KINO Raksti

Jauniešu seriāli „Eiforija” un „Viss Norm”. Laikmeta trokšņi un indivīda balss

25.04.2022
Jauniešu seriāli „Eiforija” un „Viss Norm”. Laikmeta trokšņi un indivīda balss
Attēls no seriāla "Eiforija"

“Liels stress – tik daudz cilvēku manī, bet tikai viens es.” Tās ir rindas no latviešu mūziķa un literatūrkritiķa Artura Skuteļa kompozīcijas “Pēdējā”, kas atbalsojas seriāla “Eiforija” ainā – Ketu ielenc sociālajos tīklos populārās motivācijas un pašpārliecinātības sludinātājas, katras izteiktie “iedvesmojošie” vārdi saplūst kopā, radot troksni, kurš varonei liedz sadzirdēt pašai sevi. Aina simbolizē sabiedrības spiedienu un pazemojumus, ar kuriem pusaudži tiek regulāri konfrontēti. Seriālu “Eiforija” un “Viss Norm” centrā ir viņu pārdzīvojumi.

Iterativitāte jeb atkārtošanās ir viena no sešām amerikāņu kino un televīzijas pētnieka Šona O'Salivana fiksētajām seriālu naratīvajām stratēģijām. Seriālam ir raksturīgi dažādi repetitīvie elementi, piemēram, līdz šim pieredzētā kopsavilkuma attēlošana (previously on...) vai noteiktas muzikālās partitūras atskaņošana un tipisku ģeogrāfisko lokāciju izmantojums. Katras pasaulslavenā seriāla Draugi / Friends (1994–2004) sērijas ievadā skan amerikāņu rokmūzikas dueta  The Rembrandts kompozīcija I'll be there for you – tās pavadībā visi varoņi, smejoties un šļakstoties, iedejo jaunos notikumos, kuri pārsvarā norisinās kafejnīcā Central Perk vai Monikas dzīvoklī.

Kopš 2000. gadu sākuma jauniešu seriāls Eiforija / Euphoria (2019-) ir skatītākais straumēšanas vietnes HBO produkts, piekāpjoties tikai Troņu spēlēm / Game of Thrones (2011-2019), no kurām seksa un vardarbības ziņā Eiforija neatpaliek itin nemaz. Šogad februāra izskaņā Eiforijas otrās sezonas noslēguma sēriju gaidīja teju septiņi miljoni HBO un HBO Max lietotāju, plus vēl neskaitāmi citu legālu un nelegālu straumēšanas platformu izmantotāji. Ņemot vērā seriālu saskaldītību sezonās un sērijās, iterativitāte attiecas gan uz veidošanu, gan patēriņu.

Kad tiek izziņota jauna iemīļotā seriāla sezona, notikuma pieredze kļūst par izstrādātu rituālu procesu, kas neaprobežojas ar pirmās vai kārtējās sērijas gaidīšanu un noskatīšanos. Kādam Eiforija var saistīties ar šokolādes un mīļotā cilvēka kompānijas baudīšanu, savukārt cits tā saredz iespēju pabūt vienam (kopā ar varoņiem, protams) vai pavakariņot kopā ar draugiem par spīti nekad neapsīkstošajam pienākumu sarakstam.

Proti, seriāls ir atgriešanās pie pazīstamiem un iemīļotiem varoņiem pazīstamos un iemīļotos apstākļos.

Ne velti tad, kad seriāla Eiforija galvenā varone Rū (Zendaja) kārtējo reizi dezertē no nepanesamās realitātes, viņa izvēlas iekļūt britu realitātes šova Mīlestības sala dalībnieku savstarpējo attiecību labirintā, kura ejas ir tik līdzīgas un nokļūšana tajās norisinās bez sarežģījumiem un pārsteigumiem.

