Berlinālē balvas sadalītas, bet, kā jau parasti, spilgti kino piedzīvojumi atrodami arī ārpus dažu Lāču aptvertā spēles laukuma, un mierīgi var gadīties, ka pamazām Berlinālē redzētais nonāks arī līdz Rīgas kinoekrāniem.
Viegli nostaļģiskas vēsmas un neo-retro estētika šogad vēdī no vairākām Berlināles filmām – 1976. gada ķīlnieku krīze Hosē Padiljas filmā Septiņas dienas Entebē / 7 Days in Entebbe, Emīlijas Atefas Trīs dienas Kiberonā / 3 Tage in Quiberon par Romijas Šneideres pēdējo interviju žurnālam Stern, Gasa Van Santa Kājām viņš tālu netiks / Don’t Worry, He Won’t Get Far on Foot, kas balstīta karikatūrista Džona Kalahana memuāros, arī Kino Rakstos jau aprakstītajā Alekseja Germana jaunākā filmā Dovlatovs, kam šogad Berlinālē piešķirta balva par labāko mākslinieka un kostīmu mākslinieka darbu.
Uz šī fona patīkami atšķiras irāņu slepkavkomēdija Cūka / Khook un Filipa Grēninga 3 stundu garā filma Manu brāli sauc Roberts, un viņš ir stulbenis / Mein Bruder heist Robert und ist ein Idiot, kas no poētiskas un neizturami skaistas kino esejas pakāpeniski pāraug Kim Ki Duka filmu cienīgā konkurentē.
Filips Grēnings un brālis Roberts
Filipu Grēningu Latvijas skatītājs, iespējams, atceras pēc 2005. gada dokumentālās filmas Lielajā klusumā – poētiska ikdienas vērojuma kartēziešu ordeņa mūku klosterī Francijā. 16 gadus mūki lēma par to, vai ielaist režisoru savā pasaulē. Grēnings kopumā pavadīja klosterī sešus mēnešus, pats būdams operators un skaņu režisors, filmējot tikai dabiskajā apgaismojumā, iztiekot bez aizkadra komentāra un papildu skaņas vai mūzikas. Viņa jaunākā filma ir savā ziņā šīs pieejas turpinājums – gan mazliet ievērojot spēlfilmas diktētos nosacījumus. Filmas Manu brāli sauc Roberts, un viņš ir stulbenis scenārija līdzautore ir Latvijā labi pazīstamā aktrise Sabīne Timoteo, bet pats Grēnings ir gan scenārija autors, gan režisors, operators, montāžas režisors un producents, un tas viss izrādījies ļoti būtiski vienotam filmas tēlam.
Grēnings fantastiski pārvalda kameru un filmas laiku – ne velti viņa filmas gribas pielīdzināt kādai poētiskai literatūras formai vai glezniecībai, it īpaši uzsverot amerikāņu reālista Edvarda Hopera (1882-1967) ietekmi (ja atceramies viņa gleznu Ceļš Meinā / Road in Maine (1914) un Četru joslu lielceļš / Four Lane Road (1956)). Tāpat negaidīta satikšanās ar Grēninga filmas estētiku man gadījās Berlīnes mākslas akadēmijas izstāžu zālē, kur Berlināles Forum Expanded ekspozīcijas “Mehānisms, spējīgs pats sevi izmainīt” ietvaros bija izstādīts arī Džeimsa Beninga video darbs L. Koens – hipnotiska, saules izdedzināta Oregonas ainava, kuras skaņu veido vien kukaiņu spārnu skaņas, vējš izdegušajā pļavā un attālas lauktehnikas dūkoņa. Grēnings ir precīzi pārnesis tveices sajūtu uz ekrāna, tā ir teju fiziski sajūtama.
Filma Manu brāli sauc Roberts, un viņš ir stulbenis ir izaicinājums skatītājam – pirmās divas no trim filmas stundām filmas galvenie varoņi, dvīņi Roberts un Elēna dīki klīst ap degvielas uzpildes staciju, peldas apbrīnojami dzidrā ezerā, spēlējas ar sienāzi un sarunājas par laika jēdzienu – Elēna gatavojas filosofijas eksāmenam. Un tikai tad, kad skatītāja maņas iemidzinājušas meditatīvās pļāpas par laiku, entropiju un Heidegeru, blondajai Elēnai, naivajam iznīcības eņģelim Lolitas izskatā, izdodas brāļa un māsas asociālos un izaicinošos izlēcienus pārnest jau nākamajā līmenī, kur sākas rotaļas ar dzīvību un nāvi (vairāk jau nāvi).
Incesta mīlas epizode uz flīzētās, lēnām ar asinīm pārplūstošās grīdas, ir gaišākais un romantiskākais brīdis, ko piedzīvo degvielas uzpildes stacija – mītisks abu varoņu zaudētās bērnības paradīzes stūrītis.
Par gulēšanu kinoteātrī
Grēninga filmu gan skatos, jau norūdījusies filipīniešu režisora Lava Diaza četras stundas garā mūzikla-eposa Velna gadalaiks / Season of the Devil / Ang Panahon ng Halimaw seansā. Diaza filmas laikā pirmo reizi manā kinofestivālu apmeklētājas pieredzē liegi krāc blakussēdētāji gan pa labi, gan pa kreisi. Arī tālāk zālē novērojams kas līdzīgs, pat skaļāka iekrākšanās. Grūti noteikt, vai pie vainas filmas lēnais vai festivāla straujais temps, kurā ieslīgšana ērtajā un siltajā samta krēslā ir bīstams priekšvēstnesis miega dieva Hipnosa apciemojumam.
Arī Lavs Diazs, līdzīgi Grēningam, ir savas filmas absolūtais autors – scenārists, režisors, montāžas režisors, izpildproducents un arī mūzikas autors. Velna gadalaiku Diazs pats nosaucis par filipīniešu rokoperu. Tas ir melnbaltā estētikā veidots, eksotisks un neparasts kino piedzīvojums, kurš netieši aktualizē arī diskusiju par kino attīstības virzieniem, mudinot pārskatīt kino skatīšanās paradumus mūsdienās. Četru stundu filma Diaza filmogrāfijas kontekstā dēvējama turpat vai par īsfilmu, citu viņa filmu garums ir sešas, astoņas un deviņas stundas, un to apmeklējums uzlūkojams kā spilgts pieredzes ekonomikas piemērs. Jāsaka godīgi, arī man šis Velna gadalaika kino piedzīvojums šķita vairāk izmēģinājuma vērta pieredze, nevis jaunas draudzības sākums.
Kontekstam var minēt arī vēl kāda lēnā kino režisora – taizemieša Apičatponga Vīrasetakula instalāciju vai akciju SLEEPCINEMAHOTEL šāgada Roterdamas kinofestivāla ietvaros. Tā bija pop-up viesnīca kādā no festivāla telpām, aprīkota ar gultām, šūpuļtīkliem, dušām un brokastīm, kas iekļautas cenā. Telpā visu diennakti tika demonstrēti hipnagoģiski attēli vai kadri – tādi, kas notur skatītāju pusnomoda stāvoklī, starp sapņiem un īstenību, pagātni un tagadni. Vīrasetakuls ir teicis, ka viņam neesot iebildumu pret skatītāju snaudu viņa filmu laikā, bet viņš nekad neesot veidojis filmas ar tieši šādu mērķi.
Pavisam citā universā, ar tumši sarkanu samtu iztapsētā un ādas pātadziņām izrotātā kārbiņā mitinās Benuā Žako jaunākā filma Eva, kuras apraksts varētu sastāvēt arī no viena teikuma – filmas galveno lomu atveidotāji ir Gaspārs Uljē un Izabella Ipēra.
Filmas pamatā – Džeimsa Hedlija Čeiza 1945. gada romāns psiholoģiskā trillera noskaņās, kurš pirmoreiz ticis ekranizēts jau 1962. gadā, ar Žannu Moro un Stenliju Beikeru titullomās. Jāpiebilst, ka šī ir jau otrā Žako filma, kas atsaucas uz Žannas Moro daiļradi, otrreiz ekranizējot literāru darbu, kura galveno varoni jau spēlējusi šī franču jaunā viļņa leģenda, – arī Rīgā tika izrādīta Benuā Žako iepriekšējā filma Istabenes dienasgrāmata / Journal d’une femme de chambre (2015) ar Leu Seidū, atgādinot par Luisa Bunjuela filmu (1962) pēc Oktāvija Mirbo romāna (1900) ar šādu pašu nosaukumu.
Ietekmīgais britu kino kritiķis Gajs Lodžs žurnālā Variety abus Evu režisorus (Benuā Žako un 1962. gada versijas autoru Džozefu Lūziju) mīļi nosauc par perversiem estētiem ar tieksmi uz traģiskumu mākslā.
Uljē un Ipēra, potenciālie mīlnieki ar 30 gadu vecuma starpību, ir elektrizētākais ekrāna pāris visā Berlināles programmā,
mazohistiskajās spēlēs kā trešo iesaistot arī skatītāju – noslēpuma glabātāju. Tomēr Berlīnes auditorija nav tik atvērta filmas ledainā buduāra noskaņai. Iespējams, neattaisnotās gaidas radījis filmas formāts – tā ir Eiropas elegances caurausta kamerfilma, rezervēta savā vērienā un emocijā.
Irāņu melnā cūka
Mans Berlināles pārsteigums bija irāņu komēdija – Mani Hagigi komēdija Cūka / Khook, un puse no pārsteiguma pienākas publikas histēriski līksmajai reakcijai uz Tuvajos austrumos tapušu filmu, kuras sižeta attīstības katalizators ir nogrieztas kinorežisoru galvas, kas tiek izmestas publiskās pilsētas vietās. Cūka ir bezbēdīgs, karnevālisks joku gabals, kura veidotāji, tā vien šķiet, izsmējuši lielāko daļu Irānas sabiedrības normu, tomēr lielākoties paliekot gaumes robežās.
Cūka varētu būt tas Irānas kino, kurš piedzīvos vislielāko skatītāju skaitu valsts vēsturē, jo neprasa nekādas kino priekšzināšanas un ir par 98% apolitisks. Atlikušie divi procenti saistās ar stāsta upuriem – filmas gaitā nogalinātajiem kinorežisoriem, kuri iekļauti melnajā sarakstā savu brīvo radošo uzskatu dēļ. Filmas galvenais varonis, omulīgas miesasbūves vīrs ar apskaužami plašu smagā metāla grupu kreklu kolekciju, ir sava aizskartā ego nomocīts, jo mistiskais maniaks slepkava nogalina režisorus citu aiz cita, bet pēc viņa – diženā Hasana – vēl nav ieradies.
Vēl nupat pagājušogad Rīgā bija skatāma režisora Mani Hagigi filma Pūķis nāk; pieļauju, ka šeit būtu skatītājs arī Cūkai.
Ūteija vienā kadrā
Jau pirms pirmizrādes sakāpinātu interesi bija izraisījusi norvēģu režisora Ērika Popes filma Ūteija, 22. jūlijs / Utøya 22. juli – versija par traģiskajiem 2011. gada notikumiem- uzbrukumu jauniešu nometnei Ūteijas salā, pavisam netālu no Oslo. Ārkārtīgi sarežģīto uzdevumu – strādāt ar tik sensitīvu materiālu, ar tautas traģēdiju, kuras sekas jūtamas joprojām – Ēriks Pope paveicis godam, ar dziļu cieņu pret upuriem, nepadodoties kārdinājumam ekspluatēt faktus un atmiņas filmas vajadzībām, ievērojot iespējami maksimālu neitralitāti.
Diemžēl režisora cilvēciskās kvalitātes ir nākušas arī par sliktu kinematogrāfiskā pārdzīvojuma radīšanai. Ūteija, 22. jūlijs ir žilbinoši meistarīgi veidots darbs – scenāristu un operatoru prieks, tehniski nevainojama viena kadra filma. Tomēr, atceroties Popes 2004. gada filmu Havajas, Oslo / Hawaii, Oslo, kas tika izrādīta arī Rīgā, Ziemeļvalstu filmu dienu ietvaros, mani pārsteidza dzidrā stikla siena, kas šoreiz nostājās starp mani un filmu.
Galvenā varone Kaja ir no dažādām atmiņām konstruēts tēls, kam kamera seko visu filmas garumu – 90 minūtes, sadalītas 18 ievada un 72 apšaudes minūtēs (tieši tik ilgi šaušana notika 2011. gadā).
Jāpiemin izcils filmas skaņas risinājums, kas veido nepārtrauktu šausmu un stresa klātbūtnes efektu – visas 72 uzbrukuma minūtes dzirdams sauss, ass šāvienu troksnis; te tuvāk, te tālāk, bet ar neapskaužamu regularitāti. Filmas scenārijs veidots, par pamatu ņemot dažādas aculiecinieku atmiņas, beigu titros lasāms režisora vēstījums – “Mēs izstāstījām vienu patiesību. Var būt arī citas.”
Sabiedrība režisoram jau pārmetusi laika distances neievērošanu, tomēr viņš pats kādā intervijā atzīst, ka tieši traģēdijā izdzīvojušie jaunieši viņu mudinājuši veidot filmu jau tagad – tā ir kā daļa no traumas dziedēšanas procesa. Šo filmas kvalitāti acīmredzot novērtējusi arī Berlināles Ekumēniskā žūrija, piešķirot filmai īpašo atzinību.
Berlināles-2018 balvu saraksts – ŠEIT.