KINO Raksti

Seriāls „Kolektīvs”. Četras anekdotes un divas īstenības

09.07.2023
Seriāls „Kolektīvs”. Četras anekdotes un divas īstenības
Kadrs no Mārtiņa Grauda un Edgara Šubrovska mūzikla "Kristīne"

Dziesmu svētku seriālu „Kolektīvs” papildinājušas vēl divas īsfilmas - režisores Martas Elīnas Martinsones "Cūkas driķos" un režisora Mārtiņa Grauda un mūziķa Edgara Šubrovska "Kristīne" -, un tās var krietni mainīt viedokli par visu sešu sēriju komplektu kopumā.

Var nezināt šī sešu īsfilmu komplekta tapšanas aizkulises un to, kādi plānošanas un komunikācijas apsvērumi noteica „seriāla” priekšā stādīšanu divās nevienādās porcijās, tāpat jau šodien vairs nav svarīgi, ka starp pirmo četru un pēdējo divu stāstu pirmizrādēm pagāja vesels mēnesis. Tomēr šī komentāra kontekstā pieturēšos pie dalījuma “4+2”, jo tas noteica ne vien manu skatīšanās pieredzi, bet arī viedokli par visu kopumu – to, kas likās neveikls un pat kaitināja režisoru Kaupera, Karapetjana, Čivžeļa un Rupenheita filmās, ar atbruņojošu vieglumu šķiet atrisinājuši Martinsone un Grauds + Šubrovskis. Tik lielā mērā, ka nu jūtos pateicīgs Kino Rakstiem par aicinājumu izteikties, jo pirms tam biju nolēmis par nākamajām divām filmām – kad un ja tās parādītos – vairs neinteresēties: tik paredzams gan stilistikas, gan satura kvalitātes, gan formas ziņā man šķita gaidāmais turpinājums. Ak, cik tā bija patīkama kļūdīšanās!

Kadrs no filmas "Kristīne"

Pirmkārt, ekspektācijas noteiktā gultnē virzīja jau projekta publicitātes kampaņa –  korporatīva patrona paspārnē sapulcināts autoru kolektīvs, kam vairumā gadījumu ir arī liela pieredze komercsatura veidošanā (TV reklāmas un mūzikas video). Uzsvars tika likts arī uz šajos žanros Latvijā jau pasen populāro retro estētiku un specifiskā humora gaumē balstīto raksturlomu (lai neteiktu karikatūru vai pat “glorificētu lūzeru”) kultu, kas jau pierasts no LMT konkurentu Zelta Zivtiņas reklāmas seriāliem, un ko, šķiet, tik labprāt ņem pretī galvenokārt galvaspilsētas hipsteri (piemēram, Kriminālās ekselences fonda vai Piena īsfilmu formā). Turklāt katra korporatīva “dāvana tautai svētkos” nav brīva no uzņēmēja komercinteresēm un bieži vien rada to pašu sājo piegaršu, ko “bezmaksas” Ziemassvētku vai Jāņu dziesmas lielveikalā. Citiem vārdiem – no formas štampiem, kas turklāt šķiet labi aizgājuši publikā, vienlīdz grūti atteikties ir gan to autoriem un pasūtītājiem, gan ar to dāsni barotajiem patērētājiem.

Pirmajā Kolektīva četrotnē pēc šiem vietējā auditorijā aprobētajiem lekāliem strādāja abi visrūdītākie komercsatura autori – Papa Chi (Aivars Čivželis) filmā Maukurs un Zivs un Oskars Rupenheits Frolovas metodē, arī debitants Edgars Kaupers filmā Gaismas pils. Bet savādā kārtā uz kolēģu darbu fona par tādu pašu burlesku jeb “retro frīkšovu” pārvērtās arī Aika Karapetjana Degsme, lai gan tēmai viņš acīmredzami bija tuvojies ar pavisam citiem rīkiem un nolūkiem.

Otrkārt, lai gan tās vidēji 15 minūtes, kas atvēlētas katrai īsfilmai, ir daudz brīvāka spēles telpa, nekā reklāmas vai mūzikas klips ar formāta visai striktajām dramaturģiskās uzbūves, dinamikas un montāžas likumībām, tomēr

pirmās četras sērijas saista iecere veikli izstāstīt vienkāršu, bet sulīgu anekdoti (šī vārda klasiskajā nozīmē),

un tas arī prasa no stāstnieka gan izteiksmes skaidrību un lakoniskumu, gan atsperīgumu un tādu sižeta virzību, kas neļautu publikai atslābt, dedzīgi gaidot atrisinājumu. Tāpēc mazu vilšanos katrā no epizodēm radīja šāda tāda liekvārdība gan detaļās, gan dialogos, vietumis arī tempa buksēšana. Vai tam par iemeslu būtu bijusi režisoru nedrošība darbā ar (lielākoties neprofesionāliem) aktieriem tādos gadījumos, kad daudz precīzāk par paskaidrojošu dialogu nostrādātu veikli samontēta mīmika vai bezvārdu gegs? Varbūt tam pietrūka dublu? Lai gan jāsaka – gandrīz visi amatieri savās lomās izskatās gana droši un pārliecinoši. Izņemot ekspremjeru – dīvaina kāstinga izvēle, kas man joprojām paliek nesaprotama (kā vairums kinoļaužu iekšējo joku, ar ko šādi fiksie projekti bieži vien mēdz būt piesātināti).

