Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps” programmā sestdienas rītā koncentrējušās trīs filmas, kuru auditoriju parasti apraksta kā „visai ģimenei”. Latvijas filmu nozarei tas ir rekordliels skaitlis viena gada laikā, bet kinokritiķe un RigaIFF programmas „Kids Weekend” kuratore Kristīne Simsone, atceroties arī neseno NKC bērnu filmu konkursu, ieskatās nākotnē un aicina nenovērtēt par zemu bērnu kā kinoskatītāju.
Šogad Lielā Kristapa konkursa skates ietvaros var atrast trīs darbus, kas piemēroti bērniem un ģimenēm, – Simtgades filmas Bille, Paradīze ‘89 un Turpinājums. Vēsturiski (neatkarīgās Latvijas laikā) šis laikam taču ir lielākais skaits Latvijā vienā gadā radītu pilnmetrāžas filmu šādai auditorijai –
iepriekš jaunākajai paaudzei domāto segmentu lielākoties aizpildīja animācijas īsfilmas, kuru (pārsteidzoši!) šogad gandrīz vispār nav.
Teorētiski tas saprotams – šobrīd daļa pašmāju animatoru intensīvi strādā pie pilnmetrāžas filmu projektiem, un jau tagad zināms, ka tūlīt pēc Lielā Kristapa pie skatītājiem nonāks Rozes Stiebras Simtgades filma Saule brauca debesīs, 2019. gada sākumā redzēsim Latvijas un Igaunijas kopražojumā tapušo, nu jau trešo piedzīvojumstāstu par populāro suņumeiteni – Lote un pazudušie pūķi un studijā Atom Art veidoto Edmunda Jansona Simtgades filmu Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi, vēlāk studijā Rija tiks pabeigta Reiņa Kalnaeļļa Ābolrauša šūpuļdziesma.
Lai arī šogad Lielā Kristapa (un tātad visas Latvijas filmu nozares) piedāvājums skolas vecuma bērniem ir patīkami adekvāts, akūti trūkst darbu, ko varētu skatīties plašā pirmsskolas vecuma auditorija, un īsfilmas (lielākoties kompaktās hronometrāžas dēļ) šai mērķauditorijai ir vispiemērotākais formāts. Turpinot par formātu, prieks redzēt, ka arī šogad Lielā Kristapa programmas sastādītāji izvēlējušies bērnu filmas koncentrēt ģimeņu mērķauditorijai visērtākajā laikā – nedēļas nogales rītos, līdzīgi kā to dara pagājušonedēļ izskanējušais Rīgas Starptautiskais kino festivāls (Riga IFF) un arīdzan vairāki kinoteātri, rīkojot savus Bērnu rītus.
Jāatstāj vieta domai
Publiskajā telpā ir izskanējusi ne viena vien diskusija par to, vai filmas Bille, Paradīze ‘89 un Turpinājums katra savā veidā ir pietiekami saistošas bērnu auditorijai, turklāt darbu autori apzināti izvēlējās savas filmas nepozicionēt kā tieši un tikai bērniem domātas, bet gan dēvēja par ģimenes kino. Tomēr ikviens no šiem darbiem ir labi piemērots bērnu auditorijai, jo stāstījumu izklāsta no bērna perspektīvas, turklāt šo redzējumu respektē un necenšas pakļaut pieaugušo interpretācijai vai dzelžainam didaktismam (kā tas, piemēram, bija studijas F.O.R.M.A. un režisora Vara Braslas filmā Vectēvs, kas bīstamāks par datoru).
Vērtīgi, ka ikviena no Lielā Kristapa bērnu rīta programmā iekļautajām filmām pārstāv atšķirīgu segmentu, tādējādi atspoguļojot vienu no galvenajiem Eiropas kino uzdevumiem –
iepazīstināt jauno paaudzi ar citiem stāstniecības veidiem, atšķirīgiem no Holivudas pamatplūsmas filmām, ko statistiski Latvijas bērni patērē visvairāk.
Piemēram, Madaras Dišleres veidotā Paradīze ‘89 ir nostalģiski apcerīgs atmiņu skats uz citu laikmetu, un tā naratīvo ritumu papildina sirreāls ielaidums – sapņa aina labības laukā par «vectētiņu Ļeņinu» un pionieriem, īsi nodemonstrējot jau iepriekš minēto kino izteiksmes līdzekļu iespējamo dažādību.
Ināras Kolmanes Bille arīdzan ir skats uz aizgājuša laikmeta parādībām, bet pārstāv ļoti klasisku stāstījuma veidu, respektējot literārā pirmavota valodu un formu. Savukārt Ivara Selecka Turpinājums bērniem dod kolosālu un, galvenais, autentisku iespēju palūkoties uz saviem vienaudžiem no citiem sabiedrības slāņiem un Latvijas vietām, tādējādi ļaujot paplašināt savu pasaules redzējumu, aptverot sabiedrības dažādību.
Vairākkārt saskaroties ar viedokli vai pat bažām, ka šajās trīs filmās jaunajiem skatītājiem esot daudz neskaidrību, gribētu šo uztraukumu nomierināt. Atsevišķas (nevis pārmērīgas) neskaidrības un neatbildēti jautājumi tieši ir galvenā atšķirība starp jaunajai paaudzei emocionāli un cilvēciski vērtīgu kino stāstu un izklaides kino. Te arī slēpjas lielākais izaicinājums bērnu filmu veidotājiem – atrast līdzsvaru starp saistošu un skaidru vēstījuma formātu, bet tajā pašā laikā nepateikt visu, atstājot telpu sarunai (ar vecākiem, skolotājiem, vienaudžiem…).
Jo bērnu kino, cienot savu skatītāju, nedrīkst kalpot par platformu, kurā filmu veidotāji viszinīgi pamācošā tonī skatītājiem nodeklamē savus uzskatus, pasaules redzējumu un sliktākajā gadījumā arī savu vilšanos dzīvē.
Filmu un jebkura cita šai mērķauditorijai domātu mākslas darbu būtiskāko uzdevumu ir kodolīgi noformulēta grāmatā Arts Education Beyond Art: Teaching Art in Times of Change (autoru kopa – Mišels van der Ā, Francs Bilmeijers, Bernārs Darass, Vilems Eliass un Arnons Grindbergs): «Tā vietā, lai mācītu, kā uztvert mākslu, mums būtu jāmāca, kā uztvert dzīvi – caur mākslu».
Varētu vēl precizēt, ka mākslinieka, tostarp kino veidotāja uzdevums ir ne tik daudz mācīt, bet gan drīzāk iedot nepieciešamos rīkus, kas mazajam skatītājam nāktu talkā pēc iespējas godīgāk atšifrēt apkārtējās pasaules procesus.
Un tālāk?
Lielais Kristaps noslēgsies jau 13. novembrī, Simtgades filmu programma, kas Latvijas kinoskatītāja dienaskārtībā atkal iecēla bērnu kino, izskanēs nākamā gada pirmajos mēnešos. Kas šo filmu nozares un Latvijas nākotnei tik būtisko auditorijas daļu sagaida pēc 2019. gada? Sistemātiska pašmāju bērnu un jauniešu filmu aprite ir nepieciešama, ne vien domājot par Latvijas kino nākotni un skatītāja uzmanības noturēšanu, bet arīdzan mums kā veselīgai sabiedrībai – kino ir vienīgais tik plaši pieejamais mākslas veids, kas rosina uz sabiedrības pašrefleksiju.
Kustība bērnu un jauniešu filmu jomā, par laimi, neapsīkst – konkursu bērnu, jauniešu un ģimeņu filmu projektu attīstīšanai Nacionālais Kino centrs izsludināja jau 2017. gadā, savukārt šāgada 28. septembrī notika filmu projektu prezentācijas, pretendējot uz līdzekļu piešķīrumu filmu ražošanai.
Šāgada konkursā kopumā tika pieteikti 8 projekti, no kuriem finansējums tika piešķirts pusei. Jāatzīst – objektīvi vispārliecinošākajiem projektiem,
kas turklāt atgādina, ka šī šķietami vienotā auditorijas daļa sastāv no vairākiem un visai atšķirīgiem segmentiem. Divas filmas tiks orientētas uz jauniešu auditoriju – gan Matīsa Kažas iecerētais baronlaiku vesterns Kur vedīs ceļš, gan Lailas Pakalniņas oriģinālā ideja Spogulī par pasakas Sniegbaltīte un septiņi rūķīši traktējumu, reflektējot par pašiņu aktualitāti. Gandrīz visi filmas kadri tiks uzņemti selfija formātā – par laimi, ne ar viedtālruni, bet gan profesionālu kinokameru; filmas operators būs klasiķis Gints Bērziņš.
Savukārt otri divi atbalstītie darbi ir mērķēti bērnu auditorijai. Viens no tiem – igauņu režisora Jāka Kilmi kopdarbs ar producentu Robertu Vinovski un scenāristi Loti Eglīti, Ziemassvētki džungļos. Stāsts vēsta par kādas ģimenes pārcelšanos uz valsti ar radikāli atšķirīgu kultūru – Indonēziju, kur filmas veidotāji arī plāno organizēt filmēšanas periodu. Otrs projekts, Daces Pūces filma Bedre, ir savā noskaņā krietni vien nopietnāks un pat tumšāks, taču tā vēstījums ir sociāli nozīmīgs – par bērnu pieaugšanu bez vecāku klātbūtnes, kas ir ļoti simptomātiska mūsdienu parādība, daudziem vecākiem atrodoties peļņā ārvalstīs.
Kā minēja sociālantropoloģe un sabiedrības procesu pētniece Ilze Mileiko (mana kolēģe šī konkursa sabiedrisko ekspertu trijotnē) – ir ļoti būtiski, ka arī tie bērni, kuri pakļauti tik neiedomājami lielai emocionālajai slodzei kā augšana bez vecākiem, redz savu situāciju atainotu kino (un tikpat labi arī citās mākslās).
Jāatzīst, ka Daces Pūces filma neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā būs viena no nedaudzajām filmām bērniem un jauniešiem, kas patiešām uzņemas apspriest sociāli komplicētas tēmas (daudzu gadu laikā atzīmējamas ir tikai Jāņa Norda Mammu, es tevi mīlu (2013) un Renāra Vimbas Es esmu šeit (2016); zīmīgi, ka abas šīs filmas izpelnījušās starptautisku ievērību un balvu tieši šai auditorijai fokusētajā Berlināles konkursā Generation Plus).
Mazliet rotaļīgākā vēstījuma formā to pašu grasās darīt arī Jāka Kilmi Ziemassvētki džungļos – šī darba tematiskajā centrā ir spēja pielāgoties pārmaiņām un izsvērta atvērtība pret atšķirīgo. Gandrīz vai lieki piebilst – šāda idejiskā ceļamaize, ko kinodarbs iedod bērniem, ir daudz vērtīgāka un dzīvē noderīgāka, nekā iesīkstējušu uzskatu tiražēšana par to, ka viss jaunais ir apšaubāms un pat bīstams.
Stereotipi un didaktika
Klausoties filmu projektu prezentācijās, brīžiem pamatīgi pārsteidza filmu veidotāju pašpārliecība par to, kas, viņuprāt, ir labs un uzņemšanas cienīgs bērnu kino;
taisni jābrīnās, cik vieglprātīgi paša personīgie uzskati tiek pasniegti kā filmas morāle, nemaz nerunājot par slinku stāstniecību un viendimensionāliem tēliem.
Šo repliku attiecinu uz Aigara Graubas un Andreja Ēķa projektu Circenīša Ziemassvētki – kāda pāra laulības dzīves peripetijām, kur vienīgā bērniem atvēlētā loma ir pasīvi vērotāji; līdzīgā kategorijā ierindojams režisora Olafa Okonova un producenta Gata Upmaļa Vecā dārza noslēpums, kas savā vēstījumā sakausējis tās pašas studijas filmas Vectēvs, kas bīstamāks par datoru naratīvu par negodīga biznesmeņa centieniem pārņemt veca vīra īpašumu un igauņu ģimenes filmu hita Zupas pilsētas slepenā biedrība / Supilinna Salaselts (2015) stāsta līniju par bērnu grupiņu, kas palīdz atšķetināt ļaundaru sazvērestību.
Projekta kopējā toņkārta atkal ir dziļi moralizējoša, stereotipiem pieblīvēta un didaktiska. Novecojuši stereotipi, tostarp dramaturģiski virspusējs risinājums ar ārējā skaistuma piedēvēšanu labajiem tēliem bija nolasāms arī projekta Trīs noslēpumi (režisors Jānis Ozoliņš-Ozols) animācijas pasaku stāstā, kura centrā it kā tik būtiska tēma kā zaudējuma pieņemšana.
Viss iepriekšminētais patiesi skumdina, jo šie vēstījumi potenciāli varētu kalpot par lielisku stimulu, lai bērnu un jauniešu vidū veicinātu izpratni un palīdzētu uzsākt sarunu par sarežģītām tēmām –
piemēram, vecāku šķiršanos, dabas aizsardzību, godprātīgu rīcību vai spēju sadzīvot ar tuvinieka zaudējumu. Tā vietā šādi projekti diemžēl noslīkst nesavāktos vēstījuma izklāstos, piedāvājot stereotipisku un mūsdienu realitātei vairs neatbilstošu uztveri par dzimumu lomu sadalījumu un citiem sabiedrības aspektiem.
Šādi un līdzīgi filmu projekti acīmredzot būs ikdiena, kamēr potenciālie bērnu filmu veidotāji nepieņems faktu, ka gados jaunie skatītāji ir ne vien ļoti uzņēmīga, bet arī ļoti prasīga publika. Pret viņiem (kā pret ikvienu skatītāju) ir jāattiecas ar cieņu un jāatturas no vēlmes autoritatīvi pamācīt, tā vietā ļaujot savu pasaules redzējumu veidot pašiem, jo aizspriedumu iedēstīšana jaunā un labticīgā prātā ir tālu ārpus kinematogrāfista ētikas rāmjiem.
