KINO Raksti

Žans Liks Godārs. Bez kompromisiem

14.09.2022
Žans Liks Godārs. Bez kompromisiem
Žans Liks Godārs 1963. gadā, uzņemot filmu "Nicinājums / Le mépris". Foto: Jean-Louis Swiners, MUBI

Žans Liks Godārs (1930-2022) sen ierakstīts kinovēstures annālēs, tālab, iespējams, kādam varēja likties, ka meistars jau sen atstājis šo pasauli – reizē ar 20. gadsimtu, kura ietvaros viņš bija viens no radikālākajiem un būtiskākajiem kinorežisoriem. Godārs aizgāja mūžībā šāgada 13. septembrī, patiešām noslēdzot veselu laikmetu pasaules un Eiropas kino vēsturē.  Enciklopēdiskajam šķirklim par Žanu Liku Godāru nācās pievienot viņa nāves datumu. Pielikt punktu.

Cilvēkiem, kas nodarbojas ar kino, piemīt egoistiska vēlme pierakstīt sev īpašu tuvību ar ekrāna vai aiz-ekrāna elkiem. Te pie vainas ir gan kino medija īpašās kvalitātes, spēja konstruēt savu realitāti, ticamu, paralēlu universu, kas piedāvā unikālu, dziļi personisku pieredzi, gan arī iespēja laiku pa laikam satikt, klausīties vai pat intervēt demiurgus / režisorus – šo īpašos, apskaidrotos un izredzētos, cilvēkus, kas rada paralēlās pasaules.

Arī es grēkoju ar šo viltus familiaritāti un tuvības ilūziju, lai gan Godāru intervējusi neesmu, vien bijusi vairākās viņa preses konferencēs. Tomēr Žans Liks Godārs bija tas režisors, kura darbus, īpaši 60. gadu sākumā tapušās filmas, vienmēr esmu uztvērusi kā īpašas un būtiskas, kā obligāto skatāmvielu arī tiem studentiem, kuri negrasās būt profesionāļi kino jomā, bet gan tikai komunikācijā. Protams, Žans Liks Godārs vispirms jau reprezentē franču jauno vilni, to īpašo pacēluma, izaicinājuma un absolūtas brīvības periodu, kas iezīmējās Francijas kinokultūrā 50.–60. gadu mijā. Godārs kopā ar savu kolēģi Fransuā Trifo bija viens no jaunā viļņa (La Nouvelle Vague) nozīmīgākajām figūrām – drosmīgs kinovalodas reformators, eksperimentētājs, cilvēks, kurš radošajā darbā nepazina kompromisus.

Godārs sāka darboties kinematogrāfijā kā tolaik ietekmīgajam izdevumam Cahiers du Cinéma pietuvināts jauns autors, filmu recenzents, kurš kopā ar Trifo un vēl vairākiem kolēģiem kinorecenzentiem tikai mazliet vēlāk paši kļuva par režisoriem un  Francijas jaunā viļņa kodolu.
Pēc vairāku īsfilmu izveidošanas Godārs debitēja ar pilnmetrāžas filmu Līdz pēdējam elpas vilcienam / À bout de souffle (1960), un šī debija joprojām ir īpaša, esības nepanesamā viegluma un režisora ģenialitātes iezīmēta. Skan pompozi? Tomēr tā ir viena no visnozīmīgākajām Francijas filmām, bet subjektīvi – viena no manām visu laiku mīļākajām filmām. Katru gadu esmu gatava kopā ar studentiem to skatīties kā no jauna, mēģinot notvert jaunā viļņa būtību un Eiropas kino modernisma valodu. Te ir viss – gan spuraina, novatoriska forma, drosmīga kinovaloda un pārgalvīgi montāžas griezumi (jā, arī leģendārais jump cut), gan arī stāsts par pārgalvīgu autozagli, meiteņu mīlētāju Mišelu, kurš kļūst par policista slepkavu un dodas uz Parīzi, lai satiktu Patrīciju. Ar katru bezrūpīga viegluma piepildīto soli Mišels (lomā Žans Pols Belmondo) tuvojas savam pēdējam elpas vilcienam. Belmondo ir puicisks un vīrišķīgs vienlaikus, azartiski imitē amerikāņu ikonas Hamfrija Bogarta plastiku un žestus. Simpātiskā „amerikāniete Parīzē”, ko spēlē Džīna Sīberga, ar amerikāņu film noir  raksturīgo liktenīgās sievietes vilkmi, protams, pazudina Mišelu. 

Līdz pēdējam elpas vilcienam ir absolūti eiropeiska filma, kurā rezonē Godāra aizrautība ar pasaules (pamatā amerikāņu) kinokultūras motīviem. Godārs kompilē, citē, stilizē un pārspīlē, atsvešina un atsvešinās, montē nepareizi; ar ģēnija vieglumu un azartu pārfrazē citu filmu pieredzi. Mišela / Belmondo skrējiens pa Parīzes ielām pretī savam galam un līdz pēdējam elpas vilcienam šķiet traģisks un komisks vienlaikus. Un jau atkal tas žests – Hamfrija Bogarta žests, ar īkšķi pārvelkot pāri lūpām.

Godāra Līdz pēdējam elpas vilcienam, viena no pirmajām Francijas jaunā viļņa filmām, ar savu virtuozitāti un vieglumu, manuprāt, pārspēj viņa  kolēģa, vēlāk arī opozicionāra Fransuā Trifo Četrsimt sitienus / Les quatres cents coups (1959).

Godārs varētu būt uzņēmis tikai šo vienu filmu, ­un viņš būtu ierakstījis sevi kinovēsturē.

Tomēr 60. gados Godārs filmē daudz, nerimtīgi un nesātīgi, nereti veido pat divas filmas gadā.  Viņa filmas kļūst arvien radikālākas – gan formas, gan arī satura ziņā. 60. gadu pirmo pusi var uzskatīt par Godāra radošā pilnbrieda laiku, un viņam tolaik bija tikai trīsdesmit un vēl mazliet.  Top Mazais kareivis / Le petit soldat (1960, pirmizrāde 1963. gadā), Sieviete ir sieviete / Une femme est une femme (1962), Dzīvo savu dzīvi / Vivre sa vie (1962), Karavīri / Les carabiniers (1963), Nicinājums / Le mépris (1963), Autsaideru banda / Bande à part (1964), Alfavila / Alphaville (1965), Made in USA (1966), Trakais Pjero / Pierrot le fou (1965) u. c.

Jebkura režisora uzņemto filmu klāstu var mēģināt sakārtot pēc kādām vienojošām tēmām, aktieriem utt. To visu var darīt arī ar Godāra filmām, lai gan svarīgākais vienojošais elements ir  radikālā kinovaloda, spēja konceptuāli provocēt un pierādīt, ka kinematogrāfijai nav bezpalīdzīgi jāpakļaujas reālisma kanonam, hronoloģijas, loģikas un psiholoģijas likumiem – proti, klasiskā stila un reālisma nosacījumiem. Kinoteorētiķis un režisors Pīters Vollens reiz sarakstīja slavenu rakstu[1], kurā definēja Godāra stila būtību, pretnostatot viņa filmas klasiskajam “Holivudas / Mosfiļm stilam”. Vien daži pieturas punkti – fragmentārisms, atvērtība, intertekstualitāte, citāti un parodijas elementi, arī apzināta provokācija ar mērķi kaitināt skatītāju, nevis sagādāt tam empātisku baudu.

Tā visa ir modernisma būtība, tomēr Godāra filmas nav tikai radikāli formas meklējumi, tajās ir būtisks arī stāsts, kaut fragmentēts. Nereti Godāra filmu varoņi ir autsaideri – kā filmā Trakais Pjero ar Žanu Polu Belmondo un Annu Karinu. Šajā darbā, kas piedāvā vienu no kinovēsturē ekstravagantākajiem filmu fināliem, Godārs rotaļājas ar amour fou / neprātīgās mīlas tēmu, ceļa filmas / road movie formu, gangsterfilmas un melodrāmas elementiem, turklāt viņš pārliecinoši pārvalda arī filmas krāsu paleti. Balts, zils, sarkans – Francijas karoga krāsas –  kļūst par būtisku komponenti Godāra krāsainajās filmās, režisors tās lieto precīzi un konsekventi. Pēc melnbaltās Līdz pēdējam elpas vilcienam Godāra krāsu trio un filmas kadru kompozicionālā precizitāte kļūst par nozīmīgiem viņa stila elementiem. Tomēr laiku pa laikam, kad Godāram apnīk rotaļāties ar krāsu un reklāmiskiem vai grafiskiem elementiem, viņš atkal iegrimst melnbaltajā telpā. Piemēram, melnbalta ir viņa skarbā antiutopija Alfavila / Alphaville (1965), kurā arīdzan tiek izmantotas atsauces uz amerikāņu kino klasiku un pat komiksu žanru. Melnbalts ir trīs jauniešu skrējiens pa Luvras plašumiem – filma Autsaideru banda / Bande à part (1964); šī filma savulaik inspirēja Kventinu Tarantino aizņemties nosaukumu un nodēvēt tā savu producēšanas kompāniju.  Godāra darbi vienmēr ir bijuši nozīmīgi, lai izprastu ari Tarantino stilu un ietekmju avotus.

Savu filmu aktierus Godārs  izmantojis cikliski – viņam ir filmas “ar Belmondo”, filmas “ar Annu Karinu”, filmas “ar Annu Vjazemsku” – abas aktrises bija arī viņa sievas. Nozīmīgākā ir Anna Karina, aktrise, kuru Godārs filmēja astoņās filmās, – viņa bija rotaļīga un traka filmā Trakais Pjero, grēcīga, neprognozējama un brīva citās filmās, kurās režisors pētīja sievietes seksualitāti (piemēram, Dzīvo savu dzīvi / Vivre sa vie (1962),  arī sieviete no totalitārās sabiedrības antiutopijā Alfavila).

Annas Vjazemskas periods Godāra filmās un mūžā ir apkopots viņas grāmatās Une année studieuse / A Studious Year (2012) un Un an après / One Year Later (2014), tās abas kļuva par pamatu režisora Mišela Hazanaviča filmai Godārs, mana mīlestība / Godard Mon Amour (2017), kas pirmizrādi piedzīvoja 2017. gada Kannu festivālā un Godāram aktīvi nepatika,  ja var ticēt publiskā telpā apgalvotajam. Filmā Godāra lomā ir franču zvaigzne Filips Garels, Annu Vjazemsku spēlē Steisija Martina; filmas darbība risinās politiski nospriegotā laikā – 1966./1967. gadā, kad Godārs jau ir atzīts, stilīgs un populārs. Šī filma var kalpot arī kā uzskates līdzeklis Godāra filmu formveides paņēmieniem, kurus Hazanavičs imitē savā darbā. Kaut arī Godārs no šīs filmas par sevi norobežojās, to tīri labi var uztvert kā mācību materiālu, pētot, kas tad ir Godāra filmu formas elementi.

Pirms pāris mēnešiem Latvijas TV izcēlās ar drosmi, iespējams, pirmo reizi Latvijas sabiedrībai demonstrējot Godāra komerciālāko filmu Nicinājums / Le mépris (1963) – krāšņu, savādu stāstu par filmu veidošanu un mīlestības nāvi. Tajā valdzina Brižita Bardo, viņas partneris Nicinājumā ir Mišels Pikolī. Filmas pamatā Alberto Moravias romāns, tās darbība norisinās kino uzņemšanas vidē, scenārista ģimenē. Nav noslēpums, ka Latvijas publika ir audzināta reālisma tradīcijās – vispirms tas bija sociālistiskais, pēdējos trīsdesmit gadus vienkārši reālisms. Latvijas skatītājs ar neuzticību un neizpratni izturas pret modernisma kino valodu, un tas nav pārmetums, bet vienkārši fakta konstatācija. Jaunā viļņa laiks, modernisma meklējumu periods Latvijas kino kultūrā 20. gs. 60. gados bija minimāls, tā spilgtākā izpausme ir cenzūras nobēdzinātā, tikai vairākus desmitus gadu pēc uzņemšanas publiku sasniegusī Rolanda Kalniņa filma Četri balti krekli (1967), kas tika iekļauta 2018. gada Kannu festivāla Klasisko filmu skatē.

Tā esam nonākuši līdz Kannu festivālam, kurā Godārs ir bijis cieši klāt arī pēdējos gados. Hrestomātiskais kadrs no filmas Nicinājums ar Casa Malaparte ēku kļuva par 2016. gada Kannu festivāla plakātu, savukārt tikpat hrestomātiskais kadrs no Godāra filmas Trakais Pjero ar Belmondo un Karinas skūpstu – par Kannu plakātu 2018. gadā. Toreiz Kannu festivāla programmā satikās divu modernistu darbi – franču klasiķa Godāra filma The Image Book  un latviešu klasiķa Rolanda Kalniņa Četri balti krekli, un šī nejaušā tikšanās bija īpaša – Godārs un Kalniņš bija gandrīz laikabiedri, vienas paaudzes cilvēki, kuriem pašiem un viņu filmām nebija ļāvis satikties dzelzs priekškars, kas līdz pat PSRS sabrukumam šķīra rietumu un padomju kinoražošanas sistēmas.

2018. gadā Godārs fiziski uz Kannām neatbrauca, bet bija tik laipns, ka sniedza atbildes uz žurnālistu jautājumiem attālināti – preses konferenču telpā žurnālisti varēja pieiet pie filmas producenta mobilā telefona un pavaicāt klasiķim Godāram kaut ko par mākslu un kino. Telefona ekrāniņā bija redzama dzīvelīga, sirma un ļoti izspūruša kunga seja, viņš nemitīgi smēķēja cigāru.

Manā telefonā joprojām ir miglaina bildīte ar smēķējošo klasiķi mazā ekrāniņā,

bet turpat līdzās, blakus bildē un turpat Kannās – Četru baltu kreklu autori, režisors Rolands Kalniņš un operators Miks Zvirbulis. Šī atkāpe iezīmē tās trauslās saites, kas vieno filmas, to veidotājus un vēstures procesus.

Godāra radošais mantojums ir izšķīdis pasaules kinoprocesā, to pamatīgi bagātinot. Godāra klātbūtne ir apspēlēta ne tikai jau minētajā Hazanaviča spēlfilmā, kurā izmantoti viņa biogrāfijas fakti, bet arī vēl vienas nu jau mūžībā aizgājušas jaunā viļņa klasiķes, Anjēzes Vardas  dokumentālajā filmā Sejas. Vietas / Faces Places (2017). Filmā Anjēze Varda dodas uz Šveici, kur Godārs dzīvo gadiem ilgi, bet tā arī viņu nesatiek.

Arī pēdējās desmitgadēs Godārs ir veidojis filmas, kuru kinovaloda ir provokatīva un radikāla, – Mīlestības slavinājums / Éloge de l'amour (2001), Filma sociālisms / Film socialisme (2010), Ardievas valodai / Adieu au langage (2014), Bilžu grāmata / Le livre d'image (2018). Atšķirībā no saviem laikabiedriem un jaunā viļņa kolēģiem (arī Fransuā Trifo), Godārs ir principiāli izvairījies no kompromisiem un nav veidojis filmas publikai. Viņa pieredzē bijuši eksperimenti ar radikālām ideoloģijām un arī dažādām kino tehnoloģijām, tai skaitā video, vēlāk digitālo kino. Godāra filmu valoda ar gadiem kļuva izaicinošāka, režisora pēdējie darbi ir eksperimentālas esejas, kurās viņš reflektē par kino medija dabu, politiku, vēsturi. 60. gadu izskaņā Godārs simpatizēja radikālām politiskām idejām, viņa riebums pret kapitālisma patērēšanas kultu un trulumu, kādā jātur sabiedrība, lai šo patēriņu veicinātu, spilgti iezīmējas jau filmā Weekend (1967, filmas nosaukumu netulko!). 

Filmā Trakais Pjero Žans Liks Godārs epizodiskā lomā pieaicinājis Semjuelu Fulleru, amerikāņu režisoru, kuru viņš ļoti cienīja, un tekstu, ko Fullers saka filmā, bieži citē, raksturojot kino būtību.  “Film is like a battleground. There's love, hate, action, violence, death... in one word: emotion.” Tātad: “Kino – tas ir kaujas lauks. Tur ir mīlestība, naids, darbība, vardarbība, nāve... vārdu sakot – emocijas.” Savukārt filmā Nicinājums Godārs nofilmējis citu pasaulslavenu kino personību – ģeniālo vācu-amerikāņu režisoru Fricu Langu –, un viņš ir būtisks filmas varonis – režisors, autors, kurš spītīgi uzņem savu bezkompromisa filmu par Odiseja ceļojumu, konfliktējot ar producentu un sistēmu.

Žana Lika Godāra paša ceļojums ir noslēdzies, viņa odiseja ir galā. Ģeniāls režisors un radošs mūžs bez kompromisiem.

P. S. Mediju kompānija BBC, atsaucoties uz Godāra ģimeni, izplatījusi ziņu, ka oficiālās bēru ceremonijas nebūs, režisors tiks kremēts. Ziņā arī apgalvots, ka Žans Liks Godārs nomiris, izvēloties eitanāzijas procedūru, kas atļauta Šveicē.

P. P. S. Žana Lika Godāra filmas Masculin / Féminin (1966) un Divas vai trīs lietas, ko es zinu par viņu / Deux ou Trois choses que je sais d'elle (1967) var noskatīties platformā MUBI.

P. P. P. S. Latvijas Televīzija operatīvi iekļāvusi LTV 1 programmā divas Žana Lika Godāra filmas - 17. septembrī Sieviete paliek sieviete / Une femme est une femme (1962) un 18. septembrī Nicinājums / Le mépris (1963).

Foto: Dita Rietuma, 2018

Atsauces:

1. Peter Wollen, Godard and Counter Cinema: Vent d'Est, Afterimage 4 (Autumn 1972): 6-17. 

Komentāri

Joshua Benjamin
21.10.202223:44

Vai esat meklējis finansēšanas iespējas jauna mājokļa iegādei, celtniecībai, nekustamā īpašuma aizdevumam, refinansēšanai, parādu konsolidācijai, personīgam vai biznesa mērķim? Laipni lūdzam nākotnē! Ar mums ir viegli iegūt finansējumu. Sazinieties ar mums, jo mēs piedāvājam mūsu finanšu pakalpojumus ar zemu un pieejamu procentu likmi 3% ilgtermiņa un īsa aizdevuma termiņam ar 100% garantijas aizdevumu. Ieinteresētajam pieteikuma iesniedzējam jāsazinās ar mums, lai saņemtu turpmākas aizdevuma iegūšanas procedūras, izmantojot: joshuabenloancompany@aol.com

dr james eric
02.02.202418:06

Are you in need of Urgent Loan Here no collateral required all problems regarding Loan is solved between a short period of time Get access to both long and short term loans on credit check, unemployed, personal and business loans without delay through online application with 100% approval. We stand apart from other lenders because we believe in customer service,and we stay with you until you get the results you want. no matter your location just 3% per year Contact us for more details regarding the loan. WhatsApp No:+918929509036 financialserviceoffer876@gmail.com Dr. James Eric Kind regards/Respect


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan