Berlināle bez tās ilggadējā vadītāja Dītera Koslika tiešām ir citādāka. Mazās tūbiņās iepakoti zvaigžņu putekļi (darināti no augu valsts, ne naftas produktiem) tiek tirgoti kā festivāla suvenīri, bet uz sarkanā paklāja, kas ražots no okeāna plastmasas piesārņojuma, plaši atpazīstamu zvaigžņu ir maz.
Pirmajās festivāla dienās fani, dežurējot pie barjerām, kas aizsargā dienesta ieeju uz preses konferencēm Grand Hyatt viesnīcā, sagaidījuši vien konkursa žūrijas priekšsēdētāju Džeremiju Aironsu (šogad žūrijā ievērots 50:50 princips – trīs sievietes, trīs vīrieši), viegli sagurušu Džoniju Depu, kurš redzams filmā Minamata, un Sigurniju Vīveri, kas atveido literatūras aģentūras vadītāju, dzelzs lēdiju festivāla atklāšanas filmā Mans Selindžera gads / My Salinger Year.
Saules pielietā drāma, veidota pēc Džoannas Rakofas autobiogrāfiskā romāna motīviem, vēsta par jaunas rakstnieces (Margareta Kvallija) ceļu pretī sapnim, kas uz laiku tiek aizkrauts ar aģentūras papīriem, bet rutinēto ikdienu krāšņo telefona sarunas ar Dž. D. Selindžeru.
Šo gan varētu uzskatīt par visai rāmu Berlināles jaunā laikmeta pieteikumu,
kā šarmantu detaļu paturot prātā to, ka filmas komandā bija divi cilvēki, atbildīgi tikai par Vīveres matu sakārtojumu – viens parūku meistars un viens matu dizainers.
Kad skatītāji ieaijāti, tomēr izrādās, ka ne visas festivāla filmas varēs skatīties, ēdot vēja kūkas un ar pirkstu galiem glāstot krēslu samta apmales. Konkursā tiks izrādīta Iļjas Hržanovska skandalozā projekta Dau filmiskā versija. Hržanovska apjomīgā ekspozīcija, kas pirms gada bija apskatāma Parīzē, transformējusies pat četrās filmās, kuru darbība notiek Fizisko problēmu institūtā.
Trim no šīm filmām jau aizliegta izrādīšana Krievijā,
par to Hržanovska komanda iesūdzējusi tiesā Krievijas kultūras ministriju. Filma Dau. Nataša tiek izcelta kā no šiem četriem veiksmīgākais kinematogrāfiskais vienums, kuram turklāt ir Berlināles lielākā skandāla potenciāls – tam par cēloni var būt kaut vai seksuāli atklāta, brutāla epizode, kurā Nataša pagrabā iziet čekas iniciāciju.
No skandāliem pie klasikas – šogad 50 gadu jubileju svin Foruma programma. Tā atklāšana ir ne mazākas svinēšanas vērta – beidzot pirmizrādi piedzīvoja Raula Ruiza 1967. gadā nepabeigtā filma Atraitņa tango un tā kropļojošais spogulis / El tango del viudo y su espejo deformante. Filmas ruļļi tika atrasti jau krietnu laiku pēc režisora izsūtīšanas trimdā 1973. gadā, un Ruiza atraitne, režisore Valērija Sarmiento uzņēmusies filmas pabeigšanu. Filmas skaņa radīta pilnībā no jauna un, tā kā aktieri vairs nespēja atsaukt atmiņā savus tekstus, dialogu restaurācijai tika pieaicināti nedzirdīgi eksperti.
Mazliet garāka par stundu, filma pievēršas Iriartes kunga nedienām – viņu gan sapņos, gan nomodā neliek mierā nesen mirusī sieva. Kamēr viņš ar palīgu brūvē zeķu skalojamo ūdeni garkaklainās pudelēs,
sievas parūkas brīvi pārvietojas pa grīdu, uzglūnot Iriartem no pagultes.
Filmas notikumi risinās gan hronoloģiskā secībā, gan atpakaļgaitā, ļaujot vienai no parūkām piedzimt no Iriartes krūtīm, un atkal atgriezties aiz siltā krekla. Nesen ierakstītā skaņa, gan dialogi, gan vides skaņas, tikai daļēji sakrīt ar kadrā redzamo un tāpēc visai dekoratīvi eksistē līdztekus attēlam, vēl vairāk akcentējot redzamā absurditāti.
Berlināles radošā direktora Karlo Šatriana jaunievedums programmā ir vēl viena konkursa skate Encounters, kas iecerēta kā galvenā konkursa pretpols un papildinājums, veltīts jauniem kinematogrāfiskiem redzējumiem. Šatriāns par jaunizveidoto konkursu saka: “Mēs domājam par Encounters kā 21. gadsimta spoguli”. Šī konkursa lielākais konceptuālais smagsvars šogad ir rumāņu jaunā viļņa klasiķa Kristi Puiu (Lazaresku kunga nāve, Sjeranevada) 200 minūšu garā filma Malmkrogs.
(Neliela atkāpe par mūsdienās aizvien izplatītāko fenomenu – garās filmas (kas ne vienmēr ir pieskaitāmas pie lēnā kino).
Tiem, kam kājas ļimst, ieraugot programmiņā filmas garumu ar trim cipariem,
var ieteikt lūkoties uz kinozālē pavadāmā laika nogriezni fragmentēti. Un šis nebūt nav manis izdomāts ierosinājums – gan Lava Diaza 279 minūšu garā filma The Halt no šāgada Roterdamas programmas, gan Puiu Malmkrogs, gan salīdzinoši gandrīz īsfilma, Burhana Kurbani 183 minūšu Berlīne, Aleksandra laukums / Berlin Alexanderplatz (filma, kuras efektīgais plakāts ar galvenajiem varoņiem neona apgaismojumā atgādina Mikelandželo Pietà, un kam ir būtisks potenciāls nokļūt laureātu rindās) visas ir sadalītas nodaļās, kur katrai ir savs apakšnosaukums, vismaz numerācija. Tādi sava veida kopotie raksti.)
Erudītais un komunikablais Šatrians, kurš nāk gan no kinofestivālu, gan no žurnālistikas vides, brīvi jūtas uz skatuves, sarunās ar režisoriem, un arī piesakot Puiu, tā nav tikai stīva formalitāte. Par Puiu viņš saka: “Šī režisora filmas vienmēr ir ceļojums. Dažreiz cauri laikam, bet vienmēr caur realitāti un domu”.
Malmkroga pamatā ir krievu 19. gadsimta reliģijas domātāja, mistiķa Vladimira Solovjova darbs Trīs stāsti. 19./20. gadsimta mijā kādā turīgā, sniegotu kalnu ieskautā Transilvānijas muižā piecu cilvēku kompānija visas dienas garumā gremdējas filosofiski piesātinātās sarunās par dievu, karu, cildeno, antikristu, tikmēr muižas personāls nepagurstoši pienes viņiem dzērienus, kūciņas, tēju.
Šī filma ir kino notikums, tā raisīs viedokļus. Mediji jau ātri klasificējuši Malmkrogu kā highbrow hardcore materiālu – Puiu no skatītāja sagaida maksimālu klātbūtni, klātesamību un intelektuālu iesaisti. Sarunu temps un tēmas ir nepiekāpīgi (viss lielākoties notiek franču valodā, jaunajai grāfienei tikai retumis pārmijot pāris vārdus krieviski ar kalpotājiem vai meitiņu). Tikmēr noguris prāts spēs veldzēties kadrējumā – te svarīgāks par ļaužu grupu sarunās var būt vakariņām uzklātais galds perfekti simetriskā kadrā, un
fokuss var nepiespiesti pārvietoties no runātāja pie sarunbiedres apkaklītes (tērpi veido būtisku filmas dimensiju).
Turklāt viss jau nav tik vienkārši – ne velti filmas ievadā tiek minēti ceļojumi realitātē. Aristokrātu sarunas salonā ir kā kontrapunkts, ap kuru izstiepušās daudzas neredzamas, savstarpēji saistītas stīgas, kam pa spēkam iedarbināt hierarhiskus, noslēpumainus, citreiz vardarbīgus mehānismus.
Noslēdzot šo pirmo īso skrējienu pa Berlināles kinozālēm, jāpiemin Foruma pārsteigums, kuratoru asās acs pamanīta krievu režisores Marijas Ignatenko debija Dziļā miegā / In Deep Sleep jeb, tulkojot no oriģinālvalodas, Pilsēta aizmigusi (Город уснул). Filmas darbība notiek Krievijas ziemeļos, vienmēr pelēku, netīru mākoņu nospiestā ciematiņā. Uz zvejas tralera notikusi nežēlīga slepkavība, par kuru tiek tiesāts viens no apkalpes locekļiem – Viktors.
Iesākusies ar tiesas sēdi un grotesku ainu uz zvejas kuģa, kad tur ierodas prostitūtas (tajā redzamie bezzobainie, vienkāršas ārienes vīri, kas iejutušies epizodiskos tēlos, arī ārpus filmas strādā uz šī kuģa), filma turpinās jau ar atskatu laikā, kad galvenais varonis ierodas slimnīcā, lai saņemtu ziņu par sievas nāvi no alkohola intoksikācijas un galvaskausa traumas. Kuģis, slimnīca, visa pilsēta te ir kā burvju miegā ieslīgusi, tas ir absolūta truluma, reibuma un degradācijas miegs, kurā tikai Viktors ir nomodā.
Krievu kino šogad Berlīnē ir plaši pārstāvēts –
teju visās žurnālistu izlasēs iekļuvusi Viktora Kosakovska dokumentālā filma Gunda, kur galvenajās lomās ir cūciņa Gunda, viņas divas draudzenes govis un vienkājaina vista. Aizkustinošais ieskats šo personāžu dzīvēs uzdod tik aktuālo jautājumu par to, cik ētiska ir mūsu attieksme pret mājlopiem.
Tāpat Berlīnē pirmizrādi piedzīvoja Oļega Sencova spēlfilma Numuri, antitutopija par totalitāro sabiedrību; pie šīs filmas Krimas režisors Ahtems Seitablajevs sāka strādāt jau tad, kad Sencovs vēl atradās ieslodzījumā un norādījumus filmas veidošanai sūtīja vēstulēs.
