Es neriskēju šo reportāžu nosaukt “Pēdējā Pakalniņas Pirmizrāde Pandēmijā”, lai kā man tie četri P patiktu, jo... mēs neko nezinām. Varam tikai vēlēties. Un vēlēšanās reizēm piepildās.
Piemēram, pēc Pirmā tilta pirmizrādes aprīlī, festivālā Visions du Reel, kas pēkšņi notika tiešsaistē (VdR bija viens no pirmajiem nozīmīgajiem festivāliem, kas pieņēma lēmumu nevis atcelties, bet pārcelties uz internetu), es ļoti vēlējos, lai Spogulī pirmizrāde notiktu uz liela ekrāna normālā kinoteātrī. Un šī vēlēšanās piepildījās, kaut gan varēja notikt visādi – tieši pirms Tallinas Melno Nakšu festivāla un tā laikā saslimstība ar Covid- 19 sāka strauji pieaugt kā Latvijā, tā Igaunijā.
30. oktobrī beidzot saņēmām ziņu, ka Igaunijas Veselības Pārvalde un valdība ir atļāvušas festivālam notikt un viesiem ierasties, neievērojot 14 dienu pašizolāciju. Ar nosacījumu, ka filmas delegācija nedrīkst būt lielāka par diviem cilvēkiem
(bet mēs būtu gribējuši ņemt līdzi tik daudzus, tai skaitā mūsu “septiņus rūķīšus”, jo Tallina taču ir tik tuvu).
Un tiem diviem, iebraucot Igaunijā, jāuzrāda negatīvs Latvijā veikta Covid testa rezultāts un viesnīcā izolējoties jāsagaida vēl viens – jau Tallinā veikta testa rezultāts.
Un vēl. Es vēl joprojām neesmu pārliecināta, ka par šo vispār ir jārunā. Jo – mums un filmai Tallinā gāja labi, bet kāpēc par to vēstīt citiem? Kovida konteksts festivālā – maskas, testi un tā tālāk? Bet tajā mēs visi šobrīd dzīvojam, pat nebraucot uz festivāliem. Proti, neskatoties uz to, ka Spogulī pirmizrāde bija īpaša, citādāka, unikāla vismaz manu pirmizrāžu kontekstā, vispār jau viss bija normāli. Tāpēc vienīgais, ko es varu darīt, ir – stāstīt par to, cik normāli tas bija.
Prologs
Covid tests Nr. 1 Rīgā. Konteiners Nr.1 BIOR laboratorijas pagalmā. Ja kaut vienam no mums tests izrādītos pozitīvs, ar to arī ceļojums beigtos, vēl neiesācies.
Tālāk
Laikā, kad dodamies ceļā uz Tallinu, Latvijā kinoteātri ir slēgti jau divas nedēļas. Pēdējās dienās Igaunija ar saslimušo skaitu sāk apsteigt Latviju. Ja nu tur valdība pēkšņi pieņem lēmumu, ka ar rītdienu jāslēdz kinoteātri un līdz ar to jāpārtrauc festivāla fiziskā norise? (Maratonu pie mums taču aizliedza iepriekšējā vakarā.) Melno Nakšu festivāla direktore Tīna Lokk tik tiešām vēlāk atzīst – katru rītu modusies ar domu, ka šodien varbūt būs jāslēdz festivāls.
Mēs, braucot pa Vanšu tiltu, pamanām ne tikai to, ka lec saule. Uz mašīnas priekšējā stikla kāds putns atstāj to, kas viņam lieks, – tātad mums veiksies!
Uz Latvijas – Igaunijas robežas neviens neprasa uzrādīt testa rezultātus, kas mums speciāli ir sagatavoti angliski. Automašīnas bez apstāšanās brauc gan uz Igauniju, gan Latviju.
Mūs aptur tālāk, jau aiz Pērnavas – apgāzies kravas auto aizšķērsojis šoseju. Ceram no policista sagaidīt ieteikumu, kā negadījuma vietu apbraukt. Fotografēju sarunu, jo gribas atcerēties dialogu:
- Tallinn?
- Yes, Tallinn!
- Use a map!
Viesnīcā ātri pielipinām Spogulī plakātu pie manas istabas sienas. Un cenšamies saprast, kā pie tā nofotografēt medicīnas darbinieku, kas ieradīsies veikt testu. Pie durvīm klauvē. Māsiņa ir klāt! Gints steidzas uz savu istabu līmēt plakātu.
Nekad pirms tam nebiju dzirdējusi, ka par kāda kinofestivāla sponsoru kļuvusi medicīnisko izmeklējumu laboratorija. Melno Nakšu festivālam bija tāds sponsors – privātā laboratorija SYNLAB. Es ar māsiņu nofotografējos, Gints nepaspēj savā istabā pielīmēt plakātu.
Svinam pašizolāciju, kurā mums jāatrodas līdz testa rezultātu sagaidīšanai, – tiešsaistē ar skaņu režisoru Anriju Krenbergu.
Nākamajā rītā 8:00 saņemu īsziņu, kurā saprotu tikai vienu vārdu – “negatiivne”. Nu, patiesībā saprotu vēl vienu – “Tere!” Viss – eju ārā, eju skriet! Un Tallinā ir tik daudz saules, cik nekad iepriekš Melno Nakšu festivālu laikā.
Lauska no šķīvja, ko sasitām pēc pirmā Spogulī kadra nofilmēšanas, tagad ir te – Tallinā –, un savās sajūtās ir kopā ar visu šķīvi. Nē, jūrā es to nemetīšu! Kā vienmēr pašā pirmajā filmas pirmizrādē, es to turēšu sažņaugtu plaukstā un tā būšu kopā ar visu grupu, kas pie filmas strādāja.
To šķīvi 2019. gada 24. februārī mēs sasitām tā.
Nu, un 2020. gada 22. novembrī mēs te dažas minūtes pirms pirmizrādes stāvam ar aizsietām mutēm blakus Tallinas Melno Nakšu festivāla direktorei Tīnai Lokk.
Es pat iedomāties nevaru, kāda milzu izturība, spēks, spīts un – (es ceru, neskatoties uz visu) arī prieks – tagad ir vajadzīgs festivāla komandai un tās vadītājai. Jo viņiem šobrīd jāatbild ne vien par to, par ko viņi var atbildēt, bet arī par to, ka neviens nesaslimst. Divu nedēļu laikā nedrīkst saslimt neviens viesis, neviens festivāla organizators, brīvprātīgos ieskaitot. Pie nosacījuma, ka bāri, restorāni utt. turpina strādāt, turklāt apzinoties to, ka festivāls jau nekādā “burbulī” nenotiek, jo nevar notikt. Atbildīgie par festivāla industrijas sadaļu, kas šogad pilnībā pārcelta uz tiešsaisti, jau ir izolēti vienā telpā bez iespējām satikt citus līdz pasākuma beigām. Es ļoti ceru, ka tas visus šos apbrīnojamos cilvēkus un viņu festivālu dara tikai stiprākus.
Filmas Spogulī pirmizrāde notiek kinoteātra Coca-Cola Plaza zālē iSense. Visi esam maskās. Masku valkāšana Igaunijā tobrīd vēl nav tik ierasta lieta, kā citur pasaulē, jo nekad iepriekš tā nav bijusi obligāta – arī ne sabiedriskajā transportā un veikalos. Piemēram, bez maskas apmeklēt veikalu nedrīkstēs tikai no rītdienas. Mūsu pirmizrādes laikā kinoteātri ir gandrīz vienīgās publiskās teritorijas, kur maskas nepieciešamas. Un vēl. Jāatzīst, ka mūsu skatītāji ir drosmīgi cilvēki, jo, kā stāsta Tīna Lokk, apkārt klīstot arī viedoklis, ka tie, kas apmeklē festivāla filmas, riskē nogalināt savu vecmāmiņu.
Bet es par to visu stāstu, lai man nekas nebūtu jāstāsta par pašu filmas izrādīšanu.
Jo, kā parasti, es par to neko nevaru un negribu pateikt. Es redzu un dzirdu sev vien zināmas nianses un gandrīz vai izmisīgi cenšos uztvert arī filmu kopumā. Jā, mēs nekad paši neesam Spogulī redzējuši uz tik liela ekrāna. Vienīgais, ko varu teikt – Zvaigžņu karus es parasti cenšos noskatīties kinoteātrī vai arī neskatīties vispār. Manuprāt, pret Spogulī skatīšanos vajadzētu izturēties tieši tāpat. Jo filma pilnīgi noteikti pa īstam iedarbojas tikai tā – uz liela ekrāna skatīti kustīgie selfiji apreibina. Un ja kāds grib noreibt vispār, pirmās piecas rindas būs labas diezgan.
Ja kas – te kāds kaut ko ir sajaucis, Spogulī nav mūsu pirmā filma (skat. logo uz ekrāna), bet tas nav būtiski. Toties pirmo jautājumu mēs uzminējām jau iepriekš. “Kāpēc jūsu filma ir melnbalta?” – to mums jautā par katru mūsu melnbalto filmu. Kāpēc tiem, kas uzņem krāsainas filmas, nevaicā, kāpēc viņu filmas ir krāsainas? Uzņemt krāsainu filmu taču arī ir izvēle. Tāpat kā izvēle ir uzņemt melnbaltu.
Varbūt, ja mūsu pirmizrādes balle būtu notikusi klātienē, man izdotos nofotografēt attēlu, ko es nosauktu Pēdējais vai Pēdējie (kādreiz tā ir sanācis). Mēs tiešām bijām daudzi un mēs tiešām svinējām, taču ekrānšāviņš jau atkal saucas Pēdējie.
Es noteikti vairs nealkstu pēc tiešsaistes svinībām, taču Gints pamanīja kādu vērtību šādā formātā – vismaz var parunāties. Fiziskajās pirmizrādēs tas parasti neizdodas.
Protams, nākamajā rītā pēc pirmizrādes ir jālien jūrā. Taču stāsts ir drīzāk par to, ka tādu iespēju sagādā festivāls. Turklāt izrādās, ka šis ikrīta peldes rituāls, kas sociālajos tīklos izskatās pēc festivāla organizatoru labi pārdomātas akcijas Covid-19 laikā, patiesībā iesācies spontāni. Viesu uzņemšanas departamenta vadītāja Dagmar Raudam arī festivāla laikā nav vēlējusies atteikties no savas septiņus gadus ilgstošās rutīnas – ikrīta lēciena Baltijas jūrā. Kāds sagribējis viņai piebiedroties, pēc tam vēl kāds. Un tā tas izvēršas par regulāru festivāla ikdienas pasākumu, ko atspoguļo pat starptautiskā kino prese, bet vietējais TV šovs ieradās ar jautājumu: “Vai jūs esat traki?”.
Patiesībā traks nav pat Indonēzijas režisors Ertano Robby Soediskam, par kuru tiek minēts, ka viņš, iespējams, ir pirmais indonēzietis, kurš ielēcis aukstos Baltijas jūras viļņos. Viņš gan iekliedzas, izkāpis no auto baltā viesnīcas halātā un ieraudzījis agra rīta un pelēka ūdens ieskauto pontonu, taču pēc tam klusējot ar milzīgu smaidu sejā ielien ūdenī. Nē, tas nav trakums – tā ir iekļaušanās festivāla norisē.
Tās pašas dienas pēcpusdienā velkam slidas. Vaicāju Ertano:
- Vai tu kādreiz esi slidojis?
- Nē! Vai tas varētu mani kaut kā ierobežot?
- Nē!
Labi, viņš nespēja atrauties no bortiņa. Taču tas nav nekāds ierobežojums izbaudīt visu, ko piedāvā festivāls, aizstājot tradicionālās ballītes ar pilnīgi citādām aktivitātēm.
Starp citu, fotogrāfijā nav Ertano. Tas ir Alars Kivilo – Kanādā dzimis, Holivudā strādājošs igauņu izcelsmes operators, kurš šogad Melno Nakšu festivālā saņēma balvu par mūža ieguldījumu.
Un vēl. Gints slidoja labāk par visiem, bet es viņu nenofotografēju.
Epilogs
Par filmām es nerakstīju nevis tāpēc, ka es tās neredzēju. Tieši otrādi – šajā Melno Nakšu festivālā es paguvu noskatīties daudz vairāk filmu nekā iepriekšējos festivālos, jo nokavēto programmu bija iespējams redzēt tiešsaistē. Dažas filmas man patika ļoti, dažas – ļoti nepatika. Bet es esmu tikai režisore, manam patīk–nepatīk ir jāpaliek pie manis, vēl jo vairāk tāpēc, ka šajā kontekstā ir arī mūsu filma. Droši vien profesionāļi festivāla programmu varētu novērtēt kā ļoti daudzveidīgu un interesantu. Un parasti jau arī tieši programma ir tas, pēc kā tiek vērtēts festivāls.
Taču šoreiz, man šķiet, jau pats fakts, ka Melno Nakšu festivāls vispār bija, ir ļoti, ļoti svarīgs. Un ne tikai tāpēc, ka mūsu filmām tika iedots liels ekrāns un dzīvi skatītāji. Bet arī tāpēc, ka festivāls pierādīja – pat šajā laikā var kaut kas normāli notikt.
Raksts tapis ar VKKF mērķprogrammas Kultūras nozares dokumentēšana atbalstu
