Režisoram Rolandam Kalniņam – 100! Šajā neticami skaistajā brīdī, no sirds sveicinot jubilāru un novērtējot Meistara ieguldījumu Latvijas kino vēsturē, Kino Raksti kopā ar Rīgas Kino muzeju atgādina, ka Rolanda Kalniņa radītajā gadsimta ainavā blakus kalnu virsotnēm un vulkāniskas izcelsmes salām ir arī zemūdens straumes un pat nogrimuši kontinenti, kas vēl gaida ūdenslīdējus un pētniekus. Viens no šādiem kontinentiem, kas kļuvis jau leģendārs, ir nerealizētais scenārijs „Jahtu sauca „Žanna”” – jau kopš 60. gadu vidus Rolands Kalniņš ar domubiedriem attīstīja šo ieceri, 1974. gadā nonāca pat līdz režisora scenārijam un aktieru fotomēģinājumiem... bet atļauja sākt filmas ražošanu tā arī netika saņemta.
Šobrīd Jāņa Lūša scenārijs, kurš daudzu kolēģu atmiņās kļuvis par aizgājušā laika simbolu, atrodams LKA Rīgas Kino muzeja krājumā, kopā ar 450 citiem digitalizētiem kinoscenārijiem un filmu montāžas lapām, kas pieejami arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Kino Raksti, atgādinot par jaunības brīvajiem vējiem, publicē scenārija sākuma daļu – 23 lappuses no gandrīz simta...
TILTS. Daba.
Milzīgs celtnis viegli nes trosēs ieāķētu, desmitiem tonnu smagu dzelzsbetona bloku.
Celtnieku brigāde saspringti vēro, kā grandiozā detaļa metru pa metram virzās uz savu vietu – tai jāsavieno divi balsti topošajā tiltā, kurš jau pavirzījies līdz upes vidum.
Uz tālākā balsta stāv Ints, gadus divdesmit trīs vecs puisis, ar žestiem komandēdams...
...celtņa vadītāju.
Bloks slīd zemāk, zemāk, beidzot apstājas nedaudz virs vajadzīgā līmeņa. Tagad tehnika savu paveikusi. Kārta Intam un viņa darba biedriem, kas ķeras pie galīgās precizēšanas.
Muskuļi saspringst, uz pavasara saulē iedegušajiem, puskailajiem ķermeņiem spīd sviedru lāses. Šķiet, ka šie seši vīri ir nieks pret milzīgo bloku. Taču tas sāk padoties viņu gribai, lēnām griežas vajadzīgajā virzienā.
Vīru sejās darba azarts, spītība, varētu teikt, pat radoša apgarotība.
Beidzot bloks nostādīts tieši virs savas ligzdas. Ints dod pēdējo zīmi, celtņa vadītājs pilnībā atslābina troses.
Brigādes vīri priecīgi saskatās – atbildīgā operācija izdevusies godam.
Ints atviegloti izslienas, pārlaiž skatu pavasara saules spilgti izgaismotajam apvārsnim.
Rīgas panorāmai, no šejienes skatoties, maz līdzības ar tradicionālo siluetu, kas parasti grezno konfekšu kārbas. Šeit uzskatāmi atklājas pilsētas vēsture. Kreisajā krastā drūmas pagājušā gadsimta fabrikas, pa daļai jau nojauktas, lai dotu vietu jaunajai maģistrālei. Tālāk, aiz vītoliem apaugušas attekas, sala ar savdabīgām koka celtnēm, ģimenes dārziņu kvadrātiem, žogiem un laipām. Vēl tālāk, aiz plašā upes plūduma iezīmējas Ķengaraga augstceltņu korpusi, pret kuriem sīks šķiet agrāk valdošais zeltītais klostera kupols. Vēl pa kreisi gandrīz nereālā vieglumā slienas gaišzilais viesnīcas Latvija stāvs, Pētera graciozā smaile, Doma nosūbējušais varš, smagnējā pils un dūmakā gaistošās ostas celtņu mežģīnes.
Bet pa vidu visam topošā tilta trase, vēl nepabeigta un nenogludināta, tomēr jau skaidri samanāma. Ar savu tāluma trauksmi, saspringtā loka dinamiku tā ietriecas simtgadīgajā pilsētā kā simbols mūžīgai virzībai no vecā uz jauno. Šo sajūtu vēl vairāk pastiprina reaktīvie laineri, kas, paceldamies, no tuvējā lidlauka, drāžas pāri.
Inta vērojumu pēkšņi pārtrauc megafona pastiprināts sauciens.
– Ahoi, Int, vai tas esi tu, vecais rifkabīli?
Uzrunātais pārsteigts paskatās lejup. Netālu apstājusies balta motorlaiva. Tajā stāv brašs jauneklis švītīgā jahtkluba formā ar megafonu rokā. Pie motora stāv drukns vecāks vīrs apnēsātā jūrnieku jakā – jahtkluba bocmanis – un arī vērīgi skatās augšup.
– Gunār? Kur tu te radies? – atsaucas Ints, pazinis jahtsmeni.
– Šodien atklāšanas mači. Es tiesāju! – skan atbilde. Bocmanis kopā ar kādu meiteni, kas arī atrodas laivā, noenkuro aiz borta sarkanu boju, kas apzīmē sacīkšu distanci.
– Pieskrien vakarā klubā! Gaidīšu! – sauc Gunārs.
– Es tāpat, Int! - piebilst no laivas meitene.
– Annele? Tu arī? Sumināta! – Inta balsī patīkams pārsteigums.
– Tātad līdz vakaram būsim atkal kopā visa vecā komanda! Čau! – Gunārs cēli pamāj, un motorlaiva dodas projām.
Ints pieiet pie saviem darba biedriem, kuri, apsēdušies piesaulē uz paneļiem, notiesā sviestmaizes.
– Kas tas par svētdienas jūrnieku? – noraugoties pakaļ motorlaivai, jautā sprigana meiča – celtņa vadītāja.
– Pirms gadiem trim viņš bija kapteinis uz mūsu jahtas.
– Kaunies! Kaislīgs burātājs, bet mūs neesi izvizinājis!
– Es no jahtkluba izstājos. Tas sports paņem visu laiku, bet man darbs, neklātiene.
Pie abiem pienāk saburzīta izskata sīks vīrelis.
– Klau, Rozīt, vai tev nav paķērusies līdzi pudele limpiņdrāta? Ellīgi kaltē… – viņš uzrunā meiču.
– Ak tad vecā atkal atņēmusi tev visu algu? Matīs, Matīs, kas tu kļūsi ģimenes galva?
– Es, Rozīt, esmu riktīgs galva, bet mana vecā – kakls, kas galvu groza, kā grib.
Ints sniedz Matīsam rubli. Tas sašutis protestē.
– Tu mani par ziliķi uzskati, vai, puis? Nekā nebij! Par velti es neņemu.
Un viņš pasniedz Intam sportloto biļetes, izdodams vēl desmit kapeikas.
– Tā, tagad mēs esam kvitā. Mersī! – paklanās Matīss.
Brigādes vīri labsirdīgi nosmejas, un visi atkal ķeras pie darba, iestiprinādami āķus nākošā bloka skavās.
Pievakare. Maiņa beigusies, Taču celtnieki vēl neizklīst. Viņu uzmanību saista...
...burātāju sacīkstes, kuras no tilta labi pārskatāmas.
Tūlīt gan jāpiebilst, ka šo maču nopietni spēj uzņemt vienīgi paši tā dalībnieki – puišeļi tā ap desmit gadiem. Tā ir pati mazākā jahtu klase Optimists. Katrā šādā finiera „kuģī”, kas nav lielāks par normālu vannu, spirgtajā vējā cīnās viens puika – pats kapteinis, pats stūrmanis, pats matrozis. Taču sacīkšu noteikumi šeit tādi pat, kā olimpiādē, nav mazāks arī dalībnieku cīņas spars un griba uzvarēt.
Ints, brigādes, puiši, Rozīte un pat sīkais Matīss vēro puišeļu uzņēmību, neatlaidību.
Masti reizēm nosveras līdz līmenim.
Kāds, pārāk strauji apbraukdams boju, pārrēķinās, jahtiņa apgāžas, un puika ar oranžo glābšanas vesti jau ķepurojas ūdenī. Tūlīt piebrauc bocmanis ar motoreni, bet sportists atsakās no palīdzības. Veikli uzrāpies uz šverta, viņš atsver savu braucamo pareizā stāvoklī un lepni turpina distanci, skatītāju atzinības saucienu pavadīts.
Kad jahta attālinās no tilta, celtnieki dodas uz dienesta autobusu, lai dotos mājās. Paliek vienīgi Ints. Viņam gribas pabūt vienam. Satikšanās ar bijušiem kluba biedriem uzvēdījusi kādas senas atmiņas.
Ints nepamana, kā pie tilta piebraucis ar savu motoreni bocmanis. Vecais vīrs ar grūtībām uzrāpjas pa stāvo uzbērumu un nostājas blakām puisim.
– Tu arī labprāt izlaistu kādu līkumu, vai ne? - viņš ierunājas.
Ints strauji apgriežas.
– Boča? Kā tad tu?
– Visi jau neaizmirst vecus draugus, Kur tu biji iekritis, ja drīkst zināt?
Ints atbild nenoteikti, viņš vēl šaubās, vai būt īsti atklātam.
– Strādāju ārpus Rīgas. Tikai nesen mūsu brigādi pārsvieda uz šejieni.
– Tātad turpini ģimenes tradīciju. Jā, tilti, tilti… Tavs vecaistēvs krita uz tilta pār Dņepru… Tēvs cēla šo te pēc kara… – Bocmanis pārlaiž skatu Oktobra tiltam un apklust, nojauzdams, ka Intam par tēvu pašreiz labāk nepieminēt.
– Un kā tev klājies šos gadus? - jautā Ints savukārt.
– Parunāsimies laivā. Man vakarā jābūt klubā. – ierosina bocmanis.
DAUGAVA. Daba.
Klusi dūc laivas motors. Garām slīd neatkārtojamās Daugavas salu ainavas.
Inta un bocmaņa saruna kļuvusi atklāta. Jūtams, ka šie cilvēki patiešām ir tuvi viens otram.
– Kāpēc neiegriezos klubā? Varēju, protams, bet ne jau viss tik vienkārši, kā šķiet no malas, – stāsta Ints. – Mani tur pārņem neērtības sajūta. Jahtas man vairs nav, mačos nepiedalos, tā vien šķiet, ka visi smīn. Un atmiņas dažādas mācas virsū. Tie taču bija mani labākie gadi.
– Vai tev nebūtu mazliet pāragri runāt par “labākajiem gadiem”? – smaida bocmanis.
– Pats nesaprotu, kas īsti manī notiek, bet sabiedrībā, cilvēkos mani nevelk.
– Un kā māte?
Ints brīdi klusē.
– Labi, nevajag, es tikai tāpat vien, starp citu, – saka bocmanis.
– Mātei viss kārtībā, tikai es tagad nedzīvoju kopā ar viņu.
Bocmanis jautājoši paskatās puisī.
– Kad viņa pēc tēva nāves apprecējās otrreiz, es pieradu pie patēva. Iemīlēju viņu. Viss likās pareizi. Bet, kad viņu sīkie sāka iet skolā, es sajutu, ka viņiem visiem ir sava dzīve, kurā es ne visai iederos… Nē, nē, mēs nesastrīdējāmies. Es vienkārši pārgāju uz neklātieni un iestājos darbā. Mitinos tagad Jūrmalā, vienā vasarnīcā.
Bocmanis vērīgi skatās Intā.
– Tātad, saki, viss kārtībā?
Ints neatbild.
– Es būtu galīgs idiots, ja sāktu mācīt tevi, kā jādzīvo. Katram sava dzīve, katram pašam jātiek galā, tikai neapmāni sevi: ja tev gribas vairīties no cilvēkiem, kaut kas nav kārtībā. Nevis cilvēkos, bet tevī pašā. Pieskrien kādreiz pie manis klubā. Izbrauksim līcī. Manu telefonu atceries?
Ints izvelk no kabatas sportloto biļeti, lai pierakstītu es tās telefona numuru.
– Tā neiet cauri, deviņdesmit kapeikas arī ir nauda, – protestē bocmanis.
– Labi, labi, – pasmaida Ints. – Saki numuru.
– Seši, četri, deviņi, trīs, vienpadsmit.
Ints smaidīdams pārvelk krustiņus bocmaņa nosauktajiem cipariem.
– Ko tu darīsi, ja būsi laimējis?
– Nopirkšu jahtu. Goda vārds.
Šoreiz pasmaida bocmanis.
– Tikai neaizmirsti konsultēties ar mani. Es sagādāšu pašu labāko.
– Apsolos, – saka Ints.
Motorlaiva pietur pie kādām laipām. Ints pamāj sveicienu un aiziet.
TILTS. Daba.
Celtnieku brigāde uz tilta. Ints, aizsedzis seju, metina armatūru. Pārējie aizpilda betona paneļa spraugas.
Vienīgi Matīss studē avīzes numuru, salīdzinādams savu sportloto biļešu numurus ar avīzē publicētajiem. Redzams, ka šī spēle ir viņa hobijs.
– Urrā! Sakrīt! - viņš pēkšņi sāk lēkāt, vētraini izpauzdams sajūsmu.
Brigāde salasās ap laimētāju.
– Pareizināju vecās gadus ar dzīvokļa numuru, izdalīju uz bērnu skaitu, pieliku četri divpadsmit[1] un, lūk, – trīs cipari sakrīt! Bet kā tev? – Matīss jautā Intam.
Tas, neticīgi smaidīdams izvelk no kabatas biļetes, pasniedz Matīsam, kura seja pamazām kļūst nopietna.
– Bučo roku un sauc par onkuli. Pieci sakrīt, – viņš svinīgi paziņo.
Ints apmulsis groza rokās laimīgo biļeti.
PIESTĀTNE. Daba.
Jahtkluba ēlingā jūtams, ka drīz sāksies īstā burāšanas sezona. Sportisti rosās ap savām jahtām, šo to pielabojot un piekrāsojot.
No kādas nelielas, bet ļoti elegantas jahtas kajītes izlien Ints. Viņš izvelk no kabatas nazi, nopietni pārbaudīdams, paskrāpē ar to jahtas krāsojumu. Apskata guleniski nolikto mastu, aptausta vantis.
Bocmanis klusēdams vēro šo darbošanos. Kad Ints beidzis, abi, līkumodami caur mastiem un citiem piederumiem, iziet ārā.
Redzama jahtkluba teritorija, kur valda dzīva rosība. Dažas jahtas jau izvilktas no ēlinga, kādu pašreiz pa sliedēm nolaiž ūdenī, kāds ar smilšpapīru tīra klāju.
Ints un bocmanis apsēstas uz apgāztas laivas upmalā.
– Un kādā stāvoklī buras? – jautā Ints.
– Gluži jaunas. Špinākers arī no dakrona, – atbild bocmanis.
Brīdi klusums. To pārtrauc bocmanis.
– Man tu vari ticēt, tas kuģis ir vērts vairāk. Tu vari to dabūt par sviestmaizi. Ja man būtu nauda, es ne brīdi nedomātu. Švarcs pats divus gadus būvēja, mazliet pabraukāja un tagad pārdod par puscenu. Viņam steidzīgi vajadzīga nauda. Ceļot māju.
– Man tomēr par dārgu. Parunāšu ar Gunāru vēlreiz. Ja viņš piedalīsies, tad var būt runa, – saka Ints. Bocmanis zīmīgi iesvilpjas.
– Ja jau Gunārs piedalās, tad viss kārtībā… Tas izraus naudu kaut vai trijos naktī.
IELA. Daba.
Ints lēni iet pa ielu, kas vēl saglabājusi pirmskara Rīgas vaibstus – bruģis, mājas ar greznām fasādēm, laternu stabi, noslēpumainas “vārtu rūmes”...
Virs kādas puspagraba telpas durvīm neuzkrītoša izkārtne Lietotas mēbeles. Skatlogā vientuļi greznojas rokoko stila krēsls uz trim kājām un rāmis bez gleznas.
Ints ieiet veikalā.
VEIKALS. Dekorācija.
Patumšā telpa piekrauta ar visdažādākajām mēbelēm, sākot ar virtuves galdiem un beidzot ar Venēcijas spoguļiem.
Pie griestiem karājas lustras un griestu lampas.
Gunārs pašreiz pacietīgi izskaidrojas ar kādu ikdienišķa izskata sievieti.
– Spriediet pati: puse kauliņu jūsu klavierēm neskan?
– Nu, neskan, – piekrīt sieviete.
– Pedāļi arī nedarbojas. Un par ārējo izskatu vispār nerunāsim. Jūs laikam esat te klapējusi karbonādi…
– Ko jūs! Tur stāvēja tikai puķu pods… – protestē sieviete.
– Piedodiet, bet šādu instrumentu mēs pieņemt nevaram.
– Kā tā? Es eksprešiem vien samaksāju desmitnieku… Tante nomira, namu pārvalde liek istabu atbrīvot…
Gunārs nopūšas.
– Aprunāšos ar ekspertu.
No blakustelpas iznāk Morgengāgens. Ar profesionālu žestu paceļ vāku un paziņo:
– Jūs esat sajaukusi adreses, cienītā pilsone. Lūžņus pieņem citā iestādē.
– Tā jau ir cūcība! Klavieres lūžņos! – sieviete sašutusi iesaucas.
Gunārs mēģina pierunāt Morgengāgenu.
– Varbūt tomēr pieņemsim? Jāizpalīdz cilvēkam…
– Uz tavu atbildību, – saka Morgengāgens.
Sieviete, saņēmusi kvīti, atviegloti iziet.
Gunārs uzliek durvīm uzrakstu Slēgts un aicina Intu blakustelpā. Šeit iekārtota neliela darbnīca mēbeļu restaurēšanai.
Tur pie atskaņotāja sēž Annele. Ieraugot Intu, viņa ir priecīgi pārsteigta, lai gan cenšas to klaji neizrādīt.
Morgengāgens uzliek plati uz atskaņotāja. Atskan klavesīna mūzika.
Gunārs aizsien sev brezenta skoteli un ķeras pie pārtrauktā darba – tīra ar speciālu kasīkli veco laku kādam sarkankoka galdam.
– Sēdies, – viņš aicina Intu, ar žestu norādīdams uz greznu, kokgriezumiem rotātu zārku.
– Man šī mēbele ne visai… Kaut kā neērti… – Ints izvairās.
– Ko jūs! – iesaucas Morgengāgens. – Šī ir vienīgā mēbele, bez kuras neviens nevar iztikt, un vai jūs maz esat redzējuši kaut ko ērtāku, jaunais cilvēk? Iekšā izpopēta ar īstu muarē, kokgriezumi, vēlīnais ampīrs… Es vakar uzgāju šo unikumu kādā Pārdaugavas savrupmājā un nekavējoties iegādājos pats savām vajadzībām…
– Vai nav vienalga, kādā zārkā gulēt? – ironiski jautā Ints.
– Redziet, jaunais cilvēk, – Morgengāgens nepiekrīt. – Latviešu mentalitātei jau kopš sākotnes nepiemīt baiļu no nebūtības. Bērēs latvieši dejoja un līksmoja tāpat kā kristībās. Es visu savu apzinīgo dzīvi esmu centies pēc skaistuma un gribu arī pēc nāves iespiesties palicēju atmiņā kā estēts. Slapjie, halturistiskie sērijveida zārki manī izraisa gluži fizisku pretīgumu.
– Ņemsi? – Morgengāgena lekciju pārtrauc Annele.
– Kā vienmēr. Klavesīns ir mana vājība, – atbild Morgengāgens, pasniegdams Annelei naudu.
Annele atsveicinās. Morgengāgens iet viņu izlaist.
– Es biju klubā. Bocmanis arī apgalvo, ka būtu grēks laist garām tādu jahtu… Kāpēc lai mums, veciem burātājiem, nebūtu savs kuģītis? Darbs, mācības, mācības, darbs – kas tā par dzīvi?
Gunārs vēršas pie Morgengāgena.
– Cik mēs dabūsim par tām klavierēm?
– Pēc remonta ne mazāk par tūkstoti. Īsts Cimmermans. Man viens klients no Maskavas tādu pasūtīja.
Gunāra seja atplaukst saulainā smaidā.
– Patiešām, kāpēc lai mums nebūtu savs kuģītis?
ŠVARCA MĀJA. Dekorācija dabā.
Daudzstāvu nami no visām pusēm ielenkuši nelielu privāto mājeļu sektoru. Draugi iet pa smilšainu ieliņu, meklēdami Švarca māju.
– Šķiet, ka tas ir šeit, – Gunārs nospiež pogu.
– Tūlīt tev metīsies pretī melns vilku sugas suns, – joko Ints un pēkšņi apklust.
Atveras vārtiņi. Tajos stāv Žanna. Viņa jautājoši skatās puišos.
– Mēs meklējam Švarcu. Inženieri Švarcu, – saka Gunārs.
Meitene, uzmanīgi kāpdama ar basajām kājām pa būvlaukuma gružiem, iet jaunceltnes virzienā.
Draugi saskatās un seko viņai.
Pēc dažiem soļiem meitene apstājas un brīdinoši iesaucas:
– Uzmanīgi!
Gunārs un Ints pasper soli sāņus.
Meitene paceļ no smiltīm mazu bruņurupuci.
– Atvainojiet, viņš nav sevišķi liels, – vainīgi saka Gunārs.
Nepaskatīdamās viņā, meitene atteic:
– Mēs visi reiz bijām mazi….
Un, pieglaudusi bruņurupuci vaigam, piebilst:
– Neuztraucies, pēc dažiem gadiem tev neviens vairs nekāps uz galvas!
Gunārs mēģina iebilst:
– Šī suga nekad neizaug liela…
– Tāpat kā vienas otras sugas cilvēki, – meitene saka un dodas uz priekšu. Gunāra sejā atplaukst jautrs smaids. Ints samulst vēl vairāk.
Visi trīs pienāk pie kalsnēja, gara auguma vīrieša, kas pārsijā cementu.
– Pie tevis, – saka meitene un nolaiž bruņurupuci zemē.
– Švarcs, – stādās priekšā vīrietis pusmūžā. – Ar ko varu pakalpot?
Inženieris paskatās uz savām netīrajām rokām un pagriežas pret meiteni:
– Draudziņ, vai tu neatnestu mazliet ūdens?
Meitene klusēdama paceļ spaini. Atradis izeju no neveiklās situācijas, Ints spaini atņem:
– Atļaujiet, es jums palīdzēšu!
Ints ar meiteni nāk pa neiekoptā dārza taciņu.
– Jūs ar šīferi vai kanalizācijas caurulēm? – bez sevišķas intereses vaicā viņa.
– Neuzminējāt, – Ints atbild manāmi atdzīvojies. – Gribam pirkt jahtu!
Meitene paskatās viņā.
– Kādu jahtu?
– Švarca Žannu.
Meitene pēkšņi apstājas un cieši skatās Intā.
– Kas jums teica, ka viņš grib to pārdot?
Ints vēl nav aptvēris situāciju un saka:
– Švarcs pats lūdzis bocmani sameklēt Žannai pircēju.
Viņš atgriež krānu. Šļakstēdams ūdens sāk gāzties spainī.
– Nosaukumu gan mēs izdomāsim citu. Kaut vai Ahoi! – saka Ints.
Meitene skatās uz jaunbūves pusi.
Tur sarunu turpina Gunārs un Švarcs.
Parādās trokšņains bērnu bariņš.
– Krustmāt Žanna! Krustmāt Žanna! Iedodiet rupucīti paspēlēties! Mēs nepazaudēsim, goda vārds!
Žanna, domādama savu domu, atdod bērniem rupucīti. Pēc ilgākas pauzes viņa klusi saka:
– Ahoi nemaz neskan slikti.
Gunārs un Švarcs jau vienojušies.
– Tātad piektdien parakstām papīrus, – rezumē pircējs.
– Jā, – apstiprina pārdevējs. – Tikai… Redziet…
Švarcs vēro Žannu un Intu. Žanna skatās kaut kur tālumā.
Ūdens līst pār spaiņa malām.
– Viņa vēl nekā nezina par mūsu darījumu, un es lūdzu viņas klātbūtnē pagaidām par to nerunāt, – Švarcs pamāj uz Žannas pusi.
Gunārs jautājoši paraugās Švarcā.
– Manu draudzeni arī sauc par Žannu. Viņa vispirms psiholoģiski jāsagatavo jaunajai situācijai…
– Jā, – saka Gunārs. – Situācija nav no vieglajām. Bet kā būtu, ja mēs sarīkotu nelielas viesības un jūs ar Žannu atnāktu… Domājams, ka svešā mājā viņa traukus neplēsīs.
Žanna un Ints ir jau gandrīz klāt.
– Te būs mans telefons, piezvaniet rīt, parunāsim konkrētāk, – saka Gunārs, izrauj no kabatas grāmatiņas lapu, uzraksta numuru, pasniedz Švarcam.
Žanna un Ints pienāk.
– Paldies, draudziņ, – saka Švarcs.
Puiši atvadās. Švarcs izlaiž tos pa vārtiņiem.
Žanna gaida, ko teiks Švarcs. Tas klusēdams mazgā rokas atnestajā ūdenī. Žanna brīdi viņu vēro, tad ar kāju apgāž spaini.
Švarcs skatās meitenē.
– Es nezinu, kas notiks, ja tu pārdosi Žannu.
Švarcs saudzīgi apņem meitenes plecu un grib noskūpstīt meiteni.
– Tavas lūpas ož pēc cementa, – meitene izvairās.
MORGENGĀGENA DZĪVOKLIS. Dekorācija.
Morgengāgena istaba. Šeit savākts daudz vērtīgu, veclaicīgu lietu. Vienā stūrī novietots ledusskapis. Goda vietā – stereoatskaņotājs.
Skan mūzika (plate, ko atnesa Annele veikalā).
Klausītāji mūziku uztver katrs citādi, izpaužot savu raksturu un pašreizējo garastāvokli.
Annele pie ledusskapja gatavo sviestmaizes. Visa viņas uzmanība pievērsta šim procesam, taču griežot maizi, viņa cenšas netrokšņot.
Morgengāgens tiešām saprot mūziku.
Gunārs smaida savu parasto saulaino smaidu, izliekas klausāmies, bet paslepšus šķirsta kinožurnālu ar glītām meitenēm.
Bocmanis piepilda pīpi ar tabaku. Redzams, ka šo sabiedrību viņš uztver ironiski.
Ints brīžiem iegrimst mūzikā, tad atkal izraujas no tās, paskatās uz durvīm. Jūtams, viņš kādu gaida.
Annele uz pirkstgaliem pāriet pāri istabai, pasniedz Gunāram šprotu bundžu un nazi. Ar žestiem parāda, lai atver bundžu. Gunārs viņas lūgumu izpilda.
Melnmataina meitene kāri ēd sviestmaizes.
Pēkšņi atskan durvju zvans.
Annele iet ielaist.
Ienāk Žanna un Švarсs. Švarcs tērpies nevainojamā uzvalkā. Žanna šodien izskatās vēl skaistāka un noslēpumaināka. Abi apstājas durvīs, gaida, kamēr beigsies plate.
Ints skatās...
...Žannā.
Annele pamana, kā...
...Ints vēro Žannu. Plate beidzas.
Morgengāgens steidzas viesiem pretī. Noskūpsta Žannai roku. Jūtam, ka viņam jau no bērnības ieaudzinātas labas manieres.
– Es tūkstošreiz atvainojos, bet Korelli… Trīssimt gadus veca mūzika… Lūdzu, sēdieties, – viņš norāda uz mīkstajiem krēsliem, kas novietoti ap zemu galdiņu.
Pienāk Annele ar sviestmaižu šķīvi.
– Annele, mūsu kulinārijas ģēnijs, – iepazīstina Morgengāgens.
– Neāksties! – atcērt Annele. – Labāk parādi, kur tev glabājas pipari.
– Vienu mirklīti, – Morgengāgens atvainojas.
Ints grasās tuvoties Žannai. Gunārs enerģiskāks un veiklāks. Viņš apsteidz Intu, kurš atkal apsēžas uz palodzes.
Gunārs novietojas blakus Žannai. Ievada jautru sarunu:
– Kā jūtas jūsu rupucītis? Ceru, ka viņš ir krietni paaudzies.
– Paldies, rupucītim klājas labi.
– Interesanti zināt, kā viņš iekarojis jūsu simpātijas, – zīmīgi jautā Gunārs.
– Viņš nekad neuzdod muļķīgus jautājumus, – atbild Žanna.
Annele liek galdā kafijas tases un glāzes.
Pēkšņi Morgengāgens aptur viņu un, piešķiebis galvu, skatās Žannā. – Jā, – viņš saka, – patiešām…
Saimnieks pieiet pie bufetes, izņem kristāla glāzi, pārlaiž tai ar servjeti un noliek Žannai.
– Tādai sievietei kā jūs piestāv skaisti trauki, - viņš saka. – Īsts Bakarā[2]. No divpadsmit palikusi tikai viena…
– Jūs esat apbūrusi pat Morgengāgenu, – saka Gunārs Žannai.
– Skaistas lietas un skaistas sievietes pārvērš eksistēšanu par dzīvi, – saka Morgengāgens. – Diemžēl kā vienu, tā otru kļūst aizvien mazāk… Štamps, šinjoni, kičs…
Gunārs piepilda glāzes.
Annele pieiet pie Inta.
– Neskaties uz viņu tā… – draudzīgi, ar skumju pieskaņu saka Annele. Tad apraujas un māksloti jautri piebilst – Kā čūska uz trusīti!
Melnā meitene izdveš:
– Kad es klausos šādu mūziku, man šķiet, ka zvaigžņu kuģī tuvojos kaut kam svešam, nezināmam. Vēl mirklis! Kuģis iznirs cauri miglas vāliem, un es ieraudzīšu jaunu, brīnišķīgi skaistu pasauli.
Ints skatās uz Žannu.
Skan melnmatainās meitenes lietišķs jautājums: – Un jūs?
Žanna atskatās uz...
...Intu. Viņš, beidzot saņēmies, nolec no palodzes, tuvojas Žannai. Visu laiku klusējis, puisis tagad cenšas pārvarēt mulsumu, kas viņu pārņem meitenes klātbūtnē.
– Kāpēc jums tāds dīvains vārds?
Žanna pasmaida.
– Dīvains? Tā vēlējās mans tēvs. Viņš bija jūrnieks. Māte vēl šodien atceras, kā viņš iespītējies un neļāvis mani nosaukt par Dzidru.
Švarcs lietpratīgi pēta plates. Pienāk Gunārs.
– Jūsu kolēģim ir izcila skaņu plašu kolekcija, – ieminas Švarcs.
Gunārs izvēlas jaunu plati:
– Jā, naudiņa te ieguldīta liela…
– Vai jūsu tēvs vēl brauc uz kuģiem? – jautā Ints.
– Skaista glāze, – saka Žanna un aizskar glāzi ar pirkstu. Kristāls iedziedas.
– Piedodiet, - saka Ints.
– Nekas. Tēvs man tik aizraujoši stāstīja par svešām ostām, par koraļļu salām… Un es vienmēr ticēju viņam, kaut gan māte smējās…
Sarunu pārtrauc Gunārs, kas uzaicina Žannu dejot.
Inta skats pavada aizejošos.
Gunārs un Žanna dejo. Viņam pievienojas Morgengāgens ar melnmataino meiteni.
Švarcs uzlūdz Anneli. Visi dejo. Annele laiku pa laikam pamet skatu uz Intu.
Ints ar neizdzertu glāzi sēž pie galda.
Žanna dejo.
Bocmanis apsēžas blakus Intam, klusēdams pieskandina viņa glāzei, un izdzer konjaku.
– Nu, kā to lai izskaidro? Šņabis ir lētāks un labāks, bet cilvēki dzer šito te! - nosaka bocmanis.
Švarcs, stāstīdams kaut ko Annelei, mēģina saskatīt...
... Žannu un Gunāru.
– Ko jūs darāt rītvakar? - jautā Gunārs.
– Nezinu, - atbild Žanna.
– Redziet… Būtu jauki, ja jūs varētu piedalīties pirmajā izbraucienā. Protams, arī Švarcs.
– Kādā izbraucienā?
– Jūrā!
Žanna apstājas un nesaprašanā skatās Gunārā.
– Jūs arī turpmāk varat uzskatīt, ka jahta atrodas jūsu rīcībā, – saka Gunārs.
Žanna pieskrien pie Švarca un tikko dzirdami saka:
– Un tomēr… Tomēr tu to izdarīji!
Viņa apcērtas un aizskrien. Švarcs grib sekot, bet viņam ceļā nostājas bocmanis.
– Biedri Švarc, jahta ir nodota labās rokās.
Brīdi visi klusē. Morgengāgens izslēdz atskaņotāju. Pieiet pie galdiņa, paņem dārgo kristāla glāzi un novieto to atpakaļ bufetē.
Annele, piedāvājot Švarcam un bocmanim maizītes, saka:
– Uzkodiet, lūdzu! Krabjus nemaz katru dienu nevar dabūt.