Jānis Jubalts ir izcili talantīgs aktieris, un „Svingeri” nemaz nav par seksu – tie ir divi patīkamākie pārsteigumi pēc Andreja Ēķa filmas pirmizrādes.
Atļausiet sākt ar nelielu privātu atkāpi un varbūt mazliet negaidītu paralēli. Tas bija laikam 1987. gadā, kad pie Brīvības pieminekļa 23. augustā pirmoreiz pulcējās drosmīgākie tautieši, lai noliktu ziedus Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas gadadienā; milicija viņus gaiņāja, avīzes nosodīja, līdzcilvēki klusiņām šausminājās un apbrīnoja. Dažas dienas vēlāk mēs svinējām kopīgu vārdadienu omai Broņislavai un papum Žanim, viesi pie rosolu bļodām, protams, apsprieda svaigākos notikumus, arī to trakumu, kas darījies pie Brīvības pieminekļa, un nepazīstamos drosminiekus, kas uzdrīkstējušies tam vispār tuvoties. Labu brīdi klausījies, kaimiņš Jāzeps ievilka elpu un teica – nu tad ziniet, mēs arī tur bijām! Un visi viesi izbolīja acis un novilka vienu kopīgu „nu-u-u-?!”
Ēķis neatkarīgais
Šī situācija man nezin kāpēc ienāca prātā pēc Svingeru pirmizrādes –
atliek kādam kinovidē drosmīgi pateikt „es arī tur biju”, un apkārtējo reakcija ir izbolītas acis un tomēr ļoti ieinteresēts „nu-u-u-?!”.
Jo skaidrs, ka šī filma ir zināms izaicinājums visai Latvijas filmu nozarei, ne tikai pašam Andrejam Ēķim, kurš savu vērienīgā producenta slavas rutīnu nolēmis atspirdzināt, „atceroties jaunību” un atgriežoties spēlfilmas režisora statusā 24 gadus pēc neparastā un joprojām visai dzīvelīgā Ceļojuma uz Tukumu (1992). Turklāt filmas komanda arī publicitātes kampaņā mēģina Svingerus izcelt mazliet ārpus (virs?) Latvijas kino tradicionālās telpas, akcentējot šī jaundarba (patieso vai iedomāto) konceptuālo atšķirību no citām Latvijas spēlfilmām.
Ēķis gan jau arī līdz šim vienmēr sludinājis, ka filmas ir domātas skatītājiem un tādas tās arī jātaisa – „lai tautai patiktu” -, turklāt vairumā gadījumu tas viņam arī izdevies. Jau pirmā spēlfilma, kuru uzņēma vēlāk stabilais tandēms „producents Ēķis un režisors Grauba”, 2000. gadā pabeigtā Baiga vasara, tolaik Lielajā Kristapā saņēma tikai vienu, bet šajā kontekstā zīmīgu balvu par tobrīd lielāko skatītāju skaitu Latvijas filmu konkurencē.
Kopš tā laika producents Ēķis iet savu neatkarīgo un (ne bez iemesla) visai pašpārliecināto ceļu skatītāju tūkstošu pulcēšanā; valsts finansējumu nesmādē, bet arī neslimo ar izmisīgu atkarību no tā, savukārt par filmu kvalitātes kritērijiem reizēm pat publiski sastrīdas ar visu filmu nozari.
Filmas Svingeri tapšanas process ir uzskatāma ilustrācija – Nacionālā Kino centra ideju attīstīšanas konkursā iesniegtais projekts atbalstu nesaņēma, bet Ēķis izsvītroja vienu sižeta līniju un filmu uzņēma tik un tā, turklāt ļoti īsā laikā, pirmoreiz Latvijas kino jaunāko laiku vēsturē pierunājot kinoteātri (Forum Cinemas) investēt filmā naudu, kuru (varbūt) pēc tam kinoskatītāji sanesīs atpakaļ (tātad avansa apjoms nevar būt pārāk liels, jo mazās Latvijas vēl mazākais kinoskatītāju skaits nespēs sanest uz kasēm milzu summas, pat ja uz kinoskatīšanos tiktu mobilizēti visi vēl nestaigājošie zīdaiņi un vairs nestaigājošie sirmgalvji).
Tāpēc patiesībā visai latvju filmu nozarei jātur īkšķi, lai Ēķim izdodas padarīt Svingerus par kases grāvēju –
tad ir cerība, ka šis vai (mazāk ticams) kāds cits kinoteātris vēl kādreiz būs pierunājams sadarboties ar šo vai citu režisoru, un Latvijas filmu nozarē varētu attīstīties arī radošāki un drosmīgāki filmu finansēšanas mehānismi, nevis tikai staigāšana no NKC uz Valsts Kultūrkapitāla fondu un atpakaļ.
Izaicinājums ir pārspīlēts
Turpinot par izaicinājumiem – šādu izaicinoša notikuma tēlu visiem spēkiem cenšas radīt arī filmas reklāmas kampaņa, lietojot visādus skaļus „pirmoreiz Latvijā”, „lauzt stereotipus”, „izaicināt skatītāju” un tamlīdzīgi.
Mazliet bažījos, vai filmas autori paši sev nešauj kājā ar šo skatītāja izaicināšanu – Ēķis pats bieži uzsvēris, ka normāls kinoskatītājs taču „sevi mīl” un vakarā pēc darba grib vienkārši „iešaut glāzi pozitīvu emociju”, kāpēc tad lai viņš tīšām ietu tur, kur viņu kāds taisās izaicināt, kaitināt un tamlīdzīgi diskomfortēt? (Bet varbūt man nav taisnība, jo uzskatāms piemērs pēdējā mēneša laikā ir pašā acu priekšā, lūdzu atvainot par zaimojošu salīdzinājumu – skatītāji taču ļoti labi zina, ka Viestura Kairiša filmu Melānijas hronika būs smagi un grūti skatīties un līdzpārdzīvot, tomēr iet un skatās tūkstošiem...).
Un patiesībā taču nekāda pārmērīga izaicinājuma visā šajā svingeru lietā nav – ne pornogrāfijas elementu, ne grupveida seksa, ne citu jūtīgākai dvēselei ģībstamu lietu, un
vienīgais kailais „cenzējamais orgāns”, kas divreiz parādās kameras redzeslokā, tikli piesegts ar melnu taisnstūri aktierim glaimojošā izmērā.
Te Ēķis atkal nonāk zināmā pretrunā ar to, ko pats kādreiz deklarējis – skatītāju nedrīkst mānīt, solot viņam vairāk (vai citādāk), nekā filmā būs, jo šāda mānīšanās pirmkārt jau aizved uz kinoteātri nepareizo publiku, kas no kinozāles iznāk ar tālākai reklāmai nederīgiem un pat kaitīgiem iespaidiem (gaidījuši, ka tur „kniebsies, ka šļakst”, bet vīlušies), un aizbiedē tos, kam filma pat ļoti labi patiktu, tikai galīgi neinteresē skatīties, kā „šļakst”.
„Svingeri” skan labāk
No sirds apsveicu Andreju Ēķi ar to, ka viņš tomēr nolēmis atteikties no projekta darba nosaukuma Sekss latviešu gaumē – ar tādu saukli autors, manuprāt, būtu šo filmu nogalinājis vēl nedzimušu. Ne tikai tāpēc, ka šāds nosaukums nāk no pavisam citas, pliekanākas humora kategorijas, nekā redzam filmā, bet arī tāpēc, ka tas būtu nesis līdzi visādus neadekvātus nacionālpatriotisku uzliesmojumu riskus
(reizēm patiešām pārsmieties var, padzirdot, kur kādi jampampiņi saskata draudus Latvijas valstij, tautai un tās tikumībai).
Toties Svingeri ir ļoti labs nosaukums filmai un vispār jebkam – tas labi skan un viegli paliek prātā, ir ērti lietojams sadzīves sarunās (daudz vieglāk pateikt draugam „aizej uz Svingeriem!” nekā „aizej uz Balodi, kas sēdēja uz zara pārdomās par eksistenci”....) un ar savu liderīgo muzikalitāti jau zemapziņā sola taisni to, ko arī Ēķim varbūt vajadzēja solīt uzreiz, nepārmudrījot ar visādu vērtību un izaicinājumu piesaukšanu, - vienkārši foršu un smieklīgu izklaidi, skatoties, kā labi aktieri no sirds izdauzās brīvībā.
Tātad par aktieriem. Reklāmas kampaņas autori, runājot Džeroma K. Džeroma vārdiem, „sarunas karstumā” nodēvējuši filmas ansambli par „izcilākajiem Latvijas aktieriem”, kas, protams, nav neapstrīdama patiesība – Latvijā ir daudz izcilu aktieru, un daži pat vēl izcilāki. Tomēr, pirmkārt, Jānis Jubalts ar savu skoča aptīto briļļu rāmīti un, otrkārt, Elīna Vāne ar Drogās pirkto kaklarotu ir patiešām negaidīti lieliski (un atmiņā ataust kāda sieviešu žurnāla intervija šovasar, kad Vāne neparko negribēja atklāt lasītājiem, kas ir tā otra kinoloma, kurā viņa pašlaik filmējas blakus Billes mammas lomai pie Ināras Kolmanes, - un šis komplekts liecina par iespaidīgu aktierisko amplitūdu).
Atraktīvi un smieklīgi ir arī Ģirts Ķesteris un Intars Rešetins, mazāk iespēju daudzveidīgi izpausties dots abām Kristīnēm – Nevarauskai un Belickai. Savukārt par visādi amizantā Jurija Djakonova likteni sāk mākt bažas – vai režisori kādreiz spēs viņā saskatīt kaut ko vairāk par anekdotiski dēmonisku personāžu, kādam viņam liek būt jau apmēram ceturto reizi (arī Ivara Tontegodes Sēņotājos, vairāku režisoru futūristiskajā improvizācijā Rīga 2041 un mazāk, bet tomēr Lienes Lindes Septiņās neveikla seksa reizēs).
Baidieties no spoileriem!
Turpinot ievadā pieteikto domu un ņemot vērā visu iepriekšminēto – jā, patiešām, Svingeri nemaz nav tik ļoti „par seksu”, vairāk par sociālo plaisu starp diviem pāriem, bagāto un nabago, un smieklīgajām situācijām, ko izraisa mēģinājums šīm divām pasaulēm saprasties un sadarboties. Un, protams, šāda sociālā plaisa ir sena kā pasaule un mēģinājumi to pārvarēt ir tikpat sens un stereotipisks joku avots, taču tas nav nekāds pārmetums vai grēks –
komēdija vai anekdote jau pēc definīcijas nozīmē pazīstamu standartsituāciju apspēlēšanu ar vairāk vai mazāk asprātīgiem izdomājumiem („Atgriežas vīrs no komandējuma un...”).
Savukārt Djakonova – Belickas – Ķestera stāsts ir nesaistīta paralēlā līnija, kas labi noder montāžā, ļaujot filmai „pašās interesantākajās vietās” pārlēkt no viena stāsta uz otru un piepildīt ekrāna laiku ar lielāku skaitu intrigu un pārsteigumu, nekā to spētu būtībā visai ātri izstāstāmais „svingojošo” pāru attiecību negaidītais pavērsiens.
Runājot par sižeta pavērsieniem – no sirds novēlu potenciālajam skatītājam, lai viņam neviens sivēns nesāktu uzmākties ar spoileriem; labāk tad nemaz neklausieties, ko runā tie, kas filmu jau redzējuši. Jo, protams, filma nāk no tādas produktu kategorijas, kur „kas notiek” ir svarīgāks par „kā notiek”, un tas katrā ziņā ir pareizāk, ja par galveno uzdevumu izvēlēts iepatikties iespējami daudz skatītājiem – vienmēr vairāk būs tādu cilvēku, kas sagaida un prot novērtēt vienkārši izmērāmas lietas (joku skaitu uz kvadrātmetru) nevis netveramas abstrakcijas (formas un stila izsmalcinātību).
Tāpēc šajā gadījumā ir ļoti vienkārši – tiem, kas iepriekš zina sižetu, būs daudz garlaicīgāk skatīties.
Rezumējot – ir pilnīga taisnība filmas autoriem, tādas latviešu filmas kinoteātros vismaz pārskatāmā pagātnē nav bijis (par TV seriāliem gan nemāku spriest – vai tur kaut kur arī šobrīd Rešetins nav kaut kāds attiecību gigants?). Bet uz jautājumu, vai tāda latviešu filma kinoteātros bija ļoti gaidīta un nepieciešama, atbildēs skatītāji.
