sabiedrības virzienā, tomēr šī apņēmība izčākst plakātiskā līmenī. Latvijas kinomākslā tik reti skartās tēmas – transseksualitāte, homoseksuālisms, dažādu etnisko kopienu saskarsme, vardarbība ģimenē – rāmi aizpilda sev atvēlēto telpu scenārijā, tā arī neizpelnoties nozīmīgāku, izvērstāku psiholoģisko analīzi.
Filmas Manni aktieri ar uzdevumiem tiek galā cieņpilni, tomēr savu lomu ietvarā gan Dārta Daneviča, gan Jurijs Djakonovs tā arī nerod iespēju atbrīvoties no tiem klišejiskajiem tēliem, kādos redzam viņus gan filmās, gan seriālos. Savukārt Segalas Maijai ar valdzinoši melodisko balsi piemīt visa ekrāna enerģija, viņas cīņa ar it kā greizsirdības pārņemto telefona aplikāciju tiešām spēj uzkarsēt filmu līdz trillera dimensijai.
Deniss Hanovs uzsver, ka zinātniskajā fantastikā “totālas kontroles scenāriji bieži sabrūk, parādās it kā humānais, vājais. Vai tehnoloģiski neprognozējamais.” Maijas centieni atšifrēt Manni vājo punktu nevainagojas panākumiem, tātad atliek tehnoloģiski neprognozējamais, konkrētajā sižetiskajā rāmī bīstamais. Šeit mēs atgriežamies pie tehnoloģiju paranojas. Maijas tēls visai aši pārslēdzas uz ķīlnieku drāmas modu, un skatītājs ar vērā ņemamu interesi seko šai kaķa un peles spēlei. Tomēr elementi, ar kuriem tiek piparots sižets – Danēvičas varones hakeres spējas, Egona Dombrovska atveidotā bezpajumtnieka teatrālie skeči, mājas saimnieces Daces klišejiskās romantiskā ceļojuma dzīvās pastkartes – ievērojami samazina kopējo filmas tēla organiskumu un homogēniskumu. Atzinības vērta ir filmas montāža (Jurģis Ločmelis), arī operatora (Gatis Grīnbergs) un mākslinieces Katrīnas Kalniņas paveiktais, tāpēc kopskats ir gana elegants, lai filma izkarotu ceļu uz starptautiskajiem festivāliem (tiesa gan, ne gluži tiem, par kuriem visbiežāk naktīs sapņo filmdari).
Filmas pēcgarša ir neviennozīmīga. Ir labi pavadīta laika sajūta, jo lai nu ko, bet garlaikotību tās laikā nesajutīsiet. Tomēr, ņemot vērā Daces Pūces filmveides virzienu, ir skaidrs, ka jālūkojas pēc vēstījuma, mazāk vai vairāk didaktiska. Režisore Rīta Panorāmā stāsta: “Tas ir stāsts par mākslīgo intelektu, kā viņš paņem savā varā cilvēku un izrīkojas, kā viņš grib. Galvenā varone ir atkarīga no šī despotiskā Manni.” Hanovs šādu cilvēkam pretnostatīto būtņu vai tehnoloģiju lomu zinātniskās fantastikas filmās skaidro kā moduli, kurā tiek fiksēta mūsu “attieksme pret citādo, vai tas ir tehnoloģiski citāds, vai tas ir citādais, kas bioloģiski mums līdzīgs, bet atrodas citā kopienā vai citā kultūrtelpā”. Attīstot šīs paralēles, tikpat labi iespējams iedomāties, kā telefona ekrānā mirgojošā Manni vietā saltajā ezermalas villā savus noteikumus diktētu Maijas ģimenes izvēlēts līgavainis, atbilstošs viņas etniskajai izcelsmei un sabiedriskajam statusam.
Tātad filma Manni ir iedomājama arī bez tehnoloģisko draudu eskalācijas – Maijas tēla lielākais iekšējais konflikts nav ar tiem saistīts. Viņa dzīvo dubultu dzīvi, slēpjot savu seksuālo orientāciju un savas mīļotās etnisko izcelsmi no ģimenes Indijā. Ne velti Manni cenšas izdzēst viņas atmiņu – Maijas identitāte ir filmas centrālā ass. Jauno atmiņu komplekts ir gana komisks – piedzimšana Latvijā, uzaugšana kā bārenei. Arī ceļojums uz Turaidas Rozes piemiņas vietu un šīs leģendas vārgā saistība ar filmas notikumiem, kam piemīt vien nacionālā kolorīta akcenta potenciāls, īsti nepārliecina.
Mirkli pēc kaislīgas nakts Maija saka Aleksam: “Mans vārds Maija tulkojams kā ilūzija. Hindu filozofijā ir teiciens – visas vēlmes ir ilūzijas (all desires are illusions).” Vienkāršojot varam teikt, ka šajā filmā visi – gan reāli, gan literāri personāži, gan mākslīgais intelekts – iekāro Maiju, bet viņa, iespējams, ir vien šo vēlmju projicēta ilūzija.
Hanovs redz zinātniskās fantastikas žanru kā “mēģinājumu radīt globālo, solidāro kopienu, kur būtņu līdzāspastāvēšana – vai tā būtu tehnoloģija vai citas bioloģiskas civilizācijas līdztekus cilvēkiem – var būt kā universālā, apgaismības tautu brālība vai kopiena, kas domā plašāk par savu mazo, nacionālo valsti.” Filmai Manni ir bijis viss potenciāls iekļauties šajā vizionārajā gultnē, bet pietrūkst plašāka, abstrahēta, idejās balstīta skatījuma uz AI jeb mākslīgā intelekta un cilvēka pretnostatījumu.
Manni spēju maksimums ir gluži cilvēcisks privātīpašnieciskums un despotisms,
kam, atsaucoties uz Pūces teikto, būtu mūs jābrīdina – neļauties atkarībai no tehnoloģijām. Vai šāds vienkāršots mākslīgā intelekta traktējums mani vedina uz pārdomām par iespējamo bīstamību? Ne visai.
Antidistopijas kongresa filmu cikla Nākotnes cilvēks – cilvēks nākotnē kurators, ievērojamais vācu kino kritiķis Georgs Zēslens programmas ievadā rakstīja: “Mēs vēlamies pārvarēt vienkāršoto duālismu starp utopiju un distopiju, netiecoties uz nesasniedzami perfektu utopiju, bet gan aktīvi pretojoties distopiskiem nākotnes naratīviem. Starp utopiju un distopiju atrodas antidistopija, sacelšanās pret necilvēcīgu un negatīvu nākotni.” Mūsdienu zinātniskās fantastikas naratīvi svārstās starp melanholisku gatavošanos nenovēršami distopiskajai nākotnei un izteiktu tehnoloģisko paranoju. Iztrūkst nākotnes vīziju, kurām piemistu vizionāri kūleņi un pārgalvīgas fantāzijas virāžas. Lietuvas kinoveidotāji sadarbībā ar Beļģiju nupat kā radījuši retu izņēmumu, filmu Vesper Seeds (tās pirmizrāde vēl gan tikai gaidāma), kas burtiski ilustrē Zēslena minēto sacelšanos pret necilvēcīgu un negatīvu nākotni. Iespaidīgā, Baltijas mērogā vēl nekad neredzētā specefektu departamenta radītajā fantasmagoriskajā realitātē Vespera, pavisam vēl jauna meitene, biosintēzes noslēpumos ir radusi atslēgu savas botānisku fantāziju estētikas caurstrāvotās pasaules daudzveidībai. Viņas atklājums sniedz cerību uz nākotni visai tai jaunajai pasaulei, ko viņa simbolizē. Un cerība uz nākotni ir kas tāds, kas mums šobrīd tik ļoti nepieciešams.