KINO Raksti

Lielais Kristaps. Nacionālo īsfilmu vibrācijas

01.02.2024
Lielais Kristaps. Nacionālo īsfilmu vibrācijas
Kadrs no Emīlijas Karetņikovas filmas "Mana bērnības ķermeņa atzīšanās", nominācija balvai par labāko studentu filmu

Uzdevums aprakstīt vispārējās vietējo īsfilmu tendences nav vienkāršs, ja klāsts ir tik plašs kā “Lielajā Kristapā”.

Patiesībā tā pati par sevi arī varētu būt tendence – dažādība. Vizualitātē ir velkamas dažas ļoti spilgtas paralēles, bet saturiskais krāsojums nominētajās septiņpadsmit īsfilmās ir patīkami raibs. Protams, jebkurā jūklī ir iespējams saskatīt sakarības (to izklāsts zemāk), bet man kā kritiķei ļoti patīk redzēt, ka šis uzdevums kļūst arvien sarežģītāks. Tātad kino vibrācijas, par kuru sākumu iekšēji spekulēju pirms dažiem gadiem, ir novedušas pie rezultāta.

Kad pirms gadiem septiņiem sāku pievērst uzmanību studentu īsfilmām, mans secinājums bija nesaudzīgs. Studenti izvēlējās stāstīt tikai par sev labi pazīstamām tēmām (t. i., par savu dzīvi) – īpaši labi, ja izdevās iekļaut kādu ainiņu, kurā parādīts, cik krutus cilvēkus viņi pazīst vai cik interesantas ballītes apmeklē. Žanru un stilistikas eksperimentus (vismaz cilvēkam no malas) neizdevās atrast. Var jau gadīties, ka tas nebija līdz galam patiesi, jo arī es pati pirms septiņiem gadiem gribēju tikai mētāties ar gudriem izteicieniem, bet nevar noliegt, ka studentu filmas lielākoties likās garlaicīgas vai neveiklas.

Taču 2023. gada Lielajam Kristapam nominētos darbus ir prieks skatīties. Tehniskā un, galvenais, saturiskā kvalitāte ir ļoti augusi, studenti atļaujas izkāpt no reālisma žņaugiem un brīvāk rotaļāties ar pieejamajiem resursiem. Man ir grūti noteikt, kurā brīdī pamanīju jaunas vēsmas vietējās īsfilmās, bet tās ir ņēmušās spēkā jau vairākus gadus. Saucu tās par vibrācijām. Liekas – kaut kas briest, tikai, esot tam cieši blakus, ir grūti paskatīties no malas. Mans minējums ir tāds, ka mēs redzēsim arvien vairāk stilizācijas un sižetu, kas atkāpjas no ikdienišķā. Un pēc tam, kad mums jau būs noriebies skatīties uz nedabiskām krāsām vai maģisko reālismu, viss atkal aizvibrēs atpakaļ pie drāmām.

Tad kā izskatās 2023. gads? Varētu teikt, ka visu filmu vienojošais pavediens ir nemiers. Protams, var jau argumentēt, ka tas ir vienojošs pilnīgi visām pasaules filmām, un arī tā būtu taisnība, bet šeit jūtams tieši indivīda nemiers. Bažas par nākotni, par potenciāla nepiepildīšanos, par savu īsto vietu. Pēcpandēmijas un kara tuvuma apstākļos šādas raizes nav pārsteidzošas – nākotnes plānošana jau vairākus gadus ir nestabils process, uz ko nav iespējams paļauties. Lielā Kristapa īsfilmu izlases varoņi ņem dzīvi savās rokās un cīnās ar pretstraumēm, gūstot dažādus panākumus.

Kadrs no Annas Ansones filmas "Can't Help Myself", nominācija balvai par labāko īsmetrāžas spēlfilmu

It kā savādi samest vienā katlā spēles, dokumentālās un animācijas filmas, bet es neuzstāju, ka tas ir katls, kurā visas kopā vārītos. Drīzāk stāv kopīgi uz dēlīša vai bļodā. Un tagad sekos tematisks skrējiens pāri visām septiņpadsmit īsfilmām. Drīkst izlaist, ja slinkums.

Dokumentālās filmas Ksenija titulvarone saskaras ar manis noteikto virstēmu vistiešākajā veidā, jo viņai saviem spēkiem jākuļas ārā no problēmām, kuras pati izraisījusi. Apņēmība ir trepes laukā no pašas dziļākās bedres (Elizabetes ielā šobrīd darbojas mākslas galerija, kuru Ksenija iekārto filmā). Dzejnieks Einārs Pelšs ņemas ne vien rakstīt absolūti unikālu dzeju, bet arī režisēt Betijas Zvejnieces filmu par sevi. Viņš skrien prieka pēc, savukārt Mirū Ievas Norveles filmā Mirū iemīlas skrien, jo tā kultūras darbiniecei Rīgā ir jāskrien. Te, tur un vēl šeit, šo, to un vēl šito, visu un visur, uzturot kontroles ilūziju, kaut arī groži jau sen izlaisti no rokām. Situācijas risinājums, lai vai cik banāli tas arī neizklausītos, ir ieskatīšanās sevī. Varu pačukstēt, ka tāda ir arī atbilde uz jautājumu “Kur manas atslēgas?”

To, cik grūti reizēm ir būt sevī, prasmīgi parāda Rīgas starptautiskā kinofestivāla Riga IFF nacionālā īsfilmu konkursa laureāts Gruzis – filma, kuras varonis burtiski ņem sevi un savas sastāvdaļas rokās. Līdzīgs puzles princips, tikai nevis iekšējā, bet ārējā izpausmē (bet varbūt abās), parādās Esterē no Can’t Help Myself; viņa ļoti cenšas pierādīt, ka filmas nosaukumam nav taisnība. Taču ar ārējiem meklējumiem tomēr nepietiek – to varētu vienlīdz atzīt gan piedzīvojumus alkstošais sikspārnēns Daces Rīdūzes animācijas filmā Kājām gaisā, gan kriminālas ievirzes varoņi Dāvja Gaujas spēles īsfilmā Dusa un mazāk kriminālas, bet tik un tā ne īpaši labvēlīgas ievirzes varoņi dokumentālajā filmā Pilnmēness serenāde. Apreibinošas vielas lieto un saviem impulsiem ļaujas ne vien Vecrīgas ballētāji, bet arī politiķis Katastrofā, kuram varbūt tomēr nevajadzēja lietas ņemt savās rokās. Var jau arī izvēlēties bēgt. Bēgt no sevis un pazust tripāZiemeļpola galvenajam varonim. Vai uz laukiem. Kā Upurjēra ģimene, kam tomēr neizdodas noturēt kontroli pār savu dzīvi, vai sašļucis mūziķis, kas nomaļā bākā raksta dziesmu Balto kuģu sirdis; vai depresijas māktais puisis filmā Resistance is Futile, kuram “ņemt dzīvi savās rokās” nozīmē to izbeigt.

Tieši nāvei veltītajās filmās beidzot ir sastopams miers. Kaprači Ivara Zviedra filmā par savu darbu runā ar tādu vienkāršību un viedumu, kādu, kā rāda citas izlases filmas, ikdienā ir grūti iegūt. Gan viņos, gan animācijas filmā Beigu beigas sastopas prozaiskais ar pārpasaulīgo, dzīves noslēgums ar tās turpināšanos. “Kas tu esi, tas es biju. Kas es esmu, tas tu būsi,” vēsta ne viens vien kapakmens, un, kaut gan tas var izklausīties draudīgi, liekas, ka tikai nāvei blakus esošie spēj to tā pa īstam pieņemt.

Kadrs no Lindas Stūres filmas "Beigu beigas", nominācija balvai par labāko animācijas filmu

Savā uzskaitījumā neesmu pieminējusi Emīlijas Karetņikovas filmu Mana bērnības ķermeņa atzīšanās, jo tā ir pelnījusi atsevišķu izcēlumu. Filmas scenārijs apvieno septiņu sieviešu stāstus par vasaras nometnēs piedzīvotu seksuālo vardarbību un ietin tos mirdzoši saulainās vasaras atmiņu krāsās un smieklu atbalsīs, kas pārvēršas gandrīz nenomazgājamas netīrības sajūtā. Karetņikovas varone/-s pastieptas rokas vietā saņēma spērienu, un kopš tā laika viņām kājās celšanās un savas vietas atrašana prasīja ļoti daudz spēka. Laikā, kad viens no nepiedienīgā uzvedībā apsūdzētiem nometnes rīkotājiem var atmest, ka “tas bija pirms visiem me too[1], līdz ar to viss esot kārtībā, šī filma ir kā kulaks uz acs.

Kaut gan es tagad esmu visas filmas savērusi uz viena pavediena kā krellītes, tās savstarpēji ir ļoti atšķirīgas. Var, protams, pasmīnēt par dzeltenīgo vecas filmas krāsojumu, kas atkārtojas trijās īsfilmās (liekas, režisoriem šī krāsa asociējas ar pludmali, jo arī tā ir vienojošs elements šajās filmās), bet tam ir saskatāms pamats – pēdējos gados jaunie kinorežisori ir aizrāvušies ar stilizētu padomju estētiku, kas kaut kā saplūst ar 90. gadu Betacam lentēm, līdz ar to

graudains dzeltenīgums ir viltotas nostalģijas krāsa.

Tās ir atmiņas par laikmetu, kas nekad nav eksistējis.

Var arī atzīmēt, ka īsfilmas gandrīz vienmēr varētu būt īsākas. Nespēja atteikties no lieka materiāla ir īpaši raksturīga studentu filmām, bet šajā kategorijā tas ir mazāk sāpīgi nekā pilnmetrāžā (2023. gadā iznāca dažas garās filmas, kurām šķēres būtu lieti noderējušas). Un vēl man vienmēr gribas vairāk to filmu, kurām ekrāna laika pārbagātība gandrīz nekad nav raksturīga, jo materiālu iegūt ir ļoti grūti, – t. i., vairāk animācijas. Tas ir perfektais formāts tiem formas un stilistikas eksperimentiem, uz kuru nepieciešamību es te jau norādu, taču jaunu animācijas filmu mums ir maz.

Jo vairāk domāju, jo pretrunīgāki man šķiet pašai savi spriedumi. No vienas puses, ir jūtamas radošas vibrācijas, spēlfilmas iegūst raksturu un atļaujas rotaļāties, bet, no otras puses, – kaut kāds milzīgs iztrūkums. Caurums, kuru, piemēram, starptautiskās īsfilmu programmās nevar manīt. Varbūt uztverei traucē konteksta pārbagātība – es zinu situāciju Latvijas augstskolās, arī pati šobrīd studēju līdzās dažiem nominētajiem režisoriem; es zinu finansiālo stāvokli, tehniskās aizķeršanās un citus šķēršļus, ko šīm filmām bijis jāpārvar. Citu valstu kino es varu skatīties kā balta lapa, turienes vibrācijas mani neskar. Tādēļ mani priecē, ka Lielā Kristapa žūrijā ir arī ārzemju kinoindustriju pārstāvji, kurus vietējās peripetijas nekādi nebūs ietekmējušas.

Bet nu tas caurums. Man liekas – tas ir drosmes trūkums. Šī ir tēma, pie kā es atkal un atkal atgriežos, jo tā man nedod miera. Liekas, ka vietējiem kino veidotājiem no kaut kā ir bail. Varbūt viņi domā, ka Latvijas skatītājs daudz kam nav gatavs (kas varētu būt taisnība), varbūt viņi baidās radīt par sevi kādu konkrētu iespaidu, kas vēlāk var ietekmēt finansējuma iegūšanas iespējas, varbūt ierobežotie resursi liek atteikties no ambiciozām idejām. Variāciju ir daudz. Ja man kāds prasītu nodefinēt, kas tad ir tas drosmīgais kino, ko pieprasu, man īsti nebūtu, ko atbildēt. Šķiet, Mana bērnības ķermeņa atzīšanās ir viens piemērs, uz ko norādīt. Nepielūdzamība. Smaga tēma, kas ietīta nevis pelēkzilos, bet gan saulainos toņos, tā padarot triecienu vēl iespaidīgāku. Turklāt nav jūtama vēlme “izdarīt tā, kā dara citur”, ko arī var pārmest daļai vietējo autoru (kā pamanījāt, šī rindkopa jau vairs neattiecas tikai uz īsfilmām). Tur ir sava balss – skaļa un skaidra. Autora balsi var dzirdēt arī citās filmās, taču bieži tā nozūd aiz normatīvām prasībām, neelastības vai tieši pārāk lielas pielāgošanās. Par to ir īpaši žēl, jo īsfilmas formāts dod vislielāko brīvību, kāda vien kino pieejama. Vienīgās prasības uzstāda režisors pats. Un tā mēs atkal atgriežamies pie dzīves ņemšanas savās rokās – tas attiecas gan uz filmu varoņiem, gan to veidotājiem.

To tad es novēlu mūsu filmām. Skaļu, skaidru balsi un stabilu stāju.

Filmas skatāmas bezmaksas seansos:

Īsmetrāžas spēlfilmas1. februārī 20:30 Splendid Palace
UPURJĒRS, rež. Uģis Olte
CAN’T HELP MYSELF, rež. Anna Ansone
RESISTANCE IS FUTILE, rež. Armands Začs
MIRŪ IEMĪLAS, rež. Ieva Norvele
KATASTROFA, rež. Daniils Silovs

Studentu filmu konkurss2. februārī 20:30 Splendid Palace
MANA BĒRNĪBAS ĶERMEŅA ATZĪŠANĀS, rež. Emīlija Karetņikova
GRUZIS, rež. Ilze Ance Kazaka
KSENIJA, rež. Renāte Saulīte
ZIEMEĻPOLS, rež. Roberts Vanags
DUSA, rež. Dāvis Gauja
BALTO KUĢU SIRDIS, rež. Edgars Kaupers

Cikla Latvijas kods dokumentālās filmas pieejamas Replay: EINARATĪVS un PILNMĒNESS SERENĀDE.

Kadrs no Ilzes Ances Kazakas filmas "Gruzis", nominācija balvai par labāko studentu filmu

Atsauces:

1. No portāla Delfi un Latvijas Radio pētījuma Līdera apskāviens, pieejams šeit: https://www.delfi.lv/56132298/lidera-apskaviens 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan