Riga IFF programmā „Berlinale 2018 Riga” iekļauta arī Emīlijas Atefas drāma par Romiju Šneideri „3 dienas Kiberonā”. Kino Rakstu Vācijas korespondente Elīna Reitere satika un intervēja režisori Leipcigas Mākslas kino gadatirgus ietvaros.
Emīliju Atefu (1973) patiesi var saukt par pasaules pilsoni: viņas māte ir francūziete, bet tēvs – irānis. Kaut piedzimusi Berlīnē, uzaugusi viņa ASV un Francijā, strādājusi Londonā kā aktrise un studējusi kinorežiju Vācu kino un TV akadēmijā Berlīnē. Režisore pati saka – ne Vāciju, kur nu jau nodzīvojusi lielāko savas dzīves daļu, ne Franciju, ar kuras valodu viņa piedzimusi un uzaugusi, neizjūt kā savu dzimteni. Taču Vācijā viņa ir uzņēmusi lielāko daļu no savām 13 pilnmetrāžas spēlfilmām, bet par jaunāko filmu Trīs dienas Kiberonā saņēmusi Vācu kino balvu kā gada labākā režisore.
3 dienas Kiberonā ir dokumentālu notikumu iedvesmots stāsts: aktrise Romija Šneidere (1938 – 1982) gadu pirms savas pāragrās nāves, dzīvodama kūrortā Bretaņā, sniedza garu interviju vācu žurnālam Stern, un šajā sarunā viņa atklājas nevis kā pasaulslavena kinozvaigzne talanta pilnbriedā, bet gan kā nelaimīga, 42 gadus veca sieviete. Filmas melnbaltā estētika cieši seko žurnāla Stern pieaicinātā fotogrāfa, Šneideres senā drauga Roberta Lebeka trīs dienās uzņemto fotogrāfiju pēdās.
Aktrise Marija Boimere, kas vizuāli ir līdzīga Šneiderei, vienmēr apgalvojusi, ka Romiju gan viņa nekad nespēlēs – neesot nekādas intereses piedalīties biogrāfiskā kino eposā par šo aktrisi. Bet tad parādījās ideja veidot 3 dienas Kiberonā – kamerspēli četrām personām, kas mirdz kā dārgakmens. Tā dažādajās šķautnēs izkristalizējas Šneideres dzīves veiksmes un traģēdijas, sākot jau ar ļoti agrīno slavu vāciski runājošajās valstīs, trīs gadu garumā spēlējot titullomu režisora Ernsta Mariškas triloģijā par Austrijas ķeizarieni Sisiju (1955-1957).
Sekoja attiecības ar Alēnu Delonu, izcilas raksturlomas Francijā pie režisoriem – pasaules kino klasiķiem. Un divas nelaimīgas laulības, finansu sabrukums un bohēma. Tāpat kā Lebekam (viņa lomā Vācijā šobrīd ļoti pieprasītais Čārlijs Hībners) savās Kiberonas fotosesiju bildēs izdevās nolobīt Romijas ārējo čaulu, aizsniedzoties līdz viņas kā daudz cietušas sievietes emocionālajam kodolam, tā arī 3 dienas Kiberonā liek aizmirst, kas ir tas dzelteno tabloīdu balasts, kas saistās ar Romiju Šneideri, vēstot par skaistu sievieti dzīves samezglojumu vidū. 3 dienas Kiberonā saņēma Vācu kino balvu kā gada labākā filma.
Tomēr arī Emīlijas Atefas it kā ļoti veiksmīgā karjera viņu nepasargā no kinoindustrijas ikdienas realitātēm – kā ir būt sievietei režisorei nozarē, kurā dominē vīrieši. Tāpēc dzimumu līdztiesības tēma kino jomā viņai šķiet ļoti nozīmīga, un mūsu saruna sākās ar to.
Zinu, ka jums ir starptautiska pieredze gan Francijā, gan Vācijā, tāpēc jautāju – vai pastāv kādas atšķirības attiecībā uz to, ko režisore sieviete var atļauties Vācijā, bet ko – Francijā?
Francija ir vienkārši daudz lielāka kino nācija, un kinomākslai viņu kultūras panteonā ir ierādīta daudz cienījamāka vieta. Tāpēc Francijā, piemēram, strādā daudz vairāk sieviešu kārtas režisoru un producentu nekā Vācijā, tomēr problemātika ir tieši tā pati. To var redzēt lielajos kinofestivālos, kur lielāko daļu filmu, kas tiek iekļautas festivālu konkursos, ir režisējuši vīrieši.
Tomēr arī franču jaunā viļņa laikā nebija labāk. Jā, mēs daudz runājam par Anjēzi Vardu, bet viņa arī ir vienīgā režisore-sieviete no šī kino vēstures posma.
Jāuzsver, ka sievietes kinoindustrijā arī tajā laikā vienkārši neņēma nopietni. „Re, viņa filmu uztaisījusi, cik mīļi!”
Sievietēm taču vienmēr ir likti šķēršļi, lai viņām būtu neiespējami vai grūti darboties mākslās! Atcerieties, kā Žoržai Sandai bija jāuzdodas par vīrieti, lai viņas darbi tiktu publicēti! Tāpēc mums tagad ir jācīnās un jātaisa revolūcija, lai režisores tiktu akceptētas Kannu konkursā. Tāpēc tika izdomāts šis pasākums šogad Kannu kinofestivāla laikā, kad 82 kino industrijā strādājošas sievietes, tai skaitā šāgada žūrijas prezidente Keita Blānšeta, gāja pa festivāla sarkano paklāju, protestējot pret dzimumu nevienlīdzību kino industrijā. 82 – tas ir tas skaits, cik režisores sievietes līdz šim ir tikušas uzaicinātas piedalīties Kannu kino festivāla konkursā kopš tā dibināšanas 1946. gadā, un tam pretī stāv 1688 režisori.
Bet kinofestivāli ir ļoti būtiska kinoindustrijas sastāvdaļa, lielie festivāli filmām ir kā logs uz pasauli. Tāpēc es ļoti priecājos, ka 3 dienas Kiberonā tika iekļauta Berlīnes kinofestivāla konkursā, jo gan jau tieši tur Baltijas izplatītājs šo filmu redzēja, novērtēja un nopirka izplatīšanas tiesības uz Baltijas valstīm. Man tikai žēl, ka Baltijas valstu filmas starptautiskajā festivālu apritē ir tik mazpazīstamas.
Mana portāla galvenā redaktore liek jūs mīļi sveicināt, bet viņa tā arī nesaprot, kā tas funkcionē, ka sievietes kinoindustrijā ir spiestas strādāt ar mazākiem filmu budžetiem – kurā sagatavošanas procesa stadijā viņām var to budžetu „nogriezt”? Ja sieviete iecer vēsturisku kostīmfilmu, kas vienmēr būs dārgāks projekts nekā filma par mūsdienām, tad kurā brīdī kāds var viņai radikāli samazināt tāmi? Kā rodas stereotips, ka režisorēm nedrīkst ļaut uzņemt dārgas filmas?
Galvenais iemesls šim aizspriedumam, manuprāt, slēpjas faktā, kas ir lēmuma pieņēmējs.
Kinoindustrijā atbildīgus amatus, kur tiek pieņemti lēmumi par filmu finansēšanu, galvenokārt ieņem vīrieši. Un vīrieši uzticas vīriešiem.
Viņi drīzāk finansēs lielbudžeta projektu jaunam režisoram, kas tikko pabeidzis kinoskolu, nekā pieredzējušas režisores jaunāko ideju, kurai ieplānots tikpat liels budžets. Jo filmu nozarē vēl joprojām darbojas vecais stereotips, ka sievietes ar naudu neprot apieties. Bet tās taču ir pilnīgas muļķības! Mēs taču katrs zinām no savas ikdienas, ka par ģimenes budžetu visbiežāk atbildīga ir partnere. Un sievietes ir labāki līderi, jo nedomā tik hierarhiskās kategorijās un nav tik narcistiski ģēniji. Sievietes domā koleģiāli un ir orientētas uz sadarbību. Bet kino taču ir kolektīva māksla – režisoram ir jāspēj sadarboties ar mākslinieku, operatoru un pārējām filmas tapšanā iesaistītajām personām.
Tāpēc ir jāuzsver, cik būtiski, lai vadošajos amatos – kinofestivālu vadībā, kinoinstitūtu vadībā, TV kompāniju kino redakcijās nonāk sievietes. Tagad tas pamazām mainās, tā ka pēc pāris gadiem arī statistika par sieviešu lomu kino industrijā mainīsies uz pozitīvo pusi.
Vai jums arī pašai ir bijušas situācijas, kad kāds nav ļāvis realizēt kādu ideju, jo jūs esat sieviete?
Vienu reizi. Tas nebija kino jomā, bet gan televīzijā. Mana līdzautore un es, mēs bijām uzrakstījušas filmas pieteikumu, un kāda TV redaktore to pat neizlasīja. Viņa tikai ieraudzīja uz pirmās lapas mūsu vārdus un uzreiz pateica ar milzu lepnumu (!), ka ar sievietēm viņa nestrādājot.
Tā bija klasiska situācija, kurā cilvēks nelietīgi izmanto savu varu. Varbūt šai sievietei ir bailes no citu sieviešu konkurences. Mēs jau gan zinām, ka šādas negatīvas rakstura īpašības piemīt abiem dzimumiem. Bet, manuprāt, ārkārtīgi svarīgi ir tas, ka sievietes cita citu atbalsta, citādāk mēs neko nespēsim mainīt.
Un kāds bija jūsu lielākais izaicinājums, veidojot 3 dienas Kiberonā?
Mēs veidojām filmu par vienu no lielākajām Eiropas aktiermākslas ikonām un vislielākais izaicinājums bija likt skatītājam aizmirst visas ar to saistītās asociācijas. Likt ieraudzīt vienkārši sievieti, kas ir tāda kā tu un es, kurai ir tādas pašas dzīves krīzes kā ikkatrai no mums. Ļaut skatītājam tik dziļi iegrimt viņas kā sievietes pasaulē, ka viņi ir ar mieru veltīt savu laiku šim stāstam.
Latvijā Romiju Šneideri saista galvenokārt ar filmu Baseins (1969), jo tā tiek regulāri demonstrēta dažādās kinovēsturei veltītās programmās. Savukārt viņas Vācijas posma darbus Latvijas skatītājs nezina nemaz. Vai jūs tad teiktu, ka tā varbūt ir Latvijas skatītāja priekšrocība, ka viņam nemaz nav tik stabils priekšstats par Romijas Šneideres kinokarjeras attīstību un viņas privātās dzīves traģēdijām?
3 dienas Kiberonā ir pirmā spēlfilma par Romiju Šneideri, un šī filma iedvesmojas no reāliem faktiem – no žurnālam Stern sniegtās intervijas. Taču jāuzsver, ka tā ir mūsu fikcija par šīm trim dienām un tām personām, kas tur bija klāt.
Man visvērtīgāk liekas tas, ka mēs skatītājiem ļaujam būt klāt ārkārtīgi intīmos Romijas Šneideres dzīves brīžos. Bet jāuzsver – kaut es ļoti ņēmu vērā, ko man stāstīja cilvēki, kas īstenībā bija klāt filmā minētajos notikumos, tā tomēr ir mana patiesība. Un vai skatītāji zina, kas bija Romija Šneidere, tas man ir vienalga. Man ir svarīgi, lai šī filma viņus saviļņo un tad, pēc seansa, viņi var doties mājās un meklēt iespējas noskatīties Romijas Šneideres filmas.
