Kinokritiķe un kinozinātniece Dita Rietuma vienu daļu Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmas filmu ir redzējusi pasaules festivālos un zina arī šo darbu starptautisko kontekstu. Viņas izlasē – filmas no Venēcijas, Kannām un Berlināles, jau profesionāli novērtētas kinopasaulē.
Par bezgalīgo / About Endlessness
Programma: Nordic Highlights
Viena no svaigākajām Eiropas festivālu pērlēm – atļaušos šādu verbālu pompozitāti. Filma, kas septembra sākumā tika pirmizrādīta Venēcijas festivālā, turklāt atnesa režisoram Rojam Andersonam balvu par labāko režiju – Sudraba lauvu. Par to, vai šī tiešām ir Roja Andersona labākā filma un bijusi balvas vērta, gan domas dalījās, bet kā nu bez tā...
Jāņem vērā arī fakts, ka Venēcijas festivālam vienmēr ir bijusi principiāla loma Roja Andersona radošajā darbībā – tieši šeit 2014. gadā triumfēja režisora filma Balodis, kurš sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci / A Pigeon Sat on a Branch Reflecting on Existence (2014), tātad Venēcijas festivāls prot un ir pratis novērtēt zviedru režisora Roja Andersona unikālo autorstilu un režijas rokrakstu. Andersona daiļrades pazinēji to var izpreparēt pa sastāvdaļām. Režisors ir uzticīgs ļoti konkrētam vizuālam stilam – blāvai, palsai attēla tonalitātei, kurā nav atļauts iebrāzties nevienam krāsu akcentam, tāpat arī precīzi uzstādītai, šķietami sastingušai mizanscēnai – viņš izmanto statisku kameru, kopplānus vai izņēmuma gadījumā vidējos plānus. Andersons gandrīz nekad neizmanto tuvplānus, nepietuvinās savu filmu varoņu sejām, neielūkojas viņu acīs un nepiefiksē viņu emocijas. Viņa filmas tradicionāli apdzīvo ikdienišķi, ne ar ko īpašu neievērojami, saguruši un pelēki pusmūža ļaudis, kuri iegrimuši savu dzīvju norisēs. Savā veidā pats Rojs Andersons atgādina “balodi, kurš sēž uz zara un reflektē par eksistenci”,
režisors ar pataloganatoma atsvešinātību vēro un kolekcionē mazas ainiņas, cilvēku ikdienišķu dzīvju mirkļus – dramatiskus, traģiskus, paretam arī komiskus –, un saver šīs dzīvju lauskas sev vien zināmā kārtībā.
Arī filmā Par bezgalīgo ir visas augstāk minētās iezīmes, kas ļauj Roju Andersonu droši uzskatīt par vienu no spītīgākajiem (vai saviem filmu veidošanas principiem uzticīgākajiem) un radikālākajiem filmu veidotājiem. Filmas Par bezgalīgo fragmentētajā struktūrā mazliet izteiktāk ir iezīmēts arī viens konkrēts varonis – garīdznieks, kurš zaudējis ticību un neveiksmīgi meklē atbalstu. Savukārt aizkadra balss, kas, iespējams, simbolizē pārlaicīgu, mūžīgu apziņu, rezignēti komentē šķietami nejaušās filmas ainas, kurās kādas sievietes nolauztais kurpes papēdis ir tikpat būtisks vai nebūtisks kā nošaušanai lemts karavīrs.
Jāpiezīmē, ka paša Roja Andersona karjera kino ir neparasta – pēc spilgtas debijas ar spēlfilmu Zviedru mīlasstāsts / A Swedish Love Story (1970) viņš ilgus gadus strādāja reklāmā un atgriezās kino tikai pēc vairākiem gadu desmitiem ar filmu Dziesmas no otrā stāva / Songs from the Second Floor (2000). Kā redzams, darbojas viņš sekmīgi, veidojot mizantropiskas, ironiskas filmas par cilvēkiem un to neizprotamo rosību uz planētas Zeme.
***
Maikste / Дылда
Programma: Festival Selection
Viena no programmas pārsteidzošākajām filmām, kas nenoliedzami pārsteidza arī šā gada Kannu festivāla profesionālo publiku. Maikste / Дылда maijā saņēma vienu no galvenajām Kannu festivāla programmas Un Certain Regard balvām un ir kļuvusi arī par Krievijas pārstāvi cīņā par ASV Kinoakadēmijas nominācijām kategorijā Labākā filma svešvalodā. Maikste ir iekļauta arī Eiropas Kinoakadēmijas labāko filmu izlases piecdesmitniekā, un, domājams, tai ir pamatīgas izredzes tikt arī tālāk.
Kas tad ir šī Maikste? Tas ir jauna režisora darbs – Kantemiram Balagovam ir 28 gadi, viņš nāk no Ziemeļkaukāza, kur studējis kino Naļčikas universitātē. Viss šis nebūtu būtiski, ja vien Kantemira Balagova pasniedzējs nebūtu izcilais krievu režisors un domātājs Aleksandrs Sokurovs, kurš pēc īpaša uzaicinājuma minētajā universitātē izveidoja savu kursu un neilgu laiku mācīja kinorežiju. Balagovs ir viņa talantīgākais skolnieks, kura pirmais režijas darbs (filma Šaurība / Теснота) tika izrādīts Kannu festivālā 2017. gadā, tam pēc diviem gadiem sekoja Maikste.
Balagovu droši var uzskatīt par vienu no Kannu festivāla nesenākajiem un nozīmīgākajiem atklājumiem, viņa Maikste ir vizuāli skaista, jēdzieniski skarba, arī erotiski uzlādēta drāma par divu jaunu sieviešu – bijušo frontes biedreņu attiecībām.
Augumā garā Ija, kuru visi dēvē par Maiksti, pēc kontūzijas strādā hospitālī Ļeņingradā, un viņai nav izdevies nosargāt savas frontes biedrenes Mašas dēliņa dzīvību. Maša, atgriežoties no frontes, pieprasa Maikstei atlīdzināt zaudējumu – dzemdēt viņai bērnu, jo viņa pati ievainojuma dēļ to vairs nespēj. Atliek vien atrast tēvu, lai ko tas arī maksātu. Lūk, šāds skarbs un eksistenciāls uzstādījums. Pieplusojiet vēl vizuāli efektīgo aktrisi Viktoriju Mirošņičenko, kura spēlē Maiksti un bieži tiek salīdzināta ar Tildu Svintoni, ievērojiet filmas konsekvento tonālo risinājumu (dominē zaļi un sarkani toņi), vairākas pārdrošas erotiskas epizodes, dzīvības un nāves tēmas, rietumu skatītājam maz zināmo vidi un vēsturisko pieredzi... un tas arī būs filmas starptautisko panākumu skaidrojums. Savukārt tie, kuri vēl atceras tā dēvēto Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) režijas skolu, no kuras nāk arī Aleksandrs Sokurovs, varēs Kantemira Balagova darbā saskatīt attālas atsauces gan uz paša Sokurova, gan izcilā režisora Alekseja Germana darbiem.
***
Svilpotāji / The Whistlers
Programma: Festival Selection
Jūsu uzmanībai viena no šāgada Kannu kinofestivāla konkursa programmas savdabīgākajām un arī diametrāli atšķirīgi vērtētajām filmām. Eiropas kinofestivālu profesionāļiem ir izveidojies dzelžains priekšstats par katras valsts nacionālo kinematogrāfiju, tās atpazīstamāko režisoru vārdiem un darbiem. Rumāņu kino jau gadus desmit starptautiski sevi sekmīgi piesaka kā sociāli aktīvs, skaudru reālismu manifestējošs filmu kopums, un šāda rumāņu kino imidža radīšanā roku ir pielicis arī režisors Kornelju Porumboju, kurš tagad, 2019. gadā, pārsteidz ar negaidītu pievēršanos šķietami amerikāniskam žanram un stilizācijai. Kaut arī jēdziens “film noir” mūsdienās tiek valkāts kā izstaipīta zeķe, piekabinot šo 20. gadsimta vidū Holivudā radītā stilistiskā fenomena apzīmējumu gan filmām, kurām ir tikai attāls sakars ar film noir, gan tādām, kurās šo ietekmi gribēdams nesaskatīsi, tieši jēdziens film noir bieži figurē arī recenzijās par filmu Svilpotāji.
Nenoliedzami, režisors Porumboju labi zina, kas ir film noir un kas ir tā postmodernās versijas, un visai droši rada vēl vienu šādu versiju.
Filma stāsta par korumpētu policistu, kurš iepinies gangsteru intrigās un fatālas daiļavas skāvienos, turklāt vēl izmisīgi mēģina koķetēt ar savu tiešo priekšnieci policisti un saviem tiešajiem darba pienākumiem. Savukārt filmas nosaukums “svilpotāji” cēlies no zīmju un kodu sistēmas, kurā sazinās konkrēta slepena grupējuma dalībnieki.
Nenoliedzami, filmā Svilpotāji var atrast apzinātas atsauces gan uz film noir stilu, gan šo filmu varoņu tipiem. Tā ir atraktīva, asprātīga skatāmviela un atgādina arī to, ka sensenos laikos – 20. gadsimta 70. gados – rumāņiem bija ļoti spēcīgs žanrisks kino, detektīvi un trilleri. Šis ir labs pieteikums tradīcijas turpinājumam un sarauto saišu sasiešanai – šoreiz bez dominējošā sociālā reālisma.
***
Un tad mēs dejojām / And Then We Danced
Programma: Nordic Highlights
Zviedru un gruzīnu kultūru satikšanās ir radījusi vienu no savdabīgākajām šā gada Eiropas filmām – Un tad mēs dejojām. Arī šī filma, gluži tāpat kā latviešu Oļegs, tika pirmizrādīta Kannu kinofestivāla programmā Directors' Fortnight. Arī šī filma, gluži tāpat kā Oļegs, ir iekļauta Eiropas labāko filmu piecdesmitniekā un pretendē uz Eiropas Kinoakadēmijas balvu nominācijām. Filmas sižeta centrā ir jauns puisis, profesionālu dejotāju dēls, kura dzīves lielais mērķis ir kļūt par izcilu gruzīnu nacionālo deju izpildītāju. Viņš cītīgi apmeklē mēģinājumus un dara visu iespējamo, lai īstenotu savu mērķi…
problēma tikai tā, ka jaunā puiša psihofiziskie dotumi neatbilst gruzīnu maskulinitātes ideālam – viņš ir pārāk trausls, ievainojams, jutīgs.
Filma, ko Gruzijā filmējis Zviedrijā dzimušais un augušais Levans Akīns, ir niansēts un smalkjūtīgs skatījums uz jauna cilvēka nobriešanas procesu un viņa identitātes meklējumiem – gan dzīvē, gan mīlestībā, gan dejā. Filma uzjundī atmiņas par savulaik tik spēcīgo un populāro gruzīnu kino, kuru tagad ģeopolitisko (un arī kino distribūcijas) izmaiņu dēļ redzam ārkārtīgi reti. Filma Un tad mēs dejojām atgādina par gruzīnu kino tradīciju un spēku, šoreiz jau kā skandināvu kino sastāvdaļa, ko veidojis gados jauns un talantīgs Zviedrijas režisors – gruzīns. Filma tapusi kā Zviedrijas, Gruzijas un Francijas kopražojums.
***
Zelta cimds / The Golden Glove
Programma: Berlinale 2019 Riga
Līdz Rīgai ir nonākusi arī vācu režisora Fatiha Akina provokatīvā filma Zelta cimds, kuru cilvēkiem ar vājiem nerviem skatīties tomēr neiesaku, bet risku mīlošajiem – gan. Filmas galvenais varonis ir sērijslepkava Fricis Honka, kurš 70. gadu Hamburgā slaktēja sagurušas prostitūtas – aroda veterānes. Tās Honka uzrunāja krodziņā ar nosaukumu Zelta cimds, un vairums no viņām savas gaitas arī beidza Honkas dzīvoklī – bēniņu pažobelē. (Maniakālais tips savus upurus krāva kaudzē, mēģinot apslāpēt trūdu smaku ar gaisa atsvaidzinātājiem – jancīgām, smaržīgām eglītēm, ko savulaik automašīnu salonos izmantoja smēķējoši šoferi.)
Filmu var vērtēt no dažādiem skata punktiem – no profesionālā un inscenējuma aspekta Zelta cimds ir absolūti pārliecinošs. Gan Friča Honkas lomas tēlotājs – dzīvē skaistulis, divdesmitgadnieks Jonass Daslers –, gan aktrises, kuras iejūtas sanīkušo draiskuļu – Honkas upuru – lomās, demonstrē satriecoši profesionālus aktierdarbus.
Līdzīgi var slavēt arī režisora virtuozitāti, kurš ir izvēlējies tik riskantu materiālu un, jā, ir atradis noteiktu stilistisku risinājumu, kas ļauj uz visu notiekošo skatīties arī kā uz baisu, šaušalīgu pasaku.
No jēdzieniskā aspekta, protams, Akinam var uzdot daudz jautājumu. Piemēram, kālab vispār ir jāveido filma par sērijslepkavu – vēl jaunu, kompleksu mocītu vīrieti, kurš kompensē savus “iekšējos dēmonus”, pazemojot un nogalinot prostitūtas? Režisora versija, kuru tiražēja arī prese, bija – sociālā kritika un vēlme pārskatīt klišejisku pieeju Vācijas (toreizējās Vācijas Federatīvās republikas) vēsturei. Lai tā būtu.
Pret šo filmu nebūs vienkārši formulēt savu attieksmi, kaut paradoksālā veidā filmā sadzīvo ironija un bezgalīgas skumjas par cilvēka dabu, atkarībām un vientulību. Starp citu, tās ir tēmas, par kurām runā arī Rojs Andersons filmā Par bezgalīgo – protams, krietni atšķirīgā veidā.
