Kannu kinofestivāls savās 12 dienās kļūst par pasaules kino centrālo skatuvi, un ne tikai ar filmu pirmizrādēm un slavenībām uz sarkanā paklāja. Kā Maslova piramīda festivālā kārtojas slāņos gigantiskās kinokompānijas un lielie pircēji, vidējais segments – filmu tirdzniecības aģenti – un tad jau secīgi arī mazākās radības – kino izplatītāji, kas, pieredzes un zināšanu uzasinātu instinktu vadīti, līdzīgi maziem putniņiem sarežģītās figūrās migrē ap tirdzniecības aģentiem.
Lielākās kaislības nereti arī novērojamas tieši filmu tirgū, nevis publiskās filmu programmas norisēs (tāpat tas attiecas uz Berlināli, Toronto un citiem nozīmīgiem festivāliem). Filmu tirgus ir kā tāds mitoloģisks spēks vai enerģijas plazma, kura interešu spektru un spēku iepriekš nav iespējams paredzēt. Kāda tirdzniecības aģente otrajā festivāla dienā sarunā ar mani bijīgi minēja – vēl nav iespējams saprast, kāds tas tirgus šogad būs, kāds izveidosies…
Festivālam noslēdzoties, kļuva skaidrs, ka viena no satraucošākajām tendencēm šogad ir straujais izplatīšanas tiesību maksu kāpums – krasā kontrastā ar kinoteātru pēcpandēmijas mēreno atgūšanās tempu. Screen International jau pirmajā atvērumā minēja rekordlielu summu, ziņojot par Žaka Odijāra konkursa filmas Emīlija Peresa / Emilia Pérez pārdošanu Itālijas izplatītājiem. Gandrīz tikpat iespaidīgus rekordus uzstādījuši arī mazākie reģioni – Baltijas kinoizplatītāji, kuru konkurences gara uzkurinātā vairāksolīšana nupat jau krietni pārsniegusi sasaisti ar vietējās auditorijas kapacitāti. Brīvais tirgus šādus ekstrēmus pieļauj, atliek vien vērot, kurā brīdī burbulis plīsīs.
Kamēr tirdzniecības aģenti ar vieglu uzjautrinājumu runāja par “trakajiem baltiešiem”, gandrīz neviens nerunā par vēl vienu spēlētāju, kas ietekmē Baltijas un tās tuvāko kaimiņvalstu Baltkrievijas un Ukrainas teritoriju. Lai cik tas neticami izklausītos, Krievija joprojām brīvi iepērk filmu izrādīšanas tiesības gan uz savu, gan “paplašināto” teritoriju, dažreiz ar to saprotot Baltiju, citreiz kādu citu no agrāk okupētajiem reģioniem. Lai diskutētu par šo fenomenu, tiku uzaicināta piedalīties Ukrainas kolēģu rīkotā kinoizplatītāju paneļdiskusijā, kas notika Marche du Film Lielbritānijas paviljonā. Saruna, kas izvērtās patiesi izzinoša visiem iesaistītajiem, vienlaikus apliecināja rūgto patiesību – Eiropā vienmēr būs arī tādas kinoindustrijas, kurām finansiālais izdevīgums būs svarīgāks, nekā humānisms, tiesiskums un solidaritāte. Te jāuzteic Lielbritānijas nostāja – sadarbība ar Krievijā bāzētiem filmu izplatītājiem netiek iedrošināta, pat vairāk – tai ir sarežģīti vai pat neiespējami gūt institucionālu atbalstu, turklāt industrijas pārstāvji regulāri satiekoties un konsultējot cits citu jautājumos, kas rodas, saskaroties ar neatslābstošo agresorvalsts interesi piedalīties starptautiskās kinovides notikumos.
Tikmēr šaipus Lamanša šaurumam kinoindustrijas rēķinās ar ienākumiem no filmu tirgošanas uz Krieviju, kā ķirsīti uz kūkas piemetot tai arī citas teritorijas, lielvalsts kādreizējos apendiksus, kuros attiecīgās filmas bieži vien pat vispār netiek izlaistas uz ekrāniem – aiz vienaldzības vai arī tīšas bloķēšanas. Diskusijas pēcsajūtu labi raksturo kādas klausītājas komentārs – šajā procesā ir iesaistīti ne tikai tirdzniecības aģenti, kuriem tirgošanās ar Krieviju nerada nekādas ētiskas problēmas (taisnības labad jāpiezīmē, ka dažreiz filmas tiek pārdotas jau ražošanas stadijā, pirms aģenta piesaistīšanas), bet arī filmu pārstāvji, kuri izvēlas sadarboties ar kompānijām, kas neslēpti turpina slēgt darījumus ar Krievijas pircējiem.
Līdzīgi neapskaužamā situācijā atrodas arī Baltijas kinofestivāli un kinoteātri. Pēdējā laikā dibinātas vairākas jaunas, pavisam nelielas filmu izplatīšanas kompānijas, kuras izveido pārbēdzēji no Krievijas, un atliek vien paļauties uz starptautiskā aģenta apgalvojumu, ka šīm kompānijām nav nekādu finansiālu saišu ar kādreizējo mītnes zemi.
Kannu kinofestivāla interešu un politiskās nostājas fluktuācija uzrāda paralēles ar lieliem sporta notikumiem – satilpināta Festivālu pilī un virknē tai piegulošu valstu paviljonu, Francijas un starptautiskā kinovide gan savu favorītismu, gan vienaldzību parāda kā uz delnas. Piemēram, Kannu galvenajā konkursa skatē gozējas Kirila Serebreņikova filma Ļimonovs – balāde / Limonov – The Ballad. Kamēr krievu kinokritiķis Andrejs Plahovs soctīklos rakstīja, ka “Ļimonova un Serebreņņikova vārdu kombinācija pašreizējā politiskajā kontekstā ir riskanta un sprādzienbīstama”, bet lietuviešu kino kurators Edvīns Pukšta aicināja boikotēt filmu par politisko figūru, kas “atbalsta karu Ukrainā un ir piedalījies mierīgo iedzīvotāju apšaudē Sarajevā”, tikmēr Pīters Bredšovs savā kritikā bija visai entuziastisks un latviešu kinostudenti centīgi gāja skatīties filmu, kas izrādās filmēta arī Latvijā. Tādos brīžos šķiet, ka mums kaut uz laiku vajadzētu aizņemties dažus mugurkaula skriemeļus no mūsu Baltijas kaimiņiem.
Kannu konkursa un ārpuskonkursa programmās, līdzās kuratoru kurlumam pret kontekstiem, tomēr iezīmējas ne viena vien politiska aktualitāte, kas ierasti atspoguļojas arī balvu sadalījumā.
Galvenā konkursa skate šogad krita profesionālo skatītāju nežēlastībā – līdz pat apzīmējumam “sliktākais konkurss šajā gadu tūkstotī”.
Es gan drīzāk šo visaptverošo nīgrumu attiecinātu uz to, ka šogad konkursā bija mazāk lielu vārdu, attiecīgi zvaigžņu faktors mazāks. Lai gan konkursa skatē bija iekļautas arī lielmeistaru filmas – piemēram, Frānsisa Forda Kopolas Megalopole / Megalopolis un Deivida Kronenberga Līķauti / The Shrouds, abas ļoti pretrunīgas.
Absolūtā čempione skatītāju siržu kausēšanā šogad bija režisore Andrea Arnolda – viņas filma Putns / Bird, kas nepelnīti palika žūrijas nevērībā, ietver audiovizuālā pieaugšanas stāstā pusaudzības garu sasaistē ar pārdabiskā (spārna) pieskārienu. Lieliskais aktieru ansamblis (Nikija Adamsa, Berijs Kogans, Francs Rogovskis, Frenkija Boksa) ar tikpat spēcīgu ansambļa izjūtu ieradās arī uz pirmizrādi, nodejojot visu fotosesiju uz sarkanā paklāja pakāpieniem. Arnoldas filmā kā lietotu preču veikala kaleidoskopā košas daudzfigūras veido dzīves apbružāti, bet enerģijas uzlādēti britu subkultūru tipāži, kurus no absolūtā ļaunuma sargā kāda neparasta tēla – Putna (Francs Rogovskis) klātbūtne. Rogovskis, Eiropas autorkino zīmola seja, šajā lomā kārtējo reizi apliecina neatkārtojamu ķermeniskās plastikas pārvaldes spēju.
Kopumā Kannās interesantākais kino, kā tas bieži mēdz būt, slēpās debijas darbos un aiz mazpazīstamākiem vārdiem. Īpašā skatiena konkurss šogad vēl īpašāks bija Latvijai – tajā pasaules pirmizrādi piedzīvoja Ginta Zilbaloža pilnmetrāžas animācija Straume / Flow, elpu aizraujošs ceļojums pasaulē, kurā tiek svinēta dažādības harmonija. Šī konkursa galvenā balva aizceļoja pie ķīniešu režisora Guan Hu filmas Melns suns / Black Dog, skatītāja noturību izaicinošas, spēcīgas drāmas par priekšlaikus atbrīvotu ieslodzīto un teju mītisku radību – izkāmējušu klaiņojošo suni, par kura noķeršanu izsludināta milzu atlīdzība.
Galvenā konkursa apbalvošanas ceremoniju aizsāka Zelta kameras / Camera d’Or balva – to saņēma norvēģu režisora Halfdana Ulmana Tondela debijas filma Armands / Armand, galvenajā lomā – Renāte Reinsve, kuru pazīstam kā vienu no šā brīža spožākajām Eiropas aktrisēm. Armands visās savās filmiskajās kategorijās ir vairāk nekā pārliecinošs – lai tas būtu Tondela rakstītais scenārijs, operatora darbs (Pål Ulvik Rokseth) vai aktiermeistarība. Tondela debija ir tiešā pēctece Dana Johana Haugeruda filmai Bērni / Barn (2019), kas šķetina skolā notikušu fizisku sadursmi starp pusaudžiem, tikai šoreiz stāsta fokusā ir iespējama seksuāla vardarbība starp sešgadniekiem, kurus mēs filmā tā arī neieraugām. Renāte Reinsve atveido māti, kas izsaukta uz sarunu skolā, lai šaurā lokā izrunātu notikušo. Vecāku, skolas vadības un medmāsas sarunās mijas dažādi nospriegotas emocionālās tonalitātes, līdz kamēr, izšūpojoties līdzi drāmas, mīlas, atriebes stāsta un mūzikla vijumam (Reinsve te redzama arī vairākos lakoniskos, bet tik izteiksmīgos dejas numuros), filmas fināla epizodē pār visiem līst lietus, atsedzot un aizskalojot nepatiesības.
