Jauna režisora pirmā filma ir nopietns solis jebkuros laikos – gan šodien, gan pirms gadiem četrdesmit, kad Rīgas kinostudijā ar spēlfilmu “Atspulgs ūdenī” (1977) debitēja Maskavas kinoinstitūta absolvents Andris Rozenbergs. Pirmā pilnmetrāžas filma tā bija arī operatoram Jānim Mūrniekam, pirmā kinoloma aktrisei Lāsmai Kugrēnai, pirmais kinoscenārijs rakstniekam Jānim Lapsam, kurš gatavajā filmā esot no sava teksta atradis vairs tikai dažus teikumus… “Izglāba Uldis Pūcītis…” – to šajā visai komiskajā režisora stāstā piedzīvosim pat vairākkārt.
Jāsāk ar to, ka Atspulgs ūdenī nebija mans sapņu kino.
Viss iesākās kādā 1976. gada pavasara dienā, kad Rīgas kinostudijā pie garderobes mani uzrunāja studijas direktors:
- Rozenberg, vai jūs esat lasījis Jāņa Lapsas scenāriju Atspīdumi ūdenī?
- Nē, bet labprāt izlasīšu.
- Tikai ņemiet vērā – gadījumā, ja jums tas nepatiks, darbi studijā mums saplānoti gadus piecus uz priekšu, tā ka...
“Labi, labi,” nodomāju es, zinādams regulārās katastrofas ar scenāriju apstiprināšanu Maskavā, “piecus, ne piecus, bet gadus divus trīs viņi mani pamarinēs gan…”.
Scenāriju redakcijas kolēģijā (bija kinostudijā tāds kantoris) palūdzu direktora ieteikto darbu un izlasīju. Stāsts bija par izcilu ķirurgu Mārkalnu, kas visādu dzīves kūleņu dēļ nonācis alkohola atkarībā, ārstējies un tagad galvaspilsētā vairs nav vēlams, jo viņam ir slikta reputācija un konflikti ar vadību. Viņš pārceļas uz kādu provinces pilsētu, vietējā slimnīcā veic drosmīgas operācijas, alkoholu vairs neņem ne mutē, iemīlas vietējā universālveikala pārdevējā.
Tad seko kulminācija – meitene, braucot ar motociklu, iekļūst ceļu satiksmes negadījumā. Lai ievainojums būtu smagāks, autors vēl izkārto tā, ka viņa brauc bez ķiveres. Pats par sevi saprotams, ka paciente nonāk uz operāciju galda pie Mārkalna, kurš viņai veic galvaskausa trepanāciju... tieši tā rakstīts scenārijā. Operācijas laikā, nelaimes satriekts, viņš atmiņu skatījumā redz atspīdumus ezera ūdeņos, starp kuriem uzplaiksnī laimīgie tuvības brīži pie tā paša ezera... Pat tāds meistars kā Mārkalns nespēj meiteni glābt. Viņa nomirst, un dakteris atsāk dzert. Tāds, lūk, pastāstiņš.
Scenāriju redkolēģijā man pastāstīja arī darba tapšanas priekšvēsturi. Tas jau pabijis viena otra vecāka un pieredzējušāka kolēģa uzmanības lokā, ieskaitot pat Gunāru Cilinski; visi pamocījušies, pamocījušies, un beidzot tomēr atteikušies. „Tu nevari iedomāties, kāds tas bija sākumā,” - teica viņi. „Tagad jau tīri tā nekas. Mēs vēl palūdzām Kolbergu, lai palabo dialogus.”
Kad satieku Kolbergu studijas kafejnīcā, ierunājos, vai viņš nevarētu palabot vēl mazliet. Viņš tik atmet ar roku:
- Liecies mierā! Tas ir nedzīvs piedzimis. Tur vairs neko nevar darīt.
Operators Jānis Mūrnieks, scenāriju izlasījis, bija daudz pielaidīgāks. Jā, protams, šo to tur pielabot vajadzēšot gan, bet mēģināt vajagot. „Kur garantija, ka pēc diviem, trim, pieciem gadiem viņi tev neiesmērē tādu pašu sūdu?”
Jāņa domas man bija ļoti svarīgas – gribēju, lai debijas filmā viņš būtu man līdzās. Talants no viņa gāzās straumēm – viņš varēja mammas, aktrises un režisores Irmgardes Mitrēvices izrādei izveidot dekorācijas, iegūt godalgu starptautiskā fotokonkursā un... brīnišķīgi izcept lasi. Turklāt Jānis ļoti gribēja strādāt tieši “mākslas” jeb spēlfilmā, kas viņu, šķiet, valdzināja ar iespēju savai mākslinieka gribai pakļaut visus attēla elementus: gaismas, kompozīciju un kaut kādā mērā arī mizanscēnu. Tā dēļ viņš pat bija gatavs atsacīties no pārokeāna regates filmēšanas uz viena no lielākajiem pasaules buriniekiem Kruzenšterns, kas tolaik vēl bija pierakstīts Latvijā (tiesa gan, Latvijas PSR). Ja vēl izdotos pierunāt kinostudijas ražošanas daļu iekļaut Jāni uzņemšanas grupā, tā būtu pirmā veiksme.
Izdevās. Strādāt kopā ar studiju biedru, ar kuru kopā četrus gadus esi mācījies Maskavā, Kinematogrāfijas institūtā, ar kuru kopā uzņemts dažs labs kinožurnāls, tomēr ir stipri vien drošāk.
Tikko piekritu strādāt pie filmas, tā uzreiz lielā ātrumā sāka griezties ražošanas procesa motors. Nauda, termiņi, papīri, visādas uzraugošas padomes. Radošajās industrijās objektīvi pastāv pretruna starp radošajam procesam piemītošo nenoteiktību un tehnoloģijas pieprasītu stingrību. Rīgas kinostudijā toni noteica ražošanas organizatori – te viss bija jādara ātri un lēti. Vadība par to saņēma prēmijas un ceļojošus sarkanos karogus, kuri pārstāja ceļot un palika šeit uz visiem laikiem. Studijas direktora vietnieks Harijs Kinstlers, iepriekš pieredzējis filmu direktors, nepielūdzams ražošanas procesu organizētājs, strikti noskaldīja:
- Pēc likuma tev kā debitantam pienāktos papildus pusotrs mēnesis pie sagatavošanās perioda. Tev nebūs. Rudens nāk. Jāpaspēj uzņemt “natūru” (tā tolaik puslatviešu, puskrievu profesionālajā žargonā sauca ārskatus).
Sāku gatavot režisora scenāriju. Pēc idejas tam jābūt dokumentam, kurā sīki aprakstīts, kā tu grasies to filmu uzņemt, kā kustēsies kamera, kāds būs objektīva fokuss, kurā brīdī sāksies un kurā apklusīs mūzika, cik būs masu skatu dalībnieku utml. Šis dokuments kalpo arī par pamatu, lai aprēķinātu, cik tas projekts maksās. Un vēl tā ir iespēja ko nebūt uzlabot, pārveidot scenārijā, bet ej nu sazini, cik daudz tādā “cenzūras atļautā un ieteiktā” tekstā tu drīksti pārveidot... Mēs ar Jāni, cik nu atliek laika, mēģinām kaut ko piepravīt. Tā nolāpītā tuvības aina pie ezera. Kas tur īsti notiek starp Mārkalnu un meiteni Iritu? Bija sekss? Nebija? Uzrakstīts neskaidri. Kā to parādīt tolaik, kad seksa it kā nemaz nebija, un visi bija nenormāli tikumīgi?
Tiekamies ar autoru Jāni Lapsu, kuram esmu jau kāds trešais vai ceturtais, kas atkal plosīs smadzenes un prasīs pārstrādāt scenāriju, turklāt vēl iesācējs. Nekā nebija. Scenārijā viss ir kārtībā. Ak tad kārtībā! Nu labi! Tomēr režisoram ir daži jautājumi godātajam autoram.
- Epizodē, kur Mārkalns iepazīstas ar slimnīcu, viņš ielūkojas operāciju zālē un jūs rakstāt: ”...un viņa acīs parādījās vēlme operēt.”
Lūdzu, parādiet, kā tas ir, ka acīs parādās vēlme operēt.
- Es neesmu aktieris.
- Es saprotu. Bet jūs to esat uzrakstījis. Kaut ko taču jūs ar to domājāt, vai ne?
Viņš iepleš un pagroza acis.
- Labi, – tā atkal es. - Bet kā skatītājs zinās, ka tā acu bolīšana nozīmē tieši vēlmi operēt?
Protams, tā ir provokācija. Ja viss pārējais būtu kārtībā, šāds darbības pieraksts nebūtu problēma, bet mani pārņem dusmas. Turpinu izvaicāt, kas tā trepanācija tāda ir, jo tieši šo operāciju Mārkalns veic Iritai. Autors kaut ko nenoteiktu atņurd. Skaidrs, ka nezina. Bet scenārijā aprakstītais dabā izskatās šādi: dakteris Mārkalns ar bormašīnu urbj caurumu mīļotās meitenes galvā, un pa starpām viņam rādās visādas bildes ar tuvības mirkļiem (smadzeņu operācijas laikā!). Skaidrs, ka tam meitēnam nav nekādu cerību. Un man arī ne. “Pilnīgs tupiks,” kā mēdza teikt viens no mūsu ekspremjeriem.
Laimīgā kārtā filmas tapšanas procesā sekoja trīs savstarpēji nesaistīti notikumi, kas lielā mērā kliedēja mūs pārņēmušo bezcerību.
Pirmkārt, filmai tika pieaicināts konsultants medicīnas jautājumos – daktere Puriņa. Viņa ķērās pie darba ar milzīgu entuziasmu. Vispirms viņa mums sīki izskaidroja scenārijā aprakstīto no ārsta perspektīves, atsijājot vienkārši slikti uzrakstīto no tā, kas arī ir slikti aprakstīts, bet reāli iespējams. Pēc tam mēs gājām uz slimnīcu skatīties, kā veic operācijas tieši tajā operāciju zālē, kurā vēlāk filmējām. Slimnīcā satiku savu bijušo skolas biedru, tagad jau reanimatologu Aivaru Zirni, kurš vēl labāk ļāva saprast, kas notiek ar cilvēku viņa dzīvībai kritiskos brīžos un kā dakteri par šo dzīvību cīnās.
Filmas uzņemšanas laikā daktere Puriņa bija klāt visās ar slimnīcas dzīvi saistītās ainās. Operācijas ainā viņa izkārtoja tā, ka īstie ārsti un operācijas māsas kadrā stāvēja blakus aktieriem – tas, es vismaz ceru, palīdzēja aktieriem un vairoja ticamību.
Tur īsā kadrā lieliska ir Akvelīna Līvmane, uz kuras pleca Mārkalns – Pūcītis noslauka sviedrus. Tā ķirurgi dara, jo rokas dezinficētas.
Sākotnēji operācijas aina bija garāka un detalizētāka. Tas viss izskatījās tik pa īstam, ka, nododot filmu Maskavā, vienam no komisijas locekļiem palika slikti. Nācās saīsināt.
Otrs svarīgs notikums bija mākslinieciskā vadītāja piesaistīšana. Pēc loģikas vajadzētu lūgt manu institūta meistaru, tolaik starptautiski atzītu režisoru, Kannu festivāla laureātu Grigoriju Čuhraju, kurš obligātos padomju stāstus prata izstāstīt ļoti cilvēciski, nereti pārkāpjot atļautā robežas. Vecāka gadagājuma cilvēki varbūt vēl atcerēsies viņa filmu Balāde par kareivi / Баллада о солдате (1959), kas saņēma vairāk nekā simt starptautisku balvu. Būdams Maskavas kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājs, Čuhrajs piešķīra galveno balvu Fellīni filmai 8 ½ (1963), ko Padomju Savienībā aizliedza, neskatoties uz tradīciju izrādīt godalgotās filmas. Tāda, lūk, personība. Man vienkārši bija kauns viņam sūtīt scenāriju.
Filmas direktors Georgs Blūmentāls, saukts Žoržs, ieteica Jūliju Karasiku, kura filmu Sestais jūlijs Шестое июля (1968), godalgotu Karlovi Varu festivālā, Latvijā labi uzņēma, jo tajā pozitīvi bija parādīti sarkanie latviešu strēlnieki, kas apspieda eseru dumpi. Strēlnieki tolaik bija gandrīz vai vienīgais pa pusei oficiāli pieļautais nacionālā lepnuma priekšmets. Turklāt filmā bija piedalījušies Juris Pļaviņš, Harijs Liepiņš un arī Uldis Pūcītis. Tādā sakarā droši vien Blūmentāls pazina Karasiku.
Kad ierados pie mākslinieciskā vadītāja Maskavā, pirmais, ko viņš pieprasīja, – tā meitene jāatdzīvina! Iekšēji uzelpoju – tātad scenārija izmaiņas var būt nopietnas, viņš tās atbalstīs –, tomēr piesardzīgi iebildu, ka atlicis maz laika. Meistars man deguna priekšā pagrūda žurnālu Sovetskij Ekran:
- Tu gribi, lai par tevi arī tā raksta?!
Žurnālā bija recenzija, kurā kritiķis smagi apņirgāja darbu ar līdzīgu sižetu – tur arī kāda meitene tāpat bez jēgas bija nomaitāta.
- “Natūru” tu mierīgi uzņemsi, tā ir blakuslīnija, - viņš turpināja. - Kad atgriezīsies, paņemsim pārtraukumu un savedīsim sižetu kārtībā...
Šāda familiaritāte sarunā ir parasta meistara attieksme pret mācekli.
Mājās pārbraukušam, nācās steigšus ķerties pie “aktierprovēm” – tā sauc nelielu darba fragmentu filmēšanu, lai izvēlētos piemērotākos lomu izpildītājus; pēc tam tos apstiprina Mākslas padome.
Un te sākās varbūt pats būtiskākais pagrieziens – piedalīties filmā piekrita Uldis Pūcītis. Viņš bija viens no tiem jaunajiem aktieriem, kas pagājušā gadsimta 60.-70. gadu mijā saprata, ka tālaika aktieru spēles maniere vairs nav adekvāta. Laika gaitā mainās publikas attieksme pret patiesīgumu, ticamību; mēs bijām iepalikuši vismaz par gadiem desmit. Tāpēc ar tādu scenāriju kā mūsējais bija svarīgi ar pastiprinātiem ticamības elementiem mīkstināt sižeta samākslotību.
No sākuma Pūcītis par scenāriju sajūsmā nebija. To viņam bija iedevis labs mūsu abu kopīgs paziņa aktieris Andris Mekšs, ar ko mēs kopā bijām uzņēmuši institūtā labi novērtētu 10 minūšu garu kursa darbu. Droši vien viņš būs piebildis arī kādu labu vārdu par mani. Pūcītis pat atsūtīja ļoti pieklājīgu vēstuli, kuras saturs īsumā bija šāds: “Izlasīju. Padomāju, ka varbūt varētu atteikties no tā un šitā; bet, ja atsakās no tā un šitā, tad varbūt vēl varētu atteikties no šitā un šitā, un šitā...un kas tad tur galu galā paliek pāri...”
Lai nu kā, bet te viņš stāvēja manā priekšā uzņemšanas laukumā ar viņam piesūtītā teksta lapām rokā un teica:
- Šito tekstu es nerunāšu!
- Nu labi. Bet ko tu runāsi?
- Panāc šurp! - viņš saka. Mēs aizgājām uz viņa žiguli un apsēdāmies, aktieris izņēma no cimdu nodalījuma pāris aprakstītas lapas. Tas bija pilnīgi cits, daudz labāks teksts. Lai nu ko, bet kas ir laba literatūra, Pūcītis saprata – pirms mācībām Teātra fakultātē viņš gadu vai divus bija studējis filologos. Kādai draudzīgai kritiķei viņš pat no galvas bija lasījis priekšā Didro Paradoksu par aktieri. Vispār viņš bija liels gudrinieks.
- Šito arī runāsim, – teicu es, un mēs atgriezāmies uzņemšanas laukumā. Šo to vēl pielabojuši, labā noskaņā pabeidzām filmēšanu. Piegāju aktieriem pateikt paldies un atvadīties. Te pēkšņi Pūcītis saka:
- Klausies, ko mēs te kā divi idioti čakarējamies! Tev draugs ir Jakubāns. Braucam pie viņa, lai palīdz...
Aizbraucām. Un tur, starp Jakubāna sievasmātes redīsu dobēm, Pūcītis nospēlēja tādu Mārkalnu, kāda vēlāk pat filmā nebija. Viņš prata radīt it kā tēla konspektu, stāstīt, rādīt, piespēlēt tā, ka radās pilnīgi satriecošs priekšstats par to, kas par vīru ir šis Mārkalns un kāda viņam nolāpīti sarežģīta dzīve.
Priekšnesums bija tik pārliecinošs, tik hipnotizējošs, ka Jakubāns piekrita. Tomēr – dzīvam autoram aiz muguras pārrakstīt viņa darbu, tas bija vājprātīgs pasākums. Turklāt tas varēja draudēt ar nepatikšanām gan mums, gan studijai, ņemot vērā, ka Jānis Lapsa bija profesionāls jurists, jo juridiski pierādīt, ka darbs nav izdevies un tāpēc to nepieciešams pārveidot, praktiski nav iespējams. Lieki piebilst, ka visam bija jānotiek ārkārtīgā slepenībā, par to zināja vien daži cilvēki: filmas direktors, studijas direktora vietnieks, kas atbild par ražošanu, un, protams, Jānis Mūrnieks un daži uzņemšanas grupas dalībnieki. Bet aiz mums stāvēja Jūlijs Karasiks, Maskavas autoritāte. Tāpēc viņi šo risku, kaut arī ar drebošu sirdi, tomēr pieņēma.
Tālākais bija pilnīga šizofrēnija – dzīve paralēlās realitātēs. Personāžus mainīt nedrīkstēja, jo aktierus, lai arī ar grūtībām, Mākslas padome jau bija apstiprinājusi, kaut gan krasi iebilda pret Pūcīti un Imantu Skrastiņu – viņiem esot problēmas ar zaļo pūķi. Arī Uldis Dumpis izraisīja jautājumus, bet mēs uzstājām, un tagad viņiem jau šuva kostīmus. Arī darbības vietas īpaši mainīt nevarēja, jo dekorāciju skices Mākslas padome tāpat jau bija apstiprinājusi un dekorāciju cehs jau gatavoja rasējumus.
Vasara pa to laiku jau gāja uz otro pusi. Tāpēc visa uzmanība ārskatiem. Tā īsti sakārtot tos neizdodas, jo jāsāk filmēt.
Beidzot iet vaļā, esam Kuldīgā. Sākumā filmas direktors Blūmentāls bija iecerējis, ka ārskatus filmēsim Talsos, jo grupa nesen Kuldīgā bija pabeigusi filmēt Ezera sonāti un visiem tur bija apnicis. Turklāt Talsos uzcelta jauna viesnīca, tātad komandējumu varēs pavadīt ar komfortu. Cilvēkiem, no kuriem vairums dzīvo komunālos dzīvokļos, tāda perspektīva šķita valdzinoša.
Paklausīgi braucam izlūkot Talsus, bet tur, atskaitot visiem zināmo skaisto pastkarti ar ezeru, nekā vairāk nav. Te vienā, te otrā vietā mēģinu izstaigāt iespējamo mizanscēnu, Mūrnieks mani vēro caur sērkociņu kastīti (ja sērkociņu kastītei izņem kārbiņu ar sērkociņiem, tad tukšās vietas platuma un augstuma attiecības apmēram atbilst platekrāna malu proporcijām). “Te taču nav, kur apgriezties,” Jānis ir neapmierināts. Viņš iecerējis daudz filmēt no rokas, ilgstoši sekojot aktieriem ar rokas kameru. “Tiešā pretskatā vēl tā nekas, bet, kad pagriežas, galīgi nekā nav”, viņš saka un pasniedz man sērkociņu kastīti. Paskatos. Tiešām, tā ir, kā Jānis saka.
Ieva Romanova, tagad atzīta filmu māksliniece un Latvijas Kinematogrāfistu savienības prezidente, tolaik kino institūta stažiere, paskatās pulkstenī: “Laiks vēl ir. Aizbraucam tomēr pārbaudīt to Kuldīgu.”
Pierunājam šoferi, sēžamies uazikā un laižam. Kuldīgā pavisam cita lieta. Tur jebkurā vietā noliec molbertu un glezno, un griezties var uz visām pusēm, kamēr galva reibst. Jā, tāda varētu būt varoņa bērnības pilsēta, un tā šis motīvs iekļūst filmā.
Tā nu esam Kuldīgā. Rīt Pūcītim skats ar Lāsmu Kugrēnu. Viņu mums ieteica Jāņa mamma, aktrise un režisore Irmgarde Mitrēvice. Aktrišu izvēle jaunu meiteņu lomām Latvijas filmās vienmēr bijusi problēma, reizēm sasniedzot nacionāla skandāla mērogu, kā bija ar pretendentēm uz Baibiņas lomu Gunāra Pieša filmā Pūt, vējiņi! (1973). Kad meitene iestājas fakultātē, viņa patiešām ir meitene; kad pabeidz studēt, tā jau ir interesanta jauna dāma. Tomēr no Lāsmas staroja tāds jaunības svaigums, ka nolēmām pamēģināt. Kā notika proves, neatceros. Varu tikai iedomāties, ka pieredzējušākās kolēģes Lāsmai būs ieteikušas: “Tev jādraudzējas ar operatoru. Viņš tev uzliks labāku gaismu nekā konkurentēm, un tevi paņems.” Varbūt jau toreiz starp viņu un Jāni sākās kaut kāda ķīmija, bet tie ir tikai mani piedomājumi.
Rīt viņa būs kameras priekšā.
Tur viņa stāv, saģērbta kostīmu mākslinieces Larisas Braunas skicētā kostīmā un saķemmēta kā Irita. Žogs. Pretējā pusē Pūcītis-Mārkalns ar Iritas kucēnu. Tūlīt būs mēģinājums. Pūcītis muļķojas, rādot uz kucēnu un sakot, ka atradējam pienākas puse atraduma. Filmējam. Vārdi par kucēna pusi nejauši ieslīd tekstā. Lāsma it kā pa īstam notic, ka Pūcītis tiešām var pārgriezt kucēnu, un sadusmojas. Un vēlāk, aicināta pastaigāties un parādīt pilsētu, viņa aicinātāju atšuj tā, ka šim mute paliek vaļā. Ar mūsu jauno meiteni Iritu, šķiet, viss būs kārtībā.
Rīt filmēsim Mārkalna vecās skolas pagalmu. Tas nav gluži tāds, kā bijām iedomājušies. Reāls skolas pagalms. Ārā izmesti vecie soli, kāda tāfele, dažas aizmirstas burtnīcas. Scenārijā rakstītais tajā ne visai iederas. Vakarā satiekamies, lai pārrunātu, ko darīsim. Pūcītis ierosina vienu frāzi, es – citu. Aina sāk attīstīties, bet Lāsma apvainojas: “Jūs te sev gudrojat visādus tekstiņus, bet kas man?” Šajā ainā galvenā frāze, ja pareizi atceros, ir: “Vai jums kļūst vieglāk, ja otram arī slikti?!”. Ar to Irita Mārkalnam skaidri paziņo, ka sevi apcelt neļaus, ka viņa arī ir cilvēks. Pūcītis kā Mārkalns var improvizēt, kā vien tīk, bet Lāsmai-Iritai pamazām sevī jāuzkrāj dusmas un aizvainojums, lai šautu pretī. Lāsma to izdara lieliski. Ar Iritu mums tiešām viss kārtībā.
Domāju, ka vismaz no sākuma Lāsmai bija grūti iekļauties tādā darba procesā. Pūcītim tas nekas, viņam garlaicīgi vienu un to pašu atkārtot daudz reižu no vietas, bet Lāsmai, kas samērā nesen sākusi strādāt teātrī, tas, šķiet, bija smags izaicinājums.
Galu galā, katram jādara savs darbs. Rakstniekam jāraksta. Aktierim jāinterpretē. Un punkts.
Jāatzīstas, arī man toreiz tā likās, bet ko iesāksi, tādi apstākļi. Tomēr, ja padomā, scenārijs atšķirībā no lugas ir vienreiz lietojams produkts. Filma ir vairāku simtu mazu gabaliņu secīgs apkopojums, tie katrs atlasīti no diviem trim labākajiem sniegumiem. Te aktiera spontanitātei un patiesīgumam ir milzīga nozīme. Turklāt tāds spēles veids nav nekas jauns, tas pieder pie aktieru apmācības. Viņi visi sāk ar mēmām etīdēm, pēc tam nāk etīdes ar vienu vārdu... Iespējams, vismaz studiju laikā, jaunie aktieri iedomājās, ka tā ir tikai mācību procesa sastāvdaļa un tas viss beigsies līdz ar diploma saņemšanu. Pēc tam spēlēsim īstā teātrī īstas lugas.
Kino ir citādāk. Reizēm tā var būt, bet reizēm arī nē. Daudzas izcilas filmas ir uzņemtas tieši ar šādu improvizācijas metodi. To lietojis gan franču jaunā viļņa klasiķis Žans-Liks Godārs, gan Federiko Fellīni, gan mūsu pašu Jānis Streičs. Tikai visos šajos gadījumos metode bijusi mākslinieka brīva izvēle, nevis apstākļu uzspiesta nepieciešamība. Bet mums bija tā, kā bija. Ja gribi dzīvot, mācies izgrozīties.
Iet dienas. Ekspedīcija tuvojas noslēgumam, bet mums arvien vēl nav tās nolāpītās tuvības ainas pie ezera. Gandrīz katru vakaru viesnīcā ar Jāni runājam un strīdamies par šo ainu. Cirkulēja pat nostāsts, ka esmu viņam metis ar režisora scenāriju. Tas bija tāds cietos vākos iešūts albuma formāta sējums. Neraugoties uz mūsu draudzīgajām attiecībām, es tiešām tā darīju, lai pārtrauktu psiholoģisku sastrēgumu pēc tam, kad apmēram pusstundu no vietas bijām apmainījušies ar četriem teikumiem - “bet, Jāni...”, “bet, Andri...”
Sastrēgumu tas izkliedēja, bet nekādu skaidrību, protams, neviesa.
Izglāba mūs Pūcītis – noteiktajā dienā viņš vienīgo reizi visā filmēšanas laikā piedzērās un norāva filmēšanu. Acīmredzot arī viņu šis skats mulsināja.
Patiešām, Mārkalna stāsta patreizējā ievirzē, kur ir atgriešanās bērnības pilsētā un savu sakņu meklējumi, pusironiskās, vēl visai nenoteiktās attiecības ar Iritu tik ļoti negāja kopā ar scenārijā aprakstīto ainu, jo vairāk tāpēc, ka Iritai vairs nevajadzēs iet bojā un Mārkalnam operējot vairs acu priekšā nerēgosies nekādi tuvības mirkļi… tam visam vairs nebija nekādas jēgas. Tomēr stāsta dramaturģiskā loģika prasīja pēc savstarpējas sapratnes, cilvēciskas iejutības brīža.
Vasara beidzās. Pēkšņi septembra sākumā iestājās neparasti auksts laiks. Kāds nu tur vairs ezers!
Palīdzēja gadījums. Meklējot vietas, kur uzņemt noskaņai nepieciešamas ainavas un ceļu, kas skrien pretī Mārkalnam aizbraucot, operatoru pulciņš nejauši atklāja vecu, pamestu, ļoti glezniecisku māju. Nezinu, kuram pirmajam ienāca prātā, ka ezera vietā varētu būt šī vecā māja. Varbūt Jānim, varbūt stažierei Ievai? Aizbraucām apskatīties. Jā, protams, kaut kas simpātisks te ir. Varbūt Mārkalns un Irita izbraukumā varētu šeit paslēpties no lietus?
Pienāk filmēšanas diena. Sēžam šofera kabīnē ugunsdzēsēju mašīnā, kurai jāgādā par lietu, ja debesu tēvs mums to nespētu sarūpēt. Stāstu, ka šī ir tā vieta, kur skatītājs uzzina, kas ar Mārkalnu noticis iepriekš un kādas ir viņa attiecības ar Iritu. Pūcītis neizskatās sevišķi apmierināts. “Iešu es tam skuķim kaut ko par sevi stāstīt!” viņš norūc.
Diskusija atsākas uzņemšanas laukumā, tad Pūcītim uzbrūk visi asistenti: “Nu, Puli (tāda viņam iesauka), kā tu nesaproti! Šitā ir vienīgā vieta, kur mēs uzzzinām, kas ar tevi noticis un kā tu pats pret to izturies, un kas jums tur ar to Iritu...” Jābeidz ekspedīcija, jābrauc mājās, bet šis te vēl spītēsies! Tāda pārspēka priekšā Pūcītis maķenīt piekāpjas. Sākam mēģināt. Nezin no kurienes atmiņā uzplaiksnī kaut kādi stulbi dzejoļi no skolas laikiem. Pūcītis pārķer un pārfrāzē vienu pantiņu, ienāk kadrā un ar pārspīlētu žestu pasniedz Iritai pīlādža zaru. Pusironiskā noskaņa uztverta.
Dialogus parasti filmē tā – vispirms vienā gabalā uzņem vienu sarunas partneri, tad otru. Pūcītis ir džentlmenis, ļauj Lāsmai pirmajai nospēlēt savu daļu. Auksts. Runātājam no mutes nāk tvaiki, kas nav tipiski agrā rudenī. Grimētāji aizdod fēnu. Pūcītis, turot fēna caurules stobru, raida silta gaisa straumi pret Lāsmu un kliedē tvaikus. Par spīti nejēdzīgajai situācijai, Lāsma darbojas ar visiem dvēseles spēkiem. Kad kadrā ir Pūcītis un Lāsma uz viņu raida siltā gaisa strūklu, no maiņas sākumā pieredzētā īgnuma vairs nav ne vēsts, arī viņš darbojas ar pilnu spēku. Kaut kādi fluīdi starp Mārkalnu un Iritu iesākuši darboties.
Ir nejauki auksts. Pārkārtojoties jaunam kadram, gaismotāji atver lielajiem Volta loka prožektoriem vākus. Mēs stāvam riņķī un sildām rokas, visi, aktieri, tehniķi, asistenti, un dzeram administrācijas sarūpēto kafiju. Sajūta skurbinoša, neaprakstāma. Varbūt tiešām vērts iet tam visam cauri šāda mirkļa dēļ.
Ja laime ir dzīves blakusprodukts, kā apgalvo daži asprāši, tad šis ir viens no tādiem mirkļiem, kas to apliecina.
Ekspedīcija tuvojas noslēgumam. Vēl jāuzfilmē Mārkalna un Iritas šķiršanās. Aina ir uzrakstīta, tai jārisinās veikala noliktavā, kur Irita inventarizē atvestās rotaļlietas (norāde uz bērnību, tiesa, naiva un ilustratīva). Ierodas Mārkalns, lai atvadītos. Viņa lūdz Mārkalnam nebraukt projām.
Dažas dienas pirms tam pie brokastu galda saruna iegriežas par tolaik daudz lasīto Ļeva Vigotska grāmatu Mākslas psiholoģija. Tajā ir kāda interesanta doma – proti, lai skulptūrā attēlotu sievietes ķermeni, mākslinieks kā materiālu izvēlas nevis mīkstu un vilkanu vasku, bet tieši pretēji – aukstu un cietu marmoru; lai uzrakstītu greizsirdības traģēdiju, Šekspīrs izvēlas nevis greizsirdīgu vīru un neuzticīgu sievu, bet tieši pretēji – mīlošu vīru un uzticīgu sievu. Saruna pārlec pie mūsu filmējamās ainas – varbūt Iritas mīlestība labāk atklāsies nevis tad, kad viņa lūgs Mārkalnu palikt, bet, tieši pretēji, ja viņa nožēlos, ka nevar viņam palīdzēt aizbraukt, nopirkt biļeti uz ērtāku autobusa reisu…
Filmēšanas dienā, varbūt arī dienu iepriekš, izrādās, ka veikalā rotaļlietu nemaz nav, bet toties pievedīs riepas, tā paziņo asistenti. Ko iesāksim? Riepas, jūs sakāt? Lieliski! Turpinot iepriekšējo domu gājienu, nevis rotaļlietas, bet
tieši riepas, kas trauslajai meitenei jāizkrauj no ratiem, un vēl neaptēstais strādnieks, kas kā nejēdzīgs liktenis maisās pa vidu, būs tas kontrastējošais fons, kas palīdzēs atklāties Iritas mīlestībai.
Aina it kā būtu gatava, bet tad ķibele uzbrūk no citas puses – Jānim, šķiet, piemeties plaušu karsonis. Filmējot veco māju, ugunsdzēsēji, imitējot lietu, viņu ir pārāk stipri aplējuši, un viņš ir saaukstējies. Temperatūra tuvu 40°, sviedri no viņa gāžas aumaļām, bet Jānis filmēs. Kā viņš, pusnemaņā būdams, noturēja fokusu, īsti skaidrs nav. Pie šāda darba stila jau pieradušajiem Pūcītim un Lāsmai saspēle risinās veikli. Arī tikko atbraukušais Gunārs Placēns viegli iekļaujas spēlē. Kaut tā būtu bijis no pašiem filmēšanas sākumiem!
Mēs atstājam lielisko Kuldīgu. Priekšā darbs pie scenārija, tad vēl kāds mēnesis filmēšanai, pēc tam montāža, ieskaņošana, līdz beidzot nodošana kinostudijas Mākslas padomei un PSRS Valsts Kinematogrāfijas komitejai Maskavā. Ar to viss arī būtu beidzies, ja ne lieli sociālpolitiski strāvojumi. Ap šo laiku vairāki ļoti labi jaunie režisori emigrēja uz Izraēlu. Partija kā vadošais un virzošais spēks pateica: “Stop! Turpmāk atbalstīsim jaunos!”
Tāpēc, acīmredzot, bijām tikuši pie filmas, droši vien tāpēc arī Atspulgu ūdenī izvirzīja konkursam nākamajā Vissavienības kinofestivālā, kas notika Erevānā. Liktenim labpatikās, ka filma izpelnījās godalgu par debijām, un debitantu mums bija veseli četri – Lāsma Kugrēna, Jānis Mūrnieks, Jānis Lapsa un šo rindu autors, kurš saņēma vēl vienu balvu par debiju režisūrā.
Labi, ka tā. Vismaz izvairījāmies no tiesvedības. Neies jau godalgotas filmas titros ar lieliem burtiem ierakstītais Jānis Lapsa iesūdzēt tiesā titros neesošo Andri Jakubānu par to, ka no viņa sākotnējā teksta, kā viņš Andrim vēlāk atzinies, filmā esot palikuši vairs tikai pāris teikumu, kurus ne tajās vietās runā citi personāži. Savukārt Andris Jakubāns par nopelnīto nopirka zaporožecu.
* * *
Tāds, lūk, stāsts.
Tā visa, protams, ir vēsture. Šī filma ir uzņemta pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem. Šodien vairs nav tās Rīgas kinostudijas, kurā filmu ražoja. Vēl vairāk, šodien pat vairs nav tās valsts, kurā atradās Rīgas kinostudija. Ļoti daudzi no tiem, kas šo filmu veidoja, jau ir miruši. Varbūt šīsdienas jaunajam kinoskatītājam tas nenozīmē vairāk kā laika prognoze 1905. gada vasarai?