Pa pilienam vien šādu iebildumu, un līdz ar ceturtās sērijas beigām man bija piezagusies tāda kā neobligātuma sajūta par projekta ieceri kopumā – ja anekdote buksē, rodas jautājums par to, kāpēc tā vispār tiek stāstīta. (Un te neskan mans ilggadīga korista īgnums par iespējamu “svētuma” profanāciju, vēl jo mazāk kāda iedoma, ka es tāpēc “zinātu labāk”; šī ir parasta, kaut arī negausīga kinoskatītāja pieredze.)

Kadrs no Martas Elīnas Martinsones filmas "Cūkas driķos"

Un tad kā balva un liels arguments par labu visa projekta pamatotībai nāca Martas Elīnas Martinsones Cūkas driķos un Mārtiņa Grauda + Edgara Šubrovska Kristīne. Tieši pēc šo filmu noskatīšanās, kā jau sākumā minēju, pašam beidzot kļuva skaidra “mana problēma” ar pārējām četrām filmām. Pirmām kārtām – šīs abas, nebūdamas nedz garākas, nedz, pieļauju, kaut kā dāsnāk nodrošinātas, bija kas daudz vairāk par vienkāršām anekdotēm. Jo anekdotes pat par spīti pārstāstītāja personībai un talantam pēc būtības ir anonīmas, bez autorības, tās bieži vien pilda dekoratīva, falša ornamenta funkciju, sarunas tēmai neko nepienesot.

Savukārt Kristīne un Cūkas driķos neapšaubāmi ir autorkino, jo veidotāju pašu balsīs stāsta personiskus stāstus pirmajā personā jeb par to, ko zina vislabāk, – par sevi. Jā, šī stratēģija arī var netrāpīt kontekstā un publiku mēdz garlaikot un kaitināt pat biežāk par neveiklu anekdoti, bet laimīgā kārtā šoreiz tā negadījās. Gluži pretēji! Turklāt likās, ka autori gluži vai apzināti mācījušies no pirmajās sērijās iesprukušajiem fēleriem. (Es gan neticu, ka tā tas ir noticis.)

Pavisam tiešā, bet nevainojami inscenētā un aizkustinoši pašironiskā formā „savu gadījumu” izstāsta Martinsone, un,

kā katrs labs mākslas darbs, tas ir patiess pats sevī neatkarīgi no fikcijas pakāpes.

Visu to pašu izdara arī Grauda un Šubrovska mūzikls – šķietami distancētāka, samākslotāka forma, bet cik daudz patiesāks amatierkolektīvu dzīves īstenības tēlojums! Turklāt skatītājs var neko nezināt par blīvi, bet atsperīgi un dramaturģiski asprātīgi pārstāstītajām koru dzīves praktiskajām reālijām, bet autoru paņēmiens ļauj viņu teiktajam nešaubīgi ticēt. Grauds var nebūt vadījis lauku kori un Šubrovskis var nebūt muzicējis laikmetīgā vokālajā ansamblī (to visu toties ir darījusi titullomas atveidotāja  Mārīte Junita Apsīte), bet ir redzams, ka viņi zina, par ko runā. Turklāt ar tādu mīlestību un uzmanību pret materiālu, kas ne brīdi nepadara personāžus par karikatūriskiem vai žēlojamiem frīkiem.

Kristīnes un Cūku personāžu motivācijai, konfliktiem, trūkumiem un pārpratumiem ir dzīva un tāpēc autentiska materiāla kvalitāte. Ar to tie atšķiras no pirmās četrotnes diezgan formālajiem tēmas traktējumiem. Tāds laikam ir viens no labas mākslas rādītājiem – spēja arī svešu, citur atrastu vai anonīmu stāstu izlaist caur sevi, padarīt par savu.

Kadrs no filmas "Kristīne"

Komentāri

Dace
28.07.202313:57

Man bija līdzīgas izjūtas kā raksta autoram, taču, pateicoties šim rakstam, tomēr saņēmos un noskatījos. Aplausi mūziklam un šoreiz it īpaši teksta un mūzikas pusei, kā arī pašai Kristīnei. Bet sasmīdināja arī dažas veiksmīgas mizanscēnas.


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan