KINO Raksti

Riga IFF un Rosellīni. Kino ir iedzimta slimība

14.10.2021
Riga IFF un Rosellīni. Kino ir iedzimta slimība

Par atklāšanas notikumu Rīgas starptautiskajam kinofestivālam (Riga IFF) izraudzīta Itālijas un Latvijas kopražojuma filma “Es piedzimu Rosellīni / The Rossellinis” – mazliet ironisks, mazliet egocentrisks dižā režisora mazdēla stāsts, kas ir cilvēciski saprotams, ne tikai starptautiski konvertējams kinovēstures leģendu žanrā.

Filma Es piedzimu Rosellīni / The Rossellinis sākas ar bērēm. Grandiozām, gandrīz karaliskām kino ģēnija bērēm 1977. gada arhīva materiālos. Tur viņi ir visi kopā savās zaudējuma sajūtās. Epizode ir iespaidīga, jo darbojas kā dzimtas seju karte, kur līdzās lielajām zvaigznēm (piemēram, tolaik par vienu no pasaules skaistākajām sievietēm uzskatītajai modelei un aktrisei, Ingrīdas Bergmanes un Roberto Rosellīni meitai Izabellai Rosellīni) savs pleķītis vectēva sirdī bijis arī mazdēlam, 13 gadus vecam melnīgsnējam puikam Alesandro. Lielas itāļu ģimenes, tādas kā Rosellīni, ir līdzīgas klaniem, kuros ir savi labie un sliktie tēli, meitas un dēli, laulībā un gadījuma sakaros dzimuši bērni, un visi cīnās par ietekmju zonām ģeniālā vectēva atstātajos dārgumos ne tikai mākslas, bet arī mantotās naudas nozīmē.

Dokumentālā filma par pasaulē vienu no ietekmīgākajām kino dzimtām ir veidota kā slavenā režisora mazdēla, nu jau 54 gadus veca kunga ceļojums plašās ģimenes attiecību labirintos. Alesandro Rosellīni dokumentālās filmas režisora statusā veic ģimenes revīziju, mēģinot noskaidrot ne tikai to, kāpēc citi Rosellīni ir bagātāki, laimīgāki un talantīgāki, bet arī mēģinot atrast šajā raibajā kompānijā kopīgas pazīmes, kuras līdzinātos īpašas slimības, rosellinīta simptomiem.

Režisors Roberto Rosellīni, itāļu neoreālisma patriarhs, pēc otrā pasaules kara radīja jaunu kino stila virzienu. Neskatoties uz skarbo pasauli, ko viņš rādīja savās labākajās tālaika filmās, publika gāja uz kinoteātriem, lai ieraudzītu uz ekrāna sev līdzīgus, daudz cietušus, lepnus un izturīgus cilvēkus. Roma, atklātā pilsēta / Roma città aperta  (1945), Paisà (1946), Vācija, nulles gads / Germania anno zero (1948), Stromboli, Dieva zeme / Stromboli, terra di Dio (1950) radīja ne tikai jaunu kino stilu, kas bija pilnībā brīvs no inscenēta glamūra un aicinājuma uz bēgšanu no realitātes. Rosellīni kļuva par pēckara paaudzes galveno režisoru, kā tas tiek atzīmēts (ne bez ironiska patosa) arī dokumentālajā filmā Es piedzimu Rosellīni, kura izraudzīta šāgada Rīgas starptautiskā kinofestivāla (RigaIFF) atklāšanas notikumam 14. oktobra vakarā kinoteātrī Splendid Palace.

Kā mēs uzzinām no paša ciltstēva Roberto Rosellīni arhīva materiālos citētā, viņam bija trīs oficiālas sievas, katrai no tām bērni, arī adoptētais dēls un vairākas gadījuma attiecības. Roberto dēls Renco savukārt, studējot Parīzē, uzsāka attiecības ar daiļu afroamerikāņu dejotāju Katrīnu Koenu, bet kopīgo mazuli, šo pašu Alesandro, neviens no vecākiem neesot vēlējies audzināt. Ir gan saglabājies un filmā iekļauts aizkustinošs arhīva foto, kur puika ieslēpies vectēva Roberto azotē, bet tas gan ir vairāk laimīgs mirklis nekā viņa bērnības ikdiena. Rūgtumiņš palicis mūža garumā.

Protams, ir vispārpieņemts, ka lielās kino personības tiek filmētas gan viņu dzīves un slavas laikā, gan vēlāk, godinot apaļās jubilejās; arī par „Rosellīni tematiku” radītas vairākas dokumentālas filmas un dzimtas notikumu interpretācijas. Dižā režisora simtgadē tika izveidota diezgan skandaloza Gaja Madina un Izabellas Rosellīni filma Mans simtgadīgais tēvs / My Dad Is 100 Years Old (2005), kas uztrauca Bergmanes-Rosellīni pēctečus ar pārāk brīvdomīgiem vizuāliem risinājumiem – Izabella šajā filmā iejutās gan savas mātes, gan tēva tēlos. Arī pēc filmas Es piedzimu Rosellīni nesaprašanās par metodēm dzimtas leģendas spodrināšanā nav izslēgta, kaut gan pie kamerām pieradušie Rosellīni pēcteči prot smaidīt un koķetēt arī par visnotaļ pikantām ģimenes aizkulišu detaļām, kuras patiesībā labprātāk atstātu nekustinātas.

Kā jau liecina jaunās dokumentālās filmas nosaukums, filmas rakurss ir egocentrisks – proti, filmas režisors neslēpj, ka filma ir ne tikai par vectēvu, bet arī par ģimenē īsti nepieņemto mazdēlu Alesandro, viņa vēlmi sakārtot ģimenes saites un cerību visās nozīmēs pilnvērtīgi atgriezties ģimenes klēpī pēc psihotropo vielu atkarības uzveikšanas. Visas filmas garumā mēs dzirdam Alesandro Rosellīni aizkadra komentāru, un tas ļauj uztvert mazliet citādi pat arhīva kadrus, kas, iespējams, jau iepriekš citās filmās redzēti, – pateicoties stāstītāja personiskajai, it kā deheroizējošajai attieksmei pret skaistajiem un veiksmīgajiem Rosellīni, pie kuriem viņš pats noteikti vēlas piederēt.

Filmas kopējā vēstījuma intonācija var patikt, jo ir ironiski koķeta, un var nepatikt tieši šī paša iemesla dēļ… Režisors Alesandro Rosellīni, filmas stāstam attīstoties un sekojot tam, kā viņš meklē pa pasauli savus atzītos vai atstumtos radus, arvien vairāk kļūst par filmas galveno personu, no aizkadra arvien vairāk ievirzoties stāsta centrā. Parādās pat kaitinoši pašiņu-selfiju filmējumi, kuros režisors savas sajūtas un iedzimtās kinoslimības rosellinīta simptomus komentē tieši pats sava telefona kamerā. Tomēr filmas galvenais operators ir Valdis Celmiņš, un viņš panācis neuzbāzīgu, bet atklātu novērojumu, liekot aizmirst par profesionālas kameras klātbūtni – piemēram, mazos strīdiņos kafijošanas laikā, kad Izabellas Rosellīni ģimene nepakļaujas Alesandro provocētajām tēmām par iedzimtu augstprātību, skaistuma kultu vai nespēju saglabāt ģimenes vērtības. Jāatgādina, ka filma ir Itālijas un Latvijas kopražojums, tās līdzproducents ir Uldis Cekulis (studija VFS Films), bet viens no scenāristiem – Dāvis Sīmanis.

Darba moments, centrā operators Valdis Celmiņš un režisors Alesandro Rosellīni

Filma, ko varētu saukt arī par vienas slavenas ģimenes hroniku, protams, ir iespēja šādā personiskā rakursā iekļūt leģendāros kinovēstures atmiņu failos, samērot jēdzienus „toreiz un tagad”, savienot dažādu gadu filmējumus vienā naratīvā. Tieši meistarīgo arhīvu izmantojumu filmas stāsta virzīšanā es uzskatu par šīs filmas lielāko veiksmi. Piemēram, atsaucoties uz filmas montāžas režisores de Laurenti teikto, ir saglabājušies Ingrīdas Bergmanes pašas uzņemti filmējumi ar 8mm kinokameru (desmit stundas ekrāna laika) – no tagadnes pozīcijām skatoties, tas ir tāds mājas kino iekšējai lietošanai un tāpēc dzīvs, priecīgs un nepozēts materiāls. Un Ingrīda Bergmane ar vēl mazajiem bērniem no savas vasaras mājas idilles mums uzsmaida tāpat, kā Roberto Rosellīni no vecām melnbaltām intervijām, domu it kā pārtver jau sava tēva vecumu sasniegušie pieaugušie bērni daudzus gadu desmitus vēlāk… Pateicoties filmai, Rosellīni laikmets ir vienots veselums un it kā atļauj pārvarēt dzīves un nāves robežu, būt kopā un diskutēt par ģimenes lietām vienmēr tagadnes formā.

Dokumentālas kinohronikas loma šajā filmā vairākkārt tiek piešķirta arī Roberto Roselīni radīto leģendāro spēlfilmu fragmentiem, gan ar Ingrīdas Bergmanes portretiem kinotēlos, gan arī citu filmu citātiem, kuri, trāpīgi komentēti, ļauj nepazaudēt lielā kino klātbūtni Rosellīni ģimenes ikdienas dzīvē.

Turklāt filma par slavenajiem Rosellīni tomēr saglabā ilūziju, ka stāsts tikpat labi varētu būt par jebkuru ģimeni – kaut vai Kalniņiem, Lejiņiem, Jurjāniem, Bērziņiem vai Āboliņiem. Katrai ģimenei ir savi skeleti skapī, savi aizvainojumi, neizrunātie attiecību stāsti, bet arī savas zvaigžņu stundas. Personiskajā zonā sajūtu, ciešanu, vilšanās mērogi ir samērojami, lai kas mēs kurš būtu. Tas šo Rosellīni stāstu padara cilvēcīgi saprotamu, ne tikai starptautiski konvertējamu kinovēstures likteņstāstu kategorijā.

Vai kino ir iedzimta slimība? Gribētos jau gan.

Attēli - no Riga IFF publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan