KINO Raksti

Riga IFF. Skats atpakaļ (un uz priekšu)

03.11.2023
Riga IFF. Skats atpakaļ (un uz priekšu)
Foto: Andrejs Strokins, no Riga IFF publicitātes materiāliem

Atskatoties uz aizgājušu festivālu, parasti ir visai grūti aptvert tā galu un sākumu. Katru dienu kopš noslēguma domāju, ka vajadzētu apsēsties un mierīgi apdomāt pieredzēto, taču uz festivāla laiku atliktā dzīve ar joni uzgāžas uzreiz pēc pēdējās dienas, un tādējādi refleksija – atšķirībā no piedzīvojuma – zaudē savu statusu prioritāšu sarakstā.

Tādēļ domās jāmēģina rekonstruēt klātienes pieredzi un apvienot to ar laika atkāpes doto, hm, viedumu. Galvenais jautājums, kas parasti izskan, sastopot draugus un paziņas pie kinoteātra ieejas, ir – kas ir tavs hailaits, t. i., filma, kas atstājusi vislielāko iespaidu? Man atbildēt uz to bija grūti (potenciālos iemeslus apspriežu noslēgumā), bet daži mirkļi ir pieminēšanas vērti.

Filma, ko pēc noskatīšanās ieteicu visvairāk, bija Džesikas Vudvortas Luka (2023): stāsts par nemitīgu, saspringtu gaidīšanu un gatavošanos nenovēršamajam, kas kā nenāk, tā nenāk. (Sonoras Brokas interviju ar režisori un ģenerāļa lomas atveidotāju lasiet Kino Rakstos.) Posteņa mūros stingras disciplīnas pakļauti kareivji uztur sevi vislabākajā formā, lai būtu gatavi cīņai ar ienaidnieku, kurš ieradīsies no ziemeļiem. Jau paaudzēm neviens nekādu ienaidnieku nav redzējis, bet sargposteņa iemītnieki ir pārliecināti, ka tas reiz nāks un tikai viņu spēkos būs uzbrukumu atsist. Šīs lēnās, pat bezgalīgās gaidīšanas atainojums ne brīdi nekļūst vienmuļš, uzturot spriedzi arī skatītājā – šaubas nekad nav pietiekami lielas, lai droši pieņemtu, ka ienaidnieks ir izdomāts. Augsto mūru ēnā vīrieši izlādējas dzīvnieciskās rotaļās, klausa katram vadoņu vārdam un vairās uzdot jautājumus.

Tikpat vizuāli un tematiski spēcīgu iespaidu uz mani atstāja starptautiskā īsfilmu konkursa uzvarētāja Tādi brīnumi notiek / Such Miracles Do Happen (2023), atšķirība vienīgi tāda, ka Luka sevī ievelk, bet šī filma no sākuma atgrūž. Neparastā tehnikā veidotais darbs vispirms izraisa fizioloģisku pretreakciju, jo cilvēku miesas it kā kūst un tek, un mainās, uzsverot animācijas fiziskumu – to, ka priekšmeti, uz kuriem mēs skatāmies, ir īsti, nevis uzzīmēti, tiem var pieskarties un sajust ar ādu. Tikai pēc tam izdodas pieslēgt apziņu un lasīt filmu kā stāstu, kas apskata to, kā vispārpieņemtās sabiedrības struktūras ietekmē viegli veidojamus prātus. (Tādi brīnumi notiek ir kārtējais atgādinājums, ka ir vērts pievērst pastiprinātu uzmanību tam, kas tiek veidots Lodzas filmu skolā, jo ne pirmo reizi esmu patīkami pārsteigta.)

Kadrs no filmas "Tādi brīnumi notiek / Such Miracles Do Happen" (2023)

Viena no šāgada “lielajām” filmām arī man bija igauņu Melnās pirts māsība / Savvusanna sõsarad (2023), kuru jau 12. novembrī, Eiropas kino dienā, varēs noskatīties Splendid Palace un Kino Bizē, bet būs repertuāros arī vēlāk. (Kino Rakstos filmu recenzē Kristīne Briede). Sandānsas festivālā atzīta par šīgada labāko dokumentālo filmu, Melnās pirts māsība šobrīd apceļo pasauli un uzrunā skatītājas arī vietās, kur pirts nav ikdienas vai tradīcijas sastāvdaļa. Melnajā jeb dūmu pirtī veiktais šamaniskais rituāls, kurā no sieviešu ķermeņiem tiek izdzītas sāpes, pāridarījumi un nepiepildītas gaidas, atkailina varones līdz pēdējam – un arī es kā skatītāja jūtos bērzu slotiņas nopērta.

Otrs jautājums, kas vairākkārt izskanēja, saskrienoties starp filmām, bija – kas ir tava lielākā vilšanās? Man tā diemžēl izrādījās ilgi gaidītā Mūžīgā meita / The Eternal Daughter (2022). Režisores Džoanas Hogas sadarbība ar aktrisi Tildu Svintoni sākusies jau režisores diplomdarbā Kaprīze / Caprice (1986), un šajā, jaunākajā veikumā Tilda atveido abas galvenās varones, māti un meitu. (Tas Tildai droši vien nebija liels izaicinājums – filmā Teknolust (2002) viņa ir visās četrās galvenajās lomās.) Šim savienojumam vien jau vajadzēja garantēt izcilību, tomēr filma sevi pazaudē. Liekas, ka Mūžīgā meita ir sirds stāsts, kas stāstīts ar prātu, – iespējams, tas bijis tik personīgs, ka režisore baidījusies pielaist skatītāju sev pavisam klāt, vai arī nav izdevies montāžā atmest kādas viņai pašai svarīgas detaļas. Tās ir tikai manas spekulācijas, protams, taču rezultātā, saprotot, ka viss būs tieši tik vienkārši, kā likās jau pašā sākumā, interese zūd tādā pašā miglā, kādā ietīta Velsas villa, kurā norisinās darbība.

Savienojumam “ģimene un lauku nams” uzdūros vairākās festivāla filmās. Interesanti, ka šajos namos, kurus visus ietver neieinteresēta vai aktīvi nemīlīga daba, pēkšņi uzmutuļo zem pieklājīgās fasādes slēpti netikumi vai neizteiktās sāpes. Blakus jau minētajām filmām Melnās pirts māsība, kur pirts ir svētnīca, un Mūžīgā meita, kur spocīgais nams spoguļo galvenās varones dvēseles stāvokli, nostājas arī pilnmetrāžas konkursa uzvarētājfilma Ģimenes laiks / Mummola (2023). Tā līdz ar Ziemassvētku cienastu galda vidū noliek cilvēku attiecības visā to godībā. Caur ikdienišķām ķildām izpaužas daudz dziļāki aizvainojumi, tomēr traģikomiskais filmas gars ļauj saglabāt arī mīlestības klātesamību. Jo vissāpīgāk taču ir tad, kad riebīgs un ļauns ir tieši tas, kuru tu mīli.

Līdzīgs scenārijs ir Aika Karapetjana mistiskajā drāmā Bezkaunīgie (2023), kas pirmizrādi piedzīvoja festivāla laikā (Kino Rakstos filmu aplūko Dmitrijs Rancevs), dāņu trillerī Superpozīcija / Superposition (2023) un vairākās īsfilmās. Abās minētajās pilnmetrāžās ģimene ierodas nomaļā lauku īpašumā, lai piedzīvotu nošķirtību no civilizācijas (gan ar dažādiem mērķiem), un sastop tur ko tādu, kas izaicina viņu attiecības un realitātes uztveri. Sevišķi Karapetjanam pārdabiskais kalpo kā metafora divu atšķirīgu cilvēku sadursmei – un liekas, ka viņus samierināt spēj tikai pretējās puses patiesības absolūta piedzīvošana. Bet, lai tas notiktu, viņiem bija jāatkāpjas no ikdienas dzīves.

Kadrs no filmas "Bezkaunīgie" (2023)

Šajā lauku vides kategorijā varētu ieskaitīt arī notikumus lauku ciemā gleznotajā animācijā Lauku ļaudis / Chłopi (2023, recenzē Ieva Viese), laivotājas bēgšanu no realitātes Aļaskā / Alaska (2023), Kannu Zelta palmas zara ieguvēju Kritiena anatomija / Anatomie d'une chute (2023) un savā ziņā pat simt gadus seno antropoloģisko dokumentālo filmu Ar pajūgu un ziemeļbriežiem Inkas Lentas ziemzemē / Med ackja och ren i Inka Läntas vinterland (1926), kas seko sāmu ziemeļbriežu ganiem sniegotos mežos. Tā vien liekas, ka no šīs sakritības kaut ko vajadzētu secināt. Nezinu, vai tā būtu atbilde uz kādu globālu jautājumu par sabiedrības savstarpējo izolētību, vai arī šī izlase liecina kaut ko par manām personīgajām aktualitātēm, bet kaut kam tur ir jābūt.

Vienīgā, ko nu nekādi neizdodas pabāzt zem manis izdomātās virstēmas, ir Džima Džārmuša retrospektīvas programma. Viņa filmas risina pavisam cita rakstura problēmas, viņš kā režisors meklē pavisam citas atbildes. Ar režisora daiļradi Kino Rakstos iepazīstina Matīss Kaža, bet par Kafiju un cigaretēm / Coffee and Cigarettes (2003) spriež Daniela Zālīte. Uzticieties labāk viņiem. Man, kam līdz šim ar Džārmušu īsti nav bijis nekādu attiecību, sēžot izpārdotajos seansos, radās sajūta, ka es neesmu uzdevusi tos pašus jautājumus, ko tik daudzi citi cilvēki, un tas bija savdabīgs gadījums, kurā kino pieredze mani ar apkārtējiem nevis vienoja, bet šķīra.

Ļoti iespējams, ka šis gads Rīgas starptautiskajam kinofestivālam ir bijis līdz šim komerciāli veiksmīgākais. Ņemot vērā, ka izpārdots bija pat Roja Andersona reklāmu seanss un uz jauno Aki Kaurismeki filmu Kritušās lapas / Kuolleet lehdet (2023, recenzē Una Rozenbauma) kinozālē iekļuva, šķiet, tikai izredzētie, mans minējums varētu nebūt tālu no patiesības. Tātad skatītājus kino interesē! Kāda laime! Pēc pandēmijas sāka jau likties, ka neviens vairs nekad neizkāps no sava dīvāna, lai paskatītos filmas kinozālē, kur nevar uzlikt pauzi, paralēli skatīties telefonā vai pļāpāt ar citiem mājsaimniecības biedriem (kaut gan dažkārt kinozālē nākas sastapt tādus, kas piemirsuši, ka Splendid Palace nav viņu personīgā viesistaba). Bet te, lūk, pilni seansi un rindas līdz pat Elizabetes ielas brauktuvei.

Tāpēc kaut kā neadekvāti būtu man atsākt savu veco dziesmu par vienmuļu, drošu repertuāru bez neparastiem, drosmīgiem ierakstiem. Skaidrs, ka nevienam te nav vajadzīgs žanra kino, pasaules pārstāvniecība un visādas tamlīdzīgas ekstras, ko pat lielie festivāli parasti nobāž kaut kādās blakusprogrammās vai satelītfestivālos. Riga IFF 2023. gada programmā ir astoņas filmas, kuru galvenā ražotāja nav Eiropas valsts vai ASV. Divas ir no Meksikas (viena pilnmetrāžas, viena īsfilma), divas no Japānas (viena īsfilma un Vima Vendersa jaunākā filma), divas pilnmetrāžas no Kanādas un pa vienai īsfilmai no Ķīnas un Irānas[1]. Nē, nu jā, festivāla fokuss ir Baltijas un ziemeļvalstu kino, taču mājaslapā atrodamajā aprakstā teikts, ka Riga IFF “iepazīstina (..) pašmāju kino skatītāju ar pasaules aktualitātēm”.

Es nepārmetīšu festivālam koloniālu izpratni par jēdzienu „pasaule”, jo, pazīstot daļu no organizatorēm, šāda apsūdzība būtu gaužām nevietā, turklāt programmas saturs noteikti ir lielā mērā atkarīgs no finansējuma avotiem. Un tomēr. Varētu domāt, ka pasaules aktualitātes iekļauj nedaudz vairāk nekā astoņas filmas (kuras turklāt visas ir no lielām valstīm). Esmu to paudusi jau iepriekš, bet man festivālos galvenais ir ieraudzīt to, ar ko citādi nekad nesastaptos. Tā ir vieta, kur saplūst ceļi. Līdz ar to ir grūti atbildēt, kas ir mans festivāla hailaits, jo nevarēju tādu atrast. Programma sastāv no gudri, pārliecināti izvēlētiem darbiem, kas savāks (un savāca) pilnas zāles, atstās garantētu emocionālu vai estētisku iespaidu, bet paliks jau pazīstamā komforta zonā. Tas, starp citu, ir pārmetums arī man pašai, jo, par spīti šai skaļajai apsūdzībai, es pēc mēneša izziņošu jauno kinolektorija programmu, kas sastāv no Rietumos atzītām, stabili savu vietu ieguvušām filmām. Un es nevaru jums atbildēt, kādēļ tā. Tukša zāle ir kuratora lielākais bieds.

Varbūt ir laiks arī Rīgā izveidot blakusprogrammu, kas ļautu pamest aci citos, no mums tālākos virzienos un pārbaudītu, vai vietējo skatītāju var ieinteresēt Āfrikas, Dienvidamerikas un Vidusāzijas kinostāsti. Festivāla Riga IFF vēriens un nostiprinātais vārds ļautu nodarboties ar eksperimentiem. Tas, protams, nav Džims Džārmušs vai Margarēte fon Trota, bet tieši tur jau tā sāls.

Foto: Andrejs Strokins, no Riga IFF publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Lūdzu atvainot, ja skaits ir neprecīzs; labprāt pieņemšu labojumus. – D.Č. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan