KINO Raksti

Riga IFF. Džārmuša kino. Mēs neesam vieni

06.10.2023
Riga IFF. Džārmuša kino. Mēs neesam vieni
Kadrs no Džima Džārmuša filmas "Dīvaināk nekā paradīzē / Stranger Than Paradise" (1984)

Rīgas Starptautiskā kino festivāla ietvaros šogad būs iespēja noskatīties četras amerikāņu režisora Džima Džārmuša filmas. Uzreiz teikšu – visas četras filmas ir ļoti spēcīgi kinodarbi un visvērtīgākā festivāla programmas daļa. Tālākais ir ceļojums cauri laikiem, vietām, kontekstiem un interpretācijām, kas man saistās ar Džārmuša daiļradi un šīm četrām filmām.


Džārmuša kino. Pirmie iespaidi, kas var būt maldinoši

Sāksim ar nelielu priekšvēsturi un sliktiem pirmajiem iespaidiem. Ar Džima Džārmuša daiļradi pirmoreiz saskāros trīspadsmit gadu vecumā. Kopā ar tēti gājām uz vienu no mazākajām zālītēm kinoteātrī, ko toreiz sauca Parex Plaza, lai noskatītos Džārmuša filmu Kontroles robežas / The Limits of Control (2009). Filma man toreiz šķita gandrīz neizturami garlaicīga. Domāju: “Kaut kāds čuvaks staigā apkārt ar somu, kaut kur skatās, un tā jau pusotru stundu. Kad tas beidzot būs galā?! Te nekas nenotiek, un pat tad, kad notiek, tas neraisa nekādas emocijas – kas man no tā?”
Trīspadsmit gadus vecais Matīss šajā kinozālē noteikti nebija vienīgais, kas tā domāja, jo ik pa laikam sadzirdēju krācienus, gan skaļākus, gan klusākus, no kāda skatītāja pāris rindas aiz manis. Pats neveiklākais brīdis šai dīvainajā guļošo skatītāju seansā pienāca, kad aptuveni filmas vidū no snaudas bija jāpamodina rāmi krācošais blakussēdētājs – tētis, kurš bija pievienojies krācošajam kolēģim no aizmugurējām rindām. Arī viņš, tāpat kā otrs krācējs, bija sapratis – no sižeta daudz neko nenokavēs. Lieki teikt, ka šis savdabīgais kinoseanss mani nemotivēja tālākai Džārmuša daiļrades izpētei, un Kontroles robežas kopš tā laika otrreiz noskatījies neesmu.

Par laimi, kādu gadu vēlāk apņēmos dot Džimam vēl vienu iespēju, un tā pakāpeniski iepazinu režisoru ar oriģinālu pasaules redzējumu, prasmi teju katrā filmā strādāt ar lieliskiem tipāžiem un neparastām vidēm. Džārmuša kino ir vientulības un noskaņu kino. Džārmuša kino nekad nav tikai, tas vienmēr ir gan un arī. Kad Džārmušs ir poētisks, viņš ir arī eksistenciāls. Kad viņa kino ir lakonisks, tas ir reizē blīvs.


Džārmuša kino. Tas smieklīgais, neatkārtojamais mirklis ar draugiem jaunībā – jūsu kopīgais mirklis, ko toreiz apsolījies atcerēties, bet tomēr nepierakstīji un aizmirsi

Mani ar Džimu Džārmušu vieno kāda institūcija, izglītības iestāde – abi esam studējuši Ņujorkas universitātes Tiša mākslas skolā Manhetenā; tiesa gan, ar vairāku desmitu gadu laika distanci. Septiņdesmitajos gados, kad tur studēja Džārmušs, kinoskolas vēl bija salīdzinoši jauns elements ASV akadēmiskajā vidē, un tā sanāca, ka tieši Ņujorkas universitātes kinoskola šajos gados bija tāda kā autsaideru kopiena. Tam par pamatu bija ne tikai ārpus Holivudas tropiem domājošo pasniedzēju kolektīvs (Džārmušs mācījās pie Nikolasa Reja), bet arī skolas atrašanās vieta mākslinieciskajā Griničvilidžā, kur attīstījās, piemēram, kustība Fluxus un aizsākušies daudzi 20. gadsimta mākslas vēsturē ievērojami procesi un notikumi. Par tādu varētu dēvēt arī Dīvaināk nekā paradīzē / Stranger Than Paradise (1984), vienu no pirmajām Džārmuša pilnmetrāžas filmām, un režisoru pirmie darbi nereti mēdz būt tie interesantākie. Dažādus elementus, kas pamatīgi izstrādāti vēlākās filmās, tieši režisoru pirmajos darbos redzam nepieradinātākās versijās.

Filmas Dīvaināk nekā paradīzē pirmajā kadrā priekšplānā stāv kāda jauna sieviete ar ceļa somām pie sāniem. Kadrs ilgst, viņa vēro, kā lidlaukā nosēžas Pan Am reiss. Tad sieviete no kadra iziet, mūsu skatam paliek atsvešināta lidostas ainava, kas rada industriālas distopijas noskaņu. Tukšums, vientulība, reizē kustība un civilizācija.
Mikroainā, kas līdzīga japāņu haikai, it kā nekas nenotiek. Un tomēr šī niecīgā darbība, šī izmaiņa mizanscēnā līdz ar varones kustību, vēlāk aptverot filmu kopumā, šķiet tik jēdzieniski ietilpīga. Pirmie kadri ir būtiski, to zina arī jaunais režisors Džārmušs. Sešpadsmit gadus vecā ungāriete Eva ir pavērusi Amerikas durvis.

Filmas Dīvaināk nekā paradīzē galvenie tēli ir imigranti, tāpēc šī nejaušiem dialogiem, novērotām situācijām un tipāžiem bagātā filma varētu šķist kā Džārmuša gleznots Amerikas portretējums. Tā arī ir – filma ir tālaika Amerikas etapa kino, kas ar teju dokumentālu precizitāti (katra aina ir uzfilmēta vienā nepārtrauktā kadrā, radot ilgstamības un reizē klātesamības efektus) caur dažu tēlu liriski komiskajiem pārdzīvojumiem tver Amerikas ilgas, arī identitātes krīzi. Apskaužu ikvienu, kuram filma Dīvaināk nekā paradīzē būs pirmā saskaršanās ar Ņujorkas andergraunda kino. Mūsdienās šī filma jau ir kanonisks amerikāņu neatkarīgā kino darbs – Džārmuša dokumentāli grandžīgā attēla faktūra kļuvusi par Ņujorkas pagrīdes kino reprezentējošu ikonu. Lai arī filmu varētu saukt par visai runātīgu, proti, tajā ir daudz dialogu, visvairāk, protams, šai stāstā saista vārdos nepateiktais.


Džārmuša kino. Kinematogrāfiskā valodā pārcelta leksikai nepakļaujamā esības pieredze, kas rodas, piecos no rīta agrā pavasarī metropoles vidū gaidot rītausmu piesmēķētā telpā kopā ar vēl vienu, diviem vai trim tikpat dīvainiem cilvēkiem kā tu

Urbāna, industriāla vientulības sajūta caurvij vienu no intertekstuālākajām Džārmuša filmām – Spoku suns: samuraja ceļš / Ghost Dog: The Way of The Samurai (1999). Amizantā un tipāžiem piesātinātā kultūru kontekstu kolāžā Forestam Vitakeram ir uzdevums nospēlēt afroamerikāņu slepkavu – samuraju, literatūras frīku, kurš dažu kinematogrāfiskā laika minūšu ietvaros ir gatavs gan diskutēt par pagrīdes lasāmgabaliem ar mazu meiteni vietējā parkā, gan izšķaidīt smadzenes pārvārītu boloņas mērci apēdušiem itāļu-amerikāņu gangsteriem. Skaisti pelēka ir filmas industriālās priekšpilsētas vide, poētiski neizsmalcināts tās galvenais varonis, un viņa labākais draugs ir saldējuma pārdevējs, kurš runā garus monologus Vitakera tēlam nesaprotamajā franču valodā.

Japānas tradicionālisms un amerikāņu hiphopa kultūra Džārmušam ir nevis opozīcijā, bet gan simbiozē pastāvošas kultūras vienības. Mēs varam viens otru nesaprast, un tomēr varam būt draugi. Tieši šajā filmā aizkadra teksts ir Džārmušam būtisks paņēmiens – filmas poētiskais vadmotīvs. Vitakera rāmajā, nesteidzīgajā izpildījumā realizētie tekstuālie iestarpinājumi atgādina par kādu citu, nesenāku Džārmuša darbu – autobusa vadītāja dzīves hroniku Patersons / Paterson (2016). Spoku suns ir nežēlīgāka filma, taču tās radītā pasaule šķiet kā postmodernā laikmeta modelis viena, noslēgta darba ietvaros, kur viss ir atsauce, tātad nekas nav atsauce. Visa māksla sastāv no citu mākslas darbu daļām, atvasinājumiem, aizguvumiem, dažkārt neapzinātiem, bet bieži arī apzinātiem. Līdztekus ievelkošajiem kultūru kontekstu līkločiem filmā ir arī tiešām izcila aktieru atlase – pusmūža itāļu gangsteri, kuri piemīlīgos džemperīšos bariņā vazājas apkārt pa ielām, ir tik amizanti tēli, ka viņus gribas vērot vēl un vēl.


Džārmuša kino. Tiem, kuri jūtas vēl neatraduši savu vietu pasaulē, – patvērums un apliecinājums, ka mēs neesam vieni

Džima Džārmuša darbos ir ceļojošie aktieri, ceļojošie rekvizīti un citi elementi, kas atkārtojas no filmas filmā. Viņa paša autsaideru banda. Un še ir divi rekvizīti, kas satur kopā savstarpēji laikā un telpā šķietami nesaistītu etīžu virkni zem nosaukuma Kafija un cigaretes / Coffee and Cigarettes (2003). Patiesībā dažas no etīdēm tapušas ar vairāk nekā desmit gadu atstatumu, bet paradoksālā kārtā, skatoties šo īsfilmu antoloģiju, laika distance nav jūtama, tā nav acīmredzama.

Varētu izvērst veselus rakstus, kas analizē modulāro dramaturģiju kā paņēmienu Džārmuša filmās un to, kāpēc viņa kino vilciens, kas konstruēts no dažādām, savstarpēji dramaturģiski nesaistītām ainām jeb vagoniņiem (skat. Noslēpumu vilcienu / Mystery Train, 1989), tik skaisti virzās uz priekšu.

Vairākas dienas pēc noskatīšanās no filmas Kafija un cigaretes atmiņā paliek tieši viena etīde. Divi vīrieši satiekas, lai būtībā parunātu par neko. Šķietami ir kaut kāds jautājums, kas jāizrisina, bet faktiski varbūt arī nē. Šajā situācijā un tās nerisināšanā ir kas tik fascinējošs un reizē absurds, ka tā atgādina labākos Daniila Harmsa darbus un reizē vēsta – dažkārt dzīve vienkārši notiek, un tam nekāda izvērstāka pamatojuma nav. Ir satikšanās fakts, un tas arī viss. Varbūt par to man ir Kafija un cigaretes, un varbūt tāpēc man šī ir filma par nepiederību, neiederēšanos, arī citādību.


Džārmuša kino. Postkoloniālā kritika, vēsture un transs

Filmas Mironis / Dead Man (1995) divdesmit gadu jubilejas seanss Ņujorkas kinoteātrī IFC Center bija pirmā un vienīgā reize, kad esmu bijis ar Džimu Džārmušu vienā telpā. Atceros, ka viņam bija izpūruši, nesakārtoti mati, savukārt skatītājiem pēc Miroņa noskatīšanās bija tik daudz jautājumu, ka mēs zālē nosēdējām līdz brīdim, kad bija jāsākas nākamajam seansam.

Lai arī filmu biju redzējis iepriekš, tās kinematogrāfiskās kvalitātes pilnībā atklājās tikai uz lielā ekrāna. Kinoteātrī acīmredzami jaudīgāk strādā arī kino kā ceļojums – pašam sevī un reizē vēsturē. Pašam sevī, jo filmas forma nodrošina vizuāli un audiāli piesātinātu, teju meditatīvu vai pat transam līdzīgu skatīšanās pieredzi. Un vēsturē, jo Mironis diezgan radikālā manierē noslēdz veselu posmu kinovesterna attīstībā. Džārmuša Mironis ir sava veida kulminācija vesternu tradīcijas apvērsumam, kas sākās pēc Otrā pasaules kara un beidzās ap 20. gs. 90. gadiem (vēlāk to jau mūsu gadsimtā turpināja Kventins Tarantino ar Atsvabināto Džango / Django Unchained (2012) un citām filmām, bet tas jau ir cits konteksts).

20. gadsimta pirmajā pusē vesterns lielākoties bija ASV koloniālās struktūras nostiprinošs kases gabals ar amerikāņu vīrieša ideālu kā galveno varoni – vienalga, vai viņš ir pievilcīgs atlīdzības mednieks vai nedaudz komisks ramtairīdi dziedošais kovbojs.

Šis ir laikposms, kurā dižo Amerikas plašumu “civilizēšana” tiek bezgala romantizēta, nedomājot par sekām.
Turpmāk, 20. gs. vidū Amerikas kinoindustrijā ienākot jaunas paaudzes autoriem, vesterns vairs nav tikai brīnumpasakām raksturīgā iniciācijas rituāla apraksts kinematogrāfiskā formā, kas apliecinātu un leģitimizētu Amerikas Savienoto Valstu koloniālo varu, koncentrējoties uz kolonizatora skatpunkta attēlojumu. Dažkārt tieši pretēji – jaunā tipa vesterni (revisionist westerns), kuri top, sākot no 20. gs. 50. gadiem, aicina dekonstruēt žanra pamatus, meklējot jaunus, pēc būtības postkoloniālus skatījumus uz vesterna tradicionālajiem arhetipiem, apvēršot dominējošos skatpunktus, tēlu hierarhijas. Jaunā tipa vesterni piedāvā uz amerikāņu kovboju paskatīties (cita starpā) kā uz nežēlīgu un pat asinskāru kolonizatoru (faktiski – genocīda īstenotāju), savukārt priekšplānā izceļ stāstus un pārdzīvojumus par Amerikas pamatiedzīvotājiem, sievietēm un citiem tēliem, kuriem klasiskajos vesternos netika pievērsts gana daudz uzmanības,. Tāpat šo vesternu protagonisti mēdz būt tā dēvētie antivaroņi – personas, kas pārstāv apšaubāmas morālas vērtības, rīkojas pretēji tai cēlajai rīcībai, kas tiek sagaidīta no klasiska kino varoņa.

Džārmuša Mironis nāk krietni vēlāk pēc tādiem jaunā tipa vesterniem kā Makkeiba un Milleres kundze / McCabe & Mrs. Miller (1971) vai leģendārajām Serdžo Korbuči filmām Džango / Django (1966) u. c. Džārmuša darbā vesternam šķietami neatņemamais varoņa ceļojums ir noslēdzies, pirms tam vispār ir iespēja sākties, – sižetu ierosinošais notikums ir Džonija Depa spēlētā protagonista nāve. Viljams Bleiks tiek sašauts, un visa tālākā filma ir dzīvā miroņa Bleika ceļojums pretim viņpasaulei, uz kuru to aizved vietējās cilts pārstāvis Neviens.

Džārmuša vesternā “stulbā, baltādainā vīrieša” laiks ir beidzies, Depa varonis izrādās ironiskā kārtā emocionāli daudz tukšāks, nekā tēls, kam filmas veidotāji devuši vārdu Neviens. Džārmuša filma ir audiovizuāls trips un rada vienreizēju kinematogrāfisku baudījumu, kura caurviju pavadījums ir Nīla Janga šamaniskās improvizācijas uz elektriskās ģitāras.
Ja man būtu jānosauc viena Džārmuša filma, kuru lielā ekrāna pieredze paceļ citā līmenī, tad šī filma ir Mironis.

Riga IFF retrospektīvas In kino veritas seansi:
Dīvaināk nekā paradīzē – sestdien, 14. oktobrī, 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē
Mironis – svētdien, 15. oktobrī, 16:30 Splendid Palace Lielajā zālē
Spoku suns: Samuraja ceļš – sestdien, 21. oktobrī, 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē
Kafija un cigaretes – svētdien, 22. oktobrī, 16:30 Splendid Palace Lielajā zālē

Filmu kadri un treileri – no festivāla publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan