KINO Raksti

Scenārists strādā vienmēr

25.07.2021
Scenārists strādā vienmēr
Zīmējums - Elīna Brasliņa

Filmas radošajā komandā ar režisoru un producentu vien nepietiek. Šī elementārā patiesība arī Latvijā kļūst arvien redzamāka – pēdējos gados nodibinājušās jau vairākas kinoprofesionāļu ģildes, un „Kino Raksti” dos vārdu katrai no tām.

"Mūs interesē tikai viena lieta: vai spējat izstāstīt stāstu, Bārt?
Vai spējat likt mums smieties, vai spējat likt mums raudāt,
vai spējat likt mums pievienoties līksmai dziesmai?"
Bārtons Finks / Barton Fink
(1991, scenārija autori un režisori Džoels Koens un Ītans Koens)[1]

Kad kinoskatītājs sastop filmu, neatkarīgi no tā, vai tas notiek uz liela vai maza izmēra ekrāna, viņš neaizdomājas par procesu, kādā filma tapusi, un tā tam arī jābūt. Izvēloties filmu, skatītāji grib, lai tajā ir aizraujoši varoņi un antivaroņi, lai tā piedāvā stāstu, kas izstāstīts specifikai atbilstošā tempā, lai tajā būtu pārsteidzoši notikumi un sižeta pagriezieni, precīzi, asprātīgi dialogi, kurus pēc filmas citēt, un neparedzamas beigas, kas sniedz gandarījumu. Ja filma ir izdevusies, lielākoties tiek cildināts režisors, ja tā ir mazāk veiksmīga, tiek diskutēts, kāpēc tā noticis. Un viens no iemesliem var būt neveiksmīgi izstāstīts stāsts.

Par to tad arī šis raksts. Par scenārijiem un to autoriem – scenāristiem (vīriešu dzimtē minēts profesijas nosaukums attiecas gan uz konkrētajā nozarē strādājošām sievietēm, gan vīriešiem). Un par 2020. gadā nodibināto Latvijas Scenāristu ģildi.

2019. gadā Eiropā tapa 1509 pilnmetrāžas spēlfilmas izplatīšanai kinoteātros, 1131 jauna televīzijas spēlfilma un 13 034 stundas spēles kino satura izplatīšanai televīzijā[2]. Pieņemu, ka tika uzrakstīti divas vai pat trīs un četras reizes vairāk scenāriju, kas līdz ražošanai dažādu iemeslu dēļ nenonāca. Un visus tos bija radījuši scenāristi (jo arī režisors, kad viņš pats raksta savas filmas scenāriju, šajā filmas tapšanas periodā ir scenārists).

Neapšaubāmi, filmas radošo grožu turētājs ir režisors, taču ikvienas filmas vai cita audiovizuāla darba stūrakmens ir scenārijs. “Kad biju jauns un biju izmācījies par režisoru, iedomājos, ka galvenais lēmējs ir filmas režisors, bet ar šodienas pieredzi es teiktu – ja nav laba scenārija, tad nav labas filmas,” tā par scenārija nozīmi saka daudzu pašlaik aktīvo kinoveidotāju skolotājs, režisors un scenārists Boriss Frumins.

Kas ir scenārijs?

Kas īsti ir scenārijs? Tezaurs.lv saka – tas ir “literārs darbs, kurā ir sīks uzņemamās kinofilmas dramatiskās darbības apraksts”. Neizklausās pārāk sarežģīti. Tomēr, lai taptu labs scenārijs, tā autoram  nozares definētā formātā jāspēj stāstā ieplānotās darbības pārvērst ieraugāmā un saklausāmā formā – tātad katrs teikums un apraksts, ko scenārija autors ierakstījis scenārijā, ir vai nu vizuālā attēla apraksts, vai kāda filmas varoņa replika, vai skaņa. Atšķirībā no grāmatas, kurā autors var uzrakstīt, ko konkrētais personāžs jūt, domā, sagaršo vai saož, scenāristam ir samērā grūts uzdevums – sajūtas un emocijas pārvērst attēlos un dialogos, jo, skatoties filmu, auditorija stāstu piedzīvo tikai ar divām maņām – redzi un dzirdi.

Tātad. Scenārijs ir vizuāli izstāstīts stāsts, kurā vēl pirms filmas tapšanas iespējams ieraudzīt galvenos un otrā plāna varoņus, arī masu skatu dalībniekus, varoņu emocionālos pacēlumus un kritumus, notikumu norises vietas, norādes uz laikmetu un tērpiem; tur var sadzirdēt dialogus un pat runātāju valodas savdabību. Pēc scenārija top veiksmīga vai ne tik veiksmīga filma. Protams, slikts režisors var sabojāt labi uzrakstītu scenāriju, taču sliktu scenāriju par labu filmu, šķiet, neuztaisīs pat vistalantīgākais režisors. Jo visdrīzāk pie tāda filmēšanas nemaz neķersies.  

Scenārista radītais stāsts kalpo arī kā mārketinga instruments, jo, balstoties uz to, topošajai filmai tiek piesaistīta komanda un finansējums.

Runas un sarunas, ka Latvijas kinematogrāfā trūkst labu scenāriju, ir skanējušas jau daudzus gadu desmitus. Beidzamajos gados situācija nedaudz uzlabojas, tomēr arvien saglabājas jautājums – kāpēc mums netop pietiekami labi un izcili scenāriji, kas būtu pamatā līdzvērtīgi labām un izcilām filmām?

Viens no iemesliem izcilu filmu trūkumam varētu būt tādu zinošu un pieredzējušu scenāristu trūkums, kam scenārija rakstīšana ir profesija (ar profesiju saprotot nodarbi, “kas prasa noteiktas teorētiskās zināšanas un praktiskās iemaņas un kas ir eksistences līdzekļu iegūšanas pamats.”[3]) Trūkst arī citu kinoprofesionāļu, lielākoties producentu un režisoru, trūkst izpratnes par labi izstrādāta scenārija nozīmību un līdz ar to arī par scenārista profesijas svarīgumu filmas veidošanas procesā.

Ir dzirdēts, ka topošie kinonozares profesionāļi, Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas (NFS) studenti, uzskata, ka scenārija rakstīšana ir daļa no režisora pienākumiem. Un var arī saprast, kāpēc. NFS atsevišķu apmācību programmu scenāristiem nepiedāvā, un Latvijā gandrīz vai uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi ļaudis, kuri ieguvuši scenārista izglītību. Un, ja mācījušies, tad kādā citā valstī. NFS režijas studenti tiek mudināti rakstīt paši savus scenārijus. Tas ir iespējams, tomēr jāteic, ka režisora un scenārista profesijām nepieciešamās iemaņas ir visnotaļ atšķirīgas, tāpēc jābūt īpaši talantīgam, lai režijas mākslu apgūtu vienlīdz labi ar scenāriju rakstīšanu.

Nevar noliegt, ka scenārija rakstīšanu ir iespējams apgūt arī pašmācības ceļā, lasot grāmatas, skatoties un analizējot filmas un citu sarakstītos scenārijus. Tomēr iespēja gūt zināšanas un pieredzi konkrētā profesijā augstākās izglītības līmenī noteikti atmaksājas. Piemēram, mūsu kaimiņi igauņi jau no Baltijas Filmu un mediju skolas maģistra programmas pirmsākumiem scenārija rakstīšanu piedāvā kā apmācību programmu, kas līdzvērtīga citām kinoprofesijām (režisors, operators, montāžas režisors, kinoteorētiķis). Latvijā bakalaura līmenī Latvijas Kultūras akadēmija piedāvā programmas Drāmas un teksta studijas un Audiovizuālā māksla, maģistra līmenī – Audiovizuālā un skatuves māksla, kur scenārija rakstīšanai, lai pilnvērtīgi ar to nodarbotos profesionālā līmenī, netiek atvēlēts pietiekami daudz uzmanības. Maģistra programmas aprakstā scenārists kā audiovizuālās nozares profesija nav pat pieminēta. Tas nozīmē, ka jau studiju programmu izstrādes līmenī scenāristi kā filmu nozarei nozīmīgi profesionāļi tiek vērtēti zemāk nekā filmu režisori, operatori un producenti. Iespējams, LKA studiju programma orientējas tikai uz autorkino veidošanu, kur režisors ir arī scenārija autors, savukārt producents lielākoties ir procesa organizators un finansētājs.

Līdzīga situācija ir arī ar RISEBA piedāvāto maģistra līmeņu studiju programmu Jaunie mediji un audiovizuālā māksla, kurā divu gadu laikā apskata 21 tēmu, un Scenārija veidošana un naratoloģija ir tikai viena no tām. Jaunums akadēmiskās izglītības laukā ir Rīgas Stradiņa universitātes piedāvātā maģistra līmeņa studiju programma Komunikācija un mediju studijas. Šī programma pamatā esot domāta producentu izglītošanai, tāpēc priecē, ka studējošajiem būs arī iespēja iepazīties ar scenārija tapšanas pamatiem, tādējādi veidojot izpratni par filmas idejas pārvēršanu scenārijā, par šī procesa specifiku un praktisko īstenošanu. Producenta izpratne par scenārija nozīmi un lomu filmas veidošanā, prasme scenāriju lasīt, analizēt un par to komunicēt ir viena no filmas panākumu atslēgām. Diemžēl no pieredzes nākas secināt, ka Latvijā nebūt ne visi producenti to apzinās.

Protams, konkrētas studiju programmas esamība vai neesamība nav panaceja, taču ir solis pretim izpratnei par to, ka scenāriju rakstīšana ir profesionāla nodarbe, kuras augstvērtīgai izpildei ar talantu vien nepietiek. Tam nepieciešama teorētisko zināšanu bāze un regulāra tās papildināšana, nepārtraukts rakstīšanas iemaņu treniņš, pieredze un izpratne par kinoveidošanas procesu kopumā. Vienkāršojot, scenāriju rakstīšana ir sabalansēts radošuma, teorētisko zināšanu, industrijas pārzināšanas un labi izkoptas amatniecības apvienojums. Katrs jauns scenārijs ir kā jauna un neatklāta pasaule, kuras definēšanai palīdz jau uzkrātās zināšanas un iemaņas.

Divdesmit trīs scenārista prasmes

Lai kļūtu par labu scenāristu, nepieciešamas daudzas un dažādas kvalitātes. Vispirms jau scenāristam ir nepieciešama vēlme izstāstīt kādu konkrētu stāstu. Tikpat svarīga ir arī neatlaidība. Scenārists nav sprinteris, bet gan gargabalnieks, pat ultramaratonists. Scenārijs top ilgstošā procesā – scenāristam nākas rakstīt un pārrakstīt, labot un uzlabot. Lai gan scenārija rakstīšana ir diezgan vientulīga nodarbe, kur scenārists lielu laika daļu pavada vienatnē ar topošo scenāriju, tā varoņiem, pētāmajām tēmām un objektiem, tajā ir jāprot sadarboties ar citiem kinoprocesā iesaistītajiem (sākotnēji režisoru un producentu) un jāmāk ieklausīties viņu vēlmēs.

Scenāristam ir jābūt samērā elastīgam un ar diezgan biezu ādu.

Lai kā negribētos, var gadīties situācijas, kurās uzrakstītais neapmierina pārējos filmas veidošanā iesaistītos profesionāļus; lai nonāktu līdz scenārija pirmajai versijai, ir jāiegulda liels darbs, un lielākoties scenārija pirmā versija ir diezgan krietni pārstrādājama. Scenāristam ir jābūt spējīgam pieņemt kritiku un ieteikumus un pielāgot savu darbu arī citu vēlmēm un redzējumam, nepazaudējot sevi un savu īpašo balsi. Tam, kā jau iepriekš minēts, nepieciešama nemitīga zināšanu un prasmju pilnveidošana un slīpēšana, sarunas ar kolēģiem, filmu skatīšanās, scenāriju lasīšana un analīze. Rakstīšanai jākļūst par ieradumu, kam pamatā ir nemitīga sevis disciplinēšana. Jo labs scenārists strādā ne vien tad, kad sēž pie atvērta datora vai piezīmju bloka, bet arī vērojot un piefiksējot apkārt notiekošo (cilvēku paradumus, savdabību, attiecības, notikumus, pat laika plūdumu), skatoties filmas, lasot grāmatas, scenārijus, vērojot ziņu pārraides, noklausoties sarunas un to visu piefiksējot, lai kaut ko no tā varētu izmantot kāda scenārija tapšanā. Vismaz tā tam vajadzētu būt. Vismaz tā dara ļaudis, kuriem scenāriju veidošana ir profesija.

Profesionālās izglītības un nodarbinātības trīspusējās sadarbības apakšpadomes 2008. gada 17. decembra sēdē (protokols Nr. 9) ir apstiprināts Scenārista profesijas standarts, kurā minēts, ka “scenārists ir kvalificēts speciālists, kurš ir nodarbināts audiovizuālo mediju, producēšanas, filmu kompāniju vai publisku pasākumu veidošanas jomā; patstāvīgi vai kopā ar citiem speciālistiem, vai arī pēc pasūtījuma, izmantojot pieejamo informāciju un pamatojoties uz savu radošo potenciālu un apgūtajām zināšanām, izveido audiovizuāla darba vai pasākuma scenāriju; darbojoties radošajā komandā kopīgi ar režisoru, redaktoru, audiovizuāla ieraksta, tiešraides vai pasākuma dalībniekiem, atbilstoši radošajai koncepcijai scenārists piedāvā optimālo saturisko risinājumu; pārzina audiovizuālo darbu un pasākumu izveides specifiku, dažādos žanrus un dramaturģijas pamatprincipus [..].” Tāpat šajā dokumentā minētas divdesmit trīs scenārista prasmes, tai skaitā gan dramaturģijas pamatprincipu un žanru un dramatisko darbu analīzes pamats, gan radošā procesa psiholoģijas pamatu un mūsdienu audiovizuālās valodas pārzināšana, gan izpratne par video un kino montāžas un operatora darba pamatprincipiem, arī spēja lietot profesionālo terminoloģiju valsts valodā un divās svešvalodās. Nav šaubu, ka cilvēks, kuram piemīt aprakstītās iemaņas, nevar būt nejaušs garāmgājējs.

Laiks un nauda

Lai darbotos kādā jomā profesionāli, ir svarīgi, ka tam tiek atvēlēti nepieciešamie resursi. Scenāristi gan Latvijā, gan arī daudzviet Eiropā ir profesionāļi, kas daudzos gadījumos strādā tādā kā pelēkajā, nemanāmajā un neievērotajā zonā. Lai gan situācija pamazām uzlabojas, scenārija autors ir viens no viszemāk apmaksātajiem kinoprofesionāļiem. Ir dīvaini, ka daļai producentu arvien nav izpratnes par scenārista darba nozīmīgumu un komplekso dabu, jo finansējuma piesaiste filmas realizācijai, kas ietver arī citu profesionāļu (tai skaitā producenta) darba apmaksu, lielā mērā balstās uz veiksmīgu scenāriju. Scenāristi bieži ne vien saņem (ievērojami) mazāku atalgojumu nekā citi filmas veidošanā iesaistītie “atslēgas” profesionāļi, bet pēc scenārija nodošanas tiek it kā aizmirsti. Mēdz būt gadījumi, kad filmēšanas procesā bez saskaņošanas ar autoru scenārijā tiek veiktas ātras izmaiņas, kas ne vienmēr nodrošina veiksmīgu galarezultātu;

filmas veiksmes gadījumā scenārija autors uz sarkanā paklāja tiek aicināts reti; ir gadījumi, kad filmas reklāmas un mārketinga materiālos scenārista vārds neparādās.

Scenārija rakstīšana iekļaujas filmas tapšanas posmā, ko dēvē par attīstīšanu. Latvijā visbiežāk scenārija autors, lai saņemtu finansējumu scenārija rakstīšanai, vēršas Valsts Kultūrkapitāla fondā, un veiksmes gadījumā viņam tiek piešķirta radošā stipendija (dažādos konkursos piešķirtās summas ir atšķirīgas, bet, ja nekļūdos, tad ne vairāk par 4000 eiro). Scenārija rakstīšana ir laikietilpīgs process. Tiek lēsts, ka ir nepieciešams apmēram pāris gadu, lai veiksmīga ideja pārtaptu tikpat veiksmīgā scenārijā. No kolēģiem ir dzirdēts, ka VKKF piešķirtā radošā stipendija ir bijis vienīgais atalgojums, ko scenārists saņem rakstīšanas periodā, īpaši, ja scenāriju izstrādā topošās filmas režisors. Tāpēc nozīmīgs pienesums arī filmu nozarei ir VKKF jaunrades stipendiju programma, kas konkursa kārtībā diviem kinoprofesionāļiem (stipendiju skaits atsevišķās nozarēs atšķiras) nodrošina stipendiju (800 eiro mēnesī) radošā darba veikšanai gada garumā. Cerams, ka nākamajos gados VKKF būs iespējas palielināt stipendiju skaitu.

Tāpat nozīmīgs ir arī Nacionālā Kino centra lēmums palielināt finansējuma apjomu filmu projektiem, kas ir attīstīšanas posmā. Finansējuma sadalījums ir producentu rokās, bet jācer, ka ieguvēji no šī pieauguma ir arī scenāristi. Producenta rokās ir ne tikai lēmums par scenārista autoratlīdzības lielumu, bet arī lēmums, kad uzsākt filmas ražošanu, t.i., cik daudz laika scenāristam atvēlēt scenārija izstrādei. Pēc novērojumiem nākas secināt, ka filmu projekti, kas vienā gadā pieteikti attīstībai, jau nākamajā tiek laisti ražošanā. Nesaku, ka gada laikā labu scenāriju izstrādāt nav iespējams, tomēr, skatoties Latvijā tapušās filmas, nenoliedzami nākas secināt, ka daļa no tām būtu tikai ieguvušas, ja scenārija izstrādei būtu atvēlēts vairāk resursu (laiks, finansējums, scenārija redaktora palīdzība utml.).

Eiropa jau regulē

Pilnmetrāžas spēlfilmas scenārijs parasti ir 70 līdz 120 lapu garš. To filmēšanas gaitā citi kinoprofesionāļi pārvērš fragmentāros kustīgos un skanīgos attēlos, ko atpakaļ par vienotu stāstu atkal pārveido montāžas režisors (vēl viena ne līdz galam novērtēta kinoprofesija).  Scenārija izstrāde ar jēgpilnu darbību un ticamiem dialogiem, kur katram varonim ir sava balss, t.i., katrs varonis ir tipāžs, ir izaicinājums. Tomēr scenārijs nav vienīgais, pie kā strādā scenārists. Sākotnēji pastāv vien ideja par stāstu, kas derētu filmai (tā rodas pašam scenāristam vai arī to atnes režisors vai producents), tad ideja pārtop par sinopsi – stāsta izklāstu uz pāris lapām. Tas nav tik vienkārši, un bieži ir klupšanas akmens, kad saproti, ka sākotnējā ideja var arī nedarboties.

Ir stāsti, kuru uzrakstīšanai, iespējams, pietiek ar to, kas katram ir galvā. Taču lielākoties par filmām tiek pārveidoti stāsti, kuru uzrakstīšanai jau šajā stadijā nepieciešama izpēte.

Izpēte, domāšana / izdoma un rakstīšana / zināšanu lietošana ir trīs vaļi, uz kuriem balstās filmas scenārija izstrāde. Ir scenāristi, kuri no stāsta īsās versijas –sinopses – rada scenārija pirmo versiju. Tomēr lielākoties ir vēl viens starpposms – trītments, kas parasti ir 10-20 lapu garš filmas stāsta izklāsts; tajā tiek precīzi izklāstīti notikumi, kas galvenajam varonim jāpiedzīvo. Kad iepriekš minēju, ka scenārists darbojas arī kā mārketinga materiālu izstrādātājs, tad domāju tieši šo stadiju – sinopse un trītments, līdz ar filmas varoņu detalizētiem aprakstiem (biogrāfijām), ir mārketinga dokumenti. Dažādām vajadzībām, visbiežāk finansējuma piesaistei, nepieciešamas dažāda garuma sinopses un trītmenti. Stāstu, kuru izdevies izstāstīt divdesmit lappusēs, scenāristam jāspēj ietilpināt vienā, divās, trijās, piecās un desmit lapās, ne vien nezaudējot stāsta jēgu, bet arī noskaņu un iecerēto stilu. Uzrakstītā filma ilgu laiku ir gandrīz vienīgais instruments, ko izmantot, lai potenciāliem partneriem radītu interesi iesaistīties konkrētas filmas veidošanā.

Rakstīšanai un pārrakstīšanai ir nepieciešami resursi – laiks un, ja runājam par scenāriju rakstīšanu kā profesionālu nodarbošanos, arī pienācīgs un ar citām kinoprofesijām salīdzināms atalgojums. Pašlaik Eiropas Padomes dalībvalstis, tai skaitā arī Latvija (Kultūras ministrijā izveidota darba grupa), strādā, lai Eiropas Parlamenta un Padomes 2019. gada 17. aprīļa direktīvu (ES) 2019/790 par autortiesībām un blakustiesībām digitālajā vienotajā tirgū adaptētu un implementētu dalībvalstu normatīvajos aktos, kas saistīti ar autortiesībām un blakustiesībām. Direktīva cita starpā paredz prasības par taisnīgu atlīdzību, pienācīgas un samērīgas atlīdzības principa un pārredzamības pienākuma ieviešanu. Interesējoties par direktīvas adaptēšanu mūsu valstī, sapratu, ka Latvija ir starp tām EP dalībvalstīm, kas direktīvas adaptēšanai un implementēšanai noteiktajā termiņā – līdz 2021. gada 7. jūnijam – nav iekļāvusies.

Jautājums par scenāristu samērīgu un taisnīgu atalgojumu ir arī Eiropas Scenāristu federācijas (ESF) darba kārtībā, un tā ir Eiropas līmeņa organizācija, kas pārstāv un lobē Eiropas scenāristu intereses augstākajā līmenī, pārstāvot vairāk nekā 7500 scenāristus no 21 valsts un 26 scenāristu organizācijām. Tāpēc ir būtiski, lai arī Latvijas Scenāristu ģilde (LSĢ) iespējami drīz kļūst par ESF pilntiesīgu biedri.

Mūsu ir vairāk

Un te esmu nonākusi līdz jautājumam par nepieciešamību pēc organizācijas, kas apvienotu scenāristus. Par šādu organizāciju tiek runāts, šķiet, jau kopš 90. gadu sākuma. Dažas organizācijas ir tapušas, taču nav apliecinājušas dzīvotspēju (iespējams, ideja radās pārāk neskaidrā laikā, kad ļaudis vairs nebija vai vēl nebija ieinteresēti kopīgi darboties). Šoreiz mudinājums arī Latvijā dibināt scenāristu organizāciju, lai scenārista profesiju padarītu redzamāku arī kinoprofesionāļu vidū, nāca no igauņu un somu kolēģiem, kuri kādā Igaunijas Scenāristu ģildes organizētas apmācību programmas starpbrīdī atklāja, ka Latvija ir viena no retajām Eiropas valstīm, kura nav pievienojusies ESF. Šoreiz ārvalstu kolēģu mudinājums atrada auglīgu augsni.

Apvienošanos organizācijā, manuprāt, precīzi formulēja režisore-scenāriste Ilze Burkovska-Jakobsena: “Kad pagājušajā gadā finanšu ministrs izteica dažus nievājošus vārdus par radošo profesiju pārstāvjiem, kļuva skumji. Jebkura organizācija, kurā ir apvienojušies vienas profesijas kolēģi, – vienalga, lai cik skaitliski maz mūsu arī būtu, – ir svarīgs apliecinājums mūsu esībai. Kopā mēs esam redzamāki. Arodorganizācijas kā tādas Latvijā ir vājas, jo nav gadu desmitiem pilnveidotu sadarbības procesu un līgumu ar darba devējiem, kā tas ir, piemēram, Skandināvijā. Ar šo ģildi tagad tiek pateikts, ka Latvijā nav divi cilvēki vien, kuri sēž kaut kur nezināmās cirsmās katrs uz sava celma, rakstot scenārijus. Tādu ir vairāk.”

Savukārt scenārists, dramaturgs un režisors Ivo Briedis par kopīgas organizācijas nepieciešamību saka: “Esam sapratuši, ka

scenāristu ģilde ir nepieciešama, lai izceltu scenāristus kā respektējamus īpaša amata profesionāļus, visas filmu nozares bāzes elementu, nevis kaut ko neobligātu vai sekundāru.

Tāpēc esam izveidojuši juridisku struktūru, kas pārstāv scenāristu intereses un veicina kvalitatīvu dažādu žanru filmu rašanos. Par labu scenāriju trūkumu ir runāts vienmēr, taču to tapšanas stimulēšanai arvien netiek veltīts pietiekami laika un resursu (ar dažiem izņēmumiem, protams). Filmas scenārijs un scenārists aizvien tiek uztverts kā kaut kas pašsaprotams. Taču tā ir profesija, kas pieprasa kā dzīves pieredzi, tā arī specifisku izglītību un nemitīgi atjauninātas un papildināmas zināšanas. Scenārista profesija, līdzīgi kā daudzas citas, ir profesija, ko nepieciešams kopt un pilnveidot, tajā nepieciešams ieguldīt resursus (laika, finansiālus, zināšanu, prasmju). Un tad var cerēt uz labu rezultātu.”

Tam pievienojas arī scenāriste Lote Eglīte: “Scenārija rakstīšana ir pārāk specifisks, laikietilpīgs un konkrētas prasmes paģērošs darbs, lai tā tiktu uzskatīta par literāta / rakstnieka vai režisora ekstra nodarbi. Tāpēc jebkurā kinoskolā scenārija rakstīšanai ir jābūt nošķirtai kā atsevišķai programmai, nevis tikai bonusa kursam režijas studentiem. Eiropā kinoprofesionāļu apvienošanās ģildēs ir pašsaprotama nepieciešamība, jo tas ir efektīvākais veids, kā vienas jomas profesionāļi var aizstāvēt savas tiesības konkrētā nozarē. Latvijas Scenāristu ģildes izveidošana ir arī saistīta ar aizvien pieaugošo kopprodukciju skaitu un līdz ar to arī nepieciešamību pēc vienotas, godīgas darba nosacījumu un atalgojumu sistēmas visā Eiropas reģionā.”

LSĢ darbības mērķi ir saistīti gan ar jau minēto scenārista profesijas prestiža celšanu, gan organizācijas biedru kvalifikācijas un prasmju paaugstināšanu, gan biedru interešu pārstāvniecību un darba apstākļu uzlabošanu, kā arī pievienošanos ESF, lai arī Latvijas scenāristi būtu informēti par Eiropas aktivitātēm, kas saistītas ar scenārista profesiju, un Eiropas līmeņa lēmumiem, kas skar ikkatru profesijā strādājošo, lai būtu saistīti vienotā tīklā ar citu valstu kolēģiem un varētu izmantot ESF piedāvātos kompetenču paaugstināšanas instrumentus. Igaunijas Scenāristu ģilde, kas ir viena no skaitliski mazākajām, taču darbīgākajām, ir labs piemērs, kā jaunai organizācijai darboties.

LSĢ aktīvāk sāka darboties pandēmijas gadā – noslēgtība, kas daudziem ļaudīm radīja neērtības, scenāristu dzīvē īpaši neko nemainīja, ja nu vienīgi darbu kļuva vairāk.

LSĢ pašreiz apvieno divpadsmit profesionāļus, kuri raksta scenārijus gan dokumentālajām, gan animācijas un spēlfilmām; daži nodarbojas ar ne pārāk pateicīgo TV seriālu rakstīšanu un adaptēšanu (strādājot ar televīzijas formātiem, dažāda veida resursu pieejamība scenāristiem ir vēl ierobežotāka nekā kinoscenāriju veidotājiem). Daži no LSĢ biedriem strādā arī ar dramaturģiju, radot izrādes Latvijā un ārzemēs, rakstniecību, arī par pasniedzējiem Latvijas augstskolās, apmācot topošos skatuves un kinomākslas studentus; apvieno scenāriju rakstīšanu ar filmu producēšanu vai scenāriju rakstīšanu ar režiju un producēšanu.

Gribētos, protams, lai ģilde radītu lielāku interesi rakstošo kinoprofesionāļu vidū, taču Latvijā kopumā ir vērojama atturīga nostāja pret dalību dažādās nevalstiskās organizācijās. Cerams, ka tuvā nākotnē organizācija kļūst gan skaitliski lielāka, gan spēcīgāka izvirzīto mērķu piepildīšanā. Tomēr jau tagad ir prieks, ka radusies platforma, kur biedri savā starpā var apspriest dažādus ar profesionālo darbību saistītus jautājumus un nākotnes filmu idejas. Neiet, protams, tik raiti, kā gribētos, taču apņēmība turpināt sarunāties ne vien savā starpā, bet arī ar citiem nozares profesionāļiem, ir pieaugoša.  

Noslēgumā gribu atgādināt vēl kādu citātu no brāļu Koenu Bārtona Finka: “Šeit, [studijā] Capitol Pictures, scenārists ir karalis. Jūs man neticat? Paskatieties, cik katru nedēļu saņemat algā, – tā parāda, ko mēs domājam par scenāristu.” Novēlu visiem scenāristiem, kuriem izdevies uzrakstīt labu scenāriju, kļūt ja ne par karaļiem, tad par augstu novērtētiem nozares profesionāļiem.

Raksts tapis sadarbībā ar Latvijas Scenāristu ģildes biedriem, un tie ir:

AIVA BIRBELE, scenāriste, dramaturģe un aktrise. Strādājusi pie vairāku televīzijas seriālu scenāriju izstrādes vai adaptācijas: Emīlija. Latvijas preses karaliene (2021) – scenārija līdzautore kopā ar Baņutu Rubess, Tabitu Rudzāti un Ivo Briedi (režisori Kristīne Želve, Andis Mizišs, Dāvis Sīmanis, studija Mistrus Media), Terapeite bez grāda (2020, rež. Intars Rešetins, producents Helio Media), Māja pie ezera (2015, rež. Armands Zvirbulis, studija Red Dot Media, LTV).

IVO BRIEDIS, scenārists, dramaturgs, režisors, pasniedzējs. Pie viņa pazīstamākajiem darbiem minams scenārijs daudzsēriju filmai-seriālam Sarkanais mežs (2019) – līdzautors kopā ar Matīsu Gricmani un Armandu Zvirbuli (rež. Normunds Pucis, Armands Zvirbulis, LTV, studija Red Dot Media), jaunākais darbs – scenārija līdzautors daudzsēriju filmai-seriālam Emīlija. Latvijas preses karaliene (2021, kopā ar Baņutu Rubess, Aivu Birbeli un Tabitu Rudzāti (rež. Kristīne Želve, Andis Mizišs, Dāvis Sīmanis, studija Mistrus Media). Scenārija autors animācijas filmām Norīt krupi (2010, rež. Jurģis Krāsons, studija Rija) un Laiks iet (2015, rež. Ivo Briedis, studija Atom Art). Šobrīd kopā ar režisoru Kārli Vītolu strādā pie scenārija pilnmetrāžas animācijas filmai Ziemeļu zvaigzne (Studija Kokles), kopā ar ungāru režisori Agnes Koscis – pie scenārija pilnmetrāžas spēlfilmai Dziesma par dzelzs priekškaru (Jura Podnieka studija); raksta scenāriju pilnmetrāžas dokumentālajai filmai Nistru. Dzīves neapturamais plūdums (rež. Jurijs Tokmašs, studija Baltic Balkan Productions).

ILZE BURKOVSKA-JAKOBSENA, scenāriste-režisore. Scenārija autore un režisore autobiogrāfiskajai animācijas filmai Mans mīļākais karš (2020, studija Ego Media (Latvija), BivRost (Norvēģija)) un pilnmetrāžas dokumentālajai filmai Bekons, sviests un mana mamma (2008), vēl vairākām dokumentālajām filmām, īsfilmai Atseko man (studija Ego Media (Latvija), Bivrost (Norvēģija)). Pašlaik izstrādā scenāriju pilnmetrāžas animācijas filmai Trakmakāns, ko pati arī režisēs (studija Ego Media).

LOTE EGLĪTE, scenāriste. Starp jaunākajiem darbiem ir scenāriji pilnmetrāžas spēlfilmai Ziemassvētki džungļos (2021, rež. Jāks Kilmi, Studija Lokomotīve), animācijas īsfilmām Bize un Neguļa (2017, rež. Edmunds Jansons, studija Atom Art) un Diendusa (ražošanā, rež. Nils Skapāns, studijas – VFS Films (Latvija), Moonmakers (Lietuva), Institute for Transmedia Design (Slovēnija)). Pašlaik strādā pie scenārija pilnmetrāžas animācijas filmai Oskars un lietas (pēc Andrusa Kivirehka tāda paša nosaukuma grāmatas, rež. Edmunds Jansons, studija Atom Art) un pilnmetrāžas spēlfilmai BUM! (rež. Andra Doršs, Marta Selecka, studija Picture House), kopā ar Līgu Gaisu – scenārija līdzautore pilnmetrāžas animācijas filmai Laimīgie (ražošanā, rež. Edmunds Jansons, studija Atom Art).

LĪGA GAISA, scenāriste, scenāriju konsultante-redaktore, producente. Scenārija autore Simtgades animācijas filmai Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi (pēc Luīzes Pastores grāmatas Maskačkas stāsts motīviem, rež. Edmunds Jansons, studijas – Atom Art (Latvija), Letko (Polija)). Pašlaik kopā ar Loti Eglīti strādā pie scenārija pilnmetrāžas animācijas filmai Laimīgie (rež. Edmunds Jansons, studija Atom Art) un raksta scenāriju pilnmetrāžas spēlfilmai Kad Tīne un Bīne satika Juhanu (pēc Dāvida Vikmaņa grāmatas Roņpils. Purva stāsts motīviem, rež. Jāks Kilmi, studija Air Productions).

MATĪSS GRICMANIS, dramaturgs un scenārists. Kopā ar Ivo Briedi un Armandu Zvirbuli rakstījis scenāriju daudzsēriju filmai-seriālam Sarkanais mežs (rež. Armands Zvirbulis, LTV, studija Red Dot Media), kopā ar Armandu Zvirbuli, Juri Kursieti un Līgu Celmu-Kursieti – topošajai daudzsēriju filmai-seriālam Meklējiet sievieti (pēc Andra Kolberga romāna, rež. Armands Zvirbulis, studija Red Dot Media). Veidojis scenāriju spēlfilmai Jelgava ‘94 (2019, rež. Jānis Ābele, pēc Jāņa Joņeva grāmatas, Jura Podnieka studija), Simtgades spēlfilmai Tēvs Nakts – līdzautors kopā ar Dāvi Sīmani (2018, rež. Dāvis Sīmanis, studija Mistrus Media), pilnmetrāžas animācijas filmai Sirds likums (ražošanā, rež. Roze Stiebra, Studija Lokomotīve), arī scenārijus dokumentālajām filmām, tai skaitā Apgāztā mēness zīmē (2018, rež. Kārlis Lesiņš, Jura Podnieka studija) un 2018 (2019, rež. Dainis Kļava, studija VFS Films). Šobrīd izstrādā scenāriju spēlfilmai 4 sienas atpakaļ (rež. Elizabete Mežule-Gricmane, studija Red Dot Media).

SANITA GRĪNA, scenāriju redaktore. Pilnmetrāžas spēlfilmas Mātes piens (ražošanā, rež. Ināra Kolmane, studija “Deviņi”) scenārija redaktore, tulkojusi un lokalizējusi scenāriju pilnmetrāžas spēlfilmai Tīģera Martindeila izdzīvošanas skola (attīstīšanā, scenārija autors Ross Naits / Ross Knight, rež. Pāvels Gumennikovs, studija Baltic Pine Films). Scenārija līdzautore pilnmetrāžas dokumentālajai filmai Vēsture aiz kadra (2018, rež. Romualds Pipars, studija Ģilde).

LAURIS GUNDARS, dramaturgs, scenārists, rakstnieks, režisors, pasniedzējs. 14 pilnmetrāžas scenāriju un divu TV seriālu autors. Pazīstamākie darbi – paša režisētā spēlfilma Negribu, negribu, negribu… (2003, ), režisores Unas Celmas spēlfilmas Sauja ložu (2002, rež. Una Celma, studijas Kaupo Filma, Lats Film) un Seko man (1999, Kaupo Filma), scenārija līdzautors spēlfilmai Izlaiduma gads kopā ar režisoru Andri Gauju (2014, studija Riverbed). Nesen pabeidzis darbu pie scenārijiem seriālam Uzvaras diena (studija Red Dot Media sadarbībā ar BBC) un pilnmetrāžas filmai Pēdējais vārds (rež. Armands Zvirbulis, studija Red Dot Media), strādā pie daudzsēriju filmas Madelēnas pasaule scenārija.

MATĪSS KAŽA, režisors, scenārists, producents. Scenārija autors savām pilnmetrāžas dokumentālajām filmām Klejotāji  (2020) un Vienu biļeti, lūdzu! (2016), citi scenāriji tapuši līdzautorībā – pilnmetrāžas spēlfilmai Kino un mēs (2020) scenārijs veidots kopā ar Andri Keišu, Jāni Skuteli un Egonu Dombrovski, spēlfilmai Neona pavasaris (2021) – kopā ar Mariju Luīzi Meļķi, spēlfilmai Kur vedīs ceļš (2021) – kopā ar Ilzi Akmentiņu. Pašreiz strādā pie savas dokumentālās filmas Manic! scenārija (studija Fenixfilm), kopā ar Andri Keišu, Jāni Skuteli un Egonu Dombrovski izstrādā scenāriju pilnmetrāžas spēlfilmai Arizonas Džo (attīstīšanā, studija Fenixfilm) un kopā ar filmas radošo komandu (Vili Daudziņu, Ivetu Poli, Andri Keišu, Alisi Danovsku, Gerdu Lapošku, Jāni Skuteli) izveidojis scenāriju viena kadra spēlfilmai Ūdens garša (filmēšana pabeigta, studija Deep Sea Studios).

KASPARS ODIŅŠ, scenārists, scenāriju konsultants un dramaturgs. Strādājis par scenārija redaktoru seriālam Nezināmais numurs (scenārija autors Henrijs Geidāns, producentu grupa SIA MGmedia), kopā ar režisoru Juri Kursieti bijis scenārija līdzautors pilnmetrāžas  spēlfilmai Oļegs (2019, studijas Tasse Film (Latvija), Iota Productions (Beļģija), In Script (Lietuva)). Bijis scenārija līdzautors Viestura Kairiša spēlfilmām Kāzas (2000)  un pa ceļam aizejot (2001), Anda Miziša spēlfilmai Medības (2009). Pašlaik attīsta idejas vairākām filmām.

REINIS RINKA, scenārists, scenāriju konsultants-redaktors, montāžas režisors. Bijis scenārija redaktors dokumentālajai animācijas filmai Mans mīļākais karš (2020, rež. Ilze Burkovska-Jakobsena) un dokumentālajai filmai Last Man Standing (2021, rež. Svetlana Punte, studija RNG Films (ASV), Forma Pro Films (Latvija)). Pašlaik kā scenārija konsultants strādā pie pilnmetrāžas dokumentālās filmas Iestrēguši (ražošanā, rež. Staņislavs Tokalovs, studija Ego Media).

TABITA RUDZĀTE, scenāriste. Bijusi scenārija līdzautore spēlfilmām Gads pirms kara (kopā ar režisoru Dāvi Sīmani un Uldi Tīronu, 2021, Studija Lokomotīve (Latvija), Studio Uljana Kim (Lietuva), Produkce Radim Prochazka (Čehija)) un Pelnu sanatorija (kopā ar režisoru Dāvi Sīmani, 2016, Studija Lokomotīve (Latvija), Studio Uljana Kim (Lietuva)). Viena no četriem līdzautoriem daudzsēriju filmai-seriālam Emīlija. Latvijas preses karaliene (rež. Kristīne Želve, Andis Mizišs, Dāvis Sīmanis, studija Mistrus Media). Kopā ar režisoru Dāvi Sīmani pabeigusi darbu pie scenārija spēlfilmai Marijas klusums (ražošanā, studija Mistrus Media).

Zīmējums: Elīna Brasliņa

Atsauces:

1. Filmas galvenais varonis Bārtons Finks ir kinoscenārists, filmas darbība norisinās Holivudā 1941. gadā; filma ieguvusi Zelta palmas zaru Kannu kinofestivālā un ir pirmā brāļu Koenu filma, kas nominēta kādai Oskara balvai. 
2. Yearbook 2020/2021 Key Trends. Television, Cinema, Video and On-demand Audiovisual Services – The Pan-European Pictures. European Audiovisual Observatory, https://rm.coe.int/yearbook-key-trends-2020-2021-en/1680a26056 

Komentāri

Ugis Olte
28.07.202108:19

Izpaliek uzsaukums ievienoties brālībai un instrukcija - kā?

Līga Gaisa
30.07.202120:57

Uģi, es varu pastāstīt - kā. liga.gaisa@gmail.com


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija