KINO Raksti

Kam no Maskačkas bail?

03.02.2019

Edmunda Jansona jaunā pilnmetrāžas animācijas filma “Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi”, kas tapusi sadarbībā ar Polijas animācijas studiju “Letko”, ir veidota pēc Luīzes Pastores grāmatas “Maskačkas stāsts” (2013, 2018) motīviem. Tāpēc, dodoties uz kino ar bērnu, kurš somā lepni ielicis šo grāmatu , jo tā viņam ir pati mīļākā, nevilšus nonāc diezgan sarežģītā situācijā. Tad ir gan “pirmkārt”, gan “otrkārt” un, pēc filmas varoņu teiktā, ir jābūt arī treškārt, citādi pirmie divi neskaitās…

Foto: Gints Ivuškāns

Pirmkārt, tavs mērķis ir Edmunda Jansona režisētā pilnmetrāžas animācijas filma visai ģimenei Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi un tev blakus ir Luīzes Pastores stāsta sižetu pārzinošs un visai prasīgs sākumskolēns, kurš neizbēgami salīdzinās grāmatā un animācijā ietverto stāstu.
Otrkārt, tu pats neesi kino eksperts, bet filmu vēlies redzēt, lai novērtētu Maskačkas vizuālo risinājumu animācijā, turklāt jau esi paspējis izlasīt gana daudz labu vārdu par filmu preses relīzēs un intervijās.
Treškārt (pēc filmas varoņu teiktā ir jābūt “treškārt”, lai apstiprinātu pirmos divus), tu pats esi no “Ārejas, kur dzīvo ārišķīgie” [[1]], tomēr Maskačku iemīlējis, taču blakus ir bērns, kura prātā dzīvo negantie stereotipi par Maskačku, bet grāmatā lasītais viņam saistās ar mītisku telpu, kurā var nokļūt, nevis iekrītot akā, bet izejot cauri grafiti izraibinātam tunelim Salu tilta galā.

Filmas stāsts sākas samērā klasiski: Jēkabam, zēnam no Rīgas centra, vasaru nākas pavadīt pie māsīcas Mimmī un tēvoča Ērgļa Maskavas forštatē. Māsīca Mimmī, vismaz stāsta sākumā, ir neciešama, ekscentriska būtne, savukārt, onkulim, bijušajam jūrniekam Ērglim, nav laika bērnu pieskatīšanai, jo Maskavas forštatē parasti bērnus nepieskata. Mimmī atklāj, ka uzņēmējs Imants Rausis plāno pārvērst priekšpilsētu bezpersoniskās augstceltnēs. Pateicoties Jēkaba fantastiskajām idejām, Mimmī organizatores spējām un uzticamajiem palīgiem – runājošajiem suņiem, izdodas glābt Maskačku, pārliecinot visus par teritorijas īpašo vērtību.

Stāstu caurvij bērnu ticība brīnumam un tam, ka tikai mērķtiecīgi darbojoties, var paveikt labus darbus;

filmā lieliski iezīmējas daudzveidīgi, atpazīstami, nenoliedzami mūsdienīgi varoņu raksturi, kas viegli ļauj bērnam un arī pieaugušajam identificēties ar kādu konkrētu tēlu.

Filmas reklāmās diezgan uzstājīgi pamanāma aptuveni šāda frāze: “Vasaras piedzīvojumu stāsts par diviem bērniem, runājošu suņu baru un priekšpilsētas glābšanu”. Mazliet klusāk izskan filmas treilerim pievienotais: “Jēkabs dzīvo Rīgas centrā, viņam patīk sapņot un viņš tic, ka sapņi piepildās”. Tātad sapņi un realitāte vienuviet. Un šajā gadījumā Maskačka (Maskavas forštate / Latgales priekšpilsēta, agrāk – Maskavas priekšpilsēta, Maskavas Ārrīga) ir pateicīga telpa, kur sapņi var īstenoties.
Paradoksāli – raugoties no centra pozīcijas, Maskavas forštate, daļa no Rīgas telpas, uzlūkojama kā margināla, sveša, bieži naidīga, nesaprotama vieta, telpa, kurā mītošie ļaudis sen visus sapņus aizmirsuši. “Margināls” pēc definīcijas ir saistīts ar robežu, perifēriju. Arī grāmatas un filmas kontekstā notikumu sākumā iezīmējas Jēkaba skatījums uz Maskačku – bīstamu, nošņurkušu, biedējošu vidi, kuru tikai pieklājības pēc var apzīmēt kā “interesantu”.

Pavisam citādu ainu atklāj forštates iedzīvotāji, grāmatā un filmā Mimmī, Ērglis (Mimmī tēvs un Jēkaba onkulis), runājošo suņu bars. Atkārtojot Ērgļa teikto – “Šeit ir Maskačka. Šeit katrs nāk un iet, kad un kur viņš grib”. Maskačkai piemīt vilinoša brīvības smarža.

Īstie notikumi filmas kontekstā (vai plašāk – kulturoloģiskajā skatījumā) sākas brīdī, kad notiek saskarsme ar svešo, neparasto, atšķirīgo. Rodas iespēja veidoties darbībai, bet, plašāk raugoties, – veidojas kultūras dinamika. Visupirms tas ir demonstratīvs noliegums Jēkaba un Imanta Rauša gadījumā, jo abi sastopas ar marginālu vidi.

Centra un perifērijas attiecības nav statiskas, tā ir dinamiska sistēma, kas nemitīgi mijiedarbojas, radot jaunas kultūras formas un kodus.

Filmas veidotāji atklāj Maskačku kā daudzslāņainu, kolorītu, pārsteidzošu vidi. Zīmīgi, ka vidi raksturo ne tikai priekšpilsētai raksturīgā ainava ar iešķībiem koka namiņiem, bruģētām vai bedrainām šaurām ieliņām, bet arī iedzīvotāji – metāla zagļi, kaķu barotāja, tirgotāji. Vizualizētajā vidē viens no pārsteiguma momentiem varētu būt klīstošie mīmi sniegbaltām sejām, kas nejauši kļūst par lieciniekiem, reizēm par notikumu līdzdalībniekiem, piešķirot videi noslēpumainību un romantisku noskaņu.

Iespējams, neizlasot Luīzes Pastores stāstu vai nepārzinot Maskačku, mīmu tēls varētu šķist tikai noslēpumainības simbols. Tomēr grāmatas teksts ļauj ne vien labāk saprast, kāpēc šie tēli te ir, bet arī palīdz vidi ieraudzīt vienlaikus iekšup un ārpus vērstu.

Stāsta autore vairākkārt piemin Sapņotāju akadēmiju un tai piederīgos sapņotājus, starp kuriem ir arī aktieri un mīmi. Visus šos sapņotājus grāmatā lieliski raksturo Boss, runājošo suņu barvedis, un Vectēvs, vecākais no bara: “Savas grūtsirdības dēļ sapņotāji esot pilnīgi nekaitīgi Maskačkas drošībai. Patiesībā viņi bija vienīgie no ārišķīgajiem, kurus šis rajons bija apbūris: te tika sacerētas melanholiskas dziesmas, te bija iemīļotas takas skumjajiem dzejniekiem, bet ābeļdārzos tika uzvestas seno laiku traģēdijas – tāpēc nevarēja gluži apgalvot, ka Maskačkas suņi, kas, krūmos sasēduši vai pieplakuši uz pamestu ēku jumtiem, to visu paslepus vēroja, būtu pavisam neizglītoti ļaudis” [[2]].

Stāsta kodolā ir fiksēta vides vērtība, ko labāk saprot tie, kuri ienāk no Ārejas, tie, kuriem Maskačka ir ne tikai mājas, bet iedvesmas avots.

Likumsakarīgs ir jautājums – kas ir Sapņotāju akadēmija, kāpēc pat runājošo suņu baram tā tik saistoša?

Jā, jā, tā ir Latvijas Kultūras akadēmija, kas ne tikai piešķir savdabīgu kolorītu apkārtējai videi, bet sniedz iedvesmu. Zīmīgi, ka ne tikai grāmatas Maskačkas stāsts autore Luīze Pastore un animācijas filmas Jēkabs, Mimmī un runājošie suņi režisors Edmunds Jansons savulaik bijuši sapņotāju rindās. Maskačkas burvību Akadēmijā ieraudzīja arī scenārija autore Līga Gaisa, nemaz nerunājot par kuplo aktieru pulku, starp kuriem vairāki šīs filmas lomu ieskaņotāji: Andris Keišs, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš, Gatis Gāga, Matīss Budovskis, Rūdolfs Apse.

Šeit parādās stāsta kvintesence – Maskačka iegūst vērtību ne tikai tāpēc, ka Mimmī saka “tās ir manas mājas”, bet jo īpaši tādēļ, ka Ārejas sapņotājs Jēkabs, atbildot uz Imanta Rauša teikto: “Rauši būvē nākotni, ko būvējat jūs?” lepni apgalvo: “Maskačka ir unikāla!”

Pateicoties filmai, vides šarmu sajuta arī mans sākumskolēns, kuram atklājās, ka šī Rīgas daļa ir daudz tuvāka dabai un dabiskajam pašā bērnā. Bailes un stereotipus nomainījusi ziņkārība, vēlme izskrieties pa Maskačkas mazajām ieliņām.

Tāpat kā 2009. gadā Edmunda Jansona režisētais animācijas mūzikls Pavasaris Vārnu ielā, arī Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi tapusi aplikācijas tehnikā. Īpaši jāizceļ mākslinieces Elīnas Brasliņas un animatora Mārtiņa Dūmiņa veikums. Domājams, ka tieši aplikācijas tehnikas izmantojums ir uzskatāms par filmas lielo veiksmi. Tehnika ļāvusi režisora ieceri vizualizēt specifiskā, ne visai bieži sastopamā vizualitātē, par kuru sajūsmā arī bērns – viņš uzskata, ka visas Elzas un Annas esot no plastmasas, bet Maskačkas stāstā viss pa īstam, jo zīmējums ir kā bērna zīmējums. Un bērni redzot īsti.

Skatoties filmu, vispirms pamanāmas atveidotās telpas harmoniskās proporcijas. Vides kluso skaistumu filmas veidotāji atklāj ar Maskačkas ielu skatiem, kur lineārā perspektīvā atklājas eleganti vertikālo un horizontālo līniju un formu ritmi – ēku harmoniskās proporcijas pret ielas linearitāti. Maskavas priekšpilsētas arhitektūras detaļas atklāj, piemēram, Erceņģeļa Mihaila baznīcas un atsevišķu koka namiņu tuvplāni.
Nenoliedzami spēcīgs, pat Maskačkas skaistumu visaptverošs skats parādās epizodē, kad Jēkabs un Mimmī no štābiņa, kas uzcelts kokā, lūkojas uz forštati, kuras robežjoslā parādās neiederīgi debesskrāpji. Radot pilsētvidi, tiek atklātas divas filmas metaforas – koka nams un debesskrāpis. Koka nams, kas iemieso ideju par brīvam cilvēkam atbilstošu dabisku dzīves telpu, un debesskrāpis, kas raksturo steidzīgo, draudīgo un bezpersonisko dzīves telpu.

Filmas kontekstā jāuzteic arī veiksmīgā vides topogrāfija. Vide parādās gan ar vispārināta, gan ļoti precīza tēla palīdzību. Ja filmas veidotājiem ienāktu prātā doma pēc filmas noskatīšanās organizēt ekskursiju pa Maskavas forštati, tas būtu viegli paveicams darbs. Maskavas iela kā artērija, pārējās ielas kā asinsvadi iezīmē aptuveno filmas darbības lauku.

Visas filmas ietvarā ļoti spēcīgi vizuāli veidota aina, kurā Jēkabs kopā ar tēvu no centra cauri Centrāltirgum, gar Spīķeriem dodas uz Maskačku. Centra un perifērijas kontrasts labi pamanāms, bet vienlaikus tiek uzmodelēts visaptverošs pilsētas tēls – pilsētvides musturs, kurā ieaužas raupjāka faktūra. Filmas veidotāju izmantotā aplikācijas tehnika lieliski ļāvusi vizualizēt vidi bez eiroremonta estētikas. Maskačka kļūst par vienu no centrālajiem tēliem.

Mākslinieces Elīnas Brasliņas veidotie tēli daļēji nojauc vizuālo kodu, kuru Luīzes Pastores Maskačkas stāstos veidojis mākslinieks Reinis Pētersons, bet galveno varoņu, Jēkaba, Mimmī un runājošo suņu vizualitāte grāmatas tekstā un filmā ir tipoloģiski līdzīga. Jēkabs – sapņotājs, ideju radītājs, Mimmī aktīva rīcībā, organizatore, menedžere. Tomēr animācijas filmā atsevišķi tēli ieguvuši jaunu veidolu, piemēram, Ērglis animācijas filmā ir neliela auguma Denija de Vito stila tipāžs, atšķirībā no grāmatā atklātā garā un atlētiskā tēla.

Savukārt Luīzes Pastores uzburtais mazais, apaļīgais gudrais bērns – biznesmenis Imants Rausis – iemiesojies slaidā, nedaudz švītīgā gudrīša tēlā, kas varētu mudināt ieraudzīt asociatīvu līdzību ar Bilu Geitsu. Šīs spēles ar tēlu vizualitāti šķiet mērķtiecīgas, noārdot klišeju par gara auguma jūrniekiem un ducīgiem biznesmeņiem.

Nepārspējami asprātīgi vizualizēts runājošo suņu bars, katrs ar savu seju un raksturu; īpaši šarmants ir suņu bara līdera Bosa tēls. Kolorīti raksturi un vizuālie risinājumi piemīt arī strādnieku tēliem – grāmatā debesskrāpju cēlāji ir salīdzinoši anonīmi, bet animācijā tie ieguvuši īpašu vērtību, tāpat kā Maskačkas iedzīvotāji ar savām raksturīgajām nodarbēm, vizuālajiem kodiem.

Iespējams, meklējot līdzinieku, mans sākumskolēns  visu tēlu starpā akcentēja tieši Mimmī. Šis tēls esot enerģisks kā Pepija un Lote, tikai visu darot tā, lai pasaule kļūtu labāka.

Animācijas filmai būtisku vērtību sniedz aktieru – lomu ieskaņotāju balsis, kas lieliski atbilst tipāžiem. Līdzās pieredzējušajiem aktieriem –  Andrim Keišam, Gatim Gāgam, Kasparam Znotiņam, Baibai Brokai u.c. lieliski lomās iejutušies bērni – Nora Džumā, Eduards Olekts, Eduards Zilberts.
Filma uzrunā gan bērnus, gan pieaugušos, mudinot aizdomāties par citādo Rīgu, atšķirīgajiem bērniem un pieaugušajiem, par to, kā  nepazaudēt bērnu sevī. Didaktikas te nav, autori mūs aicina pieņemt dažādo apkārt. Filmai piemīt retā spēja savienot azartisku sižetu ar filozofisko asi un  romantisko stīgu, tā audzina gan ar unikālas, gaumīgas vizuālās estētikas palīdzību, bet arī nemanāmi un pastarpināti modelējot vērtību sistēmu, kur vieta arī senajam, atšķirīgajam un cilvēciskajam.

Īsta saulespuķe Maskačkā. Autores foto.

Zane Grigoroviča jau no 2001. gada pasniedz Latvijas un pasaules mākslas vēsturi Latvijas Kultūras akadēmijā, kas atrodas Maskavas forštates sirdī. Šo priekšpilsētu Zane uzskata par savu dzīves telpu – unikālu vidi, kura piedāvā savus spēles noteikumus. Apzināt un pētīt Maskačkas vēsturi, daudzveidību un iespēju potenciālu Zane mudina un palīdz arī LKA studējošajiem, kopā ar profesoriem Raimondu Briedi un Juri Urtānu ik gadu organizējot ekskursijas pa Maskavas priekšpilsētu.

Atsauces:

1. Pastore, Luīze. Maskačkas stāsts. R:Neputns, 2013, 2018., 44.lpp. 
2. Pastore, Luīze. Maskačkas stāsts. R: Neputns, 2013, 2018., 67. lpp. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan