Četrpadsmit spilgtas filmas no apmēram simta, ko 14. oktobrī sāks piedāvāt Rīgas starptautiskais kinofestivāls Riga IFF, – pirmā izlase, ko Kino Rakstu lasītājiem ieskicē kinozinātniece un kinokritiķe Dita Rietuma, pievēršot ciešu uzmanību konkursa programmai un sadaļai „Festivālu izlase”.
Traki trausls tas rudens. Nupat tikai skatītāji sāk pamazām, palēnām atgriezties kinozālēs, īpaši pateicoties Džeimsa Bonda 25. filmai Nav laiks mirt un daudzsēriju filmai Emīlija. Preses karaliene, tomēr arvien uzstājīgāk nākas domāt par tēmu – būs vai nebūs, proti, vai turpināsies publiskās pulcēšanās iespējas, tai skaitā kinozālēs. Turam īkšķus, ka būs, lai gan Rīgas starptautiskā kinofestivāla Riga IFF rīkotāji ir izveidojuši arī “drošības tīklu” – proti, festivālam ir izvēlēts tā dēvētais hibrīdformāts, kas paredz filmu skates gan Splendid Palace, gan arī tiešsaistes platformā. Pērnā gada eksperiments, piedāvājot daļu no festivāla programmas filmām noskatīties arī internetā, pēc festivālu rīkotāju apgalvojuma esot bijis veiksmīgs. Nav iemesla tam neticēt, jo festivālu un pasākumu hibrīdformāts ļauj paplašināt skatītāju auditoriju arī ārpus Rīgas un konkrēta kinoteātra robežām. (Šāds eksperiments bijis veiksmīgs arī Baltijas dokumentālo filmu forumam (Baltic Sea Docs) un citiem Nacionālā Kino centra pasākumiem, kas rīkoti platformā filmas.lv.) Tomēr visas filmas piedāvāt interneta platformā nebūs iespējams, tas saistīts ar filmu izplatīšanas tiesībām.
Lai nu kā – ķeramies pie Riga IFF filmām un programmu struktūras. Filmu ir daudz – kopā 110, tās apkopotas 12 programmās. Statistiku gan kāpina programmā iekļauto īsfilmu skaits, arī īsfilmu programmas Short Riga trīs apakšsadaļas. Jā, tas ir komplicēti; jā, tas ir daudz. Iespējams, par daudz, lai programmas piedāvājumā orientētos neprofesionāls skatītājs, kura kaislība nav sekot Eiropas kino sarežģītajām peripetijām. Riga IFF programma ir profesionāli, ar izpratni un stila izjūtu veidota, tomēr tā no skatītāja sagaida gan kompetences, gan pamatīgu ieinteresētības līmeni Eiropas (pasaules) art house (mākslas kino) procesos. Jācer, ka šādu skatītāju skaitam ir tendence augt, arī pateicoties faktam, ka Riga IFF notiek jau astoto gadu, un šajā laikā pamazām ir veidots arī festivālam lojāls skatītāju loks.
Neizvērsīšu te pārdomas par to, ka festivālu norisēm tik iekārotajā laikā – rudenī – jau 27 gadus notiek arī Baltijas pērle, kas darbojas pēc daudz vienkāršākiem principiem – paņemam pārdesmit “galvenās filmas” no Kannu u. c. festivālu programmas, ātri parādām un atvadāmies. Nav šaubu, notirgot pasaules svarīgākā festivāla galvenās filmas ir daudz vienkāršāk, nekā strādāt ar filmām, kurām – jā, ir laba starptautiska reputācija un tās nenoliedzami raksturo mūsdienu Eiropas kino procesus, tomēr tām nav izdevies ielauzties to pārdesmit Eiropas / pasaules filmu skaitā, kuras izskan Kannās un būtībā publicitātes dēļ kļūst par gada nozīmīgākajiem kinodarbiem, kas formē starptautisko kinoprocesu. Atlase ir skarba un bieži vien arī dažādu blakus apstākļu, ne tikai “tīrās mākslas” kritēriju diktēta.
Tomēr arī RIFF programmā ir vairākas izcilas filmas, kas tika demonstrētas arī šā gada Kannu festivāla oficiālajās programmās.
Spēcīgs Eiropas mūzikls - Anete / Annette
Riga IFF programmā ir viena no spēcīgākajām šā gada Kannu festivāla konkursa filmām – franču režisora Leo Karaksa dramatiskais mūzikls Anete ar Marionu Kotijāru un Adamu Draiveru galvenajās lomās. Filmai bija gods jūlijā atklāt pēcpandēmijas Kannu kinofestivālu, Leo Karakss Kannās ieguva balvu par labāko režiju. Un, pat atmetot visas pandēmijas radītās blaknes – arī emocionālo satricinājumu, ko nodrošina filmas izrādīšana reālā kinozālē uz milzīga ekrāna pēc pandēmijas pauzes –, Anete ir viens no svarīgākajiem šāgada Eiropas kino piedāvājumiem, arī viens no visu laiku spēcīgākajiem Leo Karaksa darbiem.
Angļu valodā veidotās filmas sižets stāsta par “lielo kaislību”, kas pārvēršas dramatiskā nolemtībā. Reiz dzīvoja populārs, savos priekšnesumos nedaudz agresīvs amerikāņu stand-up komiķis (lomā Adams Draivers), kas iemīlēja populāru operas dīvu ar dievišķu balsi (lomā Meriona Kotijāra). Viņu mīlestības stāsts bija skaists un dzeltenās preses apzelēts stāsts (filmā izmantotas arī stilīgas atsauces uz dzeltenās preses formātu). Abiem piedzima meitiņa, vārdā Anete, viņa no abiem vecākiem prasīja uzmanību un rūpes. Mazulis un divas radošas personības – tas nav vienkārši ne reālajā dzīvē, ne Karaksa filmā.
Te liekam daudzpunktus sižeta pārstāstā, mēģinot piefiksēt, ar ko tad tik unikāla ir Karaksa filma? Vispirms jau ar žanra elementu izvēli – Anete ir mūzikls, kas dzimis grupas The Sparks “radošajā laboratorijā”. Turklāt, kā mums māca kinovēsture, Eiropas kino un mūzikls ir teju nesavienojami jēdzieni – šajā teritorijā mūzikli ir samērā reta parādība, arī veiksmes ir retas. Mūzikls kā kino žanrs aizsākās 20. gadsimta 20. gadu nogalē kopā ar skaņas ienākšanu kinematogrāfijā, tā kanoni tika izstrādāti un nostiprinājās amerikāņu kino pieredzē. Eiropā šis žanrs (vai tā elementu izmantojums) ir bijis margināls – varu pieminēt francūža Žaka Demī romantiskos mūziklus ar Katrīnu Denēvu (Šerbūras lietusargi / Les parapluies de Cherbourg, 1964, Rošforas meitenes / Les demoiselles de Rochefort, 1967) un dramatisko Larsa fon Trīra antimūziklu Dejotāja tumsā / Dancer in the Dark (2000).
Leo Karaksa Anete ir talantīga režisora veidots homunkuls, kurā sapludināts franču 60. gadu mūziklu hipertrofētais romantisms un dāņu ģēnija Larsa fon Trīra dramatisms, pat traģēdijas vēriens.
Filmā Anete izmantotas dažādas atsvešinājuma un ceturtās sienas laušanas tehnikas, jau pašā filmas sākumā skatītājam norādot, ka viss, ko viņš tūlīt redzēs, ir spēle un tikai spēle. Arī pati Anete – talantīgais bērns, kas filmā apbur ar savu dievišķo, no mātes mantoto balsi – ir veidota, izmantojot “atsvešinājuma tehniku” (kādu, nespoilošu). Zīmīgs ir arī fakts, ka filmas uvertīrā kopā ar aktieriem, kuri ietērpjas varoņu kostīmos, un The Sparks mūziķiem, parādās pats Leo Karakss ar savu meitu. Neuzdrošinos spekulēt, bet zinot Karaksa dzīvesstāstu un viņa attiecības ar aktrisi Jekaterinu Golubevu (1966-2011), ar kuras meitu viņš filmējas Anetes uvertīrā / prologā, šīs nianses var tikt interpretētas kā norādes uz personīgu (autobiogrāfisku?) motīvu rezonansi filmas stāstā.
Filma ir spēcīga – talantīga un absolūti brīva režisora darbs, kuram cita starpā ir arī neaizmirstams muzikālais celiņš. Galu galā – šis ir Eiropas mūzikls, unikāls un klišejām nepakļāvīgs.
(Riga IFF programmā filma iekļauta sadaļā FESTIVAL SELECTION, seansi 17. oktobrī un 24. oktobrī)
Romantiski sevis meklējumi - Pasaulē sliktākais cilvēks / Verdens verste menneske
Filma, kas vērtējama kā norvēģu kino starptautiskā sensācija (un arī norvēģi par katras savas filmas rezonansi pasaulē priecājas kā līksmi bērni, neskatoties uz šīs valsts kino finansējuma dāsnumu). Režisors Joahims Trīrs ir Norvēģijas kino pārliecinošākā eksportprece – vismaz Kannu festivāla virzienā, jo šī festivāla konkursa programmā visai regulāri tiek iekļautas viņa veidotās filmas. Turklāt filma Pasaulē sliktākais cilvēks / The Worst Person in the World sagādāja arī pārsteigumu – labākās aktrises balvu šogad Kannās saņēma galvenās lomas tēlotāja, jaunā norvēģu aktrise Renāte Reinsve, un tas Norvēģijā bija milzīgs notikums!
Jāatzīst, ka arī filma ir gana oriģināla, asprātīga un skatītājam pat ļoti draudzīga. Sižetiski tas ir stāsts par jaunas sievietes sevis meklējumiem, šajā izplūdušajā jēdzienā ietverot gan profesijas un studiju programmas, gan vīriešu izvēles, bieži vien impulsīvas. Filma veidota kā subjektīvs vēstījums, tās centrā visu laiku ir dzirkstošā Renātes Reinsves varone, kura medicīnas studijas nomaina pret darbu grāmatveikalā. Uzpērkošs ir varones naivums un pārliecība par neizsmeļamajām laika rezervēm, kas dotas sevis meklējumiem. Režisors filmā izmanto savdabīgus naratīva veidošanas paņēmienus – apstādina laiku, sastindzina norises galvenās varones emocionālā satraukuma brīžos – piemēram, dodoties jaunā mīlas virpulī. Uzrunā filmas siltais, saulainais tonālais risinājums, raitums, ironija un atraktivitāte. Lūk, filma – jaunas sievietes portretējums, kam ir potenciāls rezonēt gan divdesmitgadnieku, gan trīsdesmitgadnieku, gan arī pieredzējušāku skatītāju sajūtās. Ir vērts!
(Riga IFF programmā – sadaļā NORDIC HIGHLIGHTS, seansi 22. oktobrī un 24. oktobrī)
Sapinies meistarībā - „Francijas Vēstnesis” / The French Dispatch
Režisora Vesa Andersona vārds, gluži tāpat kā viņa pedantiski veidoto, tonāli un kompozicionāli “izknibināto” filmu stils komentārus neprasa. Viņa filmas oriģinālnosaukumā The French Dispatch likts kāda žurnāla nosaukums, un to latviskot ir izaicinājums - pilns nosaukums skan "Francijas Vēstnesis", pielikums avīzei "Liberty, Kansas Evening Sun". Šī Vesa Andersona filma ir kārtējais “pandēmijas upuris” – filmas pirmizrāde Kannu festivālā tika plānota 2020. gadā, pagājušā gada vasarā uz filmas preses seansu aicināja arī tās izplatīšanas tiesību īpašnieki Latvijā. Tomēr 2020. gada Kannu festivāls tika atcelts, bet, tā kā Vess Andersons ir īpašs režisors un īpašs autors, viņa filmai tika nodrošināta vieta arī 2021. gada Kannu programmā. Viss bija skaisti – zvaigžņu armāda, kas uz sarkanā paklāja rituālu un filmas pirmizrādi Kannās tika attransportēta autobusā; Bils Murejs, Tilda Svintone un daudzi citi fotografējās un kniksēja, nodrošinot Andersona filmai ilgi gaidīto planetāro publicitāti. (Jā – kā niekojoties Vess Andersons ir nofilmējis lērumu slavenu aktieru ļoti sīkās lomās. Nofilmējis un izniekojis.)
Pati filma ir īsu noveļu kopums, kuru centrā ir tās nosaukumā minētā izdevuma redakcijas darbinieki (Andersons, veidojot filmu, esot inspirējies no izdevuma The NewYorker redakcijas vēstures). Kā vienmēr Andersona filmās, mums tiek piedāvāta virtuozi konstruēta, dekoratīva realitāte, kurā dominē simetriski veidota telpa un kadru uzbūve. Cilvēki / filmas varoņi šajā fragmentētajā stāstā ir tikai dekoratīvi objekti, kas iestrādāti telpas / kadra kompozīcijā un tonālajā paletē. Andersona stila cienītāji, cerams, novērtēs. Mans subjektīvais secinājums – meistara filmas ir kļuvušas par pašpietiekamām stila rotaļām, kurās arvien vairāk iezīmējas Vesa Andersona paštīksmināšanās.
(Riga IFF programmā – sadaļā FESTIVAL SELECTION, seanss 18. oktobrī)
Klasiķa ēnā - Bergmana sala / Bergman Island
Skandināvu, vispirms jau zviedru kinematogrāfijai ģeniālā Ingmara Bergmana mantojums ir gan svētība, gan lāsts – zem tā smaguma atrast savu, no zviedru klasiķa atšķirīgu indentitāti nav bijis viegli. Mia Hansena Lēve gan ir franču režisore, tomēr viņas filma Bergmana sala var kalpot arī kā komentārs mūsdienu kinoveidotāju attiecībām ar Ingmara Bergmana mantojumu – tā lielāko daļu, kā zināms, veido dramatiski cilvēku attiecību pētījumi. Filmas galvenā varone ir scenāriste (lomā Luksemburgas aktrise Vikija Kripsa), kura kopā ar vīru, arī kinocilvēku, ierodas mazā Zviedrijas salā Fårö (Faro), kurā daudzus gadus pavadījis Zviedrijas režijas ģēnijs Ingmars Bergmans. Filma veidota kā attiecību drāma, kurā netrūkst arī pašironijas, režisore izmantojusi arī autobiogrāfiskus motīvus.
Viss, kas saistīts ar Bergmana personību gan konkrētās Baltijas jūras saliņas, gan arī pasaules kinovēstures kontekstā sen ieguvis “ikonas” statusu. Taču Bergmana filmas vienmēr ir komplicēti attiecību stāsti, kurus nereti var vērtēt arī kā varoņu “psiholoģiskā sadomazohisma” seansus. Līdz šādam ekstrēmam Bergmana salas varoņi nenonāk, tomēr scenāristes un viņas vīra (lomā britu aktieris Tims Rots) attiecībās ielavās gan neuzticība, gan konflikti.
Vienīgais pārmetums filmai – šķiet, režisore pati līdz galam nezina, ko darīt ar Bergmana mantojumu – ironizēt par to vai pielūgt. Filma Bergmana sala maldās starp šiem diviem uzstādījumiem, bet, nenoliedzami, tā ir interesanta ekskursija arī pa Bergmana memoriālajām vietām tiem, kuriem nav izdevies pabūt šajā salā.
(Riga IFF programmā – sadaļā FESTIVAL SELECTION, seansi 15. oktobrī un 20. oktobrī)
Jērs un citi konkursanti
Jāpiemin arī vēl viena ekstravaganta filma no Skandināvijas puses – islandiešu projekts Jērs / Dýrið, kas ieguva balvu Kannu festivāla konkursā Un Certain Regard un ir viena no deviņām filmām, kas iekļautas Riga IFF konkursa programmā. Stāsts par bezbērnu pāri, kam izdodas tikt pie bērniņa / jēriņa, var tikt nodēvēts par baisu pasaku; vienu no galvenajām lomām spēlē savdabīgā zviedru aktrise Nūmi Rapase, kuru pasaule iepazina kā meiteni ar pūķa tetovējumu Zviedrijā veidotajos Stīga Lārsona romānu ekranizējumos.
Filmai Jērs festivāla Riga IFF konkursā būs laba konkurence, ko veidos arī vairākas Latvijā tapušas filmas, kas jau pabijušas starptautiskos festivālos. Piemēram, Lailas Pakalniņas selfiju estētikā veidotā filma Spogulī – formā radikāla versija pasakai par Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem. Savdabīgu skatījumu uz pasaules kultūras un vēstures kontekstu piedāvā Dāvja Sīmaņa filma Gads pirms kara, kas gada sākumā tika pirmizādīta Roterdamas kinofestivālā; konkurenci veidos arī Latvijā filmētais Ungārijas, Latvijas, Francijas un Vācijas kopražojums Dabiskā gaismā – filma, kas gada sākumā atnesa Berlīnes festivāla balvu, Sudraba lāci tās režisoram, debitantam (!) Denešam Naģam (Elīnas Reiteres intervija ar režisoru - Kino Rakstos ŠEIT).
Pārliecinoša šķiet arī lietuviešu (sadarbībā ar Čehiju) veidotā filma Skrējēja / Runner (režisors Andrius Blazevicius) – dinamisks, emocionāls stāsts par jaunu meiteni, kura meklē savu draugu, studentu ar mentālām problēmām. Faktiski visa filma ir uzņemta kustībā, sekojot galvenās varones skrējienam pa Viļņas ielām un vietām, meklējot pazudušo un mentāli nelīdzsvaroto vīrieti. Pirms daudziem gadiem vācu kino kontekstā plaši izskanēja filma Lola, skrien! / Run Lola Run (1998), kur tika akcentēts kriminālās spriedzes elements. Kaut paņēmiens ir līdzīgs, tomēr lietuvieši filmā izmanto psiholoģisko spriedzi, un dara to labi. Filma arīdzan ar panākumiem rādīta starptautiskos festivālos.
Stilistiski interesants vēstījums par mūsdienu Poliju ir poļu režisores Malgožatas Šumovskas filma Nekad vairs nesnigs / Never Gonna Snow Again. Tās galvenais varonis ir imigrants no Ukrainas, kas darbojas kā fizioterapeits Polijas privātmāju rajonā, psiholoģiski un taktili palīdzot pārtikušiem ļaudīm. Šumovska pirms vairākiem gadiem ieguva Berlīnes festivāla balvu ar filmu Krūze / Mug (2018), viņas filmu rimtais, rāmais plūdums un precīzās sociālā kontekstā integrētās detaļas padara viņu par vienu no spēcīgākajām Austrumeiropas režisorēm.
Un vēl konkursā – vairākas ekstravagances no Krievijas. Dīvas Renātas Ļitvinovas sevis meklējumi režisores, scenāristes un aktrises statusā var izsaukt vispretrunīgāko reakciju, gluži tāpat kā viņas teatrālā, manierīgā matriarhāta drāma Ziemeļu vējš / The North Wind. Taču, cerēsim, ka Ļitvinovai ir savs pielūdzēju loks, kas dīvai un matronai (tāds ir Ļitvinovas pozicionējums – filmā viņa ir ģimenes klana galva) būs gatavi piedot visu.
Ekstravaganta un provokatīva ir arī filma Zvejnieka meita / Tzarevna Scaling (režisore Juldusa Bakhtiozina), kurā nāriņas virpuļo kā padomjlaikā slavenās eksportpreces, krievu tautasdeju ansambļa Berjozka dalībnieces. Lai šis Berjozkas pieminējums ļauj man noslēgt konkursa programmas apskatu ar vācu filmu Asinssūcēji – marksistiska vampīrkomēdija / A Marxist Vampire Comedy (režisors Julians Radlmaijers), kas nāk no Berlīnes festivāla programmas un piedāvā izaicinošu ideoloģijas un žanru elementu salikumu. Lai nu, kā par stilistisku monotoniju konkursa filmās nebūs jāsūdzas.
Īpaša tēma ir arī festivāla atklāšanas filma – Itālijas un Latvijas (studijas VFS Films) kopražojums, dokumentālā filma Es piedzimu Rossellīni un retrospektīva, kurā iekļautas septiņas filmas ar mērķi paplašināt izpratni par Roberto Rossellīni dzimtu, kurā ierakstīta arī izcilā zviedru izcelsmes Holivudas aktrise Ingrīda Bergmane un viņu bērni, kā arī citi dzimtas zari un atzari. Bet tā jau ir tēma citam rakstam.