Žūrijas specbalvu saņēma irāņu režisors Muhameds Rasulovs par filmu Svētās vīģes sēkla / The Seed of the Sacred Fig, kuras sižets ir cieši saistīts ar politiskajiem nemieriem Teherānā. Varas represiju vajātajam Rasulovam pagājušogad neizdevās izkļūt no valsts, lai apmeklētu Kannas, bet šogad, pēc cietumsoda piespriešanas, viņš devās bēgļu gaitās un šķērsoja Irānas robežu kājām. Sveicot Rasulovu ar ierašanos, Kannu festivāla direktors Tjerī Fremo apliecināja festivāla atbalstu "visas pasaules māksliniekiem, kuri savu māksliniecisko izpausmju dēļ cieš no vardarbības un vajāšanas," un aizkustinājumu par to, ka režisors ir festivālā kopā ar savu filmu: “Mēs dalāmies šajā priekā ar visiem brīvību mīlošajiem irāņiem…”
Balva par labāko scenāriju nonāca pie Korālijas Faržē par filmu Viela / Substance, glamūrīgu viduslaiku šausmu pasakas pārnesumu patērētāju kultūras dievnamā – televīzijas šovu vidē. Mediji filmu piesaka kā feministisku ķermeņa šausmu / body horror kino. Nudien, visa Faržē filma ir ķermenis – jauns, pulsējošs, uzplaukstošs, pūstošs, sairstošs, visbeidzot – eksplodējošs ķermenis. Intereses pēc būtu vērts paskaitīt, cik daudzās no filmas 140 minūtēm kadrā redzami norietošās aerobikas zvaigznes Elizabetes Spārksas un noslēpumainās Vielas radītās skaistules Sjū dibeni – iespīlēti košā sporta bodijā vai pavisam kaili, uz baltām flīzēm izoderētās, morga vai slimnīcas estētikas iedvesmotās vannasistabas grīdas. Demijas Mūras (Elizabete Spārksa) un Mārgaretas Kvelijas (Sjū) ekrāna tandēms iepretī šķebinošajam televīzijas bosam Hārvijam ( izcils savā lomā ir Deniss Kveids) ir jaudīgs, filmas sākums – daudzsološs. Tomēr ar nožēlu jāatzīst, ka par feministisku nodēvētais stāsts, kas apcer burvju eliksīru, ar kuru atgūt jaunību un slavu, ir drīzāk nežēlīga un asiņaina anekdote par sievietes ķermeņa neizbēgamu un nekādiem medicīniskiem brīnumiem neattālināmu novecošanu.
Balvu labākajai aktrisei saņēma Žaka Odijāra filmas Emīlija Peresa aktrišu ansamblis (Adriana Paza, Zoja Saldana, Karla Sofija Gaskana, un Selēna Gomeza); šī muzikālā filma par karteļa bosa izmisīgo vēlmi mainīt dzimumu būs baudījums sinefiliem, kam nav sveša mūziklu estētika un rotaļas ar kino tropiem.
Džesse Plemons saņēma labākā aktiera balvu par lomu Jorga Lantima filmā Laipnības veidi / Kinds of Kindness. Lai gan Lantima filma pārsteigumus nesagādā, pēc barokālās fantāzijas Nabaga radībās atgriežoties pie režisoram raksturīgā, lakoniskā rafinētās cietsirdības stila, tomēr trīs fabulu virknē Džesse Plemons, Emma Stouna un Villems Defo performē neatvairāmi un līdz kaulam stilīgi.
Grētas Gervigas vadītās žūrijas favorītu augšgalā – neparastas sakritības vai cita iemesla dēļ – sarindojušās filmas, kuru pirmizrādes notika pēdējās festivāla dienās, kad lielākā daļa festivāla apmeklētāju jau pošas mājup. Līdz ar to pagaidām atliek paļauties uz dažu apbalvoto filmu raisītajām emociju atblāzmām sociālajos tīklos, un tās šoreiz ieguvušas visai ekspresīvas formas. Tiesa gan, diskusijas neraisa balva Migelam Gomešam par labāko režiju filmā Grand Tour – izsmalcinātā melnbaltā gleznā, kas seko notikumiem Birmā 1917. gadā –, tāpat tautas balss neapstrīd žūrijas balvu Žakam Odijāram (Emīlija Peresa), vai Grand Prix, kas nonāca pie indiešu režisores Paijalas Kapadijas par filmu Viss, ko mēs iztēlojamies kā gaismu / All We Imagine As Light. Viedokļu krustpunktā nonācis Zelta palmas zara ieguvējs, amerikāņu režisors Šons Beikers ar filmu Anora – šis „Pelnrušķītes stāsts” par Bruklinas prostitūtas un krievu oligarha dēla attiecībām spējis aizkustināt žūriju, atstājot ļoti daudzus neziņā, kādu apsvērumu dēļ tieši šādam stāstam šogad pienākas vieta pasaules festivālu Olimpā.
