Platformā „Netflix” septembra pēdējās dienās cita pēc citas tika publicētas četras Vesa Andersona īsfilmas, kas tur skatāmas joprojām, kamēr vien globālā straumēšanas platforma būs pieejama lietotājiem. Un, lai nu ko mēs katrs domājam par Netflix kā globālu korporāciju, kuras spēkos ir diktēt noteikumus kino biznesam un vīzdegunīgi ignorēt mazu valstu un valodas tirgu kinematogrāfijas (arī Baltijas valstu filmas), laiku pa laikam šai platformai izdodas aizkustināt pat mani.
Par aizkustinājuma iemeslu, kas atbruņos ne vienu vien sinefilu, ir uzskatāms nu jau visai regulārais Netflix atbalsts radikālam autorkino – jā, tas ieņem mazu, bet nu jau tradicionāli stabilu nišu Netflix audiovizuālo produktu klāstā. Un tieši šis atbalsts režisoriem, kuri turpina autorkino tradīcijas, droši eksperimentējot „par Netflix naudu”, ir gudras stratēģijas rezultāts. Ar nišas darbiem, kas gan veido ļoti nelielu daļu platformas piedāvājumā, Netflix ļoti vēlas sevi pozicionēt arī kā kvalitatīva kino tradīcijas un pat autorkino tradīcijas uzturētāju. Vienkāršāk sakot, Netflix šad tad finansē arī tādas filmas, kas tiek izrādītas nozīmīgos festivālos un var pretendēt uz svarīgākajām starptautiskajām balvām Eiropā un ASV. Kā zināms, tieši pasaules senākā – Venēcijas festivāla – rīkotāji bija tik tālredzīgi, ka nolēma necīnīties ar Netflix kā monstru, kas apdraud klasisko kino izplatīšanas modeli (proti, filmu izrādīšanu kinoteātros), bet gan akcentēt Netflix veidotos nišas produktus – filmas, kuras veido pasaulē atzīti režisori–autori. Protams, gada ietvaros tās ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas, bet ir. Jau esmu minējusi, ka
nesenajā Venēcijas festivālā tika izrādītas piecas filmas, kuras finansējis Netflix, un vairums no tām – konkursa programmā.
Pirmā no Venēcijā rādītajām, turklāt vēl arī apbalvotajām filmām, kas nonāca pie Netflix skatītājiem jau septembra vidū, bija Čīles režisora Pablo Larēna (Pablo Larrain) sirreālā El Conde – neprātīga fantāzija, melnbalta un stilistiski nevainojama filma, kura izmanto klasisko šausmu filmu kodus; tās galvenais varonis – vampīrs – ir reāla vēsturiska persona Augusto Pinočets. Septembra sākumā filma saņēma Venēcijas festivāla galveno balvu par labāko scenāriju, un to ir vērts atcerēties, skatoties šo “vidējā Netflix skatītāja” gaumei šķietami neatbilstošo, mākslinieciski drosmīgo vampīrfilmu, kuras sižets sakņojas 20. gadsimta Čīles asiņainajās politiskajās reālijās. Silti iesaku. Turklāt čīlietis Pablo Larēns nenoliedzami ir uzskatāms par autorkino tradīcijas turpinātāju, kurš radikāli transformē biogrāfiskās filmas tradīcijas. (Larēna iepriekšējās filmas par Džekiju Kenediju (Džekija / Jackie, 2016) un princesi Diānu (Spensere / Spencer, 2021) šim režisoram bija vien starta ieskrējiens, lai atbrīvotos no jelkādas piesaistes konkrētas personas biogrāfiskajiem faktiem un padarītu diktatoru Pinočetu par sulīgu, savu upuru sirdis patērējošu vampīru.)
Ar Vesa Andersona īsfilmām, kuras finansējis Netflix, ir vienkāršāk. Andersons, atšķirībā no Larēna, īpaši nepārsteidz, viņš turpina savu konsekventi iemīto māksliniecisko taku, izmantojot sev raksturīgos elementus gan stāstījuma veidošanā, gan tā vizualizācijā.
Blakus Brīnišķīgajam stāstam par Henriju Cukuru / The Wonderful Story of Henry Sugar (39 min), kas kopš 27. septembra pieejams platformā Netflix, nostājušās arī trīs citas Vesa Andersona īsfilmas – Gulbis / The Swan (17 min), Žurku ķērājs / The Rat Catcher (17 min) un Inde / Poison (17 min). Garākā no īsfilmām, stāsts par Henriju Cukuru, piedzīvoja pirmizrādi Venēcijas festivālā septembra sākumā, pārējās gan nē, taču tās harmoniski iekļaujas Andersona veidotajā īsfilmu ciklā. Visas četras īsfilmas vieno ne tikai režisora konsekventais vizuālais stils, bet arī literārais pamats – filmas veidotas pēc rakstnieka Roalda Dāla stāstu motīviem; tā ir Andersona atgriešanās pie Dāla literatūras pēc četrpadsmit gadu ilgas pauzes. Jā, tik ilgs laiks jau pagājis kopš Andersona veidotās leļļu animācijas filmas Lieliskais Lapsas kungs / Fantastic Mr. Fox, kuras pamatā arīdzan bija Dāla literārais darbs.
Domājams, Kino Rakstu lasītāji lieliski orientējas Andersona stila komponentos, tomēr dažus no tiem pieminēšu – frontālas un simetriskas krāsu kompozīcijas, tonāli silta krāsu gamma, izteikta teatralitāte; atsvešinājuma efekts, kas tiek panākts, varoņiem regulāri vēršoties kamerā un šķietami komunicējot ar skatītāju; arī filmas struktūras elementu un dekorācijas akcentēšana, utt. Vesa Andersona filmu pasaule neizliekas par pašpietiekamu realitāti, tā ir nosacīta, stilizēta, teatrāla – konsekventa autora konstruēta pasaule. Ar Andersona stilu nav vienkārši, tas ir šķietami tik jauks un viegli imitējams – ne velti Andersona stiliņu pa pasauli izvazājis ne tikai mākslīgais intelekts, bet arī citi filmdari. Pavisam nesen audiovizuālas ķeskiņas a la Vess Andersons vai andersonīgās bildītēs pārvērsta ikdienišķa pieredze bija kļuvusi par virālu apsēstību Tik Tok un citās platformās. Arī Latvijā Vesa Andersona stils ir ticis atdarināts vismaz divos lokālos vietējo straumēšanas platformu finansētos seriālos. (Runā, ka Kultūras Akadēmijas iestājeksāmenos gan neesot vēlams minēt Vesa Andersona vārdu – tas neko labu neliecinot par reflektanta kino gaumi un zināšanām.)
Pēc Andersona filmas Asteroīdu pilsēta / Asteroid City (2023) rakstīju recenziju, atzīstoties nogurumā no Vesa Andersona stila. Asteroīdu pilsēta šāgada maijā tika demonstrēta Kannu festivāla konkursa programmā, un atliek vien apbrīnot režisora ražīgumu un darbaspējas, jo četru pēc R. Dāla stāstiem veidoto Netflix īsfilmu seriāls pie skatītājiem nonāk tikai dažus mēnešus pēc Asteroīdu pilsētas.
Vai ir auglīgi mēģināt vērtēt režisora jaunākos darbus, iepriekš atzīstoties sagurumā no Andersona stila (pat autora oriģinālizpildījumā, par virāliem un lokāliem atdarinājumiem nerunājot)? Jā, ir. Paradoksāli, bet par spīti Andersona stila novalkātībai, viņa veidotās īsfilmas rada pārsteidzošu efektu. Jā, tās ir tieši tādas, kādas jūs varat tās iedomāties, ja vēl neesat paspējuši noskatīties. Tādas, un vēl vairāk – jo četrās īsfilmās Andersons sava režijas rokraksta formālos elementus ir konceptualizējis līdz maksimumam. Mēs zinām, ka viņa filmās tradicionāli tiek apspēlētas dekorācijas un teatrālisma elementi, un filmā par Henriju Cukuru šis princips tiek novests līdz pārsātinājumam. Dekorācijas mainās pamanāmi un bieži, mizanscēna ir maksimāli teatrāla, pat butaforiska. Varoņi runā, nemitīgi skatoties kamerā, kadra kompozīcijas ir simetriskas un centrētas, Andersons ļoti blīvi izmanto arī aizkadra balsi – Dāla tekstu lasījumu, nedodot atelpu. Šis šķietami absolūti nekinematogrāfiskais paņēmienu komplekts rada pārsteidzošu efektu – novests līdz galējībai, tas pēkšņi iegūst citu kvalitāti, kas ļauj uz Andersona stilistiskajām spēlēm paskatīties ar “svaigām acīm”.
Ja drīkstu vilkt nosacītas paralēles ar slaveno Umberto Eko tekstu Kasablanka jeb Klišeju ballīte / Casablanca, or, The Clichés are Having a Ball, ko viņš rakstījis par leģendāro filmu Kasablanka / Casablanca (1941), tad jāatzīst, ka ar Andersona īsfilmām ir noticis kas līdzīgs. Būtībā šīs četras īsfilmas ir Andersona stila antoloģija – nu jau klišejisko stila elementu orģija un ballīte, kas spēj radīt īpašu kvalitāti. “Divas klišejas liek mums smieties. Simts klišejas mūs aizkustina. (..) Tāpat kā sāpju augstums var sastapties ar juteklisku baudu un perversijas augstums robežojas ar mistisku enerģiju, tā arī banalitātes augstums ļauj mums ieraudzīt pacilātību. Kaut kas ir runājis režisora vietā. Ja ne kas cits, tas vismaz ir apbrīnas vērts fenomens, ” tā Umberto Eko rakstīja par pavisam citu filmu.
Andersona Netflix īsfilmas aizkustina – par spīti un pateicoties līdz mielēm pazīstamajiem režisora stila elementiem. Uzskatāmākais no tiem, protams, ir Andersona iecienītās kadra kompozīcijas, ko slavenais amerikāņu teorētiķis Deivids Bordvels nodēvējis par planimetriskām kompozīcijām, uzsverot, ka tās akcentē kadra plakanumu, divdimensionalitāti, un saistot ar Eiropas autorkino tradīciju.
“Kamera stāv perpendikulāri aizmugurējai virsmai, parasti sienai. Varoņi ir izkārtoti kadrā, it kā būtu uz auklas sakārtas drēbes. Nereti viņi ar seju vērsti pret mums, tāpēc attēls izskatās kā policijā uzņemtas aizturēto fotogrāfijas. Dažreiz varoņi tiek filmēti profilā, dialoga laikā, bet tikpat bieži viņi runā, skatoties kamerā. (..) Ja varoņi ir izvietoti kadra dziļumā, tiem tie ir iekomponēti paralēli. Cik man zināms, neviens nav pamanījis šādu kadru, nemaz nerunājot par tā nosaukšanu vārdā. (..) Es izvēlējos vārdu "planimetrisks", jo šis termins norāda uz taisnstūrveida ģeometriju,” rakstījis Bordvels, norādot, ka
planimetriskās kadra kompozīcijas bieži izmantoja 20. gs. 60. gadu autorkino veidotāji – piemēram, Godārs un Antonioni.
Bordvels arī norāda, ka šādi veidoti kadri sastopami jau Andersona agrīnajos darbos, piemēram, kriminālkomēdijā Bottle Rocket (1996). Viņa jaunākajos darbos – īsfilmās – šie kadri triumfāli dominē.
Un tomēr savās četrās īsfilmās, par spīti to formālismam un stilistisko elementu dominantei, Andersons ieliek arī jēgu – pārliecinoši izstāsta arī Roalda Dāla stāstus, vēstījumu iefasējot stila rāmīšos – striktos formas elementos. Kā vienmēr, viņš sadarbojas ar lieliskiem aktieriem, kuri perfekti iekļaujas režisora diktētajos nosacījumos, un Henrija Cukura filma ir īsta vīriešu pasaule. Filmiņas Brīnišķīgais stāsts par Henriju Cukuru galvenais varonis ir bagātnieks, vārdā Henrijs Cukurs (Benedikts Kamberbačs), kurš sava tēva nama bibliotēkā uziet medicīnas žurnālu. Viņa uzmanību piesaista publikācija, kurā aprakstīts gadījums ar Imdadu Hanu (Bens Kingslijs) – cilvēku, kurš spējis redzēt “bez acīm”. Gadījums ieintriģē garlaikoto Cukura kungu, un viņš dodas Hana kunga meklējumos, lai pats uzsāktu līdzīgu praksi, attīstot spēju “redzēt bez acīm”. Cukura kungs savas sūrā darbā attīstītās spējas lieto kāršu spēlē, kurā regulāri laimē milzu naudas summas; viņš gan ir spiests regulāri mainīt identitāti, lai nemitīgā veiksme nesāk radīt aizdomas (te Benediktam Kamberbačam ir laba iespēja parotaļāties ar atšķirīgiem tērpiem un grimu).
Harija Cukura mērķi ir cēli; par to skatītājam filmas gaitā atgādina vēstītājs – klubkrēslā sēdošs kungs, rakstnieks (Roalda Dāla lomā Reifs Fainss), kurš darbojas vairākās īsfilmās. Filmas monotonais ritms, vēstītāja nemitīgā aizkadra balss, ainiņas, kas ilustrē epizodes no Henrija Cukura brīnišķīgās dzīves, atgādina kustīgu bilžu grāmatu, kurā lappuses kāds šķir mūsu vietā.
Līdzīgā stilā veidota arī īsfilmu cikla dramatiskākā filma Gulbis – tas ir stāsts par vardarbību, traģisku pieredzi, ko bērnībā bijis jāpārdzīvo filmas stāstniekam. To personificē varonis (Ruperts Frīnss), kurš uz ekrāna redzams kopā ar puiku – sevi pašu bērnībā. Filmā panākts spēcīgs dramatisks efekts – Ruperts Frīnss stāsta par sava varoņa bērnībā piedzīvotajām šausmām un ciešanām, kurām viņu pakļāvuši citi bērni, piesienot pie vilciena sliedēm, turklāt baisā pieredze tiek vizualizēta, tikai uz sliedēm guļ ne vairs mazais puika, bet gan pieaugušais vīrs – stāstnieks. Laika sapludināšana, izmantojot divus aktierus – bērnu un pieaugušo, kuri iemieso vienu cilvēku divos vecuma posmos –, kā arī stāstījums par bērna piedzīvotu vardarbību rada paliekošu dramatisku iespaidu. Traģisku un poētisku kulmināciju filma sasniedz tās turpinājumā – epizodē par nogalināto gulbi.
Trešā Vesa Andersona filmiņa Žurku ķērājs / The Rat Catcher ļauj izsplēties Reifam Faisam, kurš šeit ir teju neatpazīstams garmataina, dzeltenzobaina žurku iznīcinātāja lomā un šokē savus klientus ar radikālām un pretīgām žurku iznīcināšanas metodēm. Arī šo filmu veido planimetriskas kompozīcijas, filmas aktieri apzināti atsvešināti runā savus tekstus, skatoties kamerā.
Cikla noslēdzošā filma Inde / Poison stāsta par kādu kungu (lomā Benedikts Kamberbačs), kurš nekustīgi guļ gultā un ir sastindzis bailēs, apzinoties, ka viņa gultā ielīdusi indīga čūska, kura turklāt saritinājusies uz viņa vēdera. Jebkura kustība var izprovocēt nāvējošu dzēlienu. Kunga glābšanas akcija pārvēršas nepatīkamā pieredzē visiem, kuri tajā iesaistīti, – tai skaitā viņa asistentam (Devs Patels) un ārstam (Bens Kingslijs). Šo filmiņu var uzskatīt par nosacītu Andersona vingrinājumu šausmu žanrā, izmantojot visus jau augstāk uzskaitītos un minētos stilistiskos paņēmienus.
Kopumā – šis lieliskais četrinieks, četras īsfilmas, piedāvā Vesa Andersona stila esenci maksimāli koncentrētā veidā, atgādinot, ka neviens pakaļdarinājums – vai tas būtu mākslīga vai dabiska intelekta darināts – nevar sacensties ar oriģinālu, proti, paša Andersona stilu (un nogurums no tā ir katra paša problēma).
Piebilde. Ja runājam par lielu autoru, izcilu režisoru īsfilmām, atgādināšu, ka jau vairākus gadus Netflix dzīlēs glabājas arī Deivida Linča elegantā 17 minūšu garā filmiņa film noir stilā Ko izdarīja Džeks / What Did Jack Do? (2017), kurā Deivids Linčs iejūtas privātdetektīva lomā un intervē pērtiķīti. Bet tas jau ir cits stāsts.
Savukārt līdz šāgada beigām Netflix vēl gaidāmas vairās izcilas autoru filmas, kuras publikai tika pirmizrādītas Venēcijā, – piemēram, Deivida Finčera pilnmetrāžas filma Slepkava / Killer u. c.