Seriāls Viss Norm ir veidots jauniešiem, kuri dzimuši pēc 2000. gada, tāpēc autori to nodēvējuši par “pirmo Gen Z drāmu” Latvijā. Pie skatītājiem seriāls nonāca jau pagājušā gada rudenī, tāpēc šobrīd interesenti ar sērijām videosatura servisā Go3 var rīkoties izšķērdīgi un ar vienu klikšķi slāpēt radušos intrigu par to, vai jaunā dzejnieka Gundara Smuidra atveidotais Dāvids Riekstiņš šoreiz pārtrauks ierasto praksi dibināt un uzturēt romantiskas attiecības ar vairākām meitenēm vienlaikus un vai Zirnis, kuru spēlē latviešu reperis Prusax, beidzot spēs pārvarēt iemīlēšanās biklumu un atzīt Paulai savas simpātijas.

Otrs O'Salivana izvirzītais elements ir dažādība un daudzslāņainība; paradoksālā kārtā tas iet roku rokā ar atkārtošanos, jo katra jauna sērija varoņu un sižeta attīstības kontekstā ietver gan pazīstamo, gan nezināmo, tāpēc neprognozējamo. Seriālos nemitīgi tiek uzturēta spriedze, vai nu sērijas beigās novietojot varoni sarežģītas izvēles priekšā vai fatālā situācijā (to be continued...), vai arī sezonas izskaņā piedāvājot neviennozīmīgi interpretējamu atrisinājumu. Piemēram, Deivida Linča enigmātiskā kulta seriāla Tvinpīka / Twin Peaks (1990–1991) otrās sezonas noslēgumā īpašais aģents Deils Kūpers, paveroties spogulī, ierauga antagonistu Bobu, un, kā allaž režisora darbos, tiek panākta dažādu apziņas, realitātes un laika slāņu mutācija. Abu varoņu saattiecināšana pēdējā sērijā gandrīz vai pieprasa skaidri un gaiši atbildēt 25 gadus neziņā turētajiem un satrauktajiem harizmātiskā detektīva faniem (Linčs, protams, tā nereaģē, jo tiešums un stabilitāte viņam ir kas iluzors vai neiespējams) – vai Kūperam izdevās atsvabināties no Boba un kā viņam iet pašlaik?

Literārajā un kinematogrāfiskajā tradīcijā tā dēvētais cliffhanger kā naratīva organizēšanas rīks ir lietots bieži, taču seriāliem tas ir tipiski: iterativitāte un daudzslāņainība (būtībā visi pētnieka definētie pamatpaņēmieni) sakņojas to izvērstībā laikā. Seriāla Viss Norm pirmā un pagaidām vienīgā sezona beidzas reizē paredzami un intriģējoši. Galvenais varonis Dāvids, šķiet, neko nav mācījies no līdzšinējiem pārdzīvojumiem, kurus viņš radījis sev un citiem, – nedz pļauka no Madgalēnas un pievilto meiteņu asaras un sarūgtinājums, nedz iekšējais aicinājums “šoreiz neko nesačakarēt” nebremzē fināla epizodē pietuvoties vēl vienai jaunai varonei un atkal iepazīties, nosaucot sevi citā vārdā. Nespēja būt godīgam un lojālam ir bijusi ar protagonistu saistīto notikumu pavērsienu pamatā, jo tā neapšaubāmi ir dramatisma radīšanai pateicīga rakstura īpašība. Bet kopumā Dāvida tēls ir viendimensionāls, jo nepiedzīvo nekādu transformāciju, kaut arī viņam piešķirti vairāki spēcīgi morāles stiprināšanas ieroči – liriskā, reflektējošā dispozīcija un domu lasīšanas superspēja. Tomēr regulāra verbāla pašanalīze un noslēpumā turētā īpašā spēja netiek inkorporēta Dāvida rīcībā. Drīzāk tēls balsta klišeju boys will be boys, kura sludina, ka jaunu puišu zemiskā attieksme un uzvedība ir bioloģiski determinēta.

Tiesa, iespējams, ka Dāvida tēla nozīme ir saistāma ar stāstījuma nodrošināšanu, ar emocionāla komforta un intelektuālas provokācijas radīšanu skatītājā, pie kura viņš bieži vēršas ar atklātiem emociju izpaudumiem un vaicājumiem par to, vai kāds tāpat piedzīvojis attiecīgās sajūtas vai situācijas. Bet domu lasīšanas prasme seriāla gaitā nav problematizēta un nepiedalās  internālo un eksternālo sarežģījumu risināšanā. Iespējams, ka tādējādi rādīta Dāvida jūtu intensitāte un nopietnība attiecībā pret Magdalēnu – viņa ir vienīgā, kuras domas jaunietim nav sadzirdamas. Tāpat šī blakne var tikt tulkota kā vēl viens troksnis jaunieša prātā, līdztekus vienaudžu, vecāku un digitālās vides populāro cilvēku radītajam skaņas fonam kavējot pašizpratni un iegrožojot izteiksmes brīvību.

Taču kopumā seriālu Viss Norm un Eiforija spēks saistāms ar to varoņiem piemītošo komplicētību un morālo ambivalenci.

Jaunas situācijas (arī, piemēram, pagātnes un mentālo procesu atspoguļošana) atkal un atkal papildina un pārdefinē visus konkrētā seriāla pasaulē mītošos, jo notikumi ir tendēti uz varoņu individualitātes izkopšanu. Zirnis no Viss Norm aktīvi sporto, ēd vegāniski, grasās ieviest agras celšanās paradumu un cēli mīl Paulu, vienlaikus viņš ir nesekmīgs dusmu vadībā un pēc nejauša seksuāla sānsoļa tiek pie hlamīdijām. Laura (Ieva Barkāne) ir iejūtīga un gādīga, taču piekrāpj savu dzīvesbiedri Matildi un skeptiski izturas pret jūtu noturīgumu, akcentējot citas šodien aktuālas līdzāspastāvēšanas formas – poligāmiju vai sērijveida monogāmiju (“Divu cilvēku attiecību fenomens ir novecojis koncepts.”)

Eiforijā Aleksas Deimijas tēlotajai Medijai piemīt negants raksturs, bet apbrīnojama ir viņas lojalitāte kā draugam un pašaizliedzība kā mīļotajai sievietei. Fezs (Anguss Klouds) ir dzīvesgudrs un miermīlīgs neliela pārtikas veikaliņa vadītājs, tikai tirgo narkotikas, tāpēc glabā mājās ieroci un regulāri iepinas dažādās kriminālās, dzīvībai bīstamās afērās. Kaut arī Džeikoba Elordi tēlotā mizogīnā, homofobiskā un vardarbīgā Neita izturēšanās nav attaisnojama nekādos apstākļos, tomēr ar laiku varonis spēj atzīt tēva radīto traumu un ar to strādāt. Diemžēl tas licis ciest daudzām sievietēm, un skatītāji, kas zina, kāds posts jaunietim nodarīts, var tikai iztēloties, cik daudz iekšējo, laika un cita veida resursu prasīs atgūšanās, piedošana un atvainošanās.

Seriālu Viss Norm un Eiforija varoņi nav plašu morālu vai intelektuālu konceptu iemiesojums vai ideju, ideālu simbols, bet gan noslēpumaini un pretrunīgi indivīdi, kuru raksturs un uzvedība ir netverami, svārstīgi, ētiski neviennozīmīgi un tāpēc pievilcīgi lielumi. Dažādība, kura raksturo varoņu pulku un katru no tiem atsevišķi, ne tikai saglabā skatītājā interesi, bet ir arī sociāli nozīmīga, palīdzot saprast, ka citādais, atšķirīgais, neparastais nebūt vienmēr nenozīmē nevēlamo, kaitīgo un nepareizo. Tāpat seriālu pasaulē eksistē ļauni, cietsirdīgi un kaitnieciski cilvēki, jo būtu tuvredzīgi un melīgi turēt pusaudžus naivuma un labestības iežogojumā. Ņemot vērā digitālās vides iespējas un popularitāti, nereti tieši jaunieši ir nežēlīgākās diskreditācijas upuri, un šī neiecietība un pazemojumi, ar ko tie saskaras, ir abu seriālu fokusā.

Dažādības izcelšana uz ekrāna ir atzīšanas akts – seriālu Viss Norm un Eiforija pasaulē ir vieta aseksuāliem, bikseksuāliem un homoseksuāliem jauniešiem.

Piemēram, Hanteres Šeiferes Džūlzas transpersonas identitāte Eiforijā seriāla gaitā netiek akcentēta, arī sieviešu un vīriešu kailskatu proporcija ir adekvāta. Abos seriālos ir demonstrēts plašs ģimenes statusu spektrs, kuru veido veselīgas vai toksiskas attiecības uzturoši vecāki, problemātisks jaunākais brālis, mamma – atraitne un citas formas. Katram Viss Norm un Eiforijas varonim ir atšķirīgi rīki sevis paušanai (piemēram, noteikts vizuālais izskats vai intereses) un savu traumu, problēmu dziedināšanai. Tāpat darbos ir iekļauts mentālās veselības diskurss – daži varoņi sirgst ar veģetatīvo distoniju, obsesīvi kompulsīviem, bipolāriem traucējumiem, uzmanības deficītu un hiperaktivitātes sindromu. Piemēram, 90. gados dzimušajiem jauniešiem vidusskolas posmā aktuāls bija amerikāņu seriāls Intrigante / Gossip Girl (2007–2012), kur šāda tēma vēl netika pieteikta un izvērsta, bet seriālā Eiforija Rū regulāri apraksta depresijas izjūtas, kad dienas jaucas kopā un veido nebeidzamu, smacējošu cilpu. “Absolūti briesmīgākais depresijā ir tas, ka neatkarīgi no tā, ka zini, ka esi depresīvs, nevari apturēt sevi no pašreizējā stāvokļa pasliktināšanas,” stāsta varone.

Daudzslāņainība apliecina seriālu elastīgumu jeb spēju pārvietoties dažādās telpās un kontekstos, jo no sērijas uz sēriju var būt iespējama žanru, vides, stāstnieka, perspektīvu, citu formālu vai saturisku paņēmienu maiņa. Kas attiecas uz varoņu reģistrēšanu un attīstīšanu, seriālā būtībā ir atcelta galvenā tēla apziņas un pieredzes prioritizēšana pār citiem, jo no sērijas uz sēriju tiek atklāts kas jauns ne tikai par centrālajiem, bet arī par šķietami perifērajiem varoņiem, tādējādi noturot stāstījuma līdzsvaru. Regulārā akcentu pārbīde no svarīgākiem uz mazāk svarīgiem stāstiem ir vienlaikus gan dažādības, gan arī kolektīva principa sastāvdaļa, ar kuru O'Salivans saprot varoņu organizēšanu un izplatīšanu seriāla gaitā. Tāpat pētnieks seriālos izceļ arī pasaules būvēšanas tendenci. Seriālu naratīvi, vairāk nekā jebkura cita publicēšanās metode, ir veidoti tā, lai pakāpeniski izplānotu, aizpildītu un tad atkārtoti izvērstu dieģētisko visumu.[1] Pakāpeniskums kā esenciāla seriālu īpašība nozīmē jaunu fizisko un mentālo teritoriju integrēšanu, kā arī atvirzīšanos atpakaļ pie kādas sen neuzlūkotas sižeta līnijas.

Seriālā Eiforija daudzslāņainība attiecas ne tikai uz varoņu daudzumu un raksturiem. Kā kolāžu Eiforiju papildina, piemēram, Rū lekcija par pareizu dzimumlocekļu bilžu uzņemšanas praksi vai viņas pārtapšana par detektīvi, kura izmeklē Džulzas un Neita mīklainās attiecības. Vienā no pirmās sezonas sērijām parādās dokumentāls kadrs, kurā dziedātāja Britnija Spīrsa nervu sabrukuma rezultātā noskuj matus, bet varones Ketas (Bārbija Fereira) sacerētā fantāzija par popmūzikas ansambļa One Direction dalībniekiem tiek vizualizēta Japānas animācijas stilā. Otrās sezonas noslēgumā skatītājiem tiek piedāvāta filmēta izrāde, kuru režisējusi līdz šim neievērotā varone Leksija (Moda Apatova) – tās pamatā ir visu seriāla dalībnieku dzīvesstāsti.

Viss kā dzīvē

Seriāla Eiforija režisors Sems Levinsons ir publiski atzinies, ka sižeta un varoņu pamatā ir paša personiskā pieredze, ilggadēji ciešot no narkotiku atkarības un depresijas. Aktieri daudz un rūpīgi Levinsonu izvaicājuši, lai varētu iespējami precīzi iejusties un rekonstruēt viņa tā laika emocijas un pasaules uztveri. Arī Viss Norm aktieris Gundars Smuidris Radio 5 raidījumā Naktslokālā akcentē kopdarba rezultātā panākto atbilstību reālajai dzīvei, tostarp varoņu valodas precizitāti: “Šajā seriālā ir ārkārtīga uzticība, ārkārtīga apzinātība: visu laiku autori interesējās, kā teiktu mēs paši. Uz laukuma tik daudz esam izmainījuši tekstus, pat katrā epizodē, tas pats arī ar visiem anglicismiem.” Taktiski pārdomāts ir arī seriāla Viss Norm autoru lēmums aktieru ansambļa izveidē sapulcināt jauniešu vidē populārus māksliniekus.

Izjūtu, notikumu un valodas pietuvinātība dzīvei, arī jauniešu elku iesaiste Eiforijā un Viss Norm atbilst tam, ko O'Salivans domā ar momentum – īpašu elementu, kas izraisa un notur vēlmi seriālu pieredzēt. Tas var būt saistīts ar veidotāju naratīvajām vai stilistiskajām pieejām, taču šajos gadījumos magnētiskais ir Levinsona atklātība un tās precīza restaurācija, tāpat arī Viss Norm komandas kolektīvā scenārija izstrāde un atzītu laikabiedru parādīšanās citā ampluā.

Seriālam Eiforija raksturīga dzīves pieredzes izpausmju neviltotība; īsāk sakot – tas ir godīgs. Sekss un attiecības patiesībā ne vienmēr ir kas patīkams, turklāt visiem ir zināms, ka atkarību raisošu substanču lietošana ir degradējoša, taču nākas atzīt – tik atslābinoša un iepriecinoša. Kādā sērijā, kurā Rū atkal pārdozē narkotikas, viņa stāsta: “Es zinu, ka nav atļauts to teikt, bet narkotikas ir foršas. Pareizāk, tās ir foršas līdz brīdim, kad iznīcina ādu, dzīvi un ģimeni. Tad narkotikas pārstāj būt foršas.” Secinājumu pavada kadri, kuros Rū mamma un māsa raud un kliedz, bet neatliekamās palīdzības mediķi un slimnīcas ārsti steidz glābt jaunās meitenes dzīvību. Otrajā sezonā likmes ir paaugstinātas – galvenā varone zog un bēguļo gan no policijas, gan arī no sievietes, kura aizdevusi un nav atguvusi lērumu apreibinošu vielu. Šādas atkarības sekas ir skaidras, taču svarīgi ir arī iemesli. Neona gaismu un sapņainas mūzikas apņemta, vairākās pirmās sezonas sērijās Rū bauda “those two seconds of nothingness” jeb narkotiku iedarbošanās brīdi, kad krūtīs kļūst vieglāk, bet prātā – klusāk.

Vieni atklātību seksa, vardarbības un narkotiku kontekstā slavē, bet citi to asi kritizē. Uz kādā intervijā izvirzīto aizrādījumu par seriālā Eiforija implicēto narkotiku patēriņa normalizēšanu Levinsons atbild: “Katru reizi, kad kaut kas tiek parādīts uz ekrāna, līdzi nāk risks, ka tas tiks glamurizēts tikai tā fakta dēļ, ka ir uz ekrāna. (..) Kas attiecas uz narkotiku lietošanas skatiem, es esmu jūtīgs. Man ir bērns, un es neviena acīs nevēlos šo lietu romantizēt. Tomēr ir jādomā par to, kas ir narkotiku lietošanas pamatā. Kāpēc rodas vēlme lietot narkotikas? Ja mēs nerādām atvieglojumu, ko tās sniedz, tad zūd ietekme. Jā, narkotikas nav atrisinājums, bet tāda ilūzija var rasties, un tieši tas padara narkotikas tik destruktīvas.” Proti, šī šķituma atainojums ir svarīgs totalizējošas un tātad efektīvas pieredzes nodrošināšanā.

Eiforijas režisors ne tikai atdod savu balsi varonei – sievietei, bet galvenokārt pietveras tiešī šī dzimuma pārstāvju pārdzīvojumu atspoguļojumam. Seriāla varones regulāri tiek pakļautas ķermeņa kaunināšanai apmatojuma, svara un citu pazīmju dēļ. Viņas regulāri piedzīvo pazemojošus seksuālus aktus vai nu tāpēc, ka pornogrāfijas patēriņa ietekmē noformējies uzskats, ka “pareizs” sekss ir brutāls, vai arī maskulīnas enerģijas un represētas seksualitātes saindēti vīrieši tikai šādi spēj paust varu un gūt kontroles sajūtu.

Interesanti, ka Eiforijas tapšanā piedalījies „intimitātes koordinators”, šīs profesijas izveidošanās saistīta ar Hārvija Vainstīna skandālu un #MeToo kustību – intimitātes koordinators rūpējas par labklājību uz laukuma un iespējami mazina stresu, kas saistīts ar seksa ainu uzņemšanu. HBO konsekventi pieturas pie šādas politikas un šos profesijas pārstāvjus iesaista katra seriāla uzņemšanā.

Attels no seriāla "Viss Norm"

Vēl viena sižeta līnija Eiforijā un Viss Norm ir sekss bez izsargāšanās un neplānota grūtniecība, uzsverot tieši sievietes emocijas tajā brīdī, kad jāizlemj un reāli jāveic aborta procedūra. Tāpat abos seriālos uzmanība tiek pievērsta erotiska satura radīšanai un izplatīšanai – piemēram, satura abonēšanas vietnē OnlyFans izvietojot kailu ķermeņa daļu attēlus vai piedāvājot maksas izģērbšanās un sarunu sesijas. Kailbildes un seksa video ir šodienas mīlestības valūta – nelaime tikai tā, ka nav iespējams būt drošam, kas ir saņēmējs un kā materiāls tiks ekspluatēts. Līdz ar to varones saskaras ar vienaudžu nosodījumu, kaut vēlēšanās tikt ieraudzītai kā seksuālai, iekārojamai būtnei ir tik cilvēciska, īpaši tad, kad pašvērtējums regulāri ļogās. Taču abu seriālu varoņi nemitīgi cīnās ar visdažādākajām atkarībām – gan narkotiku, gan mīlestības.

Seriālu dizains

O'Salivans runā arī par dizainu jeb seriāla konstrukcijas mašinēriju, kas ir visi konsekventi lietotie verbālie, vizuālie un cita veida paņēmieni vēstījuma realizēšanai. Piemēram, katrā seriālu Eiforija un Viss Norm sērijā pastāv divas naratīvās dzīslas: konkrēta varoņa fona stāsts pārklājas ar aktuālajiem visa ansambļa piedzīvojumiem. Tāpat abos seriālos galvenie varoņi ir stāstnieki, kuri nereti tieši vēršas pie skatītāja ar savām pārdomām, secinājumiem vai arī jautājumiem, iesaistot un aktivizējot tajā pašanalītiskumu. Jāatzīmē arī konstantais valodas izmantojums – tiek ievērots jauniešu slengs, piemēram, dažādi īsinājumi un lamuvārdi.

Lai attēlotu autentisku, diskomforta, neveiklības un pakļautības caurstrāvotu jaunas meitenes seksuālo pieredzi, seriāla Eiforija intīmajās ainās tiek izmantota statiska kamera. Kā ilustrāciju tam var minēt Džūlzas seksa ainu ar Neita tēvu Kelu, kuru spēlē filmu un seriālu aktieris Ēriks Deins. Kamera rāmi tver gan Džūlzas apjukušo un pazemīgo, gan Kela pašpārliecināto un valdonīgo sejas izteiksmi; ilgais kadrs un stindzinošais klusums ļauj nolasīt baiļpilno atmosfēru, kura apjozusi sievieti. Situācijās, kad tiek atainota arī Medijas un Kesijas (Sidnija Svīnija) nodarbošanās ar seksu, ievērots tas pats kameras nekustības princips – vidējā plānā ilgstoša uzmanība veltīta gan sieviešu sejām, kuras pauž nepatiku un aizvainojumu, gan arī kopējo apstākļu ieskicējumam – rokām, kuras saķērušas viņu galvas un kaklus, kā arī tām, kuras krampjaini ieķērušās segā vai spilvenā. Tikmēr kustīgā kamera kopā ar daudzkārt izmantoto drudžaino un apreibinošo zibspuldzes un neona estētiku uzsver substanču lietošanas aktā gūto sensoro un emocionālo sakāpinājumu, priekšstatot skatītājam apreibināšanās pieredzi.

Seriāla skaņu celiņš ir izsmalcināts, kļuvis par pašvērtīgu Spotify lietotāju izvēli bagātīgai mūzikas pieredzei,

sākot no klasiskās un džeza mūzikas līdz pat svaigākajiem popmūzikas hītiem. Levinsons esot lūdzis aktierus klausīties noteiktu muzikālo pavadījumu katrai ainai, lai radītā noskaņa tiktu pausta arī varoņu uzvedībā un kadra kompozīcijā. Piemēram, Neits ar dziesmu Stuntin` Like My Daddy bravūrīgi iesoļo ballītē, bet Rū pēc izkļūšanas no ārstniecības iestādes mašīnā mammai un māsai izpilda soulmūziķa Bobija Vomaka Fly Me to The Moon – braukšana mājup tiek montēta ar skaistākajām un rūgtākajām atmiņām par kopā piedzīvoto, radot saldsērīgu noskaņu.

Seriāla Eiforija varones lieto izteiksmīgu grimu, taču, tā kā jautras ballītes nereti beidzas skumji, viņu sejas klāj dekoratīvie mirdzumi un asaras reizē, un tajā ir kaut kas simbolisks. Mirdzošās asaras – skaistā un skumjā, piesātinātības un iztukšotības, visa un nekā kombinācija. Ar seksu, narkotikām vai draudzību varoņi iegūst eiforiju – ekstrēmu, taču īslaicīgu laimes, pārliecinātības un atvieglojuma izjūtu, kam nereti seko ilgstošs nogurums un sāpes. Seriālu Eiforija un Viss Norm varoņu nekontrolētā un neizskaistinātā dzīve ir atbruņojoša. Gan Dāvida Riekstiņa, gan Rū pārdomās nav nedz slavinājuma, nedz zaimojuma. Vairākās Eiforijas sērijās Rū atgriežas pie vārdiem: “Katru reizi, kad es jūtos labi, domāju, ka tas ilgs mūžību. Bet tas tā nav. Pēc sliktiem laikiem seko labie, tad atkal sliktie.” Jā, pēc eiforijas nāks tukšums, bet pēc tā – atkal eiforija. Un tas ir godīgākais, ko var pateikt par dzīvi.

Attēls no seriāla "Eiforija"

Foto no publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. O'Sullivan, Sean (2019). Six Elements of Serial Narrative. In: Narrative, Volume 27, Number 1, January 2019, p. 49 – 64  

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija