Pirmajā brīdī pietrūkst saprašanas, kā vērtēt operfilmu “Baņuta”, bet tas, ka tā jāredz, ir fakts.
Pirms vairāk nekā gada lasīju par ieceri un biju diezgan skeptisks. Kāpēc? Ne jausmas. It kā taču piederu pie tiem, kas Alfrēda Kalniņa operu Baņuta, teiksim tā, neliek latviešu operkalna augstākajā stāvā. Zinu, ka neesmu vientuļš šajā pozīcijā; tiesa, biedrus vārdā nesaukšu. Tad kāpēc skepse? Lai taču viņi (viņi!) ņem to Baņutu un izspoko.
Tomēr nav tik vienkārši.
Visupirms jau drusku dusmas uz Baņutu.
Jānis Mediņš savu Uguni un nakti kara laikā stiepa uz muguras cauri visai Sibīrijai, savukārt Alfrēds Kalniņš apsēdās Liepājas jūrmalā zem priedes un mocartiski pierakstīja. Uguns un nakts formāli komponēta pirmā, bet pirmo rādīja Baņutu. Tā nu pie vārdkopas „pirmā latviešu nacionālā opera” vienmēr jāliek klāt atruna gan vienā, gan otrā virzienā.
Ja runājam par šīm abām operām, mūzikas valodas ziņā Mediņš ir vēlīnromantiskāks, Kalniņš – nacionālromantiskāks. Mediņa mūzika diez vai novecos, turpretim Kalniņš jau labu laiku vietumis skan pagātniski, kaut netrūkst arī cilājošas jūsmas. Pirmās operas vispārpieņemtais statuss mūsu vaidelošiem liek saukt Baņutu nacionālo svētumu sarakstā, taču pie šiem skaļiem vārdiem sirds parasti drusku salecas. Te nerunāju par patiesi viedajiem, bet par tiem, kam patīk piesaukt, piemēram, īsti neizprotamo jēdzienu „godaprāts”. Kur robeža starp to, ka jāatgādina, un to, ka nedrīkst uzspiest? Kā ieteiksi jaunākam vai nezinošākam, kas jāklausās un kas tajā visā jāsaklausa?
Te nonākam pie tā, ka dekonstrukcija, iespējams, ir viens no labākajiem paņēmieniem, kā pievērst kaut kam uzmanību. Jā, attiecībā uz operfilmu Baņuta vēlos lietot tieši šo jēdzienu – „dekonstrukcija”. Ja kādam nepatīk destruktīvais aspekts šajā vārdā, pamēģināsim citādi – pārradīšana. Bet – lai vai kādu žanra apzīmējumu izvēlamies, jaunajā operfilmā ar Baņutu notikušas brīnumlietas.
Režisore Franciska Kronfota, šķiet, kādā sarunā teica, ka šī patiešām ir īsta opera, jo jau pirmajā cēlienā notiek vairāk nekā dažā citā operā līdz pēdējam cēlienam vispār. Vai arī apmēram tā teica.
Jā, Baņutas pirmais cēliens dod bagātīgu vielu inscenēšanai, tieši tāpat kā otrais. Pēc operfilmas noskatīšanās atkal noklausījos oriģinālu (Aleksandra Viļumaņa 1976. gada ierakstā) un biju spiests atzīt, ka, neraugoties uz nacionālromantiskajām plakanībām mūzikā un jo sevišķi tekstā, otrais cēliens nudien ir drāmas paraugstunda – Baņutas skumju dziedājums, Maigas emociju spektrs, draudu noskaņa, briestošais pērkons, Burvja epizode, Valguda žēlabas, Baņutas nolādēšana un meitenes izmisums, uzspiestais solījums nemīlēt neviena cita, līdz nogalinātais Daumants nebūs atriebts, tautas sēras un visam vainagojumā patiešām iespaidīgs, gudri būvēts, savdabīgs un ļoti noskanīgs sēru maršs.
Šo visu uzskaitu tāpēc, lai ar Baņutas gaisotni neiepazīstināts klausītājs-skatītājs apmēram nojaustu visu to notikumu un emociju diapazonu, kas caurauž operu.
Un tagad beidzot nonākam pie operfilmas. Pirmie kadri un pēc tam aptuveni pirmais stundas ceturksnis nodarbina ar jautājumu – kurš sajucis prātā: filmas veidotāji vai mēs? Kādi partizāni, kāda šaušana, kas tā par Baņutas šķelšanos trejgalvī (dzied un spēlē Laura Grecka, Sniedze Kaņepe un Angela Brauna), karš, ierakumi, spokošanās mežmalā… Bet tas gan skaidrs, ka ik pa brīdim varētu būt diezgan smieklīgi, un, kad jau tu esi filmā iekšā, no tās sevišķi vis negribas vairs iet ārā – kaut vai tikai tādēļ, lai uzzinātu, ko viņi vēl izdomās.
Un viņi gan var un māk izdomāt!
Tikko ieradušies Valguda namā (vai kas nu tas ir), drusku labāk apjēdzam spēles noteikumus – kadrā parādās kamera, tātad mēs esam nevis skatītājies, bet spēles dalībnieki. Ļoti labi. Jargala – baiss nelaimes putns, bet kā bez viņas?! Daumanta un Vižuta divkauja norauj vēl vienu neskaidrības autu – jā, patiešām būs smieklīgi.
Patiešām neatceros, vai Kalniņa / Krūmiņa versijā tiek dots vārds Daumantam-līķim, bet filmā viņš dzied “Vai gatavs sārts?” Ja sēro trīs Baņutas, sēras neapšaubāmi kuplākas. Parādās animācijas epizode. Drusku vēlāk skats no mēmā kino laikiem. Arī tas iederas. Zvēresta aina – atkal smieklīgi (droši vien kā nu kuram). Kāds klusu sauc Baņutas vārdu – iespējams, tas ir pianists. Un tad tās olu kastes uz galvas un bārdainās vaidelotes, lai dies žēlīgs! Baņuta nedrīkst mīlēt – jā, te tradicionālās operas afekti novesti līdz absurdam. Un mīlas duets – kāpēc gan lai to nedziedātu visi?
Netrūkst it nekā – ir Krustimi dejami, ir etīdes ar vainadziņu, ir pārnadžu asinis, nepārnadžu asinis. Sumbra ragi kā dzeramkausi, nē, laikam otrādi – kausi kā ausis, nē, ragi. Un ko te dara Kalniņa solodziesma Noslēpumainais kaķis angliski? Un kāpēc gondolas? Varbūt esam operas šūpulī, kas kārts pirms daudziem gadsimtiem un sen jau vairs nepazīst to kādreizējo zīdaini, kas tajā šūpulī gulēja? Valodas kā Bābeles tornī pēc Kunga iejaukšanās. Režisore saka: “Mums skolā mācīja mīlēt nāvi.” Opera ir nāvju enciklopēdija.
Noteikti vietā ir intermēdijas. Pirmajās epizodēs varbūt drusku pēc didaktikas, toties neapšaubāmi izcils ir starpsitiens, kur sapīpē Baņuta-Laura un laikam taču Vižuts Āra Matesoviča iemiesojumā, ja pareizi atceros. Nošauj, ir beigts, nav beigts, dod piepīpēt. Dzīve-sapnis, sapnis-dzīve.
Un tās trīs Baņutas. Sniedze Kaņepe tik silta un pilnestīga, ka prieks. Angela Brauna paasa, holēriska, bet taču arī tik valdzinoša; tiesa, klasiskajās epizodēs pabaiss vibrato (vai tīši veidots?), toties kabarē dziesmā uzplaukst kā naktsvijole. Tomēr kā spēcīgāko caurvijtēlu laikam likšu Lauru Grecku. Dziedāšanas aizrautīgums nav pārsteigums, taču dramatiskā stīga, kinogēniskums un spēles diapazons no trāģikas līdz farsam parāda Lauru līdz šim neredzētā starmetī.
Personiski šo rindu autoram viens no kulminācijas punktiem ir epizode, kur Baņuta-Laura citstarp izmet, ka “šajā filmā nevar saprast neko”. Šis „citstarp” vieš augstāko sajūsmu. Virtuozi nospēlēta mizanscēna un vienlaikus atgādinājums, ka visas mīklas būs jāuzmin katram pašam, bet tiklab arī — nekas te nav jāsaprot, baudiet un pēc noskatīšanās no šī pilnības raga atvasiniet sajūtu kopumu, kas rosina refleksiju un vēl ilgi uztur dzīvas mūsu atmiņas par augstas klases piedzīvojumu.
Oriģinālā opera ilgst trīsarpus stundas. Filma, ko skatījos (vēl ne finālversija, cik noprotams), — mazliet vairāk nekā divarpus stundas. Ir trīs fināli, jo taču jau pats Alfrēds Kalniņš Padomju Latvijas rītausmā tika pierunāts veidot jaunas beigas, kur mīlētāji Baņuta un Vižutis nevis iet bojā, kā licis Krīvs, bet gan savienojas jaunas laimes pilnplaukā, un tas ir ceļš uz augstākām tālēm. Tiesa, par Baņutas vēlmi pa Daugavu doties pasaulē laimi meklēt (sveiciens Viesturam Kairišam!) Alfrēds Kalniņš īsti nedomāja, bet laiki rit un, ja sākotnēji bija divi fināli, tad tikai likumsakarīgi, ka ar laiku pieaug arī trešais, un gan būs arī ceturtais, piektais utt.
Nesen izgāzos, vienam komponistam pēc operas pirmatskaņojuma ieminoties, ka nesaprotu, kas notiek viņa galvā. Patiešām biju visa piedzīvotā pārņemts un samulsināts. Tagad līdzīgu valodu uzņemtu, ja satiktu operfilmas dramaturgu Evartu Melnalksni. Nesaprotu nudien, bet tas, kas tur notiek, apžilbina.
Jēkabs Nīmanis, liekas, ar mīlestību darinājis Kalniņa opermūzikas versiju kvintetam, kurā līdz ar pašu spēlē flautists Andis Klučnieks, basists Staņislavs Judins, sitējs Ernests Mediņš un pianists Kārlis Tirzītis. Sanākusi teicama vokālinstrumentālā kamermūzika, kurā perfekti iekļaujas Patrika Kārļa Stepes vadītais koris, pareizāk, brīnum saliedētais solistu ansamblis, kurā atpazīstu dažu labu reiz vai joprojām ar Rīgas Domas kora skolu saistītu personāžu.
Nams Hauen und Stechen, ko pārstāv režisore Franciska Kronfota, lieto terminu „muzikālais teātris”. Lūk, šis ir ceļš, kas būtu jāiet mūslaiku operai, un daudzviet tieši tā arī notiek. Kas zina, cik ilgi vispār opera kā aristokrātijas vai pilsonības laiku ļoti dārga mantiniece spēs eksistēt. Bet muzikālais teātris būs vajadzīgs vienmēr.
2020. gadā apritēja 100 gadu kopš Baņutas pirmiestudējuma. Latvijas Nacionālā opera grasījās iestudēt, turklāt sendienu gaumē, bet plāns izjuka. Varbūt arī labi, jo doma par Baņutas ietērpšanu Kugas dekorāciju toreizējā stilā nudien likās drusku biedējoša. Bet skaidrs arī tas, ka Baņuta palaikam nepieciešama, lai piemērotu kārtējam laikmetam un paskatītos, kā piegriezts un kā der šodienai.
Operfilmu noteikti skatīšos vismaz vēl vienu reizi, kaut gan tāpat skaidrs, ka līdz kodolam saprast, kas tajā notiek, nav iespējams. Bet tiem, kas jautā, kam vajadzīga šāda “māžošanās”, teikšu īsi – lai asinātu izjūtas un pārskatītu attiecības ar it kā zināmām lietām.
Filmas pirmizrāde festivāla Riga IFF programmā Home Made Premieres - piektdien, 15. oktobrī, 20:00 Splendid Palace un tiešsaistē
