Filma var tikt uzņemta bez aktieriem, bez skaņas, pat bez režisora, bet nekad ne bez operatora! – šis ir kinovidē iemīļots teiciens, ar kuru paši operatori labprāt atgādina, ka kino arī savā piedzimšanas brīdī bija galvenokārt operatora darbs. To uzsver arī dokumentālā kino režisore Laima Žurgina, rakstot par savu kolēģi Kalvi Zalcmani, ar kuru kopā strādājusi jau kopš 70. gadu sākuma.
Filmu operators. Lieliska profesija – gleznošana inženiertehniskiem līdzekļiem, muzicēšana ar pārdomātu kameras kustību. Iespēja veidot savu neatkārtojamo stilu kā pašizpausmi, vienmēr būt saistībā ar tehnisko progresu. Operators ir režisora un skatītāja acis, un neviena filma nav tapusi bez operatora. Mēs ar cieņu un apbrīnu pieminam režisorus – Fellīni, Tarkovski vai Trifo, piemēram –, bet daudz retāk atceramies viņu kinošedevru līdzautorus – Džanni di Venanco, Vadimu Jusovu vai Raulu Kutāru, izcili talantīgus filmu operatorus.
Dokumentālajā filmā operatora jūtīgai saskarei ar pasauli un spējai saskatīt mākslinieciskos tēlus dzīves realitātē ir īpaša specifika, bet ne visiem profesijas pārstāvjiem šī spēja piemīt vienādā mērā. Nereti par leģendāru saucam Rīgas dokumentālā kino skolu – īpašu periodu Latvijas kino vēsturē, kad vienotā un līdzvērtīgā stilā strādāja vesela domubiedru kopa, radot ne tikai Latvijas mērogā nozīmīgas filmas. Viens no šīs grupas stabilākajiem balstiem ir kinooperators Kalvis Zalcmanis, kuram nemanot piezagusies nozīmīga jubileja un balva par mūža ieguldījumu ir patiešām pelnīta.
Ar Kalvi vēlējušies strādāt daudzi mūsu izcilie režisori.
Uldis Brauns un Juris Podnieks, paši pēc sākotnējās izglītības operatori, darbā pie savām lielajām filmām aicināja tieši Kalvi Zalcmani. Hercs Franks savus agrīnos kinodarbus Mūžs (1972) un Esības prieks (1974) veidoja kopā ar Kalvi. Neaizmirstamais kadrs, kurā Kauliņtēvs nevar novaldīt vīrišķīgo asaru, varēja tikt nofilmēts, tikai pateicoties operatora spējai elpot saskaņā ar filmas Mūžs galveno varoni. Un tas ir vienlīdz vērtīgs ar daudzslavināto viena kadra šedevru Vecāks par desmit minūtēm.
Ar režisoru Ansi Epneru Kalvi Zalcmani saistīja ciešākas saites. Abu dzimtā puse ir Mazsalaca. Abi īpaši interesējās par Tibetas vēsturi, kultūru, reliģiju un filozofiju. Abi vienlaikus uzsāka pedagoģisko darbu Latvijas Kultūras akadēmijā. Abi kopā apceļoja pasauli, veidojot filmu Es esmu latvietis (1990).
Ne Uldis un Juris, ne Hercs, ne Ansis mums vairs nevar pastāstīt kopīgi ar Kalvi piedzīvoto un pārdzīvoto – viņi atrodas tālu, izplatījuma filmēšanas laukumos. Nu tas pienākums jāuzņemas man, jo Kalvis ir viens no trim man tuvākajiem un mīļākajiem kolēģiem-operatoriem, ar kuru nācies kopā strādāt daudz un dažādos apstākļos.
Kā lai mazzinātājiem un nezinātājiem uzbur priekšstatu par kosmosu, vārdā Kalvis Zalcmanis? Tas gandrīz nav iespējams. Arī grāmatas formāts būtu par mazu. Tādēļ aprobežošos ar atmiņu lauskām un dažiem kopīgiem piedzīvojumiem, kas atausa atmiņā, pārlūkojot mūsu kopīgās gaitas. Daudzi no mums, kas savu dzīvi saistījuši ar darbu profesionālajā kino, jau vidusskolas gados mēģinājām pietuvoties iecerētajai profesijai, izmēģinot spēkus amatieru studijās, kas Rīgā bija atrodamas visos galvenajos kultūras namos. Kinoamatieru kustība bija sazarota un labi organizēta, notika skates, semināri, festivāli. Kalvi pamanīju jau toreiz, viņš izcēlās ar īpašu galvas rotu – kuplu matu vainagu, kas bija ne mazāk iespaidīgs kā slavenais Imanta Ziedoņa matu ērkulis.
Kalvis darbojās Jauno Tehniķu kino amatieros, ko vadīja entuziasts un pedagogs Herberts Dzelme. Un nekad Kalvis nebija viens – viņam līdzās vienmēr bija gaišmataina meitene. Runāja, ka abi ļoti jauni apprecējušies. Maija Indersone ir Kalvja sargeņģelis cauri visam mūžam, Kalvis īpaši piemin viņas atbalstu dzīves kritiskajos brīžos, kad streikojusi veselība. Maija nostrādāja ilgus gadus kinostudijā pie daudzām nozīmīgām filmām, asistējot dažādiem režisoriem kā montāžiste, vēlāk montāžas režisore. Abiem ir meita ar īpatnēju vārdu Ēra, beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju. Un mazbērni.
Vairums mūsu labo kinooperatoru izvēlējās studēt neklātienē, filmēšanas praksi apgūstot pie vecākiem meistariem Rīgas kinostudijā,
vispirms operatora asistenta vai gaismotāja darbā. Mēs, kas studējām Maskavā, slavenajā VGIK-ā klātienē (un pavadījām garas stundas auditorijās, klausoties brīvdomīgu pedagogu lekcijas, katru dienu skatoties un analizējot pasaules izcilās filmas, apgūstot literatūras, mākslas un filozofijas vēsturi, iepazīstot aktiera meistarību un citas ar kino saistītas profesijas), ar neklātniekiem tikāmies divreiz gadā, kad viņi ieradās uz ziemas vai vasaras sesijām.
Kalvis kā savu praktisko skolotāju ar labu vārdu piemin augumā diženāko no Rīgas kinostudijas operatoru saimes – Bosu Gaili (fotogrāfu un kara operatoru Vladimiru Gaili), ar kuru vēlākajos gados puspajokam stīvējās kinostudijas gaiteņos. Un Rutu Urbasti, toreiz vienīgo sievieti-kinooperatori ar augstskolas izglītību; viņa savu asistentu mīļi sauca par Kalvīti.
Es Rīgas kinostudijā iedzīvojos pamazām, atbraucot praksē un strādājot kā asistente pie Gunāra Pieša un vēlāk saņemot Ulda Brauna uzaicinājumu darbam pie lielfilmas 235 000 000 (1966). Tad atgriezos Maskavā, lai pabeigtu kinoinstitūtu un uzņemtu savu diplomdarbu – dokumentālo filmu Māris Liepa (1971). Nevaru atcerēties, kas īsti bija mana pirmā sadarbība tieši ar Kalvi – iespējams, kāds sižets kinožurnālam, kuru ir simtiem; īpaši mums patika strādāt pie kinožurnāliem Māksla.
Kalvis ir ļoti patīkams kolēģis – mierīgs, profesionāli stabils, pozitīvi noskaņots. Viņš ļoti ievēroja (droši vien no kolēģiem mantoto) profesijas ētiku. Ieradies filmēšanas vietā, vienmēr iepazinās ne tikai ar vietu, bet arī ar cilvēkiem – nosauca savu vārdu un noskaidroja, kā sauc filmējamo cilvēku. Tas noskaņoja uz savstarpēju uzticēšanos. Filmētājus nereti aicina uz tasi kafijas, reizēm pie klātiem galdiem, bet nerakstīts likums mums visiem bija – nepieņemt uzaicinājumu, kamēr nav uzfilmēts pēdējais kadrs. Kinokameru, vēlāk videokameru Kalvis sauca par Maizesmāti, pret to izturējās ar cieņu un rūpību, un prasīja to arī no saviem asistentiem.
Katram no mums ir kādas īpatnības – žesti, teicieni, tā sauktie “tiki”. Kalvim ir daži specifiski izteicieni – piemēram, nez kur uzradies apstiprinājuma vietā teiktais: “Kāda runa, Mārtiņ!” Vai jūsmīga sarunbiedra atvēsinājums ar filozofisko “Līdz tam vēl jānodzīvo!”. Retajās reizēs, kad bija par kaut ko iededzies, Kalvis enerģiski žestikulēja tuvu sarunbiedra sejai – es tad parasti kāpos soli vai divus atpakaļ.
Parasti gan Kalvis bija ļoti mierīgs. Apspriedām filmēšanas plānu, un darba gaitā nebija liekvārdības, toties reizēm kādas pārdomas vai atziņas pēc padarītā darba. Daži piemēri.
Filmējam kinožurnālu Māksla ar apakšvirsrakstu Pārdomas pie molberta, veltītu trim mūsu slavenajiem gleznotājiem ainavistiem – Eduardam Kalniņam, Rūdolfam Pinnim un Valdim Kalnrozem. Pēc filmēšanas pie Kalniņa Kalvis saka: „Tu ievēroji, kādas viņam spēcīgas rokas? Un domu asums astoņdesmit gados! Ja es būtu sieviete, man liekas, – viņā varētu iemīlēties arī tajos astoņdesmit!“
Filmējam operā – laikā, kad režisors Guntis Gailītis ar solistiem strādā pie Džuzepes Verdi Dona Karlosa uzveduma. Atmosfēra teātrī saspringta – kārtējo reizi māksliniekiem konflikts ar administrāciju. Mēs ar kameru vērojam notiekošo, un Kalvis nosaka: “Dramatisms un traģisms ir visās operās. Nav brīnums, ka tas gars te dzīvo pastāvīgi.”
Bet filmēšanas starplaikos Kalvis ar tālaika vadošo tenoru Kārli Zariņu pārspriež pavisam ikdienišķas saimnieciskas lietas, jo abu vasaras mājas atrodas kaimiņos pie Amatas upes.
Daudz kopā esam strādājuši ārzemēs – piemēram, Vjetnamā, uz salas Mekongas upes deltā. Viena no filmēšanām paredzēta skolas pagalmā. Izvēlamies skata punktu, uz statīva noliekam kameru ar nodomu novērot vjetnamiešu bērnus brīvbrīdī. Atskan zvans. Lielās skolas bērni izbirst pagalmā, bet no iecerētās novērošanas nekas nesanāk – pēc mirkļa jau kameru ielenkuši bērnu simti un apbrīno mūs kā marsiešus. Izrādās, jau aug paaudze, kas nav pieredzējusi Vjetnamas karu, un tik tālā nostūrī mēs esam pirmie te atmaldījušies baltie cilvēki. “Paskaties, kā tiem bērniem zinātkārē mirdz acis!,” saka Kalvis. “Tādai zinātkārai nācijai noteikti ir nākotne!”
Tajā pašā reizē Vjetnamā esam fermā, kur audzē divu veidu čūskas – kobras un pitonus; tur mums piedāvā iedzert kobras asinis kā pārbaudītu līdzekli mūžīgās jaunības saglabāšanai. Saņemam drosmi un katrs izdzeram glāzi sarkandzeltena duļķaina šķidruma. Apkārt burvīgs dārzs ar eksotiskiem krūmiem un kokiem, čūskas speciālos krātiņos. Laiku pa laikam es jūsmīgi izsaucos: “Kalvi, nāc, paskaties!” Pēc neilga laika dzirdu kādu saucam manā balsī: “Kalvi! Kalvi!” Pirmajā brīdī nesaprotu - kas notiek? Izrādās, Kalvja saucējs ir krāsains papagailis koka zarā iekārtā būrī...
Esam Kopenhāgenā, filmējam latviešu baleta koncertu Tivoli zālē. To noorganizējušas divas enerģiskas balerīnas – mūsu Lita Beiris un Dānijā dzīvojošā Astra Šterna, koncertu apmeklē kroņprincis Frederiks, vadoši politiķi un diplomāti. Toreizējais Latvijas vēstnieks Gvido Zemribo mūs rosina filmēt vēl šo to Latvijas-Dānijas attiecību sakarā. Pie viena nofilmējām arī kādreizējo Latvijas operas primabalerīnu Edīti Pfeiferi, kura kopš kara beigām dzīvo Dānijā. Interesanti parunājām. Pensionētajai māksliniecei viss interjers un priekšmeti ieturēti rožu stilā, filmēšanai uzpucējusies dārgām rotas lietām. Pēc filmēšanas Kalvis saka: „Kāda milzīga atšķirība, kā dzīvo Edīte Pfeifere un kādā nabadzībā un aizmirstībā bija jāpavada dzīves nogale Rīgā viņas partnerim Arvīdam Ozoliņam!“
Ņujorka. Ar Kalvi filmējam Raimonda Paula un Laimas Vaikules koncertu slavenajā Madison Square Garden zālē. Dzīvojam nelielā viesnīcā pašā centrā – divas minūtes no Taimskvēra. Vienpadsmitos vakarā atgriežamies no filmēšanas izsalkuši, ejam meklēt, kur paēst vakariņas. Kā zināms, Ņujorka ir pilsēta, kas nekad neguļ. Paēduši izejam nelielā pastaigā, tuvumā lielais Virgin audio-video veikals. Tik vēlā stundā esam gandrīz vienīgie. Nokāpjam pagrabstāvā, kur klasiskās mūzikas nodaļa, un sastingstam kā apburti – skan Marijas Kallasas apbrīnojamā balss. Bellīni Norma. Ilgi stāvam un klausāmies.
Tādi ir daži mirkļi, kas paliek atmiņā.
Par mūsu labāko kopdarbu varbūt var uzskatīt filmu Neglītais pīlēns - cilvēka bērns (1985) par Mazirbes internātpalīgskolas bērniem un viņu skolotāju, performanču mākslinieku Andri Grīnbergu. Tā bija patiesi radoša harmonija mums visiem trim – Andrim, Kalvim un man. Filma aizgājusi tālus ceļus, ir godalgota. Pirms 35 gadiem uzņemto filmu vēl pavisam nesen bija atklājuši Leipcigas Modernās mākslas galerijas pārstāvji un iekļāva to starptautiskas izstādes programmā. Biju uzaicināta, redzēju skatītāju reakcijas, saņēmu komplimentus. Paldies, Kalvi!
Vēl atcerējos paša Kalvja stāstīto. Viņa tēvu kara vēji bija aizpūtuši tālu pasaulē, tēva kapa vieta ir Austrālijas zemē, un vēl padomju laikā Kalvis saņēma mantojumu. Kā jau tolaik bija iekārtots, īsto naudu – valūtu, dolārus – piesavinājās padomju valsts, bet to vietā izsniedza speciālus papīrīšus, sertfikātus vai bonas, par ko varēja speciālveikalos iegādāties īpašas, padomju cilvēkam grūti pieejamas preces. Kalvis nopirka toreiz prestižo automašīnu Volga un izskatījās varen iespaidīgs, tāds padomju laiku biezais, lai gan neko nebija zaudējis no savas vienkāršības un patiesās sirsnības. Brauc Kalvis pie stūres, blakus meita Ēra – skaista kā bilde, dabīgi blondi mati līdz pusmugurai. Pie luksofora stāvot, atskan Kalvim adresēta skaļa replika: “Ну и бабу отхватил!” (latviski apmēram tā: “Nu gan baigo zaķi nogrābis!”).
Vēl cits stāsts – vairākus gadus deviņdesmito pirmajā pusē ar Kalvi un otru operatoru Uldi Janci pamatīgi filmējām operas rekonstrukciju, cerot atrast naudu filmai. Tas izrādījās ļoti grūti, pa to laiku dokumentālo filmu studiju likvidēja, un studijas pēdējais direktors Valters Kagainis apgalvoja, ka nepabeigtās filmas materiāls nodots Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvā. Tāds risinājums likās loģisks. No arhīva materiālu vienmēr var paņemt un darbu turpināt, vēl jo vairāk, ja eksistē līgums, kas nosaka, ka pirmtiesības ir darba autoriem. Kad pēc dažiem gadiem vērsos arhīvā, toreizējā direktore Inta Kaņepāja vēstulē atbildēja, ka tāds materiāls arhīvā nav atrodams.
Jubilejas bezrūpīgajam atmiņu stāstam pievienoju šo detektīvepizodi, lai atcerētos, ka kopējā dzīve nav iztikusi bez zaudējumiem un sarūgtinājumiem. Un varbūt šī daļa no mūsu kopīgā mistiski pazudušā darba tomēr brīnumainā kārtā atrodas.
Par Kalvi, kā par katru mākslinieku, vislabāk liecina viņa darbi – tajos mājo autoru dvēseles. Un vēl Kalvim ir cits brīnišķīgs turpinājums citā mākslas žanrā – viņa mazmeita ir primabalerīna Annija Kopštāle, starptautisku konkursu laureāte un Latvijas baleta lepnums.
Kalvis tic reinkarnācijai. Ticēsim viņam līdzi. Tas nozīmē, ka mums visiem priekšā kāds aizraujošs ceļojums citās dimensijās, bet, kā saka Kalvis, – līdz tam vēl jānodzīvo!
Mīļais Kalvīt! Laikam neiznāks būt klāt Tavā godināšanā, tomēr domās būšu ar Tevi. Esmu pilsētā, kurā bijām kopā ar Tevi, lai filmētu Elzu Radziņu. Sirsnīgi sveicu jubilejā! Lai Tevi arī turpmāk sargā Maija – Tavs gaišais sargenģelis –, lai prieku sagādā Tavi pēcnācēji! Un svarīgākais – lai stipra veselība! Apskauju!
Laima Žurgina, Londonā, 2020. gada 7. oktobrī