Pēdējo gadu laikā savā leksikā šķietami nevainīgo jēdzienu “klimata pārmaiņas” esam nomainījuši ar daudz dramatiskāku, bet arī precīzāku apzīmējumu - “klimata krīze.” Cilvēka darbības izraisītās kardinālās izmaiņas apkārtējā vidē aizvien biežāk nonāk arī dokumentālā kino veidotāju uzmanības centrā. Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma (Baltic Sea Docs) vadītāja Zane Balčus iesaka vērtīgākos darbus, kurus var noskatīties dažādās filmu tiešsaistes platformās.
Kā izmainīt pasauli / How to Change the World
(rež. Džerijs Rotvels / Jerry Rothwell, Kanāda / Lielbritānija / Nīderlande, 2015, 110’)
Skatāma Netflix (lapas abonēšanas maksas no 7,99 EUR mēnesī)
Arhīvu materiālos balstītas dokumentālās filmas iemanto arvien lielāku popularitāti, un šābrīža situācija ar ierobežotu kustības brīvību vēl vairāk veicinās šādu filmu tapšanu – tā prognozē nozares speciālisti. Kā izmainīt pasauli ir tieši tāds piemērs, un filmas arhīvu materiālu producente (archival producer) ir Elizabete Klinka (Elizabeth Klinck) – viena no šobrīd starptautiski pazīstamākajām arhīvu materiālu pētniecēm, viņa ne tikai strādā pie filmu un citu audiovizuālu darbu veidošanas, bet arī vada meistarklases un lekcijas par šo tēmu daudzviet pasaulē (arī nupat notikušajā IDFA industrijas pasākumu programmā).
Džerija Rotvela filma Kā izmainīt pasauli dokumentē aktīvistu grupu, kuri 60./70. gadu mijā iestājās pret atomieroču izmēģinājumiem Aļaskā. Ričarda Niksona valdības laikā pazemē tika veikti izmēģinājumi, kas satricināja tuvumā esošās teritorijas un iznīcināja vietējo ekosistēmu. Greenpeace tobrīd tikai veidojās, grupas ideju atbalstītāju vēl bija pavisam maz. Liela daļa filmas vizuālā materiāla ir unikāli 16mm filmējumi, kuros fiksēts aktīvistu brauciens ar kanādiešu kuģi uz Amčitkas salu, kur notika izmēģinājumi. Uzmanība, ko šis notikums izpelnījās medijos, panāca to, ka ASV valdība no turpmākajiem izmēģinājumiem atteicās.
Filmā privāto arhīvu un mediju materiāli kombinēti ar dalībnieku intervijām mūsdienās, niansēti atspoguļojot tā laika noskaņojumu un cilvēku pārliecību – iestāties par drošāku un dabai draudzīgāku pasauli.
Filmu iespējams noskatīties ŠEIT
Pamestā zeme / Abandoned Land
(rež. Žils Lorāns / Gilles Laurent, Beļģija, 2016, 73’)
Skatāma Guidedoc.tv (lapas abonēšanas maksa – 5 USD mēnesī) un Dafilms (lapas abonēšanas maksa 6 EUR mēnesī)
Pamestā zeme ir vienīgā Žila Lorāna režisētā filma. Viņš bija ļoti pieprasīts beļģu skaņu režisors ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi, strādājis kopā ar Karlosu Reigadas, Kamalu Aldžafari un daudziem citiem meistariem. Viņa pirmā filma kā režisoram kļuva arī par pēdējo, jo Lorāns gāja bojā 2016. gadā teroristu uzbrukumos Briselē.
Filmas Pamestā zeme nosaukumā iekodēts šīs vietas statuss – tā stāsta par evakuēto zonu ap Fukušimas atomreaktoru, kur 2011. gadā pēc zemestrīces un cunami postījumiem notika katastrofa. Fukušimā pieredzētais atomreaktora sprādziena nodarījums ir pasaulē otrais smagākais pēc Černobiļas, postījumi saistīti ar radioaktīvo vielu noplūdes sekām.
Lorāns dokumentē Tomiokas ciematu, kurā kādreiz dzīvojuši 5000 iedzīvotāju, bet tagad tas ir gandrīz pilnībā pamests. Viens no retajiem palikušajiem ir Matsumura, kurš kopā ar savu tēvu rūpējas par ciemā palikušajiem dzīvniekiem, kopj bites, audzē dārzeņus. Viņš ir izvēlējies palikt ne tikai tāpēc, ka šī ir viņa mājvieta, bet arī tāpēc, lai pārvērstu savu eksistenci par protestu pasaulei, kurā tiek ražota un pastāv atomenerģija.
Filmu iespējams noskatīties ŠEIT
Svētnīca / Sanctuary
(rež. Alvaro Longoria (Álvaro Longoria), Spānija, 74’)
Skatāma Taskovski Home Cinema (7 USD par filmu, pieejama 24h, lejupielādei – 20 USD)
Filmas oriģinālnosaukums piedāvā vārdu spēli – tā ir gan svētnīca, gan rezervāts. Tehniskā nozīmē varam teikt, ka nosaukums Sanctuary būtu tulkojams kā “rezervāts”, jo filma vēsta par pasaulē lielākā jūras rezervāta veidošanu Dienvidu okeānā. Tai pat laikā tā ir arī “svētnīca”, kurai būtu jākļūst par vietu, kurā tiek respektēta un saglabāta ūdens ekosistēma. Starptautiskā arēnā slavenību iesaistei kāda aktuāla jautājuma risināšanā var būt nozīmīga loma, jo viņu vārds var palīdzēt pievērst politiķu, uzņēmēju vai citu personu uzmanību (kā, piemēram, Leonardo di Kaprio ir kļuvis par vienu no aktīvākajiem klimata pārmaiņu advokātiem). Pēdējos gados arvien vairāk publiski par šo tēmu izteicies arī spāņu aktieris Ksavjērs Bardems, kurš kopā ar savu brāli, arī aktieri, Karlosu ir filmas Svētnīca tapšanas dalībnieki. Kopā ar Greenpeace pārstāvjiem viņi ne tikai dodas uz Arktiku, bet arī aktīvi propagandē šo jautājumu, lai pievērstu gan lēmumu pieņēmēju, gan mūsu visu uzmanību šīs aktivitātes nepieciešamībai.
Filmu iespējams noskatīties ŠEIT
Pārvēršoties par dzīvnieku / Becoming Animal
(rež. Emma Deivi / Emma Davie, Pēters Metlers / Peter Mettler, Šveice, Lielbritānija, 2018, 79’)
Skatāma Dafilms (lapas abonēšanas maksa 6 EUR mēnesī)
Kanādiešu / šveiciešu režisora Pētera Metlera un skotu režisores Emmas Deivi esejistiskais kopdarbs Pārvēršoties par dzīvnieku uzņemts Grandtetonas nacionālajā parkā Vaiomingas štatā ASV. Tas ir nesteidzīgs parka vērojums, kurā būtiska loma filmas uzņemšanas faktam – ik pa laikam kadrā redzama uzņemšanas grupa, kas meklē piemērotāko vietu; kāds no grupas dalībniekiem tiek lūgts iziet no kadra vai pārlikt savas lietas citur, lai nebūtu manāma cilvēku klātbūtne. Otrs filmai svarīgs lielums ir amerikāņu ekoloģists un filozofs Deivids Abrams; viens no viņa darbiem tā arī saucas – Pārvēršoties par dzīvnieku (2010).
Šī ir meditatīva filma, kas uzrunā nevis ar tiešumu un konkrētību, aktīvi mudinot pārvērtēt cilvēka un dabas attiecības, bet gan rimtu teksta, skaņas un attēla mijiedarbību.
Parka ainavas, tajā mītošie dzīvnieki, parks tūrisma objekta statusā – uz šī fona atklājas filmas autoru raizes par pašreizējo sabiedrības stāvokli un nākotnes perspektīvām. Abiem autoriem, Metleram un Deivi, piemīt savs rokraksts, un to specifika redzama filmā – Pārvēršoties par dzīvnieku ir reizē imersīva pieredze, eksperimentāls un esejistisks audiovizuāls darbs, poētisks skatījums, kuru jāprot novērtēt nesteidzoties.
Filmu iespējams noskatīties ŠEIT
Velosipēdi pret automašīnām / Bikes vs Cars
(rež. Fredriks Gertens / Fredrik Gertten, 2015, Zviedrija, 88’)
Dafilms (lapas abonēšanas maksa 6 EUR mēnesī)
Zviedru režisors Fredriks Gertens savā valstī tiek nosaukts starp vides jautājumos ietekmīgākajiem cilvēkiem, pateicoties aktīvajai pozīcijai globāli nozīmīgu tēmu traktēšanā. Viņa filma Banāni!* / Bananas!* (2009) ieguva ļoti plašu rezonansi un sekoja tiesu darbi ar korporāciju Dole – tā apsūdzēja Gertenu neslavas celšanā, lai gan viņš tikai bija ieklausījies Nikaragvas banānu plantāciju strādnieku stāstos.
Tikpat nepiekāpīgu pozīciju Gertens demonstrē arī vienā no savām jaunākajām filmām Grūdiens / Push (2019) par nekustamo īpašumu cenām pasaules lielpilsētās. Tā savā ziņā turpina viņa filmas Velosipēdi pret mašīnām tēmu – par iedzīvotāju dzīves kvalitāti dažādu kontinentu lielpilsētās (Sanpaulu, Losandželosā un citur) un par tiem, kuri vēlas apzinīgi reaģēt uz klimata pārmaiņām un mazināt šo pārmaiņu tempu. Viņi ne tikai izvēlas ikdienu bez mašīnām, bet ar dažādām aktivitātēm aicina ieklausīties līdzcilvēkus, lai vērstu uzmanību uz automašīnu radīto piesārņojumu.
Paralēli individuālu cilvēku stāstiem filmā iezīmēti arī vēsturiski pagrieziena punkti pilsētu un transporta attīstībā, kas noveduši pie šī brīža situācijas. Jāpiebilst, ka šī tēma arī Rīgas kontekstā regulāri uzplaiksnī ar jaunu enerģiju.
Filmu iespējams noskatīties ŠEIT
Karote / The Spoon
(rež. Laila Pakalniņa, Latvija, Norvēģija, Lietuva, 2019, 66’)
Skatāma shortcut.lv (lapas abonēšanas maksa no 3,99 EUR mēnesī)
Lailas Pakalniņas jaunākā pilnmetrāžas dokumentālā filma ar lakonisko nosaukumu Karote piedāvā ļoti mērķtiecīgi konstruētu plastmasas karotes izgatavošanas ceļu no naftas ieguves brīža līdz mirklim, kad tas sasniedz mērķi – kāda pārtikas patērētāja roku (vai tas būtu bērnu ballītē, pusdienās kādā ēdināšanas iestādē vai sporta pasākumā). Plānotie ierobežojumi plastmasas izstrādājumu patēriņa samazināšanai stāsies spēkā jau pavisam drīz. Tieši vienreizlietojamie plastmasas trauki un galda piederumi būs pirmie, kurus plāno aizliegt tirgot, sākot jau no 2021. gada vidus. Šī filma tajā mirklī kļūs par vēsturisku dokumentu, iepazīstinot ar procesu, kā tika izgatavotas plastmasas karotes.
Tomēr vēsturiska dokumenta nozīmes akcentēšana ir tikai viens no iespējamiem filmas vērtības uztveršanas aspektiem. Aktīvi neiesaistoties notikumu fiksācijā (kas vispār raksturīgi Pakalniņas dokumentālajām filmām), Karote liek domāt par to, cik lietderīgi izmantojam dabas resursus, vai ērtākā ceļa izvēle ir arī labākā videi un dabai, un – kur šādas attieksmes rezultātā esam nonākuši. No nākamās vasaras tātad – katram pārgājienā līdzi jāņem sava iecienītā metāla karote…
Lasi Dmitrija Ranceva recenziju par filmu Karote.
Filmu iespējams noskatīties ŠEIT.