Pavisam svaigi ekrānos parādījies jauns televīzijas seriāls "Kolektīvs", ko varētu saukt par korporatīvo seriālu, jo tā galvenais sponsors ir XXVII Vispārējo latviešu Dziesmu un XVII Deju svētku lieldraugs LMT, ir arī rinda citu atbalstītāju. Par visas seriāla komandas patiesajiem nolūkiem rodas zināmas aizdomas, kam pierādījumi atrodami vismaz trijās no četrām sērijām.
Kaut kādā ziņā Kolektīva koncepcija atgādina gadus divdesmit veco BMW brendinga seriālu Hire, vai arī britu fantastikas horrora seriālu Black Mirror, tikai budžetiski pieticīgākā mērogā. Arī šeit katras sērijas saturs un radošā komanda ir citi, bet pieejas dažādību vieno kopējs fons – stāsti ir par un ap Dziesmu svētkiem un to dalībniekiem. Noskatoties pirmās četras no solītajām sērijām, rodas interesanta izjūtu gamma, bet, noskatoties katru sēriju vairāk nekā vienu reizi (kritiķa maizīte nav bez garoziņas), nonāku pie ļoti pozitīvas, ar seksu saistītas konspirācijas teorijas par seriāla radītāju vai pasūtītāju patiesajiem nodomiem – šķiet, vismaz trijās no četrām sērijām šie nodomi iekodēti gan dialogos, gan vizuāli.
Es zinu, ka tagad visiem gribas uzreiz lasīt par to seksu, taču, kā saka Eiropas labākajās beķerejās, – kūku pa priekšu odziņai.
Degsme
(Režija – Aiks Karapetjans, scenārijs – Aiks Karapetjans un Lote Eglīte, operators Jurģis Kmins)
Premisa: Austrijas latvietis bez austriešu vai austrāliešu akcenta, toties T-kreklā ar uzrakstu “Melburnas deju kopa” (un nē, šim jūklim nav nekāda sakara ar manu konspirācijas teoriju), jauneklis, vārdā Jurģis (Rolands Beķeris), atbraucis uz Rīgu dejot Dziesmu un deju svētkos. Puisī no neskaidrās mītnes zemes ieskatās blondā zeltene Līga (Ieva Florence-Vīksne), un stāstā ieskanas raganīgas notis, kas kulminē bezmaz vai Black Mirror stilā.
Tik ļoti izvērsties, kā nesenajos Sema ceļojumos (2022), režisoram neļauj īsformāts, taču mistiku un noskaņu panākt izdodas, turklāt dinamiskie deju kolektīvi ievērojami izpleš filmas efekta diapazonu – daudz ekrāna laika aizņem vienkārši labi kadri, ar ko pamielot acis. Iespaidīgākais moments filmā ir Ķekavas novada deju kolektīva Zīle un deju skolas Dzirnas nodejotā, filmas komandas lieliski nofilmētā un atraktīvi samontētā “Uguns deja, ar degsmi un no visas sirds”, kā to sauc Virsvadītājs (Agris Daņiļevičs). Feins, riktīgi dinamisks video ar tautiski seksuālām konotācijām (un jā, tam ir sakars ar manu konspirācijas teoriju).
Feini un atbilstoši ir arī sērijas nosaukuma fonts un degošais auseklis, bet dialogi gan vietām buksē. Tēli dalās ar informāciju par to, kas jāzina skatītājam, un tā jau it kā ir viena no dialoga funkcijām, bet, kā tautā saka, – dzīvē tā parasti nerunā.
Publicitātes materiāli apgalvo, ka sērija meklējot atbildi uz jautājumiem “Vai lielāks latvietis ir tas, kurš nesis lielāku upuri?” un “Vai latvisko vērtību saglabāšanai nepieciešama pašuzupurēšanās?” Nu, nezinu. Mans samaitātais prāts uzreiz uztvēra dvesoši čukstētu vārdu “orgasms”, bet neviena upurēšana kadrā nav redzama (to varam attiecināt uz režisora rokrakstu, kādu to iepazinām jau viņa pirmajā šausmenē M.O.Ž., 2014).
Degsme atbraukt vai nu no Austrijas, vai no Austrālijas – tā gan tur ir.
Turklāt, kad jau patīk, tad trenēties Dziesmu un deju svētkiem nav nekāds upuris, bet tīrais prieks.
Pats Aiks Karapetjans, starp citu, intervijā izteicies, ka filmas īstais zemteksts ir par to, kā armēnis cenšas izstāstīt latviešiem, kā vajag īstos šašlikus cept. Tā ka – ej nu saproti, bet labākais, ko varu piedāvāt, – tā ir mana konspirācijas teorija, ko izstāstīšu vēlāk.
Gaismas pils
(Režija – Edgars Kaupers, scenārijs – Edgars Kaupers un Maksis Gauja, operators Dāvids Smiltiņš)
Šīs sērijas premisa balstīta patiesā notikumā – 1985. gadā virsdiriģentu Haraldu Medni izsvītroja no Dziesmu svētkiem, ieviešot virsdiriģentu vecuma cenzu. Koristiem šāda netaisnība nepatika, un viņi vienojās Medni tomēr uzsaukt uz skatuves pēc tam, kad būs beigusies oficiālā programma. Scenārijs mēģina komēdijas noskaņā parādīt, kādu šūmēšanos šāda tautas nepaklausība varētu būt izraisījusi LPSR Kultūras komitejas administratīvajos darbiniekos, kuru darbavietas bija atkarīgas no sadzīvošanas ar augstāku varu spriedumiem.
Gaismas pils skaidri parāda, kas nācijai palicis atmiņā no padomju modes un interjera dizaina – pelēki, saburzīti uzvalki un kafeļa tipa sienas flīzes veselīgu urīna analīžu tonī. Līdzīgā kārtā ekrānā redzamās ēdamlietas – pīrādziņš, rupjmaizes sviestmaize un desa (tiesa gan, ne ikoniskā doktordesa, bet kaut kas līdzīgs) – kodolīgi aptver padomju cilvēka padomju dzīves padomju ēdienkarti. Bija, bija tā, šo diētu labi atceros, tāpat kā eļļas krāsu, kuras ieplaisājušie slāņi neveselīgāku analīžu tonī klāj Kultūras komitejas gaiteņus filmā (cik saprotu, filmēts bijušā LTV muzeja telpās Zaķusalā). Pēc šādas īsfilmas noskatīšanās kādreizējie „gaišās padomju nākotnes kalēji” varēs kapos ģenerēt elektrību, griežoties uz riņķi kā dinamo pie divriteņa Турист priekšējā riteņa, – tik daudz nesmukas laikmeta simbolikas te salikts.
Dzejniekam Tomam Treibergam „urrā!” par funkcionāra Haralda Braķa lomu – sanācis labs padomju darbinieka tēls ar vienu kurpi, arī sērijas mesidžs ir cienījams, bet, velns, ka dialogos pietrūkst dzīvelīguma vai kaut vai dzejiskuma! Laikam skripta redaktors bijis nāvīgi strikts. Sarunas rada funkcionālu iespaidu, tās piestiprinātas pie augšminētajām drūmajām sienām, tāpat kā fonā neuzkrītoši pie korķa dēļa piespraustā „avio aploksne” ar padomjlaika pasta indeksu izpilda ēras simbola funkciju; tāpat kā biedrs Aleksejs Suško (Kārlis Josts), kurš, par spīti abstrakti slāviskam uzvārdam, runā perfektā latviešu valodā.
Dialoga formā sarindoti padomju iekārtas termini informē skatītāju par to, ka komunisti ir slikti, bet latvieši ir labi, un, lai slikto sliktums būtu skatītājiem nepārprotams, sliktie vēl drošības pēc apstiprinoši māj viens otram ar galvu attiecībā uz organizācijas komitejas lēmumiem – gandrīz kā 1930. gada mēmajā filmā Lāčplēsis (režisors Aleksandrs Rusteiķis), kurā arī ir sliktie un labie tēli, un centrālā tēma arī ir neatkarība. Man kā oficiālam oktobrēnam un pionierim atmiņā palikusi daudz dzīvāka un sulīgāka padomju latviešu valoda, kurā bez vārdiem “biedri” un “svoločs” bija arī spārnotāki izteicieni.
Vēl filma liek brīnīties par slepenām padomju tehnoloģijām, par kurām brīvās Latvijas laikos mums atliek tikai sapņot, – mistiskā kārtā biedram Braķim izdodas pārvietoties turp un atpakaļ starp drūmos pagrabos iedzītās Kultūras komitejas kabinetiem un Mežaparka estrādi patiesā mērkaķa ātrumā, bet vai tas tiek darīts ar melnu kompartijas volgu, vai kādā citā veidā, to mums tā arī neparāda.
Frolovas metode
(Režija un scenārijs – Oskars Rupenheits, operators Juris Pīlēns)
Premisa un stāsta morāle ir veci kā pasaule – čalis tik ļoti pārdzīvo, vai viņam labi sanāks, ka sanāk galīgi slikti. Viņam iesaka maģisku metodi, ar ko šo problēmu risināt. Metode nostrādā, bet beigās varonis uzzina, ka nekādas maģijas nav, visu viņš ir sasniedzis pats, vienkārši vajag vairāk ticēt sev. Šajā gadījumā formulā ievietotais čalis ir jauns diriģents Ernests (Luiss Martins Rozentāls), kuram vecāks kolēģis Haralds (Ēriks Zagorje) iesaka vērsties pie palīdzības pie Viedās Sievietes arhetipa, klavieru skaņotājas Frolovas (Inese Alšāne).
Frolovas tēls sērijā ir pats interesantākais – šī monomītiskā dieviete mīt pazemē, sirmos matus sedz bohēmiski mākslinieciska mice, uz deguna milzu brilles, un viņai piemīt izsmalcinātā prasme pēc dzirdes skaņot klavieres. Kā jau tas pienākas mentora tēlam ar pārdabiskām zināšanām, Frolova, tāpat kā Joda vai Betmena sulainis Alfrēds Penivorts, nāk no citas dimensijas, nekā pārējie filmas tēli. Šajā gadījumā izteikti latviska seriāla ietvaros viņa ir vienīgā nelatviete (manuprāt, Suško neskaitās, pārāk laba viņam tā latviešu valoda); Frolovas balsi ar krievisko akcentu ierunājusi nevis pati lomas tēlotāja Alšāne, bet gan Gita Umanovska.
Pārbaudījumu izturējušais varonis, kā jau tas mītos pienākas, atgriežas atpakaļ ar dievu eliksīru un nodiriģē ar tādu jaudu, ka pabeidz dziesmu ar patiesu auglības dieva žestu (un nē, tas nav nepieklājīgi, tā ir māksla; un jā, tam arī ir sakars ar manu konspirācijas teoriju, tātad par tēmu).
Starp citu, ja izklausās, ka Lācītis kaut kur kaut kam piesienas un ir negatīvs, tad tā galīgi nav – no četrām redzētajām sērijām šo izbaudīju visvairāk, tieši izpildījuma kvalitātes dēļ. Jā, Frolovas metode ir paredzama no sākuma līdz beigām, tikai neaizmirsīsim – pilnīgi viss jau kādreiz ir kaut kur bijis un tagad tiek tikai pārspēlēts vēlreiz. Izspēlēt kādu no mūžīgajām tēmām savā versijā var būt visnotaļ interesanti un cienījami – tāpat kā īstam blūzmenim var būt interesanti noklausīties Ledbellija klasisko Alberta arī Boba Dilana vai Ērika Kleptona izpildījumā un tad nospēlēt pašam savu interpretāciju. Filmas komandai tas izdevies godam un ar cieņu, pat klasiskais joks ar ciparu seši ir pieņemams. (Ja atceraties, Luija de Finesa Lielajā pastaigā arābu cipars 6 apkrita otrādi un sāka izskatīties pēc 9; šeit konfūzija notiek starp romiešu cipariem. Es nepiekasos, man patīk!)
Kas šajā sērijā ir īpaši feini, tā ir Rupenheita vērīgā auss uz sarunvalodu ar visām saturiskajām atbalsīm, kas mūsdienās sarukušā globusa iemītnieku valodās nosēžas no okupācijām, kolonizācijām, globalizācijām, no apkārt dzīvojošajām un ciemos ienākošajām nācijām, kas katra savā veidā atstāj sarunvalodā kaut ko savu. Līdz ar to rodas tas, ko angliski izsaka vārds sheen, bet es ar to domāju bļesku – to, ko celtnieks sauc nevis par “spīdumu”, bet gan „spīzdumu”, jo tas ir īslaicīgs, meibī šodien glamūrīgs, bet jau aizparīt kļuvis par ahūni nonēsātu, aizmirsušos, vairs tikai līdz noteiktam vecumam izvilkušajiem saprotamu, bet jauniešiem smieklīgu dialektu, kura valodnieki un dzejnieki bijuši tā neizglītotie lietotāji.
Īslaicīgs ir šis slenga un barbarismu piesātinātā dialekta mūžs, bet vēl jo vairāk tāpēc ir interesanti!
Iespējams, pēc simts gadiem cilvēki no tādas Rupenheita vieglās komēdijas gūs daudz labāku priekšstatu par to, kā valoda elpoja šajā konkrētajā laikā, nekā no laikraksta Latvijas Vēstnesis,
pat ja Vēstnesis “21.05.2004. kļuva par pirmo no Latvijas plašsaziņas līdzekļiem, kas saņēmis Bureau Veritas Quality izsniegto kvalitātes vadības sertifikātu kā oficiālu apstiprinājumu par savas darbības atbilstību starptautiskajam kvalitātes standartam ISO 9001:2000” (www.vestnesis.lv).
Šādu teikumu sērijā nav, un tas ir labi.
Maukurs un Zivs
(Režija – Papa Chi, scenārijs – Papa Chi un Jānis Joņevs, operators Jānis Eglītis)
Seksuālās notis krāšņi dzirkstī arī ceturtajā sērijā, par kuras premisu varētu uzskatīt mūsdienīgu interpretāciju seksa industrijas darbinieku dzīves līkločiem, apspēlējot nosaukumā pieminēto Maukuru (no tezaurs.lv: maukuris, maukurs – netikls vīrietis) kā konservatorijā izglītotu mūzikas profesionāli Nilu (Edgars Ozoliņš), kurš ķer klientus pie Universitātes ēkas. Par dažām salocītām naudaszīmēm Maukura pakalpojumus nopērk automašīnā piebraukušais Latvijas Republikas bijušais premjerministrs – atvainojiet, bijušā premjera Eināra Repšes tēlotais Diriģents.
Visā visumā jau arī tīri labs gabals – raita valodiņa, izteiksmīgs skaņu režisora darbs; pats galvenais – dialogs šaujas turp un atpakaļ uz konflikta bāzes, nevis tāpēc, lai informētu skatītāju, un par to scenāristiem paldies.
Vienīgi tajos brīžos, kad filma pāriet no sarunām uz action, sižeta pavērsieni izrādās diezgan sagaidāmi. Tas jau it kā nemaz nav slikti – katras filmas žanrs no sižeta pieprasa paredzamas lietas, ar to jau tie žanri atšķiras, ka sastāv no katram specifiskiem (tātad paredzamiem) notikumiem. Tā gan ir, taču, no otras puses, Maukura sižeta pavērsieni neizriet ne no filmas notikumiem, ne no tās varoņiem, vienkārši varoņi bez īpaša iemesla izdara to, ko no viņiem gribējuši scenāristi. Jā, tas atkal ir saistīts ar manu konspirācijas teoriju, tā ka – uzmini nu, kas notiek starp stalto Nilu un smuko koristi Ilzi ar iesauku Zivs (Elizabete Marija Brante). Beigas, lai arī idejiski pareizas, galīgi neliekas attaisnojamas ne ar ko citu kā vien pārāk daudz alkohola un pikantu ziņģu dziedāšanu, jo sižetiski uz tām nekas nevedina.
Vai tas nozīmē, ka filmā Maukurs un Zivs nav novērojama nekāda tēlu attīstība, tā saucamā arka? Nu, viena ir gan, tikai nevis tēlam, bet tēlotājam. Tālajā 2003. gadā jau minētais Ministru prezidents Einars Repše piedāvāja pilnīgi nogriezt finansējumu Latvijas filmu nozarei, jo pārāk dārga esot. Viņa rīcībā bija pat zināma loģika, jo paša vadītie ministru kabineta locekļi lāgā nespēja nosaukt nevienu nesen uzņemtu latviešu filmu. Lasot Kolektīva promocijas tekstus internetā, izrādās, ka visu šo laiku Repšes kungs patiesībā sapņojis būt par aktieri, tātad labi vien ir, ka nozares likvidēšana neizdevās, tagad toties viņam izdevusies tā aktierbūšana – gan kā ambīcija, gan arī kā priekšnesums –, un tas patiesi priecē!
Un odziņa
Nu, un tagad beidzot par to seksu. Kāpēc tieši par seksu? Jo tā, manuprāt, ir galvenā doma, kas vijas cauri seriālam – vairosimies brīvai Latvijai! Padomju Savienībā, kā labi zināms, seksa nebija, tāpēc arī sērijā Gaismas pils attiecīgi nekā seksīga nav (manas teorijas sakarā – izņēmuma uzdevums ir apstiprināt likumu). Toties pārējās sērijās seksuālu simbolu un mājienu netrūkst, tādējādi kaut kādā mērā pārņemot patīkami seno latviešu kino tradīciju ar pikantajiem jokiem Vella kalpos, kur bija jāizdomā blēņu stāsti par sievietēm un to pašu.
Bet galvenais ir tas, ka seriāls parāda Dziesmu un deju svētkus nevis kā stīvu akadēmiskās kormūzikas pasākumu, bet kā tautas elpu un asinsriti, un veselīga jauna cilvēka organismam sekss ir vēl vajadzīgāks, nekā rīta vingrošana. Ja nu tagad dzimstība Latvijā sāks iet uz augšu!
