Šāgada Rīgas starptautiskais kinofestivāls (Riga IFF) veltījis atsevišķu programmu kinorežisorēm sievietēm - “Popkorna Venēra”. Un ne jau tāpēc, ka sievietes veidotu savas filmas uz kādas citas planētas, atšķirībā no vīriešiem kinorežisoriem, kuri rosās tepat uz Zemes. Programmā pārstāvētās režisores Dorotija Ārznere, Liliāna Kavāni, Anjēze Varda, Klēra Denī un Barbara Alberta nepūtīs skatītājiem acīs miglu ar romantiskām komēdijām, bet uzkarsēs un satricinās skatītāju prātus.
Gribētos ticēt, ka retrospektīvas nosaukums netiek arī asociēts ar stereotipisko “skaistuma un mīlestības” dievieti Venēru, bet gan ar planētu, kas apveltīta ar ellišķīgi karstu atmosfēru un viscaur pārklāta ar vulkāniem. Popkorns, kuru no saviem kinovulkāniem šaus ārā šī Venēra, iespējams atstās pat rūgtu un sāpīgu pēcgaršu.
Retrospektīva Popkorna Venēra, kuru veidojusi festivāla vieskuratore Dita Rietuma, piedāvā ļoti īpašas filmas, kas radītas plašā laika amplitūdā, sākot ar Holivudas zelta klasikas periodu (to pārstāv Dorotija Ārznere), Eiropas kino klasiku – ar Liliānas Kavāni, Anjēzas Vardas un Klēras Denī filmām – un beidzot ar mūsdienu Eiropas kino austriešu režisores Barbaras Albertas izpildījumā.
Visas retrospektīvā iekļautās autores ir izcilas režisores un vēl joprojām veido filmas, izņemot Dorotiju Ārzneri, kura aizgāja viņsaulē 1979. gadā.
Dorotija Ārznere (Dorothy Arzner, 1897-1979) ir viena no kino “pirmsievietēm”, proti, viena no režisorēm, kas sāka veidot filmas mēmā kino periodā. Viņa, tāpat kā Alise Gija Blaša, Luīze Vēbere un citas režisores, radīja nevis tikai filmas, bet radīja pašu kino.
No ievērojamā sieviešu režisoru klāsta mēmā kino periodā Dorotija Ārznere palika vienīgā, kas spēja pielāgot sevi skaņas ēras prasībām un bija vienīgā sieviete, kas turpināja uzņemt filmas vēl ilgi pēc mēmā kino ēras norieta. Ārznere bija dzelžaina rakstura režisore, kuras nepiekāpīgo darba stilu respektēja Holivudas producenti; viņa bija ne tikai augstākās raudzes profesionāle, kas spēja realizēt viņai uzticētos scenārijus, bet arī radīja ļoti savdabīgus, daudzšķautņainus, neviennozīmīgus sieviešu tēlus.
Sievietes iekšējā pasaule, sarežģītas izvēles un attiecības ar vīriešiem ir tēmas, kuras Ārznere filmās parādās izvērsti un pietiekami dziļi, atšķirībā no lielākā vairuma Holivudas filmu, kuru centrā ir maskulīnā pasaule un sieviešu tēli izpilda otrā plāna funkcijas. Ārznere ļoti pamatīgi strādāja ar aktieriem un spēja izvilkt no viņiem dziļi dusošās un mazāk izmantotās dramatiskās kvalitātes (viens no piemēriem ir Fredrika Mārča izcili atveidotais alkoholiķis Ārzneres filmā Merrily We Go To Hell (1932), kas pārsteidz ar amplitūdu un patiesu traģismu). Dorotiju vadīja vēlme pēc iespējas dziļāk atklāt tēlu iekšējo drāmu – laikā, kad Holivudā tapa profesionāli režisētas, taču bieži virspusējas, izklaidējošas filmas.
Pirmā pasaules kara laikā Dorotija Ārznere vēlējās pieteikties par brīvprātīgo kareivi ASV armijā, bet viņu nepieņēma, jo tajos laikos vēl nebija sieviešu bataljona. Karā viņa galu galā tomēr piedalījās – kā medmāsa, bet kinovēsturē Dorotija Ārznere palika kā režisore, kura izkarojusi savu vietu, demonstrējot nepiekāpīgu tvērienu attiecībās ar Holivudas studijas bosiem un kinozvaigznēm, un radījusi filmas, kas aicina aizdomāties dziļāk par dzīvi un kino.
Retrospektīvā Popkorna Venēra skatāma Ārzneres 1937. gada filma Līgava sarkanā / The Bride Wore Red, kas stāsta par sievieti izvēles priekšā. Saprotama lieta, runa nav par izvēli starp zirgu un aunu, bet gan diviem vīriešiem. Jāpiebilst, ka izvēle ir tikai filmas sižetiskais aspekts, bet centrā ir aizraujoši izspēlēta emociju un situāciju amplitūda, ar kādām sastopas Džoanas Kroufordas atveidotā varone Anni. Džoana Krouforda nebija hameleoniska, plašas amplitūdas aktrise kā Eleonora Pārkere vai Beta Deivisa, kura savas karjeras laikā atveidojusi desmitiem līdzīgu lomu kā Kroufordas bēgošā līgava. Patiesi interesanta kā aktrise Krouforda kļuva ap gadiem piecdesmit, kad viņas tēlā parādījās hipertrofētās lūpas un uzacis. Viņa kļuva neatvairāma, kad aizvien vairāk, spēlējot lomu, uzsvēra, ka tā ir viņa – Džoana Krouforda, kas atveido konkrēto tēlu. Filmā Līgava sarkanā relatīvi jaunā Krouforda sniedz cienījamu, aizrautīgu aktierspēli, jo
Ārznere savā prasīgumā deva Kroufordai iespēju būt īstai aktrisei bez nepieciešamības lomā demonstrēt zvaigznes statusu, kuru viņa uzcītīgi izkops turpmākajās karjeras desmitgadēs.
Ārzneres filmas mēreni sašķobītais Pelnrušķītes stāsts ar diviem prinčiem (viens no viņiem ir Kroufordas tābrīža vīrs Frenčots Touns) ir retums, kura režija neatstāj aiz sevis klaji moralizējošu slienu, bet aizved skatītāju sapņaini butaforiskā vidē, kurā valda cita – kino realitāte un kurā nav šaubu, ka līgavas kleita ir sarkana. Filma ir melnbalta.
Itāliešu režisores Liliānas Kavani (1933) vārds jau no septiņdesmitajiem gadiem kinovēsturē ir ierakstīts ar vairākām par skandalozām dēvētām filmām – Āda / La pelle (1981), Berlīnes stāsts / The Berlin Affair (1985) un Nakts portjē / Il portiere di notte (1974). Lai gan uz mūsdienu kino fona šīs filmas jau sen var tikt atbrīvotas no primitīvā skandalozitātes zīmoga,
Kavani darbi ir pārdzīvojuši laikus un kļuvuši par cienījamas Eiropas kinoklasikas sastāvdaļu – līdzās Lukīno Viskontī filmām, kurām tās ir stilistiski radniecīgas.
Kavani daiļradi raksturo uzdrošināšanās preparēt transgresīvas sociālas un attiecību tēmas un caurvīt tās ar savu politisko un feministisko nostāju. Rīgas starptautiskais kinofestivāls dāvās skatītājiem arī vizuāli skaistu klasiskā Eiropas kino paraugu. Filma Nakts portjē ir viena no manām neaizmirstamākajām bērnības filmām, un Šarlotes Remplingas baisais „naci-kabarē” iznāciens fašistu cepurē, biksēs un bikšturos, kas nostieptas pār viņas mazajām, izmocītajām krūtīm, palicis atmiņā kā viena spilgtākajām epizodēm, kas jebkad redzētas.
Filma ir upura un mocītāja perversās, katastrofāli nesaraujamās saiknes izspēle divos laika periodos, kas filmā organiski savijas, – nacistu režīma epizodes koncentrācijas nometnē un pēckara perioda notikumi Vīnē. Par Stokholmas sindromu dēvētais psiholoģiskais komplekss / slimība ir dēmons, kurš uz visiem laikiem salaulājis Dirka Bogarta atveidoto esesieti Maksu un Remplingas Lusiju.
Otrā pasaules kara notikumi ierauj filmas vīrieti un sievieti sadomazohistiskā akacī, un ekstātiska kopīga grimšana ir vienīgais veids, kā šie cilvēki spēj pieņemt dzīvi arī pēc kara.
Franču kinorežisore Klēra Denī (Claire Denis, 1946), līdzīgi kā Liliāna Kavani, ir radījusi gan tēmas, gan risinājumā ziņā transgresīvus darbus, piemēram, šokējošo filmu Trouble Every Day (2001), taču festivāla retrospektīvā Popkorna Venēra būs izdevība redzēt viņas 1999. gada filmu Labs darbs / Beau travail, kura pārsteidz pilnīgi citādi. Klēras Denī filma ir kinematogrāfisks šedevrs, kura pēc sava gara ir tuva sengrieķu mītiem, bet smalkajā izpildījumā ir neatvairāma kā tauriņu virpuļošana. Šajā filmā Klēras Denī talants manifestējas tikai smalkos pustoņos, varoņu iekšējo izjūtu un ārējo notikumu savijums ir inscenēts tik plūdeni, ka nav šaubu – šī filma ir no kinobrīnuma un 35mm kinofilmas uzausts šķidrauts, ar kuru Klēra Denī apvij skatītāju uz 92 minūtēm.
Kā smalks tumsas tārps skaudība lēnām saēd Denī Lavāna atveidotā varoņa, virsnieka Galupa dvēseli – viņa dzīvi un uzcītīga franču leģiona leitnanta rutīnas reglamentēto plūsmu izjauc kāda jauna, glīta, veiksmīgāka kareivja parādīšanās. Denī Lavāna spēja un nespēja sevī savaldīt pilnīgi neloģisko nepatiku pret Greguāra Kolēna varoni un franču leģiona ikdienas dzīves fragmenti veido filmas sižetisko līniju. Visu pārējo – režisorisko risinājumu, vizualitāti un dzejai līdzīgo hipnotisko kinovalodu nav iespējams ietvert drošos epitetos.
Šī filma ir nesteidzīga, vizuāla refleksija par cilvēka dabu, taču Denī meistarīgi spēj dziļi ievilkt skatītāju filmas mačo pasaulē un pārliecināt, ka patiesības uzplaiksnījumi paliek noslēpumā. Un atgādināt, ka grūtākās cīņas tomēr ir iekšējās, pašam ar sevi.
Klēra Denī jau vairāk nekā trīsdesmit gadus strādā ar nemainīgu kinopartneri – operatori Anjēzu Godāru. Jāpiebilst, ka skaisti kompozicionāli kadrētā filma radusies radošā procesa rezultātā uz laukuma –
Klēra Denī nestrādā pēc iepriekš uzzīmēta storīborda, un tas apliecina ne tikai režisores drosmi tēmu un risinājumu izvēlē, bet arī viņas iekšējo brīvību un kino veidošanas radošumu bez iepriekš izkalkulētas, drošas shēmas.
Eiropas jaunākās režisoru paaudzes pārstāve – austriete Barbara Alberta (1970) filmā Gaisma / Licht / Mademoiselle Paradis (2017) patīkami pārsteidz ar vēsturiskos notikumos balstītu stāstu par talantīgu pianisti Mariju Terēzi Paradī, kuras aklums ir viņas veiksmes un izdzīvošanas nosacījums 18. gadsimta Vīnes galma ciniskajās aprindās.
Gluži kā cirka frīkšovos, neredzīgo un psiholoģiski represēto jauno sievieti pēta un izvērtē garlaikoti aristokrāti – līdz brīdim, kad viņa nonāk pie izslavētā dziednieka Mesmera. Aklo pianisti atveido rumāņu izcelsmes aktrise Marija Dragusa, un viņa ir apveltīta ar tādiem sejas vaibstiem, kas vienlaicīgi fascinē, hipnotizē un biedē. Divdesmit četrus gadus vecās Marijas Dragusas ēteriskā seja ir šīs filmas galvenais spēka avots. Aktrise filmējusies jau kopš bērnības, tostarp pirms desmit gadiem austriešu režisora Mihaela Hanekes filmā Baltā lenta.
Apbrīnojamā, deviņdesmit gadus jaunā Anjēze Varda (Agnès Varda, 1928) ir franču kinorežisore, kura nekad nenoveco. Viņa turpina veidot vitālas, savdabīgas filmas, kurās parādās pati, pasmejas par sevi, atrod citu acīm apslēpto un neslēpj asaras par zaudēto cilvēku, kuru vēl joprojām ļoti mīl. Viņa ceļo, fotografē un aktīvi sarunājas ar cilvēkiem. Viņa nesmēķē.
Kad Anjēzei Vardai bija 37 gadi, viņa arī, tāpat kā tagad, bija jauna. Apkārt viņai plosījās franču jaunā viļņa režisori, viņa visu laiku smēķēja un uzfilmēja Popkorna Venērā iekļauto filmu Laime / Le bonheur (1965). Lai gan Anjēza Varda ir veidojusi tēmas ziņā smagas filmas, piemēram, Sans toit ni loi / Vagabond (1985), šī režisore vienmēr asociējusies ar vieglumu, rotaļīgumu, spēju unikāli ieraudzīt dzīves savādumu dažādās it kā vienkāršās lietās.
1965. gada filma Laime ir ne tikai vizuāli, saturiski, bet arī režisores filozofiskās nostājas ziņā ļoti savdabīga filma, kura paver skatītājam patiesi plašu interpretācijas telpu, tāpēc ir būtiski tikai mazliet pieminēt pašas režisores nodomus un ieceres. Anjēza Varda to laiku intervijās izsakās, ka gribējusi dekonstruēt jēdzienu “laime”, jo viņu ļoti fascinējis šis vārds un priekšstati, kas ar to saistīti. Filma ir unikāla ar savu vizulitāti un kaut kādā līmenī sasaucas ar Vardas dzīvesbiedra Žaka Demī sapņainajiem mūzikliem un to stilistiku, taču tā salikums ar filmas nevainojamo sižetisko plūdumu ir tas, kas ir patiesi satriecošs.
Brīdī, kad filmas it kā eiforiskais laimības skurbums apraujas, režisore turpina šo plūdumu un tieši tas, ka netiek uzlikti nekādi skatītāju pamācošie akcenti, ir tas, kas rada ļoti spēcīgu un stindzinošu filmas pēcgaršu. Lai ko būtu domājusi panākt un vēstīt Varda, rezultāts manuprāt, sanācis citāds – iespējams, nejauši, bet pilnīgi noteikti daudz spēcīgāks, nekā režisore to bija cerējusi.
Un kāpēc gan dzīve nevarētu būt vienkāršāka, vieglāk atšifrējama, nevis karāties virs galvas kā fatāls orkāna mākonis, kurš jebkurā brīdī var saplīst un aizslaucīt visu? Saulespuķes – cik laimes pārpilnas tās ir filmas sākumā un cik baisas šķiet filmas beigās. Tāpēc, ka īsti jau nekas nemainās.
Līgava sarkanā (1937, Barbara Ārznere) – ceturtdien, 25.10. / 18:00 Splendid Palace Mazā zāle
Laime (1965, Anjēze Varda) – ceturtdien, 25.10. / 20:30 K.Suns
Nakts portjē (1985, Liliāna Kavani) – sestdien, 27.10. / 18:30 K.Suns
Gaisma (2017, Barbara Alberta) – sestdien, 27.10. / 16:30 un pirmdien, 29.10. / 19:00 Splendid Palace Lielā zāle
Labs darbs (1999, Klēra Denī) – svētdien, 28. 10. / 18:30 Kino Bize