KINO Raksti

Vairāk atklātu sarunu. Diskusija ar jauno paaudzi

30.01.2024
Vairāk atklātu sarunu. Diskusija ar jauno paaudzi
Zīmējumu autore - sarunas dalībniece Linda Stūre, speciāli Kino Rakstiem un šai sarunai

Jaunās paaudzes kinoprofesionāļu darbs šogad ticis īpaši izcelts ar “Lielā Kristapa” nominācijām. Šķiet, Latvijas kinoindustrijā ar straujiem un platiem soļiem ienāk cilvēki, kuriem ir, ko teikt. Rosinošā diskusijā par studijām, īsfilmu veidošanu un darbu industrijā piedalās Linda Stūre, Līva Polkmane, Emīls Alps, Anna Ansone un Nikola Ozola, sarunu vada Ieva Augstkalna.

Diskusijas dalībnieku īsais dosjē –
# – animācijas režisore un māksliniece Linda Stūre, Mākslas akadēmijas absolvente, nominācija Lielajam Kristapam kategorijā Labākā animācijas filma par filmu Beigu beigas (2023), filmai nominācijas arī par labāko režiju, labāko animācijas mākslinieka darbu un labāko skaņu režiju;
# – režisore Līva Polkmane, nominēta Lielajam Kristapam pagājušajā gadā par filmu Putekļu sūcēju pārdevējs un apbalvota par labāko studentu filmu Priekuļu miljonāri 2021. gadā;
# – režisors un producents Emīls Alps, šogad nominētās Roberta Vanaga studentu filmas Ziemeļpols (2023) līdzproducents, 2021. gadā nominētās studentu filmas Mia režisors;
# – režisore Anna Ansone, nominācija Lielajam Kristapam kategorijās Labākā īsmetrāžas spēlfilma un Labākā debijas filma par īsfilmu Can't help myself, nominēta arī filmas skaņu režija;
# – producente Nikola Ozola (starp labākajām studentu filmām nominēta viņas producētā režisora Roberta Vanaga spēles īsfilma Ziemeļpols, 2023).


Ieva Augstkalna:Lielā Kristapa atlases komisijai nācās iedziļināties nacionālās kino balvas nolikumā, lai saprastu, vai studentu darbus drīkst likt vienā katlā un vērtēt kopā ar pieredzējušu kinoveidotāju darbiem. Man personīgi tas nebija pārsteigums, jo daļu no šiem darbiem biju redzējusi Patriarha rudens ietvaros un man patiešām šķita, ka tie ir ļoti labi. Kas tad šo jauno kinoveidotāju paaudzi, jūsuprāt, atšķir no iepriekšējās?

Nikola Ozola: – No manas perspektīvas raugoties – es esmu no tiem cilvēkiem, kas pabeidza vidusskolu Covid-19 laikā un sāka studijas Latvijas Kultūras akadēmijā uzreiz pēc absolvēšanas. Kad Covid aprima, sākās karš. Tad, kad mēs diemžēl apradām ar situāciju, ka notiek karš, sākās cits karš. Skatoties uz globāliem notikumiem un studiju procesu, dzīve visiem diezgan pamatīgi sadeva pa pēcpusi. Man šķiet – ir mazliet tāda sajūta, ka pasaule iet uz galu, tāpēc gribas kaut kur to savu izmisumu novadīt, veidot kaut ko tādu, kas to ikdienu satur kopā. Gribas taisīt labus un drosmīgus stāstus, jo citādāk samierināties ar to realitāti ir sarežģīti.

Linda Stūre: – Ieva, vai tev tās filmas likās labas un labākas tieši saturiski, vai arī tas bija vizuālais, praktiskais “kino rāmis”?

Ieva: – Man šķiet, rāmis ir kļuvis daudz plašāks, radošāks, varbūt kaut kādā mērā eksperimentālāks. [Latvijas] Kultūras akadēmijas ietvaros es tur jūtu arī tādu Jāņa Putniņa un Dāvja Sīmaņa ietekmi, kuru varbūt manā laikā līdz galam nesaprata vai neuztvēra. Tā ir ideja, ka primāri jādomā par formu, kino valodas iespējām, meklējumiem, un tad varbūt stāsts pats atnāk.

Linda: – Man bija līdzīga sajūta rudenī, kad nonācu festivālā Animateka Ļubļanā. Tur bija ļoti plaša studentu un jauno talantu programma – pa dienu noskaties studentu filmas un vakarā ej skatīties jau pieredzējušu animatoru darbus. Man radās sajūta, ka studentu filmas ir daudz aizraujošākas, un es aizdomājos, kāpēc tā ir. Nolēmu, ka vienkārši paaudzei “zem 30” viss notiek daudz straujāk. Arī tehnoloģiski – ar jaunajām tehnoloģijām, īpaši animācijā, var izdarīt daudz vairāk. Es to tā jūtu. Godīgi sakot, es pat nejūtu nekādu saistību, piemēram, Covid laikam un karam ar to, ko es gribu veidot un redzu citu cilvēku filmās. Drīzāk tā ir paaudze, kas vienkārši dzīvo tehnoloģiju laikmetā. Viss notiek ļoti zibenīgi.

Ieva: – Manīju, ka daļa manu kursabiedru pastiprināti interesējās par iespēju filmas uzņemt uz kinolentes. Tas arī, manuprāt, daļēji ir rezultāts dažāda veida tehnoloģiskajai pieejamībai.

Anna Ansone: – Es neesmu tik daudz redzējusi pēdējo gadu studentu īsfilmas, varbūt varu spriest par to, kas notika manā studiju laikā. Bet es domāju, ka īsfilmu popularitātes kontekstā ir zināms nopelns Riga IFF konkursam. Pēdējos gados, tieši pateicoties šiem Latvijas īsfilmu konkursiem un iespējai redzēt vairākus darbus vienuviet, top skaidrs, ka īsfilma nav tikai kaut kāda kondensēta pilnmetrāža. Man šķiet, šis formāts funkcionē citādāk. Es šobrīd strādāju pie scenārija pilnmetrāžas filmai un domāju, ka tur diez ko nevarēs eksperimentēt – kuram ir laiks skatīties eksperimentu 90 minūšu garumā? Bet īsfilmas 20 minūtēs var kaut ko izmēģināt, un dažreiz tie mēģinājumi noved pie kādiem interesantiem rezultātiem.

Emīls Alps: – Es skatos ļoti daudz īsfilmu, īpaši Latvijas Kultūras akadēmijas studentu darbus, jo šobrīd strādāju pie platformas Baltic Shorts veidošanas. Ceru, ka pavisam drīz tiks apkopots ievērojams īsfilmu skaits, dažādi studiju darbi dažādos laika periodos. Un, skatoties senākus darbus, man šķiet, ka tur iezīmējas kāds aspekts, kuru pirms kāda laika minēja organizācijas CILECT pārstāvis, kurš viesojās Kultūras akadēmijas Filmu skolā. Pēc garām sarunām viņš sacīja – viņaprāt, mūsu filmu skola ir unikāls gadījums šābrīža pasaules kontekstā, viena no retajām mācību iestādēm, kur kino arvien tiek mācīts nevis kā izklaides produkts, bet kā māksla. Man šķiet, tā ir ļoti būtiska atšķirība, kas kaut kādā mērā izceļ Latvijas darbus uz citu valstu fona. Kopumā man šķiet, ka tas Kultūras akadēmijas kontekstā ir noteicošais faktors, bet, protams, ne vienīgais.

Un vēl no senākiem darbiem ir redzams, ka notikusi milzīga tehnoloģiskā attīstība. Šobrīd filmas tehniskā kvalitāte ir samērā viegli sasniedzama, arī pēdējā laika studentu darbos vizuālās un tehniskās kvalitātes ir ļoti augstā līmenī. Šeit rodas situācija, ka vienīgais faktors, kas mums liedz iet tālāk, ir tieši režisoru vai scenāristu darbs. Ja vizuālā kvalitāte aug, tad attiecīgi arī režijas un scenārija darbam ir jāaug.
Protams, jāņem vērā, kādā laikā mēs dzīvojam. Mums ir dota pasaules elpa un ārzemju kultūras piesātinājums, neskaitāmi daudz darbu, kas iznāk katru dienu. Līdz ar to mums ir kaut kā jāturas tam līdzi.

Turklāt šobrīd Filmu skolā ir notikušas pārmaiņas, studenti tiek uzņemti katru gadu. Ņemot vērā visu iepriekš minēto un iekšējo konkurenci studentu vidē, ir skaidrs, ka mēs šobrīd nevarētu izdzīvot, strādājot ar tādiem kvalitātes rādītājiem, kā tas tika darīts pirms pāris gadiem. Īsfilma, sevišķi studiju procesā, ir iespēja ielauzties nosacīti mazajā Latvijas kinoindustrijā, tādēļ šī “vizītkarte” visiem filmas veidošanas procesā iesaistītajiem ir jāuztaisa maksimāli augstākajā līmenī. Redzot šābrīža studentu darbus, es pat domāju – diez vai es varētu izturēt konkurenci, ja tagad stātos Filmu skolā. Tas ir pārsteidzoši, cik strauji pāris gadu laikā kāpis kopējais studentu darbu līmenis, un to var ļoti labi redzēt arī Lielā Kristapa nominantu darbos.

Nikola: – Pilnīgi piekrītu. Un jāsaprot, ka tas ir lielā mērā pasniedzēju darba nopelns. Lai arī Filmu skola pastāv jau kādu laiku, tas ir pietiekami jauns organisms, kurš ar katru gadu attīstās un vērtē, kas strādā, kas nestrādā. Var ļoti just, kā mainījusies gan studiju programma, gan visa kopējā darba organizācija. Esmu runājusi ar daudziem kinoprofesionāļiem industrijā un, protams, katram ir savs viedoklis, kā Filmu skolai vajadzētu strādāt. Es arī nedomāju, ka tur viss ir ideāli, bet ir labi, ka pasniedzēji ieklausās arī studentos. Ja mēs pietiekami aktīvi dalāmies, ir sajūta, ka pārmaiņas ar laiku tiešām notiek.

Ieva: – Man šķiet, tas, ko jūs tikko teicāt, liecina – jaunākā paaudze, kas šobrīd tikai iepazīst kinoindustriju, apliecina, ka viņiem nav primāri svarīgi tikai izstāstīt savu stāstu. Viņiem ir svarīgi domāt par kino kādā plašākā izpratnē, un nav pat būtiski kādā formātā – īsmetrāžas vai pilnmetrāžas. Tāpēc šie darbi, manuprāt, arvien biežāk var konkurēt arī ārzemēs. Un liekas, ka arī Latvijā palēnām sāk novērtēt īsfilmu kā pilnasinīgu industrijas izpausmi.

Anna: – Īsfilma vienkārši ir tāds produkts, kas absolūti neienes nekādu naudu, tāpēc pastāv pārliecība, ka ar to nodarbojas tikai studenti. Kad tu esi pabeidzis skolu, pastāv uzskats, ka gribi turpināt attīstīt karjeru, tāpēc īsfilma nav tas, pie kā profesionāļi paliek. Jo vienkārši neatmaksājas nekādā ziņā, pārsvarā ir tikai izdevumi.
Varbūt tas tiešām ir kaut kas jauns, ka pēdējos gados, arī starp Kristapa nominantiem, parādās vairāk cilvēku, kas taisa īsfilmas arī ārpus studijām.

Iespējams, īsfilmu statuss ir patiešām mainījies.

Ieva: –  Katrā ziņā, ja vēl nav mainījies, tad ar šā gada Lielo Kristapu pārmaiņas ir nenovēršamas.

Līva Polkmane: – Man palikusi atmiņā saruna no studiju laika pēdējā kursa. Dāvis Sīmanis vienā no pēdējām lekcijām stāstīja, ka ievērojis studentos aktīvu tieksmi vienmēr būt labākajam starp studentu filmām, ar savu filmu izcelties studiju ietvaros, lai gan realitātē vajadzētu domāt daudz plašāk. Man liekas – ar visu to, ka kvalitātes latiņa ir kāpusi, mēs praktiski nekādā veidā neatšķiramies no tādām īsfilmām, kuras var redzēt Kannās.

Vienīgi to gan esam konstatējuši, ka Latvijā īsfilmu skatīšanās klimats ir gana neaktīvs, vienīgais veids, kur tās redzēt, ir festivāli. Tas ir tas patīkamais Lielā Kristapa kontekstā, ka viņi rīko tādus seansus, kas vismaz nedaudz atraisa to Latvijas skatītāju. Un īsfilmas producentam būtu svarīgi nevis vienkārši uztaisīt filmu un producēt to kā “izpildproducentam”, bet domāt jau kā lielam savas jomas zinātājam.

Nikola: – Piekrītu, ka domāšana mainās jau studentu līmenī. Tu redzi, ka tava filma Latvijā, visticamāk, nekur plaši netiks parādīta, lai gan tu tajā esi ieguldījis tik absurdi daudz laika un naudas. Un, ja galarezultāts ir gana labs, tu arī gribi, lai maksimāli daudz cilvēku to redzētu. Man šķiet, šajā gadījumā festivāli ir vienīgais veids, vismaz pagaidām. Es ļoti ceru, ka tas kādā brīdī varētu mainīties. Bet ar to vien nepietiek. Filmas izplatīšana un nogādāšana līdz festivāla lielajam ekrānam īstenībā pieprasa vislielāko pieredzi kā producentam. Tas prasa naudu, pieredzi, kontaktus, un tas viss ir galvenais, kas trūkst studentiem, kuri pabeidz akadēmiju.

Kad notika Patriarha rudens diskusija, es biju slima, skatījos tiešraidi un dusmojos. Tur atnāca industrijas profesionāļi un stāstīja, cik foršas filmas, cik viss labi un brīnišķīgi, bet jautājums jau paliek neatbildēts – un ko tālāk? Labas filmas ir, bet neviens neuzņemas atbildību par to tālāku izplatīšanu. Es negribu nevienu vainot šajā situācijā, jo ir ļoti daudz faktoru, kādēļ tas tā ir, bet aizsūtīt filmas uz Riga IFF un festivālu 2ANNAS nav filmu izplatīšana starptautiskā līmenī. Ir vajadzīga pārdomāta stratēģija, par kuru vajadzētu domāt jau pašā sākumā, bet tas šobrīd paliek uz jauno producentu pleciem. Tā ir mana vislielākā sāpe, par ko bieži domāju – ja tiktu attīstīts īsfilmu tirgus, arī pilnmetrāžas filmas prestižos festivālos vēlāk nonāktu vieglāk. Man šķiet, visai industrijai ir jādomā kaut kāds kopīgs risinājums šajā jautājumā.

Ieva: – Tu tikko norādījī uz vismaz trim būtiskiem un savstarpēji saistītiem aspektiem šajā jautājumā. Pirmkārt, producentu vietā mums tiek apmācīti izpildproducenti. Otrkārt, trūkst rocības izplatīšanai. Treškārt, nav sistemātiskas izpratnes, kā to risināt, bet par to būtu jādomā visai industrijai kopā. Varbūt ir nepieciešama kāda institūcija, kas mazliet palīdz jaunajiem profesionāļiem tikt uz priekšu? Varbūt Kinematogrāfistu savienība?

Anna: – Nu nē, tur es gan nepiekrītu. Kādā veidā viņi varētu palīdzēt? Ir pašam jāuzņemas atbildība un jāsper soļi pašam. Tas ir, protams, grūts darbs, bet… Mums ir diezgan liels režisoru skaits uz budžetu, tikai mēs esam vairāk katrs par sevi. Būtu jau tikai forši, ja arī Latvijas industrijā varētu izvērst tīklošanos, tomēr tā ir katra paša atbildība, kā mēs spējam sadarboties. Neviens jau mūs nevar paņemt aiz rokas un savest kopā ar pareizajiem cilvēkiem. Es neredzu, ko kāda institūcija varētu šajā sakarā izdarīt.

Nikola: – Man šķiet, kino kā profesijas izvēle jau vispār nav baigais prāta darbs. Ja cilvēks grib mierīgu, nodrošinātu dzīvi bez stresa, tad ne jau kino viņš izvēlas.

Anna: – Daudzi cilvēki to saprot tikai pēc studijām. Un arī tas ir normāli. Mums visiem dzīves laikā, iespējams, nāksies domāt par otro un trešo darbu.

Nikola: – Nav jau arī tā, ka mūs akadēmijā kāds ļoti vadātu aiz rociņas. Labi, ir tehnika, bet tās ne vienmēr pietiek visiem. Bakalaura filmām iedod 3000 eiro budžetu. Kurš var uztaisīt filmu par trim tūkstošiem, īpaši šajos apstākļos? Producentam un režisoram mācību procesā ir jāatrod visdažādākie veidi, kā maksimāli īsā laikā un ļoti ierobežotā budžeta situācijā izveidot labāko, ko tu vari. Man šķiet, ka rūdījums, kas mums ļoti vajadzīgs, ir tas kritērijs, kas sašķiro cilvēkus – tajos, kas profesionāli to var panest, un tajos, kas nevar. Turklāt nekļūst vieglāk “ar laiku”. Tev varbūt iedos finansējumu pilnmetrāžai, bet tas nenozīmē, ka tu peldēsies naudā, – vienalga, tu domāsi, kā kaut ko izdarīt lētāk, kur kaut ko apgriezt. Vienlaikus tas, protams, rosina radošumu. Varbūt tā ir atbilde, kāpēc filmas šobrīd ir patiešām labas. Jo mazāk ir naudas, jo vairāk iesaistās cilvēku, kuri to tiešām dara no savas brīvas gribas. Viņi deg par ideju, par kino kā tādu.

Emīls: – Par to “vadāšanu aiz rociņas” – es domāju, ir pilnīgi lieki pārmest akadēmijai par kaut ko, kas tiek vai netiek darīts. Kā jau mēs iepriekš runājām, progress pēdējo gadu laikā ir acīmredzams, par to nav šaubu. Bet šīs sarunas kontekstā ir jāatceras, ka Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālā Filmu skola nav vienīgā mācību iestāde, kur tiek veidotas studentu īsfilmas. Tiesa, lielākā daļa no darbiem, kas tiek nominēti tam pašam Kristapam, ir Kultūras akadēmijas darbi, bet mēs esam diezgan privileģētā pozīcijā. Pieņemu, ka studentiem no RISEBA ir krietni lielākas grūtības tikt pie kāda finansiālā atbalsta. Turklāt brīnišķīgi darbi tiek veidoti arī Latvijas Mākslas akadēmijā.

Te pavīdēja doma, ka akadēmijai būtu it kā vieglāk izplatīt kaut kādu studentu filmu kopumu, bet es sliekšos tam nepiekrist. Man liekas, problēma ir tā, ka mēs paši vēl aizvien īsfilmu uzskatām par mazāku vērtību vai vienkārši mazāka apjoma darbu, bet tas, manuprāt, tā gluži nav. Studiju ietvaros, sevišķi bakalaura studiju laikā, filmas tapšanai no scenārija līdz realizācijai ir vidēji atvēlēts aptuveni gads. Ja mēs skatāmies pilnmetrāžas filmas mērogā, gada laikā kaut ko izdarīt ir teju neiespējami. Šogad man ir bijusi brīnišķīga iespēja ar Līvu un mūsu kursabiedreni Martu Šleieri strādāt pie jaunas īsfilmas jau ārpus studijām. Mēs vēl tikai idejas stadijā esam pabijuši Viļņā, Baltic Pitching forumā, pēc tam arī Turīnā, un es diezgan ātri sapratu, ka filmas radīšanas process ir krietni garāks, nekā mums akadēmijā vispār ir iespēja. Šobrīd, prezentējot tikai ideju, mēs jau esam saņēmuši interesi no industrijas profesionāļiem, piemēram, izplatītājiem, komponistiem, līdzproducentiem. Studiju procesā tam vienkārši neatliek laika, ņemot vērā, ka paralēli notiek vēl pašas studijas un lekcijas. Es nezinu, vai šo nosacīto problēmu ir iespējams kaut cik vienkārši risināt studiju procesa ietvaros. Iespējams, tas vājais posms ir vienkārši tāds domāšanas modelis, kura ietvaros arvien tiek uzskatīts, ka īsfilma ir tikai studentu darbs. Kamēr mēs nedosim vairāk laika un līdzekļu, lai rastos iespējas attīstīt īsfilmas projektu nopietnā un saturīgā veidā, tāpat kā tas tiek darīts ar pilnmetrāžas filmām, mēs varam necerēt, ka Latvijas īsfilmas tiks regulāri izrādītas starptautiskos festivālos.

Nikola: – Jā, protams, bet līdz tam ir jānonāk. Vispirms ir sevi jāpierāda, lai kāds tev dotu finansējumu un laiku. Un tādā studentu filmas ātrumā un mazbudžeta apstākļos tu arī pierādi, ka tev ir ko teikt.

Līva: – Bet ir ļoti daudzi ārzemju piemēri, kur pēc-studiju laikā tiek nodrošināti kaut kādi rīki tiem, kuriem tas ir nepieciešams. Es nedomāju tikai par režisoriem, bet arī tehniskajiem cilvēkiem, kuri specifiski interesējas par kādu nozarē aktuālu tēmu un grib to izzināt plašāk, – tad viņiem ir iespēja saņemt kaut kādus kontaktus un iespējas. Citādi vienīgā iespēja ir otrajā kursā sākt paralēli strādāt filmēšanas laukumos un tādā veidā iegūt kontaktus. Te tika pieminēts, ka “jā, ir grūti”, bet es domāju – lietām nav obligāti vienmēr jābūt “grūtām”! Būtu patīkami, ja pēc-studiju process būtu nedaudz maigāks. Kā teica Emīls, pēc studijām ir pierādījies, cik plašs tas kino veidošanas process var būt, un es ticu, ka tie trīs studiju gadi varētu būt par īsu, lai spētu visu apgūt. Tāpēc daudzi vienkārši nav informēti, ka ir tādi rīki kā forumi vai citi pasākumi festivālu ietvaros, piemēram, meistarklases, un tas var būt noderīgi tālākajam kino procesam.

Linda: – Kad es klausos, kā te runā cilvēki no Kultūras akadēmijas, es saprotu, cik ļoti atšķirīgās pozīcijās mēs īstenībā esam, runājot par studijām, darbu, entuziasmu. Piemēram, Mākslas akadēmijā cilvēki, kas apgūst animāciju, nemācās tikai kino veidošanu; patiesībā filmu veidošana ir ļoti, ļoti maza daļa no tā, kas vispār tiek mācīts. Filmas pie mums top ar tādu kā pašentuziasmu. Ir ļoti maz cilvēku, kas pabeidz skolu ar filmu, pat ja viņi mācās animāciju.
Man šobrīd liekas, ka starp animācijas filmu veidotājiem nav izteikta konkurence, jo viņu vienkārši nav daudz. Es nezinu, vai vajadzētu būt vairāk, varbūt šāds skaits ir tieši vajadzīgais. Animācijas nozarē šobrīd darba netrūkst. Nav tādas sajūtas, ka cilvēki, kurus interesē animācija, pēc studijām paliktu bez darba.

Te izskanēja pieņēmums, ka Latvijā nav tas pozitīvākais klimats īsfilmu radīšanai. Animācijas nozarē ir gluži pretēji – īsfilma līdz šim ir bijusi galvenā lieta, par ko domā animatori un animācijas filmu režisori. Varbūt vienīgi mums visiem vajadzētu sākt cerēt, ka Latvijā animāciju pārstās uzskatīt par tikai bērniem atbilstošu audiovizuālās mākslas formu.
Un man arī nekad nav bijusi sajūta, ka gadījumā, ja filma tiek izrādīta tikai festivālos, tas automātiski ir slikti. Varbūt tāpēc, ka tas vienkārši ir animācijas filmu veidotāja profesionālās dzīves “standarts”.

Ieva: – Man šķiet interesants arī tas aspekts, ka animācijas veidošanā iespējams samazināt iesaistīto personu kopskaitu līdz minimumam.

Linda: – Jā, principā animācijas filmu var uztaisīt arī viens cilvēks. Viņš var viens pats visu izdomāt, uzrakstīt scenāriju, uztaisīt kadrējumu, uzzīmēt, uztaisīt skaņu, varbūt vēl kādu mārketingu izdomāt un beigu beigās arī izplatīt savu filmu. Studiju procesā patiesībā tieši tā arī notiek – pārsvarā tas ir tāds darbs vienatnē, tikai pēdējos gados varbūt ir bijis tā, ka piesaista studentu no jaunākajiem kursiem asistēt. Bet tad tu pabeidz skolu un, ja paveicas (un man ir ļoti paveicies), kāda studija pieņem tevi savā pulkā. Tad arī tu sāc taisīt filmas komandā.
Savu bakalaura darba filmu Nakts maiņa es principā taisīju viena pati. Maģistra darba filma Beigu beigas, kura šogad nominēta arī Lielajam Kristapam, tika attīstīta akadēmijā, bet taisīta jau komandā animācijas filmu studijā.

Ieva: – Skaidrs, ka resursu iesaiste animācijā un spēles kino veidošanā ir atšķirīga, taču ir vēl kāds aspekts, kurā tomēr šīs divas jomas krustojas, – kritika. Pavisam nesen bija gadījums, kad kinoindustrijā vētru sacēla jautājums par kritikas izturēšanos pret debijas filmām. Un tāpēc man jājautā jums – kādas, jūsuprāt, ir kinoveidotāju un kritiķu attiecības? Vai arī – kādām tām vajadzētu būt?

Līva: – Man liekas, mūsu paaudze ir kļuvusi daudz kritiskāka. Kopumā mēs paši aktīvāk sākam skatīties filmas, kas nonāk kinoteātros, un kaut kā kritiskāk tās arī vērtējam. Attiecībā uz kritiku par pašu filmām – studenti jau īsti nesaskaras ar kritiku ārpus, teiksim, tās pašas akadēmijas telpām. Tās retās reizes ir brīžos, kad parādās kāds apkopojošs raksts par, piemēram, Riga IFF īsfilmu programmu, bet arī tad viss vienmēr tiek aplūkots “lielā masā”. Saprotams, šādā veidā nav iespējams detalizēti pieskarties visām filmām. Mana pieredze rāda, ka tā pieeja ir gana saudzīga. Tomēr, pamatojoties uz pēdējā laika diskusiju, es domāju – ja mēs paši kā studenti esam gatavi būt kritiski pret filmām, kas parādās kinoteātros, tad mums vajadzētu spēt to pašu pieņemt par saviem darbiem.

Nikola: – Es domāju – kritikai ir jābūt, bet tai jābūt arī godīgai. Industrijas iekšpusē es saskaros ar situācijām, kad cilvēki ir kritiski un pat indīgi cits pret citu, bet tikai aizmuguriski. Man šķiet, daudz labāk būtu, ja mēs spētu būt atklātāki viens pret otru un tajā pašā laikā neliktu vienādības zīmi starp darbu un autora personību – tas pārāk bieži tiek samests vienā katlā. Ir jāļauj kļūdīties, bet mēs nevaram arī būt pārāk saudzīgi.

Anna: – Daļēji viens no iemesliem, kādēļ es gribēju doties prom un studēt ārzemēs, bija iespēja taisīt kļūdas, par kurām neviens nekad neuzzinās. (Smejas.) Man arī tādas ir – es uztaisīju Vācijā savu pirmo studiju darbu, kas man pašai nepatīk, un es ļoti priecājos, ka neviens par to nav neko dzirdējis. Tas varbūt ir kaut kas tāds, ko varētu iedrošināt tieši akadēmijas vidē – zināmu sapratni par to, ka cilvēks drīkst uztaisīt arī pāris sliktas īsfilmas, kamēr viņš saprot, kas strādā un kas nestrādā. Tas jau uzreiz nenozīmēs, ka viņam nav ko teikt!
Mēs ar draugiem reiz domājām, ka būtu vērtīgi uztaisīt tādu “slikto” darbu skati un parunāt par to, kas katram no tiem noticis. Taisot filmu, var būt simtiem faktoru, kādēļ tā neizdodas. Un, domājot par savu filmu, es pilnīgi saprotu, ka ir cilvēki, kuriem tā varētu nepatikt. Ar filmām ir tieši tāpat, kā ar cilvēkiem – dažkārt kādu satiec, un kaut kāda iemesla dēļ viņš tev patīk vai nepatīk.

Nikola: – Esmu dzirdējusi viedokli, ka nenāktu par sliktu kādam jau pirmajā kursā pateikt, ka viņam nevajag nodarboties ar kino, un šim es absolūti nepiekrītu. Man šķiet, pirmajā, arī otrajā un pat trešajā kursā drīkst taisīt sliktas filmas, vienkārši ir jātaisa filmas, pat ja tās ir sliktas. Tā varbūt arī ir ēnas puse tam, ka studentu filmu kopējais līmenis aug, tāpēc pieaug arī bailes kļūdīties. Bet pēc pirmā vai otrā kursa kādu norakstīt tāpēc vien, ka viņš tikko ir sācis izzināt kino, ir vienkārši absurds. Man šķiet, ja vairāk Latvijā būtu tādu cilvēku, kas veido īsfilmas un izmēģina roku kino īsajā metrāžā, mums būtu daudz mazāk sliktu pilnmetrāžas filmu. Īsmetrāžas formāts ir tas, kur var un vajag kļūdīties vairākkārt.

Anna: – Jā, tas varbūt ir daudz mazāk sāpīgi – uztaisīt sliktu īsfilmu, nekā sliktu pilnmetrāžas filmu.

Emīls: – Man personīgi grūti spriest, cik liela atbildība būtu jāuzņemas kinokritiķiem. Ir skaidrs, ka tie cilvēki, kuru padomu mēs pārsvarā vaicājam, iespējams, nepateiks tos patiesākos vārdus. Tieši tādēļ ir svarīgi veicināt diskusiju ārpus ierasto cilvēku loka, tikai droši vien nav konkrētas receptes, kā to paveikt. Jāņem vērā, ka kino ir mākslas forma, kurā dažkārt pietrūkst atgriezeniskās saites. Teātra iestudējuma procesā tu kā režisors vai aktieris redzi savu darbu tādā stadijā, kādā tas ir, un vari lūgt padomu, vari kaut ko mainīt tā, lai uz pirmizrādi izdodas vislabākā versija. Un arī pēc tam tu vari uzklausīt padomus un kritiku, ir tādi režisori, kas vēl mēnesi pēc pirmizrādes turpina strādāt ar izrādi mēģinājumos. Tur ir tas dzīvais process.

Ņemot vērā to laiku, kas tiek ieguldīts filmas tapšanā, es esmu izjutis lielas skumjas filmas pirmizrādes dienā, jo zinu, ka tas ir mirklis, kad projekts noslēdzas un, iespējams, pēc divām vai trim dienām par šo darbu vairs neviens nerunās. Man šķiet, tas ir problemātiski, īpaši jauno kinoveidotāju pasaulē, kur diskusijas netiek veidotas vai arī ja tiek, tad tikai šaurā lokā.

Anna: – Es gribētu aicināt studentus veidot tādas filmas, kuras viņi nevienam nerāda. Man liekas, ne jau visam ir nepieciešama izrādīšana. Dažkārt vajag uztaisīt arī tādus mazus darbiņus, kas neuzliek spiedienu par iespējamo kritiku un domu, ka ar šo tu tiksi turpmāk asociēts. Vismaz man ir tāda pieredze – es ļoti priecājos, ka man ir kādi darbi, kurus neviens nekad neredzēs.

Ieva: – No savas perspektīvas varu teikt, ka par kritiku, līdzīgi kā par īsfilmām, manuprāt, trūkst tādas vispārējas izpratnes, kā tas top un ko tas prasa no paša kritiķa. Es neticu tam, ka kritika mirst. Mainījusies ir, iespējams, forma, kādā tā sasniedz jaunu auditoriju.

Bet, noslēdzot diskusiju, man gribas jums jautāt, kādu jūs redzat Latvijas kino kopainu pēc pieciem vai desmit gadiem?

Nikola: – Es nezinu, vai man ir pietiekami daudz zināšanu, lai vismaz aptuveni varētu paredzēt, kāda būs industrijas situācija pēc pāris gadiem, bet tas, ko es gribētu, ir – redzēt daudz drosmīgākas filmas. Es gribētu, lai beidzot būtu kāda latviešu filma, kurā es varētu ieraudzīt un atpazīt sevi, savas paaudzes cilvēkus un viņu dzīves reljefu. Mums ir daudz vēsturisku filmu, kurās lielākais vairums varoņu ir vīrieši. Vai arī otrs variants – sievietes ir, bet dzīvo patiešām nelabvēlīgos apstākļos (piemēram, Es esmu šeit (2016) un Māsas (2022)). Gribētos redzēt arī tādas filmas, kurās ir jaunieši no okei ģimenēm, viņiem ir okei draugi un arī okei problēmas.

Linda: – Man agrāk likās, ka cilvēki uz jaunu sieviešu stāstiem filmās varbūt skatās kaut kā skeptiski, bet tagad es esmu pārliecināta, ka tā nemaz nav.
Par nākotni – man gribētos, lai Latvijā kino klimats būtu tāds, ka filmu izrāda daudz vairāk, nekā tikai pāris seansos. Lai nav tādas situācijas, ka es kā skatītāja vienā brīdī saprotu – pirms diviem mēnešiem ir iznākusi filma, kura izrādīta kinoteātrī vienu nedēļu, bet es to nemaz neesmu redzējusi, jo kaut kādu iemeslu dēļ par to vispār neko nezināju.

Anna: – Pieci gadi jau ir ļoti mazs laika posms. Kaut kur tepat. Es arī ceru, ka varētu kaut kas mainīties attiecībā uz sieviešu stāstiem kino. Man vienmēr tas licies jocīgi – vidējais statistiskais kinoskatītājs taču, cik zinu, ir izglītota sieviete. Tāpēc es bieži esmu domājusi, no kurienes nāk tāda skepse pret šīm filmām, ja kino pārsvarā skatās tieši sievietes.

Emīls: – Nemēģinot paredzēt to, ko nākotne nesīs, es domāju – mums nāktu par labu ne vien jauna kinoveidotāju paaudze, bet arī jauna kinoskatītāju paaudze. Tādi cilvēki, kas tiešām spēj novērtēt šo mākslas formu, grib apmeklēt kinoteātrus un skatīties filmas. Es ļoti priecātos, ja mēs kino skatīšanos uztvertu tāpat kā teātra apmeklējumu – tā ir pieredze, uz kuru tu esi gatavs pirkt biļeti pat divus mēnešus iepriekš, jo zini, ka tas ir kaut kas tāds, kas tev obligāti jāredz. 

Līva: – Nevaru nepiekrist Emīlam. Tomēr gribētos veidot klimatu, kurā skatītos arī īsfilmas, un tās nav obligāti jāuztver kā paraugceļš uz pilnmetrāžu. Varbūt ir režisori, kuri grib strādāt tikai īsmetrāžā.
Bet vispār es personīgi skatos nākotnē ar ļoti cerīgām acīm – arī no šīs sarunas man izklausās, ka viss būs labi.

Linda: – Mans secinājums ir – mēs, cilvēki no animācijas un no spēles kino, esam pārāk nošķirti cits no cita. Es ceru, ka mēs varētu sanākt kopā biežāk – cilvēkiem vispār šajā industrijā vajadzētu vairāk sarunāties.

Emīls: – Patiesībā tas, ko mēs vēlam kino industrijai, ir tas, ko mēs novēlam arī sabiedrībai kopumā. Man šķiet, tas brīnišķīgi parāda mākslas nozīmību un mākslinieka atbildību. Mēs varbūt šeit spriežam par kaut ko salīdzinoši nelielu, par pavisam mazu nišu, bet kopumā tas ir tas pats mākslinieka uzdevums – sekot līdzi norisēm sabiedrībā un domāt par to, kā mēs spējam palīdzēt ne tikai kaut kādam mūsu mazajam burbulim, bet arī kopējai labklājībai.